Iebrauktuve Jūrmalā 1996. gadā. Foto: Jurmala.lv
 
Proza
29.04.2020

Cinema Post-paradiso

Komentē
2
Saglabā

Pilsēta kā pēcjāņu rītā vai vienā no tiem pēcpusdienas sapņiem. Līdz galam neizstrādāta, mazizmantota lokācija ārpus dzīvokļa sienām. Es paņemu velosipēdu, aptinu šalli ap seju un minos tai cauri, vērojot, kā ielas lēnām izveidojas man ceļā. Brīžam nākas palēnināt tempu, lai bildīte pilnībā ielādētos. Tas nav nedz lietderīgi, nedz aizraujoši, tomēr varbūt labāk nekā pārējais. Mani draugi sūdzas par to, ka viņiem sāk beigties filmas, ko skatīties. Izlasījuši visas citas grāmatas, viņi ķērušies jau pat viens pie otra rakstītā. Kāds iemācījies runāt ar savu mājdzīvnieku, kamēr cits aizmirsis, kā sarunāties ar mīļoto. Mani draugi sūdzas par to, ka viņiem vairs nelien iekšā un pat ūdens jau izsauc spazmas. Viņi caurām dienām skatās uz sevi videočatos, kamēr kurjeri cits pēc cita krauj pie viņu ārdurvīm pārtikas kaudzes. Viņi zvana man, lai pastāstītu, kā viņiem apnicis par to runāt. Un tad pusstundu par to runā. Kāds pajautā, kā man iet. "Nu, atklāti sakot, mana dzīve arī pirms tam nebija nekāda komēta," man nākas atzīt.

Mani draugi grib iet uz krogiem un teātriem, viņiem vajag baseinus un ceļojumus. Viņi visi grib uz kino. Es ne, nekad neesmu bijis aktīvs kinoteātru apmeklētājs. Droši vien visas dzīves laikā esmu bijis uz kino reizes trīsdesmit, ne vairāk. Tas nenozīmē, ka filmas skatos mājās, nē, es vienkārši tās vispār gandrīz neskatos. Kad viņai izdodas mani pierunāt kaut ko tomēr kopā noskatīties (kādu viņas izvēlētu gabalu), uz mani tas parasti atstāj spēcīgu, ilgstošu iespaidu. Kā tam droši vien arī jābūt pēc izcilas filmas noskatīšanās. Bet pats es nejūtu šo dzinuli, vēlmi apsēsties un kaut ko konkrētu pāris stundas skatīties. Tas ir pasīvs akts, un mani padara nervozu doma par to, ka es šajā laika nogrieznī būtu varējis izdarīt ko citu. Kaut gan, īpaši nesatraucoties, es nedēļām ilgi nedaru pilnīgi neko. Ko nu tur, patiesībā – gadiem. Gadiem, kuru kaut kādā man nesaprotamā, aplamā veidā sakrājies jau padaudz. Es vienkārši brīžam nesaprotu, no kurienes tie saradušies. Un, klusi grimstot krēslainā, pāragrā marasmā, stāvu pie loga, vērojot nevienam nevajadzīgā pavasara ofensīvas, un gaidu savu dzimšanas dienu, pilnībā aizmirsis, ka tā nupat jau pagājusi. Vai, ķemmējot matus no rīta vannasistabā, pārsteigts secinu, ka tie stiepjas pāri degunam – es nudien neatceros, ka tie vakar būtu bijuši tik gari. Toties piepeši atceros, ka manā bērnībā Jūrmalā bija vismaz pieci kinoteātri.

Man šķiet – katra zēna bērnībā kinoteātriem bijusi īpaša vieta. Neatkarīgi no tā, kādās attiecībās ar kino viņš nonācis vēlāk. Es atceros visas filmas, ko šajos vecajos kinoteātros noskatījos. No pirmās – japāņu "Mēness Princeses", uz kuru tiku aizvests gadus piecus vecs, līdz pēdējai – "Krauklim", kuru skatījos jau pusaudža gados ar rajona drauģeļu kompāniju, dzerot alu, tizli zviedzot un paklusām pīpējot seansa laikā. Pēc jebkuras filmas ikreiz iznācu no kinoteātra klusā vai pat ne tik klusā sajūsmā. Mani apbūra pati atmosfēra. Vilšanos piedzīvoju tikai vienu reizi – tēvs mani veda uz "Terminatoru", bet, sajaucis laikus, aizveda uz "Bembiju". Minūtes desmit paskatījušies, mēs sapīkuši devāmies prom. Toties reizes, kad kaut kas aizgāja greizi ar tehniku – filma aprāvās vai piepeši sāka "lēkāt" un publika neapmierināti svilpt –, man patika jo īpaši. Es priecīgs centos svilpt skaļāk par visiem un jutos kā pilntiesīgs grandioza notikuma dalībnieks.

Vēlākajos gados maniem retajiem kinoteātra apmeklējumiem bijis drīzāk nejaušs raksturs. Kāds "piespēlē" biļetes, jo pats netiek. Kaut kādi bezmaksas seansi, kuros neplānoti sanācis ieklīst. Ielūgumi. Reiz mēs ar čomu Palangā kinoteātrī gulējām pēcpusdienas snaudu pēc četru krogu apmeklējuma, kamēr fonā gāja "Oušena banda". Es nekad neesmu vedis meitenes randiņos uz kino. Tiesa gan, es reti kad vispār kādu esmu vedis randiņos. Tagad šad tad ar viņu aizeju uz kādu filmu, bet tajos jaunajos kinoteātros īsti nejūtos savā ādā. Pēdējās rindās vienmēr sēdēs bars ar hiperaktīviem skolniekiem, un visu seansa laiku neatslābstot būs jāgaida, kad kāds no viņiem nogarlaikojies izdomās iemest ar tukšu kolas bundžiņu tev pa pakausi, blakus kāds apskaužami veselīgiem zobiem grauzīs ceptus prusakus, bet skaņa būs noregulēta tā, lai tev nerastos nekādi jautājumi par aparatūras jaudu. Un, kas skumjākais, pēc seansa visi piecelsies, izies laukā un izklīdīs tā, it kā vispār nekas nebūtu noticis.

Virs dažiem vecajiem kinoteātriem vēl pie tam bija arī dzīvojamās telpas. Es nezinu, kas tajās dzīvoja – droši vien tehniskie darbinieki, bet pati doma par tādu dzīvesvietu likās satriecoša. Nekādi pieczvaigžņu apartamenti manā maza zēna iztēlē tam nestāvēja līdzās. Savādi, ka, daudzmaz visus savā bērnības rajonā pazīdams, es tā arī neiepazinos ne ar vienu, kurš dzīvotu tajā dzīvoklī virs tuvējā kinoteātra, bet tolaik tas likās loģiski. Tie taču nevarēja būt kaut kādi parastie cilvēki. Un, pat ja es viņus arī kaut kur satiktu, teiksim, viņu bērnus, kuri droši vien mācījās ar mani vienā skolā, jo citu skolu tuvumā nebija, viņi nekad man neatklātu patiesību. Ja es būtu viņu vietā – tā es domāju –, man droši vien būtu jārīkojas tāpat, kaut gan man tādu noslēpumu glabāt būtu grūti. Daudz vēlāk, jau dzīvojot citā pilsētas galā, pelēka betona džungļos, es reiz sarunā ieminējos pagalma biedram Andrejam, ka agrāk dzīvoju Mellužos. "Nevar būt!" viņš iesaucās. "Es arī! Mēs virs kinoteātra dzīvojām. A tu?" "A es – nē," domīgi novilku, vērojot viņa skūto galvu, atsistās dūres, treniņtērpu. Nezinu, kāda iemesla dēļ viņš toreiz centās mani piemānīt, bet mūsu attiecības pēc tā kļuva izteikti vēsas.

Ēkas, kuros atradās Jūrmalas kinoteātri, arī pēc to aizvēršanas saglabāja īpašu auru. Vismaz man tā likās. Es atceros, kā savās pastaigās vienmēr klaiņoju tiem apkārt. Vismaģiskākā šajā ziņā man likās kino "Banga" pamestā ēka Bulduros. Tas sen bija pārstājis strādāt, tomēr es kaut kā nejauši to atradu un grausts mani apbūra. Diezgan bieži kāpu vilcienā un speciāli braucu uz Bulduriem, lai vienkārši pastaigātu tam apkārt. Bija pavisam skaidri noķerama sajūta, ka tas dēļiem aizsistais nams izstaro burvestību. Es ložņāju ap to – mazs, melnīgsnējs zēns –, kautrīgi centos ielūkoties starp dēļu šķirbām, iztēlojos, ka vienu dienu varētu ievākties tur uz dzīvi un tamlīdzīgi. Šonakt, meklējot informāciju par "Bangu", uzdūros rakstam, kurā pieminēts, ka viena no pēdējām tur demonstrētajām filmām bija Tornatores "Cinema Paradiso" . Es varētu būt pārsteigts, protams.

Tas varbūt ir tas, ko man gribētos. Atrast kādu tādu pagalam vecu, bet vēl nenojauktu kinoteātri. Ar dermatīna sēdekļiem, čīkstošu dēļu grīdu. Sameklēt projektoru un kādas lentes. Sadrukāt biļetes par 15 kapeikām, izslaucīt putekļus. Un uzaicināt visus noskatīties, teiksim, "Romas brīvdienas". Es varētu viņus sagaidīt ar savu lakeja seju, pārbaudīt biļetes, ierādīt vietas, ievērojot vajadzīgās atstarpes. Palūgt izslēgt telefonus un atklāti savas līdzpaņemtās pudeles necilāt. Tad svinīgi doties uz kinomehāniķa telpu un ielādēt pirmo filmas lentes rituli. Tas beigtos pēc minūtēm divdesmit, un visi varētu priecīgi svilpt, draudzīgi rībinot kājas pret vecajiem dēļiem. Būtu jauki, man liekas. Es pats gan droši vien tad jau būtu prom.

Tēmas

Aksels Hiršs

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
2

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!