Ekspresrecenziju cikls par festivāla "Homo Novus" izrādēm beidzas ar Māra Zandera rakstu par Kīta Henesija performanci "Vēl ne" Vidzemes tirgū.
Radošā procesa īpatnība – vieniem pašsaprotama un patīkama, citiem mulsinoša un kaitinoša – ir visdažādāko interpretāciju līdzvērtīgums. Es varu "nolasīt" gleznu, dzejoli vai mūziku atšķirīgi no autora ieceres (par citiem procesa vērotājiem nemaz nerunājot), bet tas nevienu vairumā gadījumu nesatrauc. Kīta Henesija uzvedums "Vēl ne", kas Starptautiskajā jaunā teātra festivālā "Homo Novus" notika 18. septembrī Vidzemes tirgū, šajā ziņā nav izņēmums. Pat ja paliekam pie anotācijā paustā, ka šis "kolektīvās dziedināšanas eksperiments" ir "atbildes reakcija uz mūsdienu politiskajām krīzēm", politisko komponenti var traktēt dažādi.
Henesijs un viņa komanda iesaista skatītājus, liekot viņiem nogulties un tad pa vienam ceļot tos augšup izstieptās rokās. Slavinājums vai upurēšana? Tikpat labi te var saskatīt simbolu nejaušībai, kas nereti vada kāda cilvēka izvirzīšanos varas hierarhijā, un tikpat labi – nejaušībai, kuras rezultātā politika var nodarīt pāri cilvēkam, kas tajā apzināti neiesaistās. Varbūt šamaniskās izdarības ir mājiens uz maģiskās domāšanas klātbūtni varas un indivīda attiecībās. Tomēr tikpat labi tās var būt ironisks mājiens par to, ka politikā pievērst skatītāju uzmanību var tikai ar šovu. Runājot par ironisku skatījumu, tādu var manīt brīdī, kad aplī sapulcinātie pārvietojas noteikta muzikāla fona pavadījumā, līdz pēkšņi (lielākoties publikā izraisot jautrību) sākotnējos motīvus nomaina labi zināmā "Nāk rudens apgleznot Latviju…". Manā skatījumā visnotaļ adekvāts raksturojums tam "rasolam", kāds vērojams politikā, kur ideju un retorikas pretrunīgums un juceklīgums ir kļuvis par status quo.
Jebkurā gadījumā politika izrādē "Vēl ne" ir krietni demokrātiskāka par politiku citās situācijās. Šajā izrādē skatītāji var pilnīgi droši arī neiesaistīties, savukārt realitātē politika tik iecietīga nav, proti, tā neļauj (vai vismaz neļauj ilgi) būt netraucētam vērotājam no malas. No Vidzemes tirgus teritorijas uzveduma laikā ikviens varēja doties prom, kad vēlējās, savukārt vara visbiežāk atgādina par sevi (piemēram, nodokļu formā) arī tad, ja iedomājies, ka esi no šīs varas "aizgājis".
Sagadījās, ka todien, 18. septembrī, Rīgā notika arī cits politisks rituāls, zīmīgs ar to, ka tajā interpretācijas faktiski nav iespējamas. Demonstrācija arī ir uzvedums, tomēr tajā viss ir nepārprotams – pulcēšanās noteiktā laikā un vietā ar noteiktu mērķi, tas, ka ir runātāji "no tribīnes", tas, ka šiem runātājiem aplaudē, ir arī tiesībsargi, kas uzrauga kārtību. Galu galā ir "mēs" un "viņi". Viss ir skaidrs. Neesmu pārliecināts, ka Henesija piedāvātā interpretāciju brīvība ir iespējama t.s. reālajā politikā, tomēr vismaz refleksijā par politiku šādas iespējas, par laimi, ir.
1