Līdz ar sveicienu 8. martā publicējam četras stāstus no Santas Remeres un Elīnas Brasliņas grāmatas "Mūsējās", kas biogrāfiskās pasakās un ilustrācijās atspoguļo 50 ievērojamu Latvijas sieviešu dzīvesstāstus.
EMĪLIJA
Emīlija piedzima nabadzīgā ģimenē. Viņas mamma bija veļas mazgātāja un piepelnījās, strādājot arī par avīžu iznēsātāju. Tāpēc meitenes māja vienmēr bija pilna ar avīzēm un viņa rotaļājās tikai ar tām. No avīzēm Emīlija iemācījās lasīt, rakstīt un uzzināja par visu, kas notiek Latvijā vai kas visvairāk interesē cilvēkus dažādās pasaules malās, līdz pati kādu dienu iemācījās rakstīt teicamus avīžrakstus.
Emīlija pieauga un sāka strādāt avīžu kantorī, kur iepazinās arī ar laikrakstu izdošanas saimniecisko pusi: rakstu pasūtīšanu, ziņu izplatīšanu, maksas sludinājumu likšanu un labākajām avīžu tirgošanas vietām. Būdama pēc dabas ļoti neatlaidīga un praktiska, Emīlija kādu dienu kopā ar vīru nodibināja savu avīzi, kuru nosauca "Jaunākās Ziņas".
Emīlija izrādījās neparasti veiksmīga un slīpēta biznesmene, kas prata izmantot savā labā jebkuru dzīves situāciju — gan kara apstākļus, gan varas maiņas notikumus. Pateicoties viņas izpratnei par avīžu darbību, "Jaunākās Ziņas" ātri vien kļuva par visvairāk pirkto avīzi latviešu valodā — to pārdeva vēl lielākā tirāžā nekā Londonas "Times"! Emīlijas avīzē publicētajām ziņām bija milzīga ietekme uz lasītājiem — ziņas varēja ietekmēt Ministru kabineta sastāvu un to, kurš tiek iecelts vai atlaists no darba kādā svarīgā direktora amatā. Tāpat ikvienam jaunajam māksliniekam, kurš gribēja veidot karjeru, vispirms bija jāsniedz koncerts Emīlijas namā un jāiegūst viņas simpātijas.
Gadu gaitā Emīlija kļuva par vienu no veiksmīgākajām uzņēmējām Eiropā, bet Latvijā viņus abus ar vīru uzskatīja gluži vai par karaļu pāri. Daudzi tā arī teica: "Preses karaliene Emīlija!", aprunāja un apskauda viņas izskatu, tērpus, briljantus un greznos namus. Tikmēr Emīlija turpināja neatlaidīgi strādāt, vadīt uzņēmumu un rakstīt avīžrakstus, kuros aizstāvēja personiskās brīvības un demokrātijas idejas. Viņa daudz enerģijas veltīja arī pilsētas trūcīgo iedzīvotāju labā un nabadzīgo bērnu apgādāšanai ar drēbēm, ēdienu un iespējām mācīties. Emīlija dzīvoja laikā, kad pie precībām tika vērtēts, cik liels mantas pūrs tiek dots meitai līdzi. Taču viņas vīrs, ar kuru kopā Emīlija tukšā vietā uzcēla bagātās pilis, reiz atzina, ka labākais pūrs, ko vecāki var dot savai meitai, ir krietna un vispusīga izglītība.
ZENTA
Reiz apprecējās talantīgs ārsts un izcila pianiste, un viņiem piedzima septiņi bērni. Taču kādu gadu ģimeni sāka piemeklēt nelaimes: nomira viņu vecākā meita un jaunākais dēls, bet ņiprā vidējā meitiņa Zenta saslima ar bērnu trieku, pret kuru tolaik vēl nebija vakcīnu. Ārstam izdevās no šīs slimības izglābt visus ciema bērnus, taču savai meitai viņš palīdzēt nespēja. Lai arī Zenta brīnumainā kārtā izdzīvoja, viņa zaudēja spēju staigāt.
Zenta gribēja skriet, lēkāt un slidot, tomēr, atgriežoties no slimnīcas, viņai atlika vien noskatīties, kā to dara citi. Vecāki saprata, ka enerģiskajai meitenei būs grūti nosēdēt mierā, tāpēc nopirka viņai modernāko ratiņkrēslu un centās nodrošināt labāko izglītību, lai nodarbinātu prātu un to ķermeņa daļu, kas bija vesela.
Skolas direktore sākumā atteicās pieņemt kroplo meiteni savā mācību iestādē, jo tajos laikos ķermeņa nepilnību uzskatīja par lielu kaunu. Taču Zentas tēvs zināja, ka viņa meita ir tikpat spējīga kā citi bērni, un ticēja, ka ar stipru gribu cilvēks var panākt daudz. Viņš pierunāja direktori meitu uzņemt skolā, un, lai arī Zenta nevarēja pārvietoties bez stūmēja un viņai bija grūti tikt galā ar vienkāršām praktiskām lietām, meitene pabeidza mācības ar izcilu liecību.
Pēc skolas beigšanas Zentai radās jauns sapnis — iestāties Latvijas Universitātē. Šo nodomu Zentas drosmīgie vecāki vairs nespēja atbalstīt, turklāt viņiem vairs nebija naudas. Zenta pierādīja, ka spēj izdzīvot un uzturēt sevi arī pati, strādājot par skolotāju. Bieži dzīvodama trūkumā un pusbadā, Zenta tomēr īstenoja savu sapni, kļūstot par filozofijas studenti un vēlāk studējot baltu valodas.
Zenta nodzīvoja garu un krāšņu mūžu, ceļodama, rakstīdama, baudīdama mūziku un pasniegdama lekcijas studentiem. Viņa ir iedvesmojoša latviešu rakstniece, kas ieguvusi doktora grādu, sarakstījusi desmitiem grāmatu un neskaitāmas esejas, kas tulkotas daudzās valodās. Tajās bieži rakstīts par sāpēm, traģēdijām un zaudējumiem, bet vēl vairāk — par rakstīšanas un cilvēku mīlēšanas prieku. "Kas mīl, valda bez varmācības un kalpo bez verdzības," Zenta reiz rakstīja, jo visaugstāk dzīvē vērtēja cilvēka spēju mīlēt otru cilvēku.
INESE
Reiz Rīgā dzīvoja sīka, bāla meitenīte, vārdā Inese. Mamma viņu audzināja viena un daudz strādāja, lai sagādātu sev un meitai iztiku. Inese bieži slimoja un, satuntulēta segās, gulēja mājās, tomēr skolā abas ar draudzeni Jausmu viņas bija čaklākās un kārtīgākās skolnieces. Inese spēlēja klavieres, skaisti zīmēja un sapņoja kādu dienu kļūt par arhitekti vai ārsti, bet Jausma, tāpat kā viņas vecāki, gribēja izmācīties par ķīmiķi.
Skolas deju sarīkojumos ar abām gudrajām meitenēm neviens dejot negribēja, un viņas parasti visu vakaru nosēdēja zāles malā. Tāpēc draudzenes izdomāja lieki netērēt laiku un, lai mazliet izkustētos, atrast kādu citu fizisku nodarbi. Reiz staigājot pa parku un meklējot nobirušos valriekstus, viņas bija vērojušas stadionā jauniešu meistarsacīkstes — atlētiskie sportisti baltos tērpos izskatījās tik skaisti, ka sports kļuva par abu meiteņu sapni. Nomācošajā un nabadzīgajā pēckara pasaulē gaiša, saules pielieta sporta zāle un dušas ar siltu ūdeni viņām šķita gluži kā pils.
Draudzenes pieteicās trenēties basketbolā un līdz spēku robežai un ģībšanai klausīja ikvienai trenera komandai, jo domāja, ka tāds acīmredzot ir sports, kurā nedrīkst iebilst trenerim pat tad, ja viņš liek mest bumbu pāri visai zālei. Tomēr, neskatoties uz pūlēm, Inese netika komandas izlasē — pārējās aizbrauca uz sacīkstēm, bet viņa palika. Apjukusi un bēdīga, meitene devās uz stadionu izmēģināt citus sporta veidus — skriet, lēkt, grūst lodi, mest disku, līdz kāds Inesei ierādīja šķēpa mešanu, kuru viņai jau pirmajā reizē izdevās aizmest tālāk par basketbola laukumu. Nu Inese sāka nākt uz stadionu arvien biežāk.
"Tu veltīgi te trenējies, smīdini tautu, no tevis sportists nekad nesanāks!" kādu dienu Inesei sacīja treneris Imants. Tas bija liels trieciens — Inese bija viņā iemīlējusies, turklāt viņai nesen bija piedzimis Imanta bērns, par kuru treneris nelikās ne zinis. "Es tev parādīšu, kurš te ir netalantīgais!" viņa pie sevis dusmīgi norūca. Jaunā vientuļā māmiņa tajā pašā gadā iestājās medicīnas fakultātē un, par spīti spēka un ēdiena trūkumam, pa vakariem arvien aktīvāk trenējās šķēpmešanā. Pēc diviem gadiem Inese tika republikas izlasē, vēl pēc diviem — uzstādīja Latvijas rekordu, bet, aizmetot šķēpu jau 50 metrus tālu, tikai uzņemta Padomju Savienības izlasē.
1956. gadā Melburnas Olimpiskajās spēlēs Inese aizmeta šķēpu tālāk par 53 metriem, kļūstot par pirmo latvieti, kas izcīnījusi olimpisko zelta medaļu. Kad sportiste atgriezās dzimtenē, viņu burtiski nēsāja uz rokām, Imants solīja precēt, uzradās draugi un pielūdzēji. Simtiem meiteņu televizorā vēroja olimpiskās čempiones atgriešanos dzimtenē un sapņoja būt viņas vietā. Taču Inesei nebija laika uzvaras svinēšanai — viņai jau bija jauni mērķi. Inese pabeidza studijas, kļūstot par medicīnas doktori un izcilu ķirurģi, nostrādāja šajā profesijā garu mūžu un bija galvenā Latvijas sakopšanas talkas aktīviste. Sportā viņa bija iemācījusies pašu svarīgāko — pazīt pati savu spēku un vienmēr censties uzstādīt savu personīgo rekordu.
ELĪNA
Reiz Rīgā dzīvoja gaišmataina meitene, vārdā Elīna, kam bija dabas dota brīnumskaista un spēcīga balss. Viņa prata ievilkt garas elpas un izlocīt tās daiļā dziedājumā, kas piepildīja visu klausītāju zāli. Uz ielas nevienam neienāktu prātā, ka nopietnā bižainīte, kas dungodama traucas ar skrituļslidām, reiz varētu kļūt par pasaulē slavenu operdziedātāju, taču Elīna pati jau ļoti agri apzinājās, ka viņas balss ir liela vērtība, kas jāsaudzē un ar kuru katru dienu jāstrādā.
Arī Elīnas mamma bija dziedātāja. Viņa meitas balsī ikreiz laboja katru nelīdzenumu, savukārt tētis mācīja, ka dziesmā vienmēr jāieliek sirds. Jaunā dziedātāja bija ļoti zinātkāra un allaž gribēja iemācīties ko jaunu — jaunas tehnikas, izmēģināt visgrūtākās pasāžas, kadences un trillerus — pat tad, kad bija kļuvusi par atzītu mākslinieci Rīgas operā.
Kādu dienu Elīna sāka strādāt Frankfurtes teātrī. Tur klāt vairs nebija vecāku, un arī draugus svešajā pilsētā viņa vēl nebija ieguvusi. Ik vakaru, kad izrādes bija beigušās un visi citi aizgāja mājās, Elīna palika viena tukšajā teātrī, stundām ilgi trenējoties izdziedāt sarežģītākās vietas un pacietīgi tīrot savā balsī katru notiņu. Operas dziedāšana, gluži tāpat kā sports, prasa milzīgu spēku, tāpēc, dzirdot Elīnu, liekas neticami, kā trauslā sieviete var radīt tik spēcīgu un dzidru skaņu. Arī viņas skolotāji reizēm šaubījās: vai šī mazrunīgā latviešu dziedātāja spēs atveidot temperamentīgos operas varoņus un nodziedāt karstasinīgās Karmenas lomu?
Taču dzīvē sanāca tā, ka tieši ar Karmenas lomu Elīna ieguva pasaules slavu. Varbūt atturīgās ziemeļnieces izskatā dziedot nekas daudz nemainās, toties viņas balss spēj atveidot neticami plašu jūtu spektru. Gandrīz ik vakaru, tērpusies brīnišķīgās kleitās un parūkās, Elīna uzstājas uz pasaules lielāko koncertzāļu skatuvēm. Viņa pārvēršas par Rozīnu, Karmenu, Šarloti, Andželīnu, Dalilu, Amnerisu vai kādu citu skaistu operas varoni un ikreiz tiek sagaidīta ar aplausu vētru. Elīna ir ieguvusi neskaitāmus apbalvojumus, atzīta par gada labāko dziedātāju un spožāko zvaigzni pie opermūzikas debesīm.
Taču šī nav pasaka par Pelnrušķīti, kuru labā feja aizsūtīja uz balli un kur viņa satika savu sapņu princi, bet gan pasaka par Elīnu, kas pati ir nogājusi katru centimetru līdz pasaules operas skatuvei. Varbūt no malas tas izskatās kā brīnumains stāsts, bet tas ir bijis grūts darba ceļš, kurā katrs solītis ir viņas pašas gatavots, apsvērts, izdomāts un ar panākumiem arī pierādīts.
1