Komentē
0

I nodaļa

(Fragments.)

Sapņo vien, dārgo Oven

 

Jau ilgāku laiku viņa sieva mostas agri, piecos vai pussešos. Ķermeņa ķīmijas diktētajā ritmā, kas visbiežāk nesakrīt ar viņējo, Džūlija pamostas pilna sajūsmas par viņu, par kompāniju gultas nekustīgajā ceļojumā cauri sekla miega naktij. Viņa apskauj Ovenu un par spīti iebildumiem, ka viņš vēl guļ, maigā un neatlaidīgā balsī paziņo, cik ļoti viņu mīl un kā priecājas par viņu laulību. „Es esmu tik laimīga ar tevi.

Tas ir pēc divdesmit pieciem kopdzīves gadiem. Viņam ir septiņdesmit, viņai — sešdesmit pieci; viņas paziņojums, kas pašai izklausās kā jaunums, Ovenu viegli aizkaitina: kā gan citādi varētu būt? Pēc visām tām mokām un ciešanām, ko viņi citiem sagādājuši! Viņi tika tam cauri: un lūk, te viņi ir, otrā pusē. Viņa piespiežas viņam klāt; pagriež viņa galvu, lai varētu noskūpstīt uz lūpām. Bet viņa lūpas ir mīkstas un mēmas no miega, un anestēziskajā stāvoklī, kad nervi ir atslābuši un šķiet kaut kā nepareizi savienoti kopā, liekas, it kā viņa gribētu viņu apēst; skūpsts viņam piedur, kā mēdz sacīt, nepareizā veidā. Pēc pāris minūtēm urdīga mīlestības nemiera, uz ko viņš spītīgi atsakās atbildēt, sargājot iespēju atgriezties brīnišķīgajos sapņos, Džūlija liekas mierā un ceļas no gultas, un Ovens, pateicīgi izstiepdamies viņas atbrīvotajā pusē, aizmieg vēl uz stundu vai divām.

Kādu rītu šajā pēdējā, nozagtajā stundā viņš sapņo, ka atrodas mājā, kur viņš nekad nav bijis (tajā ir savalkāts, cilvēku pieelpots gaiss kā viesu namā vai slimnīcā), un pavadoņi ar neredzamām sejām aizved viņu uz istabu, kur tādā lielā, no divām kopā sastumtām gultām izveidotā guļvietā, tādā pašā kā viņa guļamistabā, ir samērā jauns vīrietis — cik var spriest pēc viņa gaišās un gludās miesas un stingrā, apaļā dibena. Vīrietis guļ virsū sievietei, it kā mēģinātu viņu atdzīvināt vai (kas nepavisam nav tas pats) paslēpt. Kad šis svešinieks, mēmo, neuzbāzīgo ceļabiedru skatienu rosināts, nokāpj nost, atklājas kautrs Ovena sievas ķermenis: baltais, atslābušais vēders, gravitācijas pieplacinātās krūtis, viņas dārgā, viņam tik zināmā vietiņa, plāna apmatojuma ieskauta. Viņa ir mirusi — pašnāvība. Atradusi izeju no sāpēm. Ovens domā: ja es nebūtu iekūlies viņas dzīvē, viņa vēl būtu dzīva. Viņš tiecas, lai apskautu viņu un ieelpinātu atpakaļ dzīvē, iesūktu sevī atpakaļ indi, ko viņa esamība ir izstrādājusi pret viņas esamību.

Tad lēni, negribīgi, kā atraujot uzmanību no vēl neatrisinātas mīklas, viņš pamostas un, protams, sieva nav mirusi; viņa ir lejā un pašlaik ar joni izplata kafijas smaržu un rīta ziņu troksni: vairākas zobgalīgas balsis, vīriešu un sieviešu. Satiksme un laika apstākļi, Džūlijai patīk abas sadaļas, tās nekad nepārstāj viņu interesēt — šī dienišķo pārbīžu hronika, lai arī viņa pati jau trīs gadus kā pārstājusi malties cauri Bostonai. Viņš dzird zilās gumijas iešļūcenes, ko viņa spītīgi turpina valkāt, it kā būtu mūžam jauna un gatava pludmalei; tās plakšķinās šurpu turpu pa virtuvi, no ledusskapja uz leti, tad virtuves galdu, tad uz izlietni, miskasti, trauku mašīnu un tad ēdamistabā — aplaistīt puķes.

Viņa, jādomā, mīl savas puķes ar to pašu jūtu orgānu, ar ko laika apstākļus. Čību plakšķēšana, kas padara briesmīgu viņas staigāšanu  — viņa plakšķina kājas arī uz kāpnēm —, Ovenu kaitina, toties viņam patīk sievas plikie īkšķi, viegli atliekti no pārējiem pirkstiem, it kā tie ciestu mokas — cīpsliņas starp pirkstiem jau baltas no pūlēm noturēt čības kājās. Viņa ir maza, pilnmiesīga brunete; atšķirībā no pirmās sievas viņa vienmēr ir viegli, jauki iesauļojusies.

Dažkārt viņš puspamodies aizklīst atpakaļ miegā, tikai atceroties kādu no sievietēm — Alisi vai Vanesu, vai Karenu vai Feiju, ar ko viņš dzīvoja vienā pilsētiņā, Midlfolā, Konektikutā sešdesmitajos un septiņdesmitajos. Ar roku satvēris savu aizmigušo locekli, viņš atceras kādu no viņām guļot sev blakus, sev apakšā, pāri, atceras, kā viņa atmet atpakaļ matus, kā tuvina seju viņa piebriedušajai serdei, kas tagad, atceroties saskaršanos, kliedz no mikluma alkām; bet šodien nav gluži tā diena. Spēcinošā, baltā pavasara saule rupji ielūr caur loga aili. Īstā pasaule, viņa sapņu atsvabinātais tīģeris, jau gaida. Laiks celties un stāties pretī dienai, gandrīz tādai pašai kā vakardiena, dienai, ko viņa dzīvnieciskais optimisms pieņem kā pirmo visu to dienu virknē, kas iestiepjas bezgalīgā nākotnē, bet ko galvas smadzenes — hipertrofētas, kā jau Homo sapiens sugām, — uzskata tikai par kārtējo vienību sarūkošā krājumā.

Tā sauktais Haskelskrosingas ciemats ap pakalnu mostas; vienmuļais, trulais mašīnu troksnis izspiežas cauri priedes un ģipša apmetuma sienām un pat sargājošajam mežam aiz tām. Avīzes — Boston Globe viņam un New York Times viņai — jau ir atvestas. Putni arī sen jau pamodušies, sarkankrūtīši kašā sliekas no zemes, kraukļi urbina no mauriņa vabolītes, bezdelīgas gaisā ķer odus; visi vītero savos zirņsmadzeņu kodu radītajos tonīšos. Pa ceļam uz vannas istabu viņš uzsauc: „Labrīt, Džūlij!” — tā, ka tas noskan lejup pa kāpnēm.

„Oven! Tu jau augšā!” viņa atsauc pretī.

„Mīļumiņ, protams, ka augšā, apžēliņ, ir taču jau pāri septiņiem!”

Jo vecāki viņi kļūst, jo biežāk runā kā bērni. Viņas balss kāpj augšup pa kāpnēm it kā strīdēdamās, it kā ķircinādama: „Tu taču vienmēr guli līdz astoņiem — tagad, kad tev vairs nav jāskrien uz vilcienu.”

„Dārgum, nu gan tu melo! Es nekad  neguļu ilgāk par septiņiem; priecātos gan, ja varētu,” viņš turpina, lai arī nav īsti drošs, vai sieva nav pagājusi tālāk no kāpnēm un varbūt nemaz viņu nedzird, „bet tā ir viena no vecuma vainām, zini, ka pamosties reizē ar putniem. Pagaidi tik, kad tev arī tā būs.”

Šīs laulāto muļķības: runāt kaut par zirņsmadzeņu radītiem kodiem. Ja diena būtu dators, viņš domā, tad šādi tas ieslēgtos, atjauninot atmiņu. Džūlija patiesībā guļ mazāk nekā viņš (tāpat kā viņa pirmā sieva Filisa), tas, ka viņa ir piecus gadus jaunāka, vienmēr viņā allaž viesis lepnumu un seksuāli stimulējis, tāpat kā viņas plikie īkšķi zilajās iešļūcenēs. Viņam patika vakarā ieraudzīt rozā papēžus zem viņas halāta malas un Ahileja cīpslu vertikālās līnijas, kas ar katru spriego soli attālinājās, kad viņa staigāja pa istabu, sievišķīgi izvērsusi pēdas.

Kamēr viņi tā sarunājas, viņš, pūslim sāpot, stāv pie vannas istabas durvīm kāpņu galā, kas ved lejā uz virtuvi. Miegā redzētā aina ar viņa mīļoto Džūliju, kura guļ mirusi, un sapnī tik skaidrā vainas sajūta, kas īstenībā liek viņas pašnāvību uztvert kā viņa paša izdarītu slepkavību, ir tikpat skaidra kā viss, ko viņš ierauga pamostoties, — tapetes ar sēpijas rozēm un pieklusinātu metālisku spīdumu, jaunais, bēšais priekšistabas paklājs — stingrs, svaigs un ar elastīgo segumu apakšā. Un priekšā ir vesela diena ar stundām, pa ko jākāpj gluži kā pa vecām, bīstamām redeļu kāpnēm.

Kamēr Ovens skujas spogulī pie loga, kur laika izstaipītā un saules nogurdinātā seja lūkojas taisni pretī nežēlīgajai gaismai, viņš klausās lakstīgalu, kas uzmetusies savā iemīļotajā zarā visaugstākā ciedra galotnē un nu ilgi un dikti rājas par to vai šo, par kādu sīkumu, pierastu ikdienišķu lietu. Visas šīs dabas daļas — putni, kukaiņi, puķes, žiperīgās burunduku un murkšķu ģimenes, kas skraidelē iekšā un ārā no alām tik satraukti, it kā nākamajā mirklī viņus varētu ķert šāviņš, — tiem visiem ir savs priekšstatu un saziņas tīkls; cilvēku pasaule viņiem ir tikai attāla kņada, pilna neizprotamām norisēm, kurās nejauši iejaucoties, draud bojāeja, un kas nekādā redzamā veidā nav saistītas ar to dabisko pienesumu, ko cilvēku sugas noliek uz Dabas galda (ar atkritumiem, ar dārziem). Viņi rauc degunus par mums, Ovens nodomā. Viņiem vajadzētu uzskatīt mūs par dieviem, bet tiem pietrūkst cilvēkiem piemītošās spējas kādu pielūgt — jo tiem nepiemīt priekšnojautas un bailes, un līdz ar to — prāta iztapīgums, ko raisa priekšnojautas, ieskaitot domu par pēcnāves dzīvi. Dzīvnieki neredz nekādu atšķirību starp mums un citiem briesmoņiem vai starp mums, akmeņiem un kokiem, katru ar savām rūpēm un pūlēm cīņā par eksistenci. Zeme dod patvērumu skorpioniem un murkšķiem, un veselām tautām skudru; zvaigznes gadu no gada vada Kanādas zosis un Arktikas zīriņus, parastās bezdelīgas un karaliskos tauriņus tālajos ceļos. Mēs esam tikai punktiņi zem viņu spārniem, mūsu pilsētas — netīri un neauglīgi pārrāvumi uz plēsoņu un upuru takām. Nē, nekādi pārrāvumi, jo daudzas sugas ir apmetušās mūsu pilsētās — ne tikai žurkas pagrabos un sikspārņi bēniņos, bet arī vanagi un baloži debesskrāpju malās, un tagad arī brieži, kas bezkaunīgi un bezpalīdzīgi brien cauri nomaļu pagalmiem, reizē mīluļi un kaitēkļi.

Ovens pastiepj augšlūpu, lai sāniski noslidinātu pa to kutinošo skuvekli. Viņš pūlas skūties, neskatoties uz savu seju, kas nekad nav bijusi gluži tāda, kā viņš vēlētos, — pārāk daudz atvēlēts degunam, pārāk maz — zodam. Un tas aicinošais vājums, un tomēr — asredzīga piesardzība. Tad viņš atrauj skuvekli no mutes kaktiņa, un plakstiņi viņam ir samiegti kā tuksneša reptilim, tā, ka to maliņas salīp kopā un padara smagas skropstas. Viņam riebjas pazīstamā sajūta, ka acī iebiris kaut kas niecīgs, bet traucējošs. Puteklis. Skropsta. Saplīsis kapilārs. Viņam aiz muguras, cauri mežu vairogam, dzirdams motoru troksnis, sirēnas, smago mašīnu brīdinājuma signāli mazākām, liekot just, cik tuvu ir pieticīgais Haskelskrosingas tirdzniecības rajons, kas aizņem vien pāris kvartālu; to nevar redzēt, bet var dzirdēt no viņa mājas, kas slēpjas pakalna lapotnēs. Lai gan viņš no augšstāva loga var skaidri saskatīt pilsētas gaismas, viņam vēl nav izdevies atrast pilsētā kaut vienu punktu, no kura būtu saskatāma viņa māja. Tas viņu iepriecina — māja ir kā viņa apziņa, neredzama, taču — centrā.

 

No angļu valodas tulkojusi Ingmāra Balode.

Džons Apdaiks

Džons Apdaiks (John Hoyer Updike) – amerikāņu rakstnieks, romānu, stāstu un dzejoļu un eseju autors, pasaulē pazīstams pirmkārt ar darbiem "Trusi, bēdz" (1960), "Truša atgriešanās" (1971), "Trusis bag...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!