Bibliotēka
14.11.2004

Cīņas kluba pēcsajūta

Komentē
0

Čarlzs Maikls Palanjuks, pazīstams kā rakstnieks Čaks Palanjuks, dzimis 1961. gadā. Amerikānis. Dzīvo Portlendā, Oregonas štatā.

Studējis žurnālistiku Oregonas universitātē, bet līdz pat rakstnieka karjeras sākšanai strādājis konteinerpārvadājumu firmā par automehāniķi, kopis nedziedināmi slimus pacientus, organizējis atbalsta grupu tikšanās, kā arī biedrojies ar Portlendā pazīstamo „Kakofonijas biedrību” — meinstrīma kultūrai naidīgu grupējumu, kas Portlendā regulāri organizējis grautiņus un publiskas piedzeršanās.

1996. gadā klajā nāk Palanjuka pirmais romāns Cīņas klubs (Fight Club), kurš, neskatoties uz iegūtajām prēmijām un slavinošajām recenzijām, lasītāju vidū paliek gandrīz nepamanīts. 1999. gadā par grāmatu ieinteresējas Holivudas režisors Deivids Finčers un nolemj pēc romāna adaptācijas uzņemt filmu. Filma kļūst par kulta grāvēju un atnes Palanjukam pasaules slavu. Šobrīd Amerikā izdoti pieci Palanjuka romāni, divi no tiem pieejami arī latviski (apgāds Atēna).

Turpmāk lasāmo materiālu uzgāju kādā laikraksta LA Times 1999. gada numurā. Runa būs par Cīņas kluba aizkulisēm.

Reinis Tukišs

 

Vēl viens viesmīlis tikko pasniedza man vēl vienu maltīti par brīvu, jo es esmu „tas džeks”. Tas, kurš uzrakstījis To Grāmatu. Grāmatu „Cīņas klubs”. Jo tur grāmatā taču arī ir aina, kur galvenajam varonim uzticams viesmīlis, viens no Cīņas kluba puišiem, pasniedz maltīti par brīvu. Tagad filmā šajā vietā Edvards Nortons un Helēna Bonema Kārtere dabū paēst par brīvu.

Tad žurnāla redaktors, vēl viens žurnāla redaktors, piezvana man, lecīgs un sadusmots, jo gribot sūtīt savu reportieri uz Cīņas klubu savā rajonā.

„Tas ir forši,” viņš man saka klausulē no Ņujorkas, „tu vari teikt man droši. Mēs tur neko nesabojāsim.”

Es saku viņam, ka nav tādas vietas. Nu nav nekādas slepenas biedrības vai klubu, kur čaļi sistu viens otru un gaustos, ka viņu dzīves ir tukšas, ka darbā viņi liekuļo un bērnībā pietrūcis tēva. Cīņas klubs ir fantāzija. Tu nevari turp aiziet. Es to safantazēju.

„Nu labi,” viņš saka, „lai nu tā būtu. Ja tu mums neuzticies, tad velns ar tevi.”

Mans izdevējs saņem vēl vienu kaudzi ar vēstulēm no jauniem čaļiem, kas apgalvo, ka apmeklējot Cīņas klubus Ņūdžersijā, Londonā un Spokeinā, stāsta man par saviem tēviem. Šodienas pasta sūtījumos ir rokaspulksteņi, atlocītas kniepadatas un kafijas krūzes.

Daļa „Cīņas kluba” tik tiešām nav izdomāta. Grāmata drīzāk ir antoloģija par manu draugu dzīvēm nekā romāns. Man tiešām bija bezmiegs, un negulējis es staigāju riņķī nedēļām, tāpat kā Džeks. Es zinu, ka ļauni viesmīļi samaitā ēdienu un nodzen matus uz nulli. Mana draudzene Alise gatavo ziepes. Mans draugs Maiks iemontē neķītrus kadrus ģimenes filmās. Visiem čaļiem, kurus es pazīstu, šķiet, ka viņu dzīvi sabendējis tēvs. Pat manam tēvam šķita, ka vainīgs ir viņa tēvs.

Bet tagad arī tas, kas bija izdomāts, arvien vairāk pārtop realitātē. 1995. gadā, kādā naktī, pirms es vēl nebiju aizsūtījis manuskriptu aģentam, un tās bija tikai pārsimts apdrukātas papīra lapas, mana paziņa jokojot izteica vēlmi sastapt Bredu Pitu.

Es jokojos, sakot, ka gribu pamest savu darbu pie smagajiem autiņiem. Tagad šīs pārsimts lappuses ir pārtapušas par filmu ar Bredu Pitu, Edvardu Nortonu un Helēnu Bonemu Kārteri galvenajās lomās. Režisors — Deivids Finčers. Tagad es esmu bezdarbnieks. Twentieth Century Fox man atļāva uz filmēšanas laukumu atvest dažus draugus. Katru rītu mēs ēdām vienā un tajā pašā Santa Monikas kafejnīcā, un katru rītu mūs apkalpoja viens un tas pats viesmīlis — Čārlijs, kurš bija filmu zvaigznes paskatā, ar bieziem matiem. Taču pēdējā rīta mēs ieraudzījām Čārliju iznākam no virtuves, un viņa galva bija noskūta. Izrādās, Čārlijs arī piedalās uzņemšanā. Un maniem draugiem, kuri pa īstam ir bijuši anarhistiskie viesmīļi ar skūtām galvām, tagad vārītas olas pasniedz īsts viesmīlis, kurš, izrādās, ir aktieris un filmā tēlo anarhistisko viesmīli ar skūto galvu.

Tāda pat sajūta ir, sēžot frizētavā starp diviem spoguļiem, kur vari saskatīt sava atspīduma atspīduma atspīdumu un to, kā tas aiziet bezgalībā.

Tagad viesmīļi atsakās ņemt no manis naudu. Redaktori pukojas. Čaļi paaicina mani aiz grāmatnīcas stūra un cenšas izdiedelēt, kur atrodas tuvākais klubs.

Sieviete klusi un pilnā nopietnībā jautā: „Vai šitāds klubs ir arī sievietēm?” Nu tāds klubs, kur tu varētu izvēlēties no bara kādu svešinieku un krāmēt viņam tik ilgi, kamēr viens no jums ir gar zemi. Šī jaunā sieviete saka: „Jā, man tiešām, tiešām vajag kaut ko tādu.”

Kāds mans draugs, vācietis vārdā Kārstons bija iemācījies angliski, bet zināja tikai dažas novecojušas klišejas. Viņam katrs tusiņš saucās „Visi dzied un danco farss”.

Tagad Kārstona tizlie un muļķīgie tekstiņi nāk no Breda Pita mutes — uz lielā ekrāna miljonu cilvēku priekšā. Mana drauga Džefa piemēslotā geto virtuve ir uztaisīta par jaunu Holivudas paviljonā. Nakts, kad devos glābt draugu Kevinu, kurš bija pārdozējis ksanaksu, tagad ir pārtapusi ainā, kur Breds Pits steidzas glābt Helēnu Kārteri.

Atskatoties viss šķiet jocīgāk, smieklīgāk un foršāk. No distances tu vari ieņirgt par it visu.

Bet pārējais „Cīņas kluba” kinostāsts vairs nav manējais, bet gan Deivida Finčera. Tas, kā iekārtots Edvarda Nortona mietpilsoniskais miteklis, ir Deivida bijušā dzīvokļa atdarinājums. Edvards savā lomā šo to pārveidoja, šo to pierakstīja klāt. Mans boss domā, ka stāsts ir par to, kā viņš cenšas iztapt savam prasīgajam bosam. Mans tēvs uzskatīja, ka tas ir par viņam pietrūkušo tēvu, manu vectēvu, kurš nošāva savu sievu un sevi.

Manam tēvam bija 4 gadi, kad 1943. gadā viņš slēpās zem gultas, jo starp viņa vecākiem gāja vaļā cīniņš, brāļi un māsas bija saskrējuši mežā, māte bija beigta, bet viņa tēvs ložņāja ap māju, meklēdams viņu, saukdams viņu, joprojām līdzi stiepdams šauteni.

Mans tēvs atcerējās zābakus mīņājamies gar gultu, un šautenes stobru, noliektu pie pašas grīdas. Tāpat viņš atcerējās uz līķiem sagāztās skaidas, lai pasargātu tos no mušām un lapsenēm.

Grāmata un tagad arī filma ir visu šo cilvēku darinājums. Un ar visu to, kas aiz tā stāv, „Cīņas kluba” stāsts kļūst spēcīgāks un tīrāks. Un nevis kā viena cilvēka dzīves pieraksts, bet gan veselas paaudzes. Pat ne paaudzes, bet cilvēku vispār.

Grāmata ir pateicoties Norai Efronai un Tomam Džonsam, un Markam Ričardam, un Džoannai Didionai, un Eimijai Hemplai, un Bretam Elisam, un Denisam Džonsonam. Jo tie ir tie, kurus es lasu.

 

***

Un tagad lielākā daļa manu veco draugu, ieskaitot Džefu, Kārstonu un Alisi, ir aizvākušies prom, apprecējušies, miruši, kaut ko absolvējuši, atgriezušies pie studijām, audzina bērnus. Šovasar Aidaho kalnos kāds noslepkavoja manu tēvu un sadedzināja viņa līķi, līdz pāri palika vien dažas mārciņas kaulu. Policija apgalvo, ka nav neviena reāli aizdomās turama. Tēvam bija 59.

Šī ziņa man pienāca piektdienas rītā no mana izdevēja, kuram bija zvanīts no apgabala šerifa kantora, kuri savukārt manu izdevēju bija sameklējuši caur internetu. Nabaga publicists, piezvanījis man, saka: „Tas varētu būt arī kāds debils joks, bet tev vajag piezvanīt izmeklētājam uz Maskavu, Aidaho štatā.”

Nu tā es te sēžu pie galda, kas nokrauts ar pārtiku, un tu domātu, ka japāņu bento vai svaigas zivis garšo baigi labi. Bet citreiz tev tas ir pie kājas.

Es joprojām naktīs neguļu un murgoju.

Viss, kas palicis pāri, ir grāmata un tagad arī filma — tīri interesanta un aizraujoša filma. Mežonīga un lieliska filma, pilna ar trakām un baisām idejām. Kas citiem kalpo kā pātagas cirtiens, lai dotos mežonīgā karnevālā, man un maniem draugiem ir nostalģisks piemiņas albūms. Atgādinājums. Spilgts, bet mierinošs pierādījums, ka mūsu dusmas, mūsu vilšanās, centieni un aizvainojums apvieno mūs vienu ar otru, un tagad arī ar pasauli.

Tas ir pierādījums, ka mēs paši varam radīt realitāti.

Frīda, sieviete, kura skuva galvu Bredam Pitam, man apsolīja matus, ko pievienot manām Ziemassvētku apsveikumu kartiņām, bet šī aizmirsa, tādēļ es apcirpu drauga medību suni. Cita sieviete, mana tēva draudzene, sauc mani par ārprātīgu. Viņa ir pārliecināta, ka tie ir balto rasi aizstāvošie fanātiķi, kas noslepkavojuši manu tēvu, un viņa grib labi nomaskēties un ieiet viņu teritorijā, kura atrodoties kaut kur Haidenleikas vai Batlerleikas apvidū Aidaho štatā. Viņa grib, lai es dodos līdzi kā palīgspēks. Lai piesegtu viņu.

Tā mani piedzīvojumi turpinās. Es varbūt došos uz to Aidaho teritoriju. Vai arī, kā vēlas policija, sēdēšu mājās un rīšu zoloftu, gaidīšu, kamēr viņi piezvana.

Vai arī — es nezinu.

Mans tēvs bija atkarīgs no totalizatoriem, un joprojām man pa pastu pienāk mazas dāvaniņas. Rokas pulksteņi, kafijas krūzes, golfa dvieļi, kalendāri — bet nekad lielie laimesti — mašīnas vai laivas — tikai mazās lietiņas. Kāda mana draudzene — Dženifera, kuras tēvs tikko miris ar vēzi, saņem tādas pašas mazās dāvaniņas, laimētas loterijās, kurās tēvs piedalījies pirms vairākiem mēnešiem. Kaklarotas, ziepes, „tako” mērces, un katru reizi, kā kaut kas pienāk — videospēle vai zobu birste — viņas sirds lūzt.

Mierinājuma dāvanas.

Dažus vakarus pirms tēva nāves, man ar viņu bija trīs stundu ilga saruna par guļbaļķu māju, kuru viņš uzcēlis man un manam brālim. Mēs runājām par vistām, kuras es audzēju, kā tām uzbūvēt mitekli, un vai katram būrim vajadzīga caurumota grīda.

Viņš teica, ka nē. Vistas nekakās savās ligzdās.

Mēs runājām par laiku, par to, cik aukstas ir naktis. Viņš stāstīja, kā mežā, kur viņš dzīvojis, savvaļas tītaru tēviņi perē savus mazuļus. Un to, kā, pienākot vakaram, tie atpleš spārnus, lai zem tiem varētu paslēpties mazuļi. Jo mātītes ir par mazu, lai tos pasargātu. Lai sasildītu.

Es teicu viņam, ka neviens dzīvnieku tēviņš nekad nebūs tik gādīgs.

Tagad mans tēvs ir beigts, un manām vistām ir savas ligzdas.

Izskatās, mēs abi nošāvām garām.

 

No angļu valodas tulkojis Reinis Tukišs.

Čaks Palanjuks

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!