Foto: Nora Krevņeva Baibakova, riga.lv
 
Pilsēta
11.03.2020

Cilvēki pilsētai

Komentē
1
Saglabā

Ledus ir sakustējies, un Rīgas dome gada sākumā ir lēmusi – katra mēneša pirmajā sestdienā kāda no centra ielām tiks atvērta dažādām vietrades aktivitātēm, ļaujot to iedzīvināt gājējiem, koncertiem, ielu kafejnīcām, politisko partiju aģitācijas teltīm un visa veida radošajām aktivitātēm, kas jau paspējušas izraisīt spraigas diskusijas. Ko par to visu domāt?

Iela 21. gadsimtā

"Kas piesaista visvairāk cilvēku? Izrādās – tie ir citi cilvēki."

Viljams H. Vaits

Bez skaņas traucas stāvdrāži, kuru vadītāji bezvadu austiņās klausās kārtējo jaunuzņēmumu prezentāciju aplādi. Jauna māmiņa liegi stumj dvīņu ratus, kuros iekārtais groziņš līdz malām piekrauts ar tuvējā kvartālā pirktiem bioloģiskās saimniecībās audzētiem dārzeņiem. Aizslīd zemās grīdas tramvajs, kurā uz teātra izrādi laiž līksmi seniori, savos viedtālruņos video tiešsaistē pļāpājot ar Honkongā un Ņujorkā studējošajiem mazbērniem. Spītējot lietum, stabili kā kuģu armādas aizstūrē kravas velosipēdi, veicot piegādes tiešās pirkšanas bezatkritumu veikaliem. Tam visam pa vidu iespraucas pa kādai "Teslai" autopilotā.

Tā varētu izskatīties 21. gadsimta iela, ja mēs to uzbūvētu, balstoties dažādu mediju saturā, ko piepilda savstarpēji līdzīgu vēlamās nākotnes ainu vizualizācijas. Taisnības labad jāsaka, ka šādas ielas jau tagad daļēji vērojamas Oslo centrā, dažviet Malmē, Amsterdamā, Portlendā, pavisam noteikti Freiburgā un vēl šur tur. Daža laba Latvijas mazpilsēta arī nav tālu no tā.

Un zināt ko? Pilsētas turpina darboties, slimnīcas nav aizvērtas, bērni nokļūst bērnudārzos, skolās, un izskatās, ka kopumā iedzīvotājiem tāda dzīves vide patīk labāk par to, kurā varas pozīcijas vēl arvien sargā ideja par iekšdedzes dzinēja kustinātu privātu spēkratu kā kaut ko neapstrīdamu.

Tomēr vietējā kontekstā tā šobrīd vēl uzskatāma tikai un vienīgi par vēlamo nākotni, pie tam – kādai auditorijai? Šī nākotne pie mums lielākoties ierodas virtuālā formā. Tāpēc secinu, ka paša reiz būvētās palešu mēbeles, uzdrīkstēšanās ar Nauri Lārmani uzdāvināt velojoslas trafaretu Nilam Ušakovam un mēģinājumi vēl pirms VEF Kultūras pils atjaunošanas vākt parakstus, lai tur uzbūvētu gājēju savienojumu, bijuši visai naivi mēģinājumi kaut ko darīt lietas labā. Taču tie bija īsti eksperimenti, kas notika tur ārā, nevis sociālo mediju vidē.

Lai transformētu kādu sistēmu, nepieciešams mainīt sociālmateriālās prakses, kas to definē. Lai radītu pārmaiņas publiskajā ārtelpā, kādam intervence ir jāveic tur un tagad. Lai mašīnai liktu krustojumā piebremzēt, stabiņi palīdzēs vairāk nekā tūkstošiem share feisbukā.

Tātad viens ir skaidrs. Lai šīm lieliskajām nākotnes ainām palīdzētu rasties fiziskajā ainavā, nepieciešams kāds notikums, kas radītu ideju materializācijai labvēlīgu vidi. Sauksim to par "iztēlošanās atbalsta infrastruktūru".

Kārotās nākotnes vīzijas nerealizēsies pašas no sevis. Tām nepieciešami taustāmi testi. Un kas ir labākais, ērtākais un arī lētākais veids, kā pārbaudīt šādu ideju dzīvotspēju? Eksperimentālā veidā kontrolētos apstākļos to visu izmēģināt kā prototipu cilvēcīgā mērogā.

Lai arī pie mums autocentriska, iela tam ir vislabāk piemērotā pilsētvides struktūra.

"Eksperimenti ir vajadzīgi, lai cilvēki ielas novērtētu no cita skatpunkta – kā publiskās ārtelpas sastāvdaļu. Taču šādi eksperimenti ir arī dārgi, mobilizējot resursus un restrukturizējot satiksmi. Tamdēļ būtu nepieciešams nonākt līdz 1–2 (iesākumā) pastāvīgām ielām ar gājēju prioritāti un realizēt tās! Trūkst datu par to, kāda būs šo izmaiņu ietekme uz konkrēto kvartālu, apkaimi vai Rīgas centra teritoriju kopumā. Dati par brīvdienām nebūs reprezentatīvi, ja domājam par pastāvīgām gājēju ielām arī darba dienās."

Guntars Ruskuls – Rīgas domes Pilsētas attīstības departamenta stratēģiskās vadības pārvaldes vadītājs

Autocentriskums uz ielas un galvā

Pārmērīgs automašīnu skaits pilsētvidē noved pie sastrēgumiem, kas rada pieprasījumu pēc platākām ielām un satiksmes regulēšanas pasākumiem, kuri vērsti par labu automašīnu plūsmām, bet ierobežo gājēju, velosipēdistu un sabiedriskā transporta lietotāju tiesības uz komfortablu ikdienu pilsētā. Šādi pasākumi atvieglo un veicina automašīnu lietošanu, padarot to ērtāku, bet neņem vērā citus satiksmes dalībniekus. Autocentriskai pieejai tiek pakārtota arī pārējā pilsētvides attīstība – sabiedriskā transporta izmantošana šādā modelī ir neizdevīga, neērta un stigmatizēta kā iedzīvotāju pēdējā izvēle; tāpat būtiski tiek samazinātas iedzīvotāju iespējas ikdienā izmantot alternatīvus pārvietošanās veidus un automašīnas lietošana kļūst par sava veida neizbēgamību.

Kājāmgājēju un velobraucēju skaita palielināšana pozitīvi ietekmē plašu pilsētvides procesu spektru. Tā arī attīsta lokālo uzņēmējdarbību, jo daudz pieejamākas ekonomiskajai aktivitātei kļūst, piemēram, pirmo stāvu telpas (tas Rīgas vēsturiskajā centrā ir īpaši aktuāli).

Gājēju plūsma visā ielas platumā veiksmīgi integrē arī publiskās ārtelpas lietošanas jaunās formas, konkrētajās ielās ieviešot epizodiskas "ielu atvēršanas programmas" un tādējādi veicot potenciālo gājēju ielu vai to posmu izmēģināšanu dabā. Un tas ir apsveicami.

Gājēju ielās cilvēkiem ir iespēja pilnai sensorai pilsētvides pieredzei, kurā piedaloties aug vietas gara (genius loci) apziņa, veidojas detalizēta pilsētas prāta karte, orientēšanās telpā kļūst daudz smalkāka, kā arī mazinās sabiedrības iekšējā sociālā distance.

"Laikā, kad vairums pilsētu pasaulē veido gājējiem draudzīgu vidi, pirmais risks ir šādus relatīvi lētus un ātrus projektus atlikt vēl uz nekonkrētu laiku. Rezultātā iedzīvotāji "balso ar kājām" un pilsēta turpina zaudēt iedzīvotājus, jo dzīve pilsētā tiek saistīta ar gaisa piesārņojumu, troksni, zaļo teritoriju un elementāra labiekārtojuma trūkumu.

Otrs risks būtu palikt "projekta līmenī" un atgriezties pie ierastās, uz auto orientētās pilsētplānošanas prakses, kur gājēju ērtības ir vienkārši "brīvdienu" fenomens vai, sliktāk, priekšvēlēšanu programmas sastāvdaļa."

Viesturs Celmiņš – pilsētplānotājs

Blaumaņa ielas atvēršana (foto: Didzis Grodzs)

Ielu neaizslēdz, bet atver

2006. gadā Ņujorkā "The Times Square Alliance" nolīga nevalstisko organizāciju "Project for Public Spaces", lai saprastu, kādā veidā Taimskvērs varētu darboties kā publiskā ārtelpa visiem. Par ideju iedegās pilsētas mērs, laika gaitā to attīstot vēl tālāk, līdz Taimskvērs ieguva pastāvīgu gājēju ielas un teju laukuma labiekārtojumu. Ir vērts atgādināt par galvenajiem secinājumiem:

  • šāda veida vietrades aktivitātes strādā;

  • ja eksperimentālu ielas atvēršanu balsta pētniecībā, tad ieguvēji ir visi;
  • īpaši svarīga ir sadarbība starp privāto un publisko sektoru;
  • labu publisko ārtelpu raksturo vismaz desmit dažādu aktivitāšu iespējas, tai skaitā "svētā trīsvienība" – iespēja apsēsties, aprunāties, paēst;
  • ja iela būs ērta visu vecumu un dzimumu kājāmgājējiem, tā būs ērta visiem;
  • pats svarīgākais – ielu neaizver automašīnām, bet atver cilvēkiem!

Taimskvērs pirms un pēc pārmaiņām

Ja tas nostrādāja par pasaules galvaspilsētu dēvētajā Ņujorkā, vai tiešām esam tik unikāli, ka līdzīgu pieeju nevaram atļauties kaut uz neilgu laiku izmēģināt pie mums? Nebūsim lepni, ir tā vērts.

"Aktīvisti, kas organizē šādas iniciatīvas, bieži vien nostāda vienu iedzīvotāju grupu pret otru, tādējādi no autobraucēju puses bieži vien ir kritika. Tad šīm grupām kaut vai tīri psiholoģiski ir grūti atbalstīt kaut ko, kas ir "pret viņiem".

Tomēr, ja pareizi pasniegti, šādi eksperimenti ir lieliska iespēja iedzīvotājiem piedzīvot pilsētas iespējamās nākotnes, kāda tā varētu kļūt, un pašiem izvērtēt, vai to vēlētos redzēt īstenojamies."

Ieva Rozentāle – pētniece "Greenpeace" kognitīvo zinātņu centrā "Mindworks"

Neplānotie un plānotie eksperimenti Rīgā

Sāksim ar Deglava tiltu. Šo gadījumu grūti nosaukt par pozitīvu, taču tas ir labs piemērs, kā kaut kas neplānots (lai arī šajā situācijā paredzams un saistāms ar nolaidību) var kļūt par "aktīvu pārmaiņu aģentu", radot vietu ārpuskārtas notikumam – piknikam, kas citādi tur nebūtu pat iedomājams. Vai Rīgā trūkst piemērotāku vietu šādām aktivitātēm? Nē, netrūkst, bet faktā, ka cilvēki var izbaudīt vienkāršu sēdēšanu uz asfalta tur, kur kādreiz tas būtu bijis dzīvībai bīstami, ir reizē kaut kas ļoti skaists un, protams, arī pārdomas rosinošs.

Šogad pirmā tika atvērta Tērbatas iela, un, spriežot pēc pompozās lentītes pārgriešanas, cilvēku sajūsmas un arhitektūras mīļotāju fotogrāfijām, šis izmēģinājums uzskatāms par veiksmīgu. Tērbatas ielai sekoja februāra sestdiena ar Blaumaņa ielu, kad, spītējot laikapstākļiem, tika kurināti arī ugunskuri un par pasākuma zvaigznēm kļuva dāmas spilgtos kostīmos. Pēdējā savu atbrīvošanu iepriekšējā sestdienā baudīja Ģertrūdes iela, un ir skaidrs, ka pilsēta var būt ne tikai cilvēkiem. Cilvēki grib būt pilsētai.

"Eksperimentiem ar Rīgas ielām ir vairāki mērķi, tikai jāspēj tos saprotami uzstādīt, saskatīt, vēlāk pamatot un pareizi nokomunicēt. Pretējā gadījumā šī aktivitāte ir vienkārši pasākums, no kura katrs var gūt savas atziņas, kas vairumam neko nepierāda.

Eksperiments pēc būtības nevar izgāzties, ja to veic pareizi un metodoloģiski, jo eksperimenta rezultātā tiek pierādīts, ka/vai uzstādītā hipotēze atbilst patiesībai. Taču Rīgā veiktais eksperiments manā izpratnē vairāk ir sociāla kampaņa, kuras mērķis ir mainīt sabiedrības viedokli, bet ne tik daudz datu vākšana, sistematizēšana, apstrāde pētījuma rezultātā."

Viesturs Silenieks – biedrības "Latvijas Riteņbraucēju apvienība" valdes priekšsēdētājs

Lai arī tā var nešķist, ir pamats domāt, ka par pilsētām mēs saprotam visai maz. Mēs it kā tās pieredzam, tomēr lielākā daļa pilsētas notikumu slēpjas aiz fasādēm, kurām caururbties nav iespējams. Mēs neredzam pilsētu, bet gan mūsu priekšstatus par to. Mums šķiet, ka vajadzīgs daudzveidīgs kultūras piedāvājums, taču uz muzejiem un teātriem nebūt neraujamies. Mums liekas, ka zinām, kā vajadzētu labāk ierīkot ielas un plānot pilsētu kopumā, bet uz sabiedriskajām apspriešanām arī neskrienam. Lēšu, ka mums visiem ir vēlme pēc arvien labākas Rīgas, tomēr konkrēts viedoklis par to, kāda tā varētu būt, rodas situācijās, kad kāds kaut ko izdara mūsu vietā.

Tāpēc šādi izmēģinājumi ir tik vajadzīgi. Tie parāda ne tikai to, kā vajag, bet arī to, kā varētu būt vai arī – nebūt. Pilsēta sākas un beidzas ar spēju iztēloties neiedomājamo. Pārējais jau ir darīšanas jautājums.

Publiskā ārtelpa ir vieta, kur dzimst demokrātija. Neaizmirstiet to!

Jānis Ķīnasts

Palīdz cilvēkiem radīt labākas vietas, praktizējot kaut kur pa vidu starp vides ģeogrāfiju, dizainu un filozofiju. Par to gan raksta, gan pasniedz lekcijas.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!