Kad biju bērns, mana ome jauna gada atnākšanu atzīmēja citādi, nekā to darījām mēs un lielākā daļa man pazīstamo ģimeņu. Viņa tos sauca par Ziemassvētkiem un svinēja nedēļu agrāk. Ar mazu, ļoti vienkārši rotātu eglīti, kurā vienmēr dega tikai dažas sveces. Arī dziesmas viņai bija citas, ar dīvainiem tekstiem, kur visi dus nomodā vai kaut kas par šķīstošu jaunavu. Omes svētkus mēs visi kopā nesvinējām, vien dažreiz tādā vakarā iegadījos pie viņas viesos, taču tas nebija visai priecīgi, tāpēc ne gaidīju, ne tiecos uz viņas citādo svinēšanu.
Mūsu pašu mājā eglīte katru gadu ieradās 27. decembrī, dienā, kad bija dzimis mans dažus gadus jaunākais brālis. Ar mazo cirvīti tētis aptēsa egles stumbeni un iestiprināja to koka krustā. Visu dienu abi ar brāli eglīti greznojām, lai arī mums nebija ne gaumes, ne arī mazākā priekšstata par dizainu. Pabeiguši ļoti lepojāmies ar stikla kosmonautu, sniegavīru, lāsteku, čiekuru, dīvainas formas spīguļu, salavecīšu, sudraba lietutiņa un vates pikuču blāķi istabas stūrī, kuram cauri tik tikko samanāmas vīdēja zaļas skujas. Mamma pa to laiku kaut ko būrās pa virtuvi, un pievakarē notika svinības. Tā ik gadu bija mūsu pirmā "egles dedzināšana". Neaizmirstamā svilstošu skuju smarža, kad svecīte izdegusi līdz zarā iespraužamajam metāla svečturītim.
Tad pienāca gads, kad bija citādi. Mācījos trešajā vai ceturtajā klasē, un brāļa dzimšanas dienā egle neuzradās – tā parādījās tikai vecā gada priekšpēdējā dienā. Neatceros, ko un kā mums toreiz vecāki paskaidroja, tomēr ierastās kārtības nobrukums un vilšanās ir spilgtā atmiņā. Patiesību uzzināju tikai pēc daudziem gadiem. Tēvs darbus mainīja ik pa piecgadei vai biežāk un tajā laikā bija partijas pirmorganizācijas sekretārs vietējā sovhozā. Kāda laipna un par mūsu ģimenes ideoloģisko stabilitāti norūpējusies kaimiņiene iepriekšējā gadā bija uzrakstījusi sūdzību kompartijas rajona komitejai, ka partorgs savās mājās aiz aizvilktiem aizkariem svin trešos Ziemassvētkus un ne jau pirmo gadu. Tētim esot bijušas lielas nepatikšanas, un vismaz divus trīs gadus egle tika gādāta īsi pirms Jaungada nakts. Pēc tam palēnām vien atgriezāmies pie vecās kārtības – tētis laikam bija nomainījis darbu.
Otrreiz neliels pārdzīvojums Ziemassvētku sakarā gadījās pēdējā studiju gadā. Gribējās kaut ko darīt citādi, un mēs ar draudzeni devāmies uz baznīcu. Teikšu atklāti, ka ne jau ticības vadītas, bet arī ne ar kādiem sliktiem nolūkiem. Vienkārši – gribējās citādi. Kaut arī astoņdesmito gadu pirmajā pusē valdīja attīstītais sociālisms jeb padomju valsts agonizējošā stagnācija, tomēr nu jau vairs nebiju mazais bērns, kurš nesaprot, kāpēc omei visa tā svinēšana pa savam. Trīsvienības baznīca izrādījās stāvgrūdām pilna, un tik tikko varējām iespraukties pa durvīm, kas tāpat jau stāvēja vaļā. Abas ar draudzeni esam maza auguma, iespīlējušās starp svešu cilvēku torsiem, ne ko redzējām, ne dzirdējām un drīz vien bez vārdiem, ar skatieniem vienojāmies, ka šī piedzīvojuma mums nu jau ir gana. Apgriezušās, lai stumtos ārā, iekšpusē pie ārdurvīm ieraudzījām viltīgi smīnošu jauno zinātniskā komunisma pasniedzēju ar atvērtu piezīmju grāmatiņu un rakstāmo rokās. Kamēr viņu godbijīgi sveicinājām un turpinājām lauzt ceļu ārā, viņš rūpīgi kaut ko ierakstīja savā bloknotā. Uz kojām gājām jau kā nopērtas, taču – nekas nenotika. Mūs nekur ne sauca, ne aicināja, un arī jaunais pasniedzējs nekādi neizrādīja, ka esam tikušies topošiem pedagogiem nepiedienīgā vietā. Dažreiz atceroties domāju –varbūt viņam gribējās uz baznīcu Ziemassvētku vakarā un piezīmju grāmatiņa bija tikai aizsegs, lai kāds cits nenosūdz viņu.
Neatceros, ka es jelkad būtu ticējusi Salatēva (tolaiku Ziemassvētku vecīša ekvivalents) eksistencei. Mamma stāsta, ka jau pēc pirmās bērnudārza eglītes, pusotra gada vecumā, ar roku rādot uz fotogrāfiju, kurā vecis atlasa ķitelī ar vates bārdu un tādu pašu apkakli dala saldumu pakas, es esot pārliecinoši skandējusi – tēta, tēta. Tas arī bija "tēta", jo mamma bija bērnudārza audzinātāja, tradicionāli par salavečiem bieži tika sarunāti viņu vīri. Man tiešām nekad nav bijis ilūziju par tāda veča pastāvēšanu, tāpēc nav arī nācies pārdzīvot par vecāku meliem šinī sakarā. Man neko nemeloja, vienmēr zināju, ka tas ir teātris. Pie tam – šie veči nāca ne tikai ar dāvanu maisu, bet arī ar bērza žagaru saišķi padusē, ar ko baidīt lielākos palaidņus.
Kad pati pēc studijām pirmo gadu strādāju par audzinātāju, man ar šo jautājumu negāja viegli. Tikko uzceltajā lauku bērnudārzā daļa audzēkņu bija sanākuši no attālām, starp fermām izkaisītām viensētām, viens otrs no maniem sešgadniekiem dzīvē jau rūdītāks par mani, līdz tam laikam – pareizo teicamnieci. Jaungadam tuvojoties, mirdzošām acīm stāstīju grupiņai, ka nu nāks Salavecis, brauks ar kamanām un bridīs pa sniegiem. Mazais Agris no sovhoza tālākā gala, kurš sākumā neēda ne zupu, ne vārītus kartupeļus, jo tādus nekad nebija redzējis, tikai maizi ar pienu, visgudri paziņoja, ka tas, kas katru gadu klubā dala paciņas, nav nekāds īsts Salavecis, bet gan gāzes Tedis. Patiešām, kaut nereti pārāk sārtiem vaigiem un par daudz skaļu balsi, tomēr ar dabisku atraktivitāti un izteiksmību apveltīts, tāpēc Salaveča lomai visnotaļ piemērots bija Teodors, kurš ikdienā izvadāja gāzes balonus. Mana saruna ar bērniem uzņēma jaunu virzienu. Gods kam gods, man izdevās viņu skepsi mazināt, pārliecinot, ka arī Salavecim visu gadu kaut kas ir jāēd, jāpelna maizīte, neviens taču nevar dzīvot bez darba no decembra līdz nākamajam decembrim. Nav tiesa, ka viņš nav īsts, vienkārši no galvenā darba brīvajā laikā viņš ir gāzes vedējs.
Kad pienāca mūsu svētki, salavecis Tedis jau bija pārstrādājies. Pēdējā brīdī pierunājām kādas meitenītes tēti, kuram bija pašam sava un melna bārda, kas spraucās ārā gar vates bārdas malām. Viņš svīda un klusēja, bet paciņas no maisa ārā vilka un dalīja katram bērniņam, kurš pienāca un noskaitīja pantiņu vai, audzinātāju atvilkts, skaļi brēca, tai pašā laikā tomēr stiepjot roķeli pēc dāvaniņas. Vairs neatceros, kā ar leģendu par Salaveča īstumu tiku galā pēc tam.
Citādi Ziemassvētki mūsu dzīvē klusi ienāca ar Atmodas gadiem. Manas omes īpatnējās dziesmas sāka skanēt gan radio, gan televīzijā. Tās mācījās bērni skolā un dārziņā, kurš gan ātri vien iznīka, līdzīgi kā gandrīz visur Latvijas laukos. Un svētku egle pagasta centrā tika uzstādīta jau decembra vidū. Tā drīkstēja. Tagad eglīte visās mājās bija jau uz Ziemassvētkiem un lielais pīrāgu, kāpostu, cepešu un dāvanu pasākums notika to priekšvakarā. Es jau biju viena ar diviem maziem bērniem. Laukos ir tā priekšrocība, ka kaimiņi cits citu labi pazīst un neprasīti zina, kam vajag palīdzēt, – vedot egli savai ģimenei, nocērt arī priekš Janas, viņu tak mežā nevar laist, īsas kājas, iestigs sniegā, netiks laukā, kas bērniņus vāks. Tik pieklauvēja pie durvīm, un, atvērusi tās, aiz kuplās egles reizēm pat nevarēju ieraudzīt, kurš šoreiz mūs aplaimojis. Ielikt eglīti kājā es jau mācēju pati.
Maniem bērniem Ziemassvētki bija citādi nekā pārējiem. Mamma mājās bija tikai pašā svētku vakarā un galīgi pārgurusi. Gan pirms tam, gan laikā no Ziemassvētkiem līdz pašai Jaungada naktij es strādāju diennaktīm. Mums bija tāda vienošanās, ka par darba algu es varu nopirkt mums visiem maizīti un sviestu, bet konfektēm nesanāk. Tā patiešām arī bija. Tad nu, lai bērniem sanāktu arī našķiem, pa dienu strādāju bibliotēkā, bet vakaros braucu spēlēt. Es biju muzikante. Skolu eglītes, korporatīvās ballītes, kultūras namu Ziemassvētki un Jaungada nakts balles – tas ir muzikantu pļaujas laiks. Tad sanāk ne tikai konfektītēm, bet arī meitas zābaciņiem un dēla ziemas jakai. Man bija labas draudzenes, kas par samērīgu samaksu bērnus pieskatīja, kamēr ar kolēģiem muzikantiem spēlēdami braukājām teju pa visu rajonu. Taču pēc Ziemassvētkiem bērni vienmēr devās pie maniem vecākiem otrā rajona malā, tā bija vieglāk visiem. Deviņdesmitajos likvidēja daudzus sabiedriskā transporta maršrutus, un mana rutīna pēc nospēlētas nakts bija – ar vilcienu līdz Vaiņodei un tad sešos no rīta pa tumsu vēl deviņi kilometri kājām līdz savam centram, bet pēc skolu ballēm, kas varēja iekrist nedēļas vidū, gadījās, ka uzreiz uz darbu. Dažreiz grantētais ceļš bija apledojis, dažreiz žļurga pāri potītēm. Vienreiz meža malā aiz lauka stāvēja vairāki vilki un vēroja, kā es pa ceļu aiz pārbīļa stīvām kājām virzos uz priekšu. Tai brīdī prātoju, ka esmu kaut kur lasījusi – vilkiem bail no dzīvas uguns. Biju gatava sadedzināt savas dziesmu klades, ja viņi tuvosies, bet nebiju pārliecināta, ka šinī somā man ir sērkociņi. Baidījos novērsties un pārbaudīt. Viņi noskatījās, bet netuvojās. Lielākoties tomēr pusceļā, ja ne ātrāk, gadījās kāds, kas pārved, gan ne vienmēr un pavisam noteikti ne 1. janvāra rītā. Bet jaunas drēbes bērniem vajadzēja un konfektes gribējās. Bija arī savs ekstrēms skaistums tajā braukāšanā. Atceros reizi, kad uz 30 km attālo bāzes pilsētu, kur dzīvoja pārējie kolēģi un glabājās mūsu instrumenti, mani ar savu auto veda nez no kurienes uzpeldējis sens draugs. Vecgada vakars, sniga lielām, baltām pārslām, gar ceļa malām augstas kupenas, un mēs abi visu ceļu dziedam mūžīgās Ziemsvētku dziesmas gan latviski, gan angļu valodā…
Deviņdesmito beigās pārcēlāmies dzīvot uz Liepāju. Ziemassvētkos vairs nevajadzēja braukāt peļņā, biju atgriezusies darbā pirmsskolas izglītībā, tikai nu jau kā vadītāja. Taču kāds paradokss – svētku nedēļās atkal nācās laiku veltīt visam un daudz kam, pašai savā ģimenē nespējot sagādāt izsapņotu un izlolotu, mājīgu un sirsnīgu svinēšanu. Pa kuru laiku? Piparkūkas un pīrādziņus gan cepām, dāvaniņas gādājām, taču Ziemassvētku miers bija pasaku tēls, kam maz sakara ar īstenību. Vai gan jāskaidro, kā paiet šis laiks iestādes vadītājam – budžeta gada beigas, pasākumu nodrošināšana iestādē, svētku pasākums darbiniekiem, svētku pasākums administrācijai, kopīgais pasākums iestāžu vadītājām, kur vairāk vai mazāk arī katram kāds uzdevums ar iepriekšēju sagatavošanos, svētku pieņemšana pie mēra, svinīgais svētku koncerts, visur apdāvināšanās, loterijas, visādi nieki un muļķīgi sīkumi.
Dāvanas vispār ir vēl viens stāsts. Līdz šim mirklim aizrakstījusies, saprotu, ka jau vairākkārt esmu minējusi, ka kaut ko neatceros, un, pārskatot iepriekš uzrakstīto, secinu, ka neatceros faktus, bet lieliski atceros savas sajūtas. Tā arī ar dāvanām. Ne mani vecāki mums, ne arī es pati saviem bērniem – mēs nekad neesam varējuši atļauties lielas, greznas dāvanas, un manā bērnībā vispār tā nenotika. Satiekoties ar skolas draugiem pēc svētkiem, vispār nebija jautājuma – ko tev uzdāvināja Salavecis? Bērnam kāda mašīnīte, kādi zīmuļi vai citreiz tikai tā saldumu paciņa. Tas bija ļoti priecīgi, un dzejolīši bija jāskaita visiem, arī vecākiem vai omei ar papu, ja svinējām pie viņiem. Atceros, kā reiz ļoti ilgojos un cerēju, ka man uzdāvinās četru krāsu pildspalvu, bija tādas – vienā korpusā četras iekšiņas. Zila, zaļa, sarkana un melna, un katrai sava ieslēdzamā podziņa. Smieklīgi, ka atkal neatceros, vai šo pildspalvu dāvanā saņēmu, bet saldā ilgošanās sajūta pēc nieka rakstāmrīka jo koša manā atmiņā. Pa kuru laiku viss tik ļoti mainījās?
Ziemassvētkiem salda ilgošanās, gaidas un cerības ļoti piestāv. Neatkarīgi no tā, kā paiet svētku laiks – tāpat kā visiem vai atšķirīgi. Katram jau sava citādība, ko kāds varbūt pat nepamana, savukārt, cits grūti pārdzīvo. Laiks starp Ziemassvētkiem un Jaunā gada atnākšanu ir laba iespēja izkāpt no dienišķās lēkšošanas nosacītā "te un tagad", lai paskatītos atpakaļ un padomātu par to, kas priekšā. Laiks plānot, sapņot, tas nekas, ka realitāte dažkārt noārda visus plānus un sapņus, taču varbūt vietā iedod absolūti negaidītus brīnumus. Man tā ir gadījies.
Šogad mums visiem ir citādi Ziemassvētki. Visai pasaulei vienādi citādie Ziemassvētki. Kaut arī apzināti esmu aizgājusi no aktīvas, pienākumu un atbildības piesātinātas dzīves un vienatnība man ir organisks pamatstāvoklis, pat man sāk pietrūkt kopā būšanas. Tagad nevar tikties pat ar vistuvākajiem savējiem, kuri dzīvo otrā pilsētas galā, nemaz nerunājot par tiem, kuri mīt citā pilsētā. Tā ir jauna pieredze – netikties, lai pasargātu. Liels un nepiedzīvots pārbaudījums gan ikvienam indivīdam, gan sabiedrībai un visai cilvēcei. Nav ne svētku ballīšu, ne kopīgu svinību, koncertu, pieņemšanu. Ir nogurums, bailes, dusmas, skumjas, nedrošība, arī sēras. Vienmēr ir gribējies miera un klusuma šajos svētkos. Šogad nu atnākuši patiesi klusi Ziemassvētki, un tiem ir biedējoši sirreāla noskaņa.
Manai omītei šoruden būtu palikuši 100 gadi. Netālu no viņas kapa ir viņas vecāku atdusas vieta kopā ar piecām mazām kopiņām – omes brālīšiem un māsiņām, ko dažādas slimības paņēma pagājušā gadsimta sākumā. Sērgas nav nekas jauns. Pēc tam nāca karš, kurš atņēma viņai tikko dzimušās meitiņas (manas mammas) tēvu. Mūža otrajā pusē ome saslima ar smagu slimību, kas ļoti apgrūtināja viņas ikdienas gaitas. Tomēr nodzīvoja pāri 86 gadiem. Es te nevelku nekādas paralēles un nemēģinu pierādīt, cik vieglāk vai grūtāk ir dzīvot dažādos laikos. Tikai, domājot par Ziemassvētkiem, pirmais, kas man galvā allaž ieskanas, ir omītes klusā dziedāšana, ieturot garas pauzes, kamēr viņa ievilka astmas izmocīto, čīkstošo elpu, tonim noslīdot vecišķos glissando, un tomēr dziļā, priecīgā pateicībā tam, kam viņa nepārstāja ticēt nevienos laikos: – Tu, rozīt, skaistā, jaukā, Tu, puķīt svētākā, Kam gribi ziedēt laukā, Zied’ manā sirsniņā.
0