Komentārs
31.05.2013

Citādais kauns

Komentē
9

Sensenos laikos, pirms diviem gadsimtiem, Garlībs Merķelis staigāja pa Vidzemes sētām un rakstīja par nejauko latviešu raksturu: ""Ak, tu, vāciete!" – tā kāda sieva, zemē gulēdama, lamāja badīgu govi, kas viņu bija nogāzusi. "Vācieši nāk!" ir bubulis, ar ko apklusina raudošus bērnus." Etniskais citādais un svešais ārpus latvieša eksistē kopš neatminamiem laikiem, tas iegūlis latviešu apziņā, raustīts svētkos un ikdienā.

Šodien Latvijā aktuālais svešinieks ieradies okupācijas laikā, bet latviešu apsēstība ar citādo nav unikāla, bet gan raksturīga parādība Austrumeiropā. Antropoloģe Ketrīna Verderija (Catherine Verdery) novērojusi, ka sadalīt pasauli labajā un ļaunajā, bet sevi uzskatīt par cietēju, ir visuresoša parādība bijušajās komunistu republikās. "Tiem, kuri ar demokrātiju izprot ne vien institucionalizētu domstarpību un kompromisu [procesu], bet vienprātību – un tādu ir daudz –, spēcīgas ilgas pēc morālas viengabalainības var viegli pārtapt idejā par nāciju un piesārņojošo svešo izslēgšanu. [...] Nācijas nozīme ir mainījusies: tā ir kļuvusi etniska," raksta Verderija savā darbā "Kas bija sociālisms, un kas būs pēc tam?". Ilgas un tiekšanās pēc tīras un lojālas Latvijas tautas ietver ne vien baidīšanu, ka krievi nāk, bet arī skaidri nodefinētu svešo un tā uzvedības modeli. Tāpēc Latvijā ir latviskās un krieviskās partijas, jo patiesībā nespējam dzīvot bez krieviskā citādā sev blakus.

Vēl vairāk, svešais ir ielauzies latviskajā identitātē un to maitā. Antropoloģe Vieda Skultāne, uzklausot latviešu dzīvesstāstus deviņdesmito gadu sākumā, konstatēja, ka krieviskā klātbūtne latviešu pašraksturojumā ir ļoti izteikta. "Tādi izteikumi kā "to mēs iemācījāmies no viņiem", "tas ir atceļojis no turienes" vai "tādi mēs esam kļuvuši" figurē gan kopīgajā naratīvā, gan ikdienas sarunvalodā. [Latviskā] Identitāte tiek uztverta kā svešādā iekarota," raksta V. Skultāne. Tāpēc īpaši svarīgāk ir nošķirt šo svešādo, jo tad identitāte vairs nebūs piesārņota ar viņa negatīvajām īpašībām. Morāli attīrīties varēs vien tad, kad citādais nebūs blakus vai vismaz uzvedīsies kā savējais. Kamēr tas nav iespējams, svarīgākais ir atpazīt svešādo un to atdalīt no savējās kopienas.

Ieskatu, kā svešais tiek nošķirts latviešu prātos, atklāj Olgas Procevskas "Labā krieva uzvedības kodekss". Tomēr šim kodeksam ir būtisks trūkums. Jebkurš kodekss zemtekstā apraksta ētiskas un morālas attieksmes, bet tās Procevskas uzskaitījumā neatrast. Viņas radītajā kodeksā dominē darbības vārdi "atzīt", "neatgādināt", "ironizēt", "neuzdot", bet būtība nav faktos un darbībā, bet gan attieksmē. Bez morāla vērtējuma okupācijas fakta atzīšana turpina karāties gaisā un neko nenozīmē ne latviešiem, ne citādajiem. Citiem vārdiem sakot, svešais nekļūst savējais, kad pieņem t.s. latviskās vērtības, bet neuztver emocionālo lādiņu, kas tam nāk līdzi. Un svešais to labi apzinās. Šī abpusējā izlikšanās labi novērojama Kaspara Gobas filmā "Seda. Purva ļaudis", kur krievvalodīgā ciemata kopiena cenšas svinēt 18. novembri. Šajos svētkos, kurus saskaņā ar Latvijas sociālās atmiņas monitoringu svin vairāk nekā puse Latvijas krievvalodīgo, tuvplānā Latvijas Republikas proklamēšanas svinības ir tālu no tā, kā to ierasts redzēt Latvijas kultūras namos, kaut ārēji viss it kā ir pareizi.

Maldīgi būtu domāt, ka citādajam Latvijā būtu jāsajūt lepnums par Latvijas valsts dibināšanu. Līdz tam vēl tālu ejams. Pirmkārt, svešajam Latvijā ir jājūt kauns, ārkārtīgs kauns par savu klātbūtni šeit. Šobrīd tas ir sākums un gals latviešu un citādā attiecībām, jo kauns ir sajūtu kopums, kurš veikli izslēdz to, kuram tas jāsajūt. Tā nav individuāla, bet kopīga pazīme kādai sociālai vai etniskai grupai. "Kauns ir sajūta, kas ceļo ātri, tas ir infekciozs un lipīgs, līdz ar to izplatās un cirkulē augstā intensitātē," par kaunu raksta Sallija Munta (Sally R. Munt). Kad Rīgas mēra kandidātam vaicā, vai viņš spējīgs atzīt, ka tā bija kļūda – referendumā atbalstīt divvalodību Latvijā, un uzsveroši vaicā, vai pietiek drosmes to atzīt, viņam patiesībā neko nevaicā. Viņu kaunina – mēģina inficēt un aplipināt. Ar kauna palīdzību pasaulē kopš neatminamiem laikiem no politiskās un sociālās dzīves atgrūstas zemākās šķiras, zemnieki, homoseksuālisti, kā arī radīta distance starp tautībām – grieķiem un albāņiem, ķīniešiem un tibetiešiem, Meksikas un ASV pilsoņiem, latviešiem un krieviem. Nespēja sajust kaunu padara svešo necilvēcīgu, neaudzinātu un zemisku. Par tādiem balsot nevar.

Līdz ar kauna zīmes pielikšanu šai mistiskajai trešdaļai Latvijas iedzīvotāju, kas 1991. gadā tautas aptaujā uz jautājumu "vai jūs esat par demokrātisku un neatkarīgu Latviju?" atbildēja noraidoši, tiek radīts emocionāls pamats tām politiskajām kampaņām, kurās gluži kā Merķeļa novērojumos pirms diviem gadsimtiem mazs bērns tiek baidīts ar kādu vienlaikus mistisku, bet konkrētu tautību. Katras vēlēšanas ir izšķirošas, katra tautas nobalsošana, jo īpaši referendums par latviešu valodu, – vēsturisks, bet katrs pēcbalsošanas rīts – morāli paģirains, jo rezultāts lielā mērā ir nemainīgs. Nedz referendums ko izšķīris latviešu nācijai, nedz kārtējās vēlēšanas. Tās ir vien provokāciju bangas, kurās viļņojas Latvijas tauta.

Tikmēr ar kaunu aplipušais citādais šos kauna plāksterus pārlīmē uz otru pusi un staigā pa Latviju ar lepnuma un prieka sajūtu. Tajā brīdī svešais, runājot slovēņu filozofa Slavoja Žižeka vārdiem, pamatnācijai "nozog līksmību". Redzama un nepieņemama svešinieka līksmība ar atšķirīgajām dziesmām un dejām, ēdienu un dzērienu kļūst neciešama tieši svešā svētkos – Uzvaras dienā, 9. maijā. Retais no latviešiem sper kāju Uzvaras laukumā, lai tuvplānā redzētu rindas pēc uzbeku plova, sarkanās neļķes un neskaitāmās pašdarbnieku muzikālās grupas, kuras Dziesmu svētkos neredzēt. 9. maijs ir diena, kad Uzvaras parkam pabraukt garām transportlīdzeklī, citādo kauninot un stigmatizējot.

Mantra par kaunu iepīta dažādos Latvijas vēsturiskos un politiskos notikumos un atkārtota jau kopš deviņdesmito gadu sākuma. Referendums par latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu šo mītu par citādo, kurš jāizslēdz, ir vien atsvaidzinājis ar jaunāku gadskaitli. Patiesībā šis mīts vienmēr ir bijis līdzās, un tā mērķis ir bijis kaunināt tos, kas ir citādi. No tā man rodas iekšējs kauns un ar katru gadu kļūst aizvien grūtāk aiziet līdz vēlēšanu urnai un pildīt pilsoņa pienākumu. Tomēr balsoju, jo nevēlos būt kaunpilnā Latvijas sabiedrības daļa, kura nepiedalās vēlēšanās. Šajā sabiedrības daļā patiesībā ir arī tādi, kas aktīvi seko līdzi politiskajiem procesiem valstī un vēlas balsot, bet kauns ir stigmatizējis politisko vidi un sašaurinājis izvēles brīvību. Izvēle ir tikai par latviskām un krieviskām partijām. Balsot par vienu vai otru nav politiska, bet gan (a)morāla izvēle un pienākums.

Tēmas

Andris Saulītis

Andris Saulītis ir sociālantropologs, ar Fulbraita stipendijas atbalstu studējis The New School universitātē Ņujorkā, ASV. Šobrīd ir doktorants Eiropas Universitātes Institūtā Itālijā. Interesē ekonom...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
9

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!