Recenzija par Lūkasa Donta filmu "Tuvu", kas 15. oktobrī būs skatāma Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā.
Beļģu režisora Lūkasa Donta "Tuvu" ir atturīgi un nosvērti izstāstīts pieaugšanas stāsts, "domājama" filma, kuru veiksmīgu padara neuzbāzīgā, saudzīgā attieksme pret varoņu iekšējo pasauli, kaut arī tieši tajā ir sabērts viss šī darba sāls. Filmas centrā ir Leo (Edens Dambrēns) un Remī (Gistavs de Vāls), divi trīspadsmitgadnieki, kurus no bērnības vieno neparasti ciešas draudzības saites. Abi pavada kopā dienas un naktis, līdz jaunajā skolā pamazām atsvešinās, kad skolasbiedri sāk uzdot jautājumus par viņu attiecību raksturu.
Leo un Remī ir pretstati. Klusais, padevīgais un sapņainais Remī spēlē oboju, un retajās reizēs, kad atklājas viņa dziļo ūdeņu viļņošanās, par iekšējo turbulenci un trauksmi liecina vien skopi žesti vai vispārīgas frāzes, kā aizkustinošajā ainā, kur Leo viņu, bezmiega cietēju, iemidzina ar amizantu stāstu. Savukārt brašais un uzņēmīgais Leo nāk no zemnieku ģimenes – viņa vecākiem pieder dāliju audzētava, kurā uzņemti arī filmas krāšņākie kadri, bet viņš pats vēlas spēlēt hokeju, tādējādi virzoties uz pasaules nosacīti vīrišķīgāko pusi.
Emocionālo svaru filmai dod gan abu puišu sākotnēji ciešo attiecību tēlojums, gan lēnā emociju šķetināšana, kad filma pēc viņu draudzības izjukšanas pievēršas Leo (to, kā saišu saraušana izvēršas, es noklusēšu, lai neizbojātu skatīšanos). Leo saprot, ka viņa draudzība ar Remī bijusi neparasta un, klasesbiedru homofobisko piezīmju dēļ atsvešinoties no drauga, viņš tam sagriezis kājām gaisā visu dzīvi.
***
Kā jau uzsvēru, "Tuvu" neko daudz priekšā nesaka. Arī, piemēram, neatbild uz šķietami svarīgo jautājumu, vai romantiskas jūtas vienam pret otru ir bijušas abiem zēniem. Un tas ir liels filmas trumpis, ciktāl tā attiecas uz sabiedrisku, ne privātu problēmu šķetināšanu: gan klasesbiedru ziņkārais izbrīns, gan klaji homofobiskās replikas atstāj graujošas sekas neatkarīgi no tā, vai abi zēni ir vai nav geji.
Līdzīgi, pretojoties homofobijai un citām naidpilnām attieksmēm sabiedrībā, jāsaprot, ka runa ir nevis par patiesību – par to, vai tā vai cita minoritāte, šajā gadījumā seksuālā, kaut kādā ziņā ir "objektīvi slikta" (ielaižoties šādās sarunās, tiek neviļus piekrists to falšajam rāmējumam) –, bet gan tikai un vienīgi par patoloģisku attieksmi, ar kuru cilvēki uz citu rēķina notušē paši savas sociālās un privātās esamības trūkumus.
Lai gan sociālā kritika nenoliedzami dod stāstam daļu svara, filmas "Tuvu" ambīcijas tomēr ir vispārcilvēciskas – katram kādreiz ir bijis un katram kādreiz būs jāmēģina dzīvot tālāk, arī pēc tam, kad esi pievīlies.
Tā Leo, palicis viens un, domājams, vainas apziņas plosīts, filmas otrajā daļā iet cauri gandrīz ellišķīgiem emociju labirintiem; viņa nejūtība, nevēlēšanās atzīt iepriekšējo tuvību ar draugu kontrastē ar abu agrākajām rotaļīgajām fantāzijām un atraisītību, kā arī pat ar it kā svinīgi nopietno pieaugušo pasauli, caur kuru runājošie klasesbiedri radīja viņā impulsu saraut attiecības, lai gan arī tajā tomēr atļaujas raudāt.
Filmas otrajā pusē atklājas riski, kurus ietver izvēle slāpēt izteiksmes līdzekļus, aprobežojoties ar mājieniem un atklājot tikai pašu mazumiņu – īsumā, visa veida minimālisms dažkārt mēdz pārvērsties trulā faktu atreferēšanā, un tad mākslai nākas raudāt. Ar "Tuvu" gan nekas tik traks nenotiek, un te sava artava ir Emīlijai Dekēnai, kura atveido Remī māti Sofiju. Dekēna to dara izcili, ar skatienu vien atklājot un ieturot pretrunīgo jūtu ņirboņu, kas ir klātesoša īstās cilvēku attiecībās. Viņas varone šajā darbā ienes skaidrību, tīrību un zināmu viedumu.
Altāris, uz kura Leo upurē savas jūtas un labu daļu savas cilvēcības, ir gana saprotams un vienkāršs. Atpakaļceļš tāds nav: kurš gan no laba prāta vēlreiz ietu cauri visam tam sarežģītajam, kļūdu un neizdošanās potenciāla pilnajam procesam, kas ir tapšana par cilvēku? Šī filma to prasa, un, par laimi vai nelaimi, to katru dienu prasa arī dzīve.
2