Foto: "Unsplash"
 
Sleja
15.06.2020

Cīņas imitācija

Komentē
0
Saglabā

Saeima par godu ārkārtas situācijas beigām izplūcas par tēmu, kas bija tik iecienīta jau pirms pandēmijas, – par TV kanāliem krievu valodā.

Saeimas 10. jūnija plenārsēdē deputāte Regīna Ločmele-Luņova, debatējot par reģionālo reformu, kolēģiem atgādināja: "Un es jūs lūdzu – ļoti lūdzu! – turpmākajās debatēs tomēr atcerēties par to, ka domāšana – tas ir diezgan sarežģīts process, ja." Lai gan tautas priekšstāves apgalvojumam piekritīs absolūts vairākums neirobiologu, psihologu un psihiatru, tas nenozīmē, ka tam piekrīt viņas kolēģi. Tas tika demonstrēts nākamajā dienā – debatēs par elektronisko mediju segmentu, ko ļaudis patērē Latvijā.

Nevēlos iesaistīties senajā un, pieļauju, daudziem jau apnikušajā strīdā par to, vai un kas valstij jādara ar kaimiņvalsts televīzijas kanālu rūpīgi un ilgstoši īstenoto informācijas sagrozīšanu. Skaidrs, ka Kremļa kontrolētās struktūras melo. Savukārt izbrīna tas, ka Latvijas politiskā elite joprojām nav sapratusi divas elementāras tēzes: informatīvais karš mūsdienās notiek ne tikai t.s. tradicionālajos medijos, tostarp televīzijas kanālos, un Krievijas īstenotās cīņas jau sen vairs nenotiek tikai krievu valodā. Starp hronoloģiski nesenākajām un pamatīgākajām analīzēm varu pieminēt to, kas veltīta Polijas apmelošanai, un, tekstu lasot, mēs redzam, ka dezinformācijas kampaņas tiek plaši īstenotas arī poļu valodā no, ja tā var teikt, Polijas informatīvās telpas iekšpuses – dažādu portālu, blogeru un sociālo tīklu aktīvistu formā. Kremlis sen jau spēlē daudz izsmalcinātāk un no Putina režīma interešu viedokļa pilnīgi pamatoti. Piemēram, ja Latvijā ievērojama daļa sabiedrības objektīvu iemeslu dēļ komfortablāk jūtas informācijas plūsmās, kas ir krievu valodā, ko darīt valstīs, kur tikpat objektīvu iemeslu dēļ informācijas patērēšana krievu valodā nav ierasta? Teiksim, Ungārijā vai Gruzijā? Pilnīgi pareizi, diskurss tiek uzturēts ar Kremlim draudzīgu mediju starpniecību, kas strādā konkrētajā valstī dominējošajā valodā. Citiem vārdiem sakot, var jau aizliegt, ierobežot, sadārdzināt t.s. Krievijas propagandas kanālu lietošanu, bet tas nenozīmē, ka Kremļa intereses informatīvajā telpā netiks īstenotas.

Jāpiezīmē, ka valoda, kādā informācija (vai dezinformācija) tiek veidota, nav būtiska arī tādēļ, ka krievu valodā ir platformas gan BBC un "Deutsche Welle", gan ASV finansētajam "Currenttime".

Manuprāt, vēl būtiskāk ir tas, ka bažas par "smadzeņu skalošanu" nav saistāmas tikai ar Kremļa tradicionālajiem naratīviem par "fašistiem" (latviešiem, ukraiņiem utt.), "brūkošo Eiropu" un līdzīgiem brīnumiem. Manipulēšana skar daudz plašāku tēmu loku, un varētu pastrīdēties, kas ir bīstamāk – tradicionālie meli, kas saistīti ar politiku un vēsturi, vai tie meli, kas saistīti ar cilvēku veselību un kurus labi izdevies piemērot aktuālajām bažām un fobijām. "The Economist" 6. jūnija numurā publicēja "Gallup International" šā gada martā veikto aptauju, kurā ļaudis atbildēja uz jautājumu: "Vai piekrītat, ka kāda cita valsts vai spēks apzināti izplata koronavīrusu?" Visvairāk šādam apgalvojumam piekrīt Bulgārijā un Ekvadorā (vairāk nekā 50% no aptaujātajiem), savukārt ceturto vietu ieņem Nīderlande, toties Francija (apmēram 27%) apsteidz Afganistānu un Pakistānu. Izsakoties nedaudz patētiski un vienlaikus retoriski: tas jums liekas normāli? Skaidrs, ka Kremļa kūdīšana ir bīstama, tomēr es neteiktu, ka mazāk bīstami ir meli par, piemēram, zālēm pret Covid-19. No cilvēku veselības viedokļa ir pilnīgi vienalga, vai melus izplata Putina, Trampa vai kāda cita dumiķa pārstāvji vai melošanas iemesls ir vēlme nopelnīt vai tikai specifisks (formulējot saudzīgi) domāšanas veids. Aicinājumi ignorēt mediķu ieteikumus vai ekologu brīdinājumus, jo "tur apakšā patiesībā ir milzīga nauda", domājot par to sekām, nav mazāk bīstami.

Citiem vārdiem sakot, mūsu amatpersonu aprindām vajadzētu tikt laukā no ierastā modeļa "dezinformācija = Kremlis un tikai Kremlis". Latvijas informatīvajai telpai sevišķi līdzi nesekoju, tomēr esmu pamanījis, ka tajā netrūkst fanu tām blēņām – dažkārt bīstamām –, ko izplata arī Tramps, Ķīnas režīma propagandisti un visu citu iespējamo nokrāsu un mērogu ērmi.

Es zināmā mērā saprotu politiķus, kuri vairās no dezinformācijas jēdziena paplašināšanas. Kremlis ir saprotams un viennozīmīgs pretinieks šajā procesā, savukārt citu tēmu gadījumā nonākam pelēkajā zonā – varbūt blēņu izplatītājs patiešām tā domā, ir tāda lieta kā izteikšanās brīvība utt. Kā nesen eleganti šo relatīvisma pozīciju aprakstīja slovēņu filozofe Alenka Zupančiča: "Kā mēs varam runāt par meliem, ja nezinām, kas ir patiesība?" Skaidrs, ka negribas, kā saka, ķēpāties ar šādām neskaidrām situācijām. Galu galā nesen pārdotajā, iepriekš nepublicētajā manuskriptā izcilais fiziķis Īzaks Ņūtons min, ka pret mēri var lietot trīs dienas dūmvadā kaltētu, pēc tam saberztu krupi, kā arī dzintaru un safīru. Nu, gadās arī tā.

Tomēr te nevajadzētu jaukt divas rīcības. Ja mēs turpinām kā piemēru lietot Ņūtona manuskripta blēņas par mēri, tad aktīva rīcība informatīvajā telpā būtu nevis šo manuskriptu liegt publicēt Ņūtona darbu izdevumā, bet darīt visu, lai sabiedrība zinātu, ka kaltēts krupis nav medikaments.

Formulēšu citādi. Mana skepse pret dažādiem ierobežojumiem kā līdzekli dezinformācijas iespaida mazināšanai izriet ne tik daudz no liberālas pārliecības par to, ka ikvienam ir tiesības izteikties, cik no sajūtas, ka mūsdienās – ja vien valsts nekļūst totalitāra – objektīvi nav iespējams "piegriezt" neskaitāmos blēņu avotus. Faktiski vienīgais, ko var darīt, ir uzmanīgi sekot līdzi situācijai un pilnvērtīgā ātrumā un apjomā piedāvāt informāciju, kas blēņas atspēko.

Ja man būtu jāatbild uz jautājumu, vai ir kāds dezinformācijas segments vai forma, kur tomēr būtu, kā saka, jāsit pa pirkstiem, tad man šķiet, ka tie ir t.s. deepfake materiāli. Ņemot vērā, ka pēdējā laikā publiku priecē dažādi ar kosmosu saistīti notikumi, kā piemēru minēšu šo ASV prezidenta Ričarda Niksona it kā teikto runu, kas vēsta par astronautu bojāeju uz Mēness. Konkrētajā gadījumā mums ir darīšana ar apzināti veiktu provokāciju, lai cilvēki saprastu informācijas sakropļošanas tehnoloģisko iespēju mērogus, tomēr tas nemaina lietas būtību. Kamēr kādam no Latvijas, teiksim, politiskajiem vadītājiem piedēvē visus iespējamos grēkus, tā ir viena situācija; ja parādās video, kurā šis cilvēks it kā pats apstiprina savus ļaunos nodomus vai paziņo par, piemēram, tehnogēno katastrofu, tā ir cita situācija.

Tēmas

Māris Zanders

Māris Zanders ir ilggadējs politisko procesu komentētājs. Studējis vēsturi, pēdējos gados dīvainā kārtā pievērsies "life sciences". Ikdienas ieradumos prognozējams līdz nelabumam – ja devies ārpus Lat...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!