Kristina Sabaliauskaitė. Publicitātes foto: Paulius Gasiunas
 
Sarunas
24.03.2011

Cilvēku stāsti, lietu mežs

Komentē
0
Saglabā

Iznākot grāmatai "Silva rerum" (Lietuvā: Baltos Lankos, 2008, Latvijā: Zvaigzne ABC, 2011), uz sarunu aicinājām autori Kristinu Sabaļauskaiti, lietuviešu mākslas vēsturnieci un rakstnieci. Grāmata guvusi plašus panākumus Lietuvā, un Daces Meieres tulkojumā noteikti aizraus lasītājus arī Latvijā.  Sarunā pieminēta gan pirmā grāmata, kas seko Dižkunigaitijas bajāru Norvaišu ģimenes gaitām un aptver laiku no 1659. līdz 1667. gadam, gan šogad Lietuvā izdotais un jau izpirktais cikla otrais romāns "Silva rerum II", kurā attēlots Lielais mēris (1707-1710), Lielais Ziemeļu karš un to ielenkumā notiekošās karavīru, mūku, augstmaņu un dažādu citu aizrautīgu cilvēku dzīves. Sīkāk par abām grāmatām, mītisko Viļņas briesmoni bazilisku, kura skatiena dēļ ļaudis pie apģērba šuvuši mazus spogulīšus, un citām autores publikācijām var lasīt Kristinas Sabaļauskaites mājaslapā.

Ar Kristinu Sabaļauskaiti, "Silva rerum" autori, sarunājas Ingmāra Balode.

I.B.: Ar jūsu grāmatu mani iepazīstināja tulkotāja Dace Meiere, mirkli pirms romāns "Silva rerum" bija nonācis pie Latvijas lasītājiem. Vai jūs varētu pastāstīt, kas pamudināja līdzās citiem jūsu pienākumiem uzsākt vēl arī darbu ar vēsturisku romānu?

K.S.: Jā, es būtu varējusi doties visdažādākajos virzienos, esmu pavisam eklektiska persona, taču pirmkārt esmu mākslas vēsturniece. Studiju laikos, sākot ar bakalaura darbu, es koncentrējos uz baroka laika mākslu. Savu tiesu laika nostrādāju arhīvos – galvenokārt Lietuvā un Polijā: Varšavā Gdaņskā un citviet. Dienu no dienas, rokām pārcilājot vecās vēstules un memuārus un atrodot neiedomājamas un īpatnas nianses, ir burtiski jūtams, kā stāsti sūcas no dažkārt pavisam sausiem un pieticīgiem vārdiem – piemēram, kāda testamenta. Katrs sīkums par kaut ko vēsta; tādā testamentā var redzēt, kurš atstāts ārpus mantojuma, kurš saņēmis lielāko daļu, un iemeslus cilvēku lēmumiem var savā galvā radīt pats. Šāda veida meta-memuāri palaikam arī atklāj gluži liriskus pagriezienus un cilvēku vājības. Nemaz nerunājot par jokainiem ieradumiem, savādām ļaužu tieksmēm un vēlmēm, klostera dzīves tikumiem. To visu lasot, es, protams, arī aizrāvos un sāku veidot piezīmes. "Tas taču ir ideāls materiāls romānam!" es prātoju, būdama kāra lasītāja. "Nez, kāpēc neviens tādu neuzraksta?" Es pabeidzu savu disertāciju, pārvācos uz Londonu, man bija viens no labākajiem darbiem pasaulē – esmu ārzemju korespondente lielā laikrakstā Rietumu pasaules galvaspilsētā. Tātad es nepavisam nevarēju sūdzēties, bet kādā brīdī, iespējams, pusmūža krīzes iespaidā (smejas), sāku sev jautāt, ko es patiešām gribu darīt, un vai nav kādi sapņi, ko esmu atlikusi malā nepiepildītus. Man ir draugs, japānis, dzīvokļa biedrs no Varšavas. Viņš ir matemātiķis, un mums ir tā retā, patiesā telepātiskā saite – gandrīz vai jāteic: kā no Murakami romāniem –, un kādu dienu viņš atsūtīja man tā paša autora "The Wind-Up Bird Chronicle", es to atvēru un nodomāju – laiks pienācis, man ir jāraksta grāmata. Tad es vienkārši ķēros pie darba, un – te nu mēs esam.

I.B.: Manuprāt, daudziem tieši pēdējais jūsu minētais – darbs – ir visgrūtākā daļa, kas neļauj tikt līdz grāmatai. Kā jūs izbrīvējāt tam vietu un laiku?

K.S.: Nevaru īsti aptvert patieso rakstīšanas laiku: kādam tas var likties neticami ātrs, kādam smieklīgi lēns, bet pati romāna radīšana prasīja kādus divus gadus. Es to reizēm mēdzu salīdzināt ar izsmalcinātas maltītes pagatavošanu – pati gatavošana tik daudz laika neprasa, bet, zināms, ir jāprot atrast vislabākie produkti, atbilstošas garšvielas, jāizaudzē pašam savi dārzeņi, un jāzina, kur dabūt labāko jēru. Pēc visa šī ietilpīgā procesa pati gatavošana ir tīkami ātra.

I.B.: Vai izmantojāt arī padomdevēju palīdzību, skarot 17. gadsimtu tik dažādos aspektos?

K.S.: Man ir visai labas iemaņas darbā ar arhīviem; pirmo grāmatu rakstot, man nebija nekādu padomdevēju. Es varēju viegli orientēties arī it kā nepazīstamā laukā: materiālos par Viļņas universitāti, par retoriku, par likuma vēsturi, un to visu saliku kopā, darbojoties ar arhīvos pieejamo. Otrās grāmatas tapšanas laikā man dažkārt palīdzēja Ramūns Kondrats (Ramūnas Kondratas), ievērojams medicīnas vēsturnieks, kurš man norādīja uz dažām lietām, par ko esmu viņam milzīgi pateicīga; lai precizētu ziņas par Lielo mēri, devos uz Musée d’histoire de la médecine Parīzē, apmeklēju Wellcome Collection Londonā un Lietuvas Nacionālo muzeju, kurā aizvien glabājas dažādi mēra laika artefakti.

I.B.: Mani uzrunāja pietuvinātie emocionālie portreti.. Vai, tos veidojot, pati pilnībā paļaujaties uz to, ka jūsu varoņi jūtas un rīkojas tieši tā, kā attiecīgos apstākļos cilvēki tajā laikā būtu jutušies un rīkojušies?

K.S.: Manuprāt, tā ir liela problēma ikvienam rakstniekam – cik viņa izdomātais varētu būt autentisks. Protams, es nepasludinu, ka mans romāns ir "baroka romāns". Tas ir romāns par baroka laiku. Es domāju, ka nav tāda spēka vai ģēnija, kas spētu ietiekties 17. gadsimtā; neko darīt, mēs esam 21. gadsimta cilvēki un ne par ko nevaram būt 100% droši, atskatoties uz baroka laika cilvēkiem. Rakstot es centos attēlot tipiskas relācijas un rīcību caur ļoti konkrētām detaļām – piemēram, runājot par konventu vai par klosteriem, visas attiecības bija ļoti raksturīgas tam laikam un viegli iedomājamas: jauno meiteņu probācijas laika notikumi, sīkie grēki klosterī un dumpošanās pret vecākajām māsām – tas viss ir atstājis tiešas liecības rakstītajos avotos.

Toties mēs varbūt nevarētu iedomāties, ka baroka laika Polijā un Lietuvā ir tik maz saglabājušos mīlestības vēstuļu, tās tikpat kā nav iegūstamas arhīvos. Cilvēki bija ļoti ieturēti vārdos, ļoti katoļticīgi, un rakstīt par jūtām – tā būtu sliktas gaumes pazīme. Pirmās mīlas vēstules nāca nedaudz vēlāk: ar Polijas karali un Lietuvas lielkņazu Janu Sobeski un karalieni Mariju Kazimieru. Augstmaņu pāra sarakstē sastopami mīļvārdiņi, jutekliski apzīmējumi un mājieni – būtībā tā jau ir erotiskā literatūra. Mums Lietuvā nav šādu epistolāro paraugu, toties, lasot biogrāfijas, acīmredzami atklājas tas, cik kaislīgi ir bijuši tā laika cilvēki. Varbūt viņi uzrunāja savu sievu ar vārdiem "Mans dārgais draugs", bet baznīcu, konventu un bagātu ļaužu namu grāmatās atklājas tik trauksmaini viņu likteņu pavērsieni, ka atliek vien pierakstīt kādu no šiem sižetiem.

I.B.: Nonākot, piemēram, Polijas pilīs, lūkojoties uz visiem tiem gobelēniem, kumodēm, podiņu krāsnīm, un neskaitāmām vāzēm, ir gribējies jautāt – ja gadītos tikt ieslēgtam kādā no autentiskajiem interjeriem – vai tas būtu muižā vai trūcīgā namā, un saskarties tikai ar lietām, vai  būtu iespējams veidot stāstu par tur dzīvojušajiem? Cik daudz stāsta pašas lietas?

K.S.: Man ir milzīga vizuāla "skiču grāmata", kur ir visdažādākie vizuālie materiāli; es cenšos būt precīza, aprakstot interjerus, tērpus, un mākslas vēstures zināšanas man ļauj precīzi noteikt kādas lietas rašanās laiku, vietu, redzēt kopsakarības arī lietām. Tas, kas palicis no 17. gadsimta, taču ir tikai lietas vai rakstu liecības. Tas arī ietverts grāmatas nosaukumā: silva rerum ir raksti, mājas grāmata, kur pierakstīts viss, kas tobrīd šķitis atzīmēšanas vērts – no bērnu dzimšanas līdz īpašām zāļu receptēm vai politiskiem manevriem; otrkārt – lietu mežs. Lietu taustāmība un faktūra ir mani iedvesmojusi. Pašas grāmatas arī ir pieejamas arhīvos, to trauslums un monumentalitāte ir saviļņojoša. Tajās atklājas visa veida eksistenciālie jautājumi.

I.B.: Vai Eiropā tolaik aktuālā nepieciešamība – Arkādijas veidošana lauku un pilsētu ainavās – jūsuprāt bija galvenokārt sekošana modei, vai cilvēkiem tiešām vajadzēja šo drošības zonu?

K.S.: Pilnīgi noteikti – katram tā laika muižniekam bija vēlēšanās savu Arkādiju izveidot, tas bija visu lauku augstmaņu "sapnis par bēgšanu". Protams, tiem bija katram pa kādai pilsētas rezidencei, kādai vietai mazpilsētā, kur var apmesties, bet muižas kā centri tomēr bija visstiprākās ekonomiskās vienības, kas tika darbinātas, lai uzturētu visu to nepieciešamību pēc smalkām lietām.

I.B.: Vai no Milkantu nama, kas pieder grāmatas varoņiem, Norvaišu dzimtai, kaut kas ir palicis pāri?

K.S.: Milkantu muiža Žemaitijā nav saglabājusies; iespējams, ja sāktu rakt, atrastu vismaz ēku pamatus. Tur ir ļoti skaists ezers un mazmazītiņš ciematiņš ar deviņiem iedzīvotājiem; kad biju tur aizbraukusi, neviena nebija mājās, tā nu atlika pajokot, ka varbūt visi aizbraukuši uz Angliju. Arī Norvaišu ģimene muižu vēlāk pametusi un devusies uz citiem īpašumiem un zemēm. Man šīs vietas šķiet tādas lost topos...

I.B.: Kas baroka laikmetā vai priekšstatos par to ir tāds, kā dēļ mūsdienu cilvēks tik labprāt tiecas iejusties tā laika norisēs? To, ka lasītājiem nav nekas pret identificēšanos, apliecina arī pieci grāmatas izdevumi Lietuvā.

K.S.: Šis jau nav pirmais periods, kad cilvēki meklē sev piemērus pagātnē; tāpat kā baroks ietiecās antīkajā pasaulē, tā mēs, iespējams, pašlaik atskatāmies uz baroku. Manuprāt, baroka laiks tiešā veidā sasaucas ar mūsu laiku. Kad biju iesniegusi publicēšanai savu pirmo grāmatu, runāju ar kādu savu paziņu, filmu režisoru Solu Dibu (Saul Dibb) kurš veidoja filmu "The Duchess" (Hercogiene). Vaicāju viņam – kāpēc baroks, tā pēkšņi, pēc Brikstonas, bandām un asi sociāliem sižetiem. Viņš teica to pašu – šķiet, ka šobrīd tas ir vajadzīgs, tas spēj mums kaut ko pastāstīt par pašiem – no cilvēku emocijām līdz politiskām kustībām. Ir tik daudz paralēļu. Tik tiešām, paskatoties plašākā salīdzinājumā: mēs dzīvojam ļoti intensīvi, gandrīz tāpat kā baroka laika cilvēki; mums kopīgs ir arī konsumerisms, tieksme pēc izsmalcinātām bagātībām, jutekliskuma un jaunības kults.. Un pat ģeopolitiskā ziņā – tolaik arī bija šī vienotā Eiropa ar kopēju draudu no ārienes, no islāma pasaules. Arī nedrošība spēlē savu lomu, izpaužoties arī bailēs no slimībām, epidēmijām. Kad sāku to daļu, kurā vēstīts par mēra laiku, pasaulē izplatījās putnu gripa.

I.B.: Vai, veidojot stāstu varoņus, pierakstot tiem dažādas kontrastainas idejas, jūs dalāties arī savās šaubās, pretrunās?

K.S.: Nē, es nerakstu par sevi, es vienkārši aprakstu stāstījuma personas. Es neesmu radījusi nevienu varoni, kam vajadzētu nest manas problēmas.

I.B.: Kā tā laika reliģiozitāte Lietuvā atšķiras no pašlaik valdošās?

K.S.: Jā, daudzi manas paaudzes cilvēki tagad patiesi un aizrautīgi pievēršas reliģijai.

I.B.: Bet ir taču arī tik daudz virspusēju reliģiozitātes izpausmju. Lietuvā, protams, varbūt mazāk redzamā mērā, nekā Polijā, bet tomēr.. Vai šāda tiekšanās pēc baznīcas klātbūtnes un rituāla šķiet garīgi auglīga?

K.S.: Protams, ka ne vienmēr.. Bet arī 17. gadsimta Lietuvas un Polijas homo religiosus, cilvēks, kura ikdienā reliģija bija caur un cauri klātesoša, uzdeva tos pašus jautājumus. Ja ieskatāmies tiesu lietās vai citās liecībās – ir bijis tik daudz arī reģistrētu lietu par zaimošanu, par neticību. Tā laika augstmaņi, savukārt, bija vienlaikus kristīgi un ļoti lepni, un bieži vien redzams, ka tie jutās pārāki par baznīcas tēviem, par priesteriem – tie risināja arī savu nepastarpināto dialogu ar Dievu. "Es ticu Dievam, bet neticu baznīcai," arī tolaik tas bija sastopams viedoklis.

Savukārt, kā arī parādu romānā: ja sievietei bija izteiktas intelektuālas ambīcijas, viņas ceļš visbiežāk veda uz klosteri; otra iespēja bija kļūt par "savantku" (vārds lietots kā poļu valodā: sawantka, izglītota, erudīta sieviete – red.); mākslinieciskajās aprindās izglītotu sieviešu bija vairāk, nekā mēs iedomājamies. Apzināties dažādos intelektuālos strāvojumus un svārstības – tas ir vēl viens veids, kā apiet vienkāršoto vēsturi. Savukārt, ja runājam par Viļņas universitāti, jāpiezīmē, ka tās ziedu laiki sniedzas līdz mēra laikam 17. gadsimta beigās; pēc tā virsroku gūst radikālisms, reliģisks fanātisms, un daudzas, īpaši, dabaszinātnes, līdz ar to ir lemtas pagrimšanai. Šī absolūtā bezcerība un traģēdija veicināja galēju vainas apziņu, grēku nožēlu, māņticību un izmisumu, tā vietā, lai atjaunotu zinātni.

I.B.: Vai Lietuvas lasītāji šobrīd nemeklē nacionālo tēmu aiz poļu-lietuviešu muižnieku, baznīcas un varas attiecībām?

K.S.: Tā, protams, ir ļoti daudzslāņaina problēma. Mana grāmata citstarp skaidri parāda to, ko dažiem gribas aizmirst – proti, ka tolaik neviens nesprieda par nacionālo identitāti un arī nerunāja lietuviski, un valoda tika saistīta ar pilsonību, nevis ar etniskumu. Tika runāts dažādos dialektos, un nav skaidrs, kurā valodā kurobrīd runāja zemnieki, taču pieraksti veikti tikai un vienīgi poļu valodā. Pāreja starp valodām un to slāņiem bija viens no iemesliem, kādēļ grāmatā atteicos no dialogu lietošanas.

Aizvien ir jālabo arī padomju laikā nostiprinātais priekšstats par šo laika posmu kā nebeidzamu bēru virkni. Baroka perioda izpēte bija pamesta novārtā un atstāsti reducēti uz nabaga zemnieku-vergu izdzenāšanu muižu labā. Taču tie muižnieki cēla arī baznīcas, sekoja dažādiem tā laika Eiropas kultūras paradumiem – to nevajadzētu aizmirst, aplūkojot lokālos notikumus.

I.B.: "Silva rerum" lasītāju uz labu laiku ieved Viļņā, arī šobrīd vēl atrodamos nostūros un vietās. Vai kopš grāmatas sarakstīšanas uz Viļņu skatāties citādi?

K.S.: Es sacītu otrādi: es uzrakstīju šo grāmatu, jo redzēju Viļņu citādi. Mana ģimene paaudžu paaudzēs dzīvojusi Viļņā – tā ir ļoti reta situācija, ņemot vērā visus karus un kataklizmas. Ar stāstiem par Viļņu esmu augusi un audzināta; piemēram, ja bērnībā noskaitos un sadumpojos, mana vecāmāte mēdza teikt: nu, nu, neglūni uz mani kā tāds bazilisks! Man tas ir pat pašsaprotami – dzīvot šo pagātnes radību vidū.

Ja skatos, kā šobrīd Viļņu pozicionē starptautiski – ar zaļumu, ar parkiem, atvērtību, ar visu šo "draudzīgo" un "tīro" ārieni; man tas šķiet pat traģiski. Manuprāt, Viļņa ir mūžīga zaudējuma pilsēta. Tā ir ļoti dziļas vientulības pilsēta. Es teiktu, ka Viļņā ir pārlieku daudz neuzticības un pārāk maz mīlestības. Kā jau varat iedomāties – arī Viļņā tu pazīsti visus un katru, un visi ir sveši cits citam...

Tā ir kontrastaina baroka pilsēta bez baroka struktūras. Lai ielūkotos Viļņā, es ieteiktu mana drauga Laimoņa Brieža (Laimonas Briedis) grāmatu "Vilnius: City of Strangers", kurā viņš apkopojis skatījumus svešinieku acīm – vai tie būtu Napoleona karavīri, Dostojevskis, ekspresionists Alfrēds Deblins (Alfred Döblin), vai Brodskis, vai daudzi, daudzi citi. Atklājas, cik ārkārtīgi bieži runāts par Viļņā piedzīvotiem personības lūzumiem. Kaut vai Dostojevskis – nonācis Viļņā, viņš pārdzīvoja histērijas lēkmi, iebarikādējās viesnīcā, jo viņam piepeši uznāca paniskas bailes no ebrejiem. Ebreji ir neatņemama Viļņas vēstures daļa.

I.B.: Kā jums šķiet, vai īsteni multikulturāla vide Baltijas valstu galvaspilsētās – tādās, kādas tās ir tagad – ir iespējama?

K.S.: Manuprāt, vēsture pierāda, ka multikulturālisms vislabākajās izpausmēs šajās pilsētās ir iespējams. Ar vienlīdzīgām tiesībām – vai īpašām privilēģijām, kādas Viļņā savulaik tika dotas ebrejiem, – un bez tām mūžīgajām bailēm no svešā. Vislielākais ienaidnieks taču ir pašas bailes, nevis svešais. Lai saprastu tos abus, nepietiek ne ar kārtīgu grāmatu, ne disertāciju.

Kristina Sabaļauskaite

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!