Foto: ISSP
 
Sarunas
10.09.2020

Cenzūra: kuriozs gadījums. Diskusija

Komentē
2
Saglabā

Dažas dienas pēc Annemarijas Gulbes personālizstādes "Love Re-search" atklāšanas ISSP Galerija saņēma sūdzību, ka kāds no "Berga bazāra" īrniekiem izstādē redzamos darbus uzskata par "pornogrāfiskiem" un "nepiemērotiem bērniem". Pēc ISSP īres līguma nosacījumiem, telpu izīrētājam ir tiesības pieprasīt atsevišķus mākslas darbus padarīt nesaskatāmus no ielas, ja par tiem saņemtas būtiskas sūdzības no kaimiņiem. Atsaucoties uz Mikelandželo darbu cenzūru 16. gadsimtā Siksta kapelā, kur kailie ķermeņi tika apgleznoti ar drapērijām, Annemarija nolēma sešas "Berga bazāra" īpašnieku norādītās fotogrāfijas aizsegt ar aizkariņiem.

Reaģējot uz šo gadījumu, ISSP Galerija rīkoja diskusiju, runājot ne tikai par šo gadījumu, bet arī par cenzūru mākslā un sabiedrības priekšstatiem. Diskusijā piedalījās Annemarija Gulbe, Arnis Balčus (fotogrāfs, žurnāla "FK Magazine" redaktors un "Riga Photomonth" direktors), Solvita Krese (Latvijas Laikmetīgās mākslas centra direktore, Laikmetīgās kultūras nevalstisko organizāciju asociācijas valdes priekšsēdētāja), Ivars Drulle, (tēlnieks, pasniedzējs, publicists, Latvijas Republikas Kultūras ministrijas vizuālās mākslas padomes loceklis), Inese Rendeniece ("BDO Latvia" juriste), Rolands Bortaščenoks (Latvijas Psihoterapeitu biedrības prezidents, eksistenciālās psihoterapijas speciālists) un Jūlija Berkoviča (ISSP vadītāja). Diskusiju vadīja Lolita Tomsone, Žaņa Lipkes memoriāla direktore.

Pieejams arī diskusijas video pilnā garumā

Lolita Tomsone: Annemarij, kāda bija tava pirmā reakcija, pēc tam kad izrādījās, ka māksla, ko esi šeit izstādījusi, – tas viens krūtsgals un pāris citas lietas – cilvēkos arī ļoti mazā formātā izraisa negatīvu reakciju un ir jācenzē. Kā tu uz to reaģēji?

Annemarija Gulbe: Kad man piezvanīja kuratore un teica, ka nepilngadīgās meitas sāk kādam uzdot jautājumus, mana pirmā reakcija bija: "Uzdodiet šos jautājumus man!"

Pēc tam sākām domāt, vai aizklāt visus logus vai arī varam to novērst, lai galerija joprojām būtu redzama no ārpuses, lai būtu dienasgaisma. Runājām, ka visas bildes nevarētu būt cenzējamas – domājām, ka tā varbūt ir viena, ka varam nocenzēt ar melnu līmlenti dažas vietas, lai būtu pieklājīgi vismaz instagramā publicēt.

Pēc dažām dienām saņēmām norādi par sešām apvilktām fotogrāfijām, un es jau pirms tam biju piedāvājusi ideju, ka mēs varētu neaizklāt visu izstādi, bet tikai dažas bildes ar maziem aizkariņiem, kuri būtu pabīdāmi, tā ka visi darbi paliktu izstādē un nekas netiktu novākts. Tas skatītājam ir ļoti interesanti – iet un vērot, kurš darbs konkrēti ir tas skandalozais.

Es divus vakarus aizklāju savus darbus un aicināju cilvēkus aplūkot izstādi tādu, kā tā bija ieplānota. Aizklāju bildes un aizklāju arī "Berga bazārā" esošo skulptūru, jo ievēroju, ka tā arī ir kaila. Lentīte tur laikam stāvēja 3 dienas.

Lolita Tomsone: Tu labi pacenties. Un kurš norāva lentīti?

Jūlija Berkoviča: Mūsu kaimiņš no Dienvidāfrikas. Viņam bija fotosesija, un viņš nezināja. Viņš atnāca pie mums ar vīna pudeli atvainoties. Pēc tam izlasīja par situāciju instagramā un teica, ka negribējis izjaukt akciju, kā arī ļoti, ļoti atvainojās.

Arnis Balčus: Mēģināju iedomāties – ja, atnākot uz izstādi, man nebūtu konteksta par to, kas ir cenzējis, kāpēc, kam ir atbildība... ja es vienkārši uz šī ažiotāžas viļņa ienāktu izstādē kā apmeklētājs, mana pirmā reakcija būtu aplauziens par to, kur tad ir tā skandalozā māksla.

Šai ziņā, protams, risinājums ar aizkariņiem ir interesants, jo parāda to absurdu. Ņemot vērā, ka sērija ir par jauniešu mīlestību, mēs sagaidītu vismaz sieviešu vai vīriešu dzimumorgānus – visbiežāk jau problematizētus vīriešu dzimumorgānus, erekciju, piemēram, – vai dzimumaktu, vai vismaz homoseksuālu cilvēku nepārprotami intīmas attiecības. Bet nekā no tā tur nav. Tāpat nav nekā cita, ko mēs varētu uzskatīt par jauniešu pasaulei raksturīgu un par ko nemēdz īpaši runāt, sākot no depresijas, pašnāvībām un beidzot ar narkotiku lietošanu.

Šī mājīgā, liriskā savas paaudzes dokumentācija nu ir pasniegta kā kaut kas ārkārtīgi skandalozs. Līdz ar to – ko tad darīt tai mākslai, kas patiešām censtos provocēt cilvēku uz neērtiem jautājumiem un  kas varētu būt sociāli vai politiski pielādēta? Un ko šai galerijai darīt nākotnē, ja gadītos sastapties ar šādu mākslu? Vai padarīt to pieejamu tikai šauram lokam –proti, aizvērt durvis, nosegt logus un necensties uzrunāt garāmgājējus?

Kāpēc ir vajadzīgs tik maz, lai būtu skandalozs? Vai pietiek paņemt filmiņu kameru un nofotografēt savus draugus piektdienas vakarā? Estētika šajā gadījumā droši vien ir primārais, kas raisījis neizpratni. Jautājums ir – kāpēc šī estētika kādam varētu nepatikt?

Protams, ir dažādi komplicēti apstākļi, kas to varētu būt izraisījuši. Ja papētītu, kāda bērniem pamatskolā bijusi saskare ar laikmetīgo mākslu, droši vien izrādītos, ka mazāka nekā, piemēram, ar literatūru. Jo uz literatūras stundām iet literāti un stāsta par saviem darbiem, savukārt vizuālajā mākslā saskarsme ir drusku citāda, it īpaši laikmetīgajā mākslā.

Fotogrāfija ir vēl problemātiskāka – tā kā fotografē visi un visiem ir sociālie tīkli, cilvēki uztver fotogrāfiju pirmām kārtām kā līdzekli idealizētai pašreprezentācijai. Ja tev ir "laiki" instagramā, tad sanāk, ka esi fotoeksperts un, redzot ko tādu, ko liela daļa varbūt neatzītu par estētisku pieeju, – attēlus, kas nav izskaistināti vai konvencionāli skaisti – tev šķiet, ka tie ir nesmuki, neglīti.

Vēl viens interesants aspekts ir "cancel culture" iespaids: darbi, kas kādu sabiedrības grupu aizvaino, tiek izņemti no aprites un reizēm atgriežas jau ar paskaidrojumiem, kā tie būtu jāuztver.

Jautājums droši vien ir par to, kas vispār ir normāls. Man liekas, šis jēdziens sašaurinās. Līdz ar to cilvēki un institūcijas arvien biežāk vairīsies no tā, kas, nedod Dievs, var kādu aizskart. Lielais jautājums ir, vai tas neveicinās to, ka māksla – kas Latvijā jau tā vairumā gadījumu ir pietiekami apolitiska un korekta – centīsies izvairīties no problēmjautājumiem.

Ja mums būtu lielāka izpratne par to, kas ir fotogrāfija – ka tā nav tikai izskaistināta refleksija par pasauli, bet var arī risināt problēmjautājumus un tai nav jānotiek aiz slēgtām durvīm – cilvēks saprastu, ka var vienkārši paiet garām. Viņam nav jāizmanto sava vara, lai piegrieztu skābekli. Šai ziņā, protams, stāvoklis no institūcijas puses ir pat ļoti pozitīvs, jo ir apmeklējums, diskusija utt. Bet principā es domāju, ka tas ir diezgan satraucoši.

Mans pirmais "uzbrauciens" bija pašai institūcijai, jo kuram tad vēl būtu jāceļ troksnis. Skaidrs, ka cilvēku, kas grib cenzēt, ir papilnam. Ir, kas zvana uz radio, uz muzejiem. Un ko tad darīt? Izdabāt? Ir taču dažādi risinājumi – vai nu viņus pasūtīt, vai runāties, izskaidrot. Kādreiz tas palīdz, kādreiz ne. Tas ir institūcijas lēmums.

Lolita Tomsone: Latvijā nav nemaz tik daudz gadījumu, kad kaut kas ir cenzēts. Viens no slavenākajiem bija Artūra Žmijevska izstāde "Neredzamās zonas". Arī tur pašu izstādi neaizvēra, taču aizliedza plakātu, kur bija divi kaili vīrieši, no kuriem viens – ar amputāciju. Cilvēki saprata, ka nedrīkst būt tik milzīgs kailums uz Medicīnas vēstures muzeja sienas. Man šķiet, ka izstādes Latvijā ir bijušas arī daudz atklātākas – ja runājam par kailskatiem muzeju iekšpusē.

Tagad jūs visi varat apmeklēt Skujas Braden izstādi, kas, protams, nav fotogrāfija, bet kur arī ir gana smagas tēmas – gan mātes nāve, gan dzimumorgāni. Bet šī izstāde ir iekšpusē, savā ziņā pasargāta muzejā. Vai tev, Solvita, visu šo gadu gaitā, kamēr tu kūrē un veido izstādes Laikmetīgās mākslas centrā, ir bijusi situācija, kurā zini, ka kaut kas neies cauri? Ka nocenzēs un ir jādomā, kā kaut ko izstādīt vai pozicionēt?

Solvita Krese: Pirms runāt konkrēti par mākslas centra pieredzi, es gribētu nedaudz paskatīties, kas vispār ir cenzūra un kā tā mainījusies gadu gaitā. Tas, kas bija nepieņemams agrāk, tagad ir pieņemams un akceptējams. Mēs redzam, kā sabiedrībā ienāk jauni diskursi – feminisma kontekstā tā ir #metoo kustība, tāpat mēs pārvērtējam koloniālo vēsturi. Šis ir ļoti interesants laiks, kurā pārrakstām vēsturi un ejam jaunā pieredzes laukā, skatāmies, kā tas veidojas.

Parasti cenzūras pamatā ir pasūtījums. Piemēram, ja atceramies, Maskavā "Pussy Riot" tika apvainotas par pornogrāfiju, bet īstenībā tas bija kas pilnīgi cits, tā bija  politiskā cenzūra. Vai, paskatoties atpakaļ uz 80. gadiem, uz grupu "Young British Artists", baznīca viņiem uzbruka it kā par kailumu, bet tur apakšā atkal bija slēpts vai konkrēts, atklāts pasūtījums.

Šajā gadījumā mani mulsina tas, ka es neredzu to pasūtījumu. Reakcija ir ļoti arhaiska. Mani tas pārsteidz, jo, kaut ko cenzējot, ir noteikta agenda, tālejošs gājiens ar zirdziņu. Viņš grib mainīt sabiedrības viedokli, kaut ko panākt. Bet šeit tas ir tik naivi un pārsteidzoši, ka grūti saprast.

Annemarijas darbi ir par jauniešu pasauli, kur viss īstenībā ir tīrs, naivs, nebīstams. Tad atkal ir, visdrīzāk, citas paaudzes tikpat naivais, arhaiskais skats, kas eksistē ārpus visiem mūsdienu diskursiem un to problemātikas.

Protams, arī mums ir nācies saskarties ar dažādiem cenzūras gadījumiem. Viens no nesenākajiem bija festivālā "Survival Kit". Tas bija 2015. gadā vecajā bibliotēkas ēkā, kur Andrejs Strokins bija izstādījis atrastu albumu ar saviesīgām bibliotēkas darbinieku bildēm, kur viņi iedzer un kopā svin. Un tas bija tik pārsteidzoši, ka darbiniekiem ieslēdzās pašcenzūra. Viņi, manuprāt, tur, iedzerot kopā, bija jauni, skaisti, priecīgi. Dabiski – eksistē datu aizsardzības likumi, un tad mums nācās aizsegt viņu sejas, jo tika piedraudēts, ka rīkojamies pretlikumīgi. Beigās viņi to albumu no mums izmānīja, sakot, ka grib pašrediģēt, un neatdeva atpakaļ. Tas bija diezgan komisks gadījums, arī tad nebija skaidrs, kāpēc īsti notiek cenzūra. 

Bet kailums, tas, kas tiek interpretēts kā pornogrāfija, – tas ir viens no "trigeriem" mūsdienu sabiedrībā. Atceros, ka 1994. vai 1995. gadā Viļņā no izstādes tika izņemtas Miķeļa Fišera “Sex'n Spaceships" gleznas, respektīvi – citplanētiešu sekss ar skaidru atsauci uz homoseksualitāti. Vai arī Katrīnas Neiburgas gadījums – viņai pat nācās iet uz policiju rakstīt paskaidrojumu, ka viņa nofotografējusi savu dēlu kailu no aizmugures, un tas, ja nemaldos, parādījās kā plakāts Jāņa Lūsēna "Leļļu operai" ar Māras Zālītes libretu.

Nesenajā izstādē "Arsenālā" bija Taivānas mākslinieka Bo Žena darbs, kuru mākslinieks bija izstādījis daudzās starptautiskās izstādēs. Darbs bija par homoseksuāļu vai drīzāk BDSM kopienu, kuri nodarbojās ar seksu ar augiem. Mēs to izstādījām, domājot par iekļaujošu, atvērtu sabiedrību, par to, ka mainās dzimumlomas un pastāv dzimumu fluiditāte, ka sekss ar augiem varbūt ir mūsu nākotne – tas varbūt ir labāk, nekā vardarbīgi to darīt ar cilvēkiem.

Lolita Tomsone: Un kas protestēja? Botāniķi?

Solvita Krese: Nē, smieklīgākais bija… Mēs bijām uzlikuši pie ieejas uzrakstu, ka ir tāds darbs un tā ir jūsu izvēle – vest vai nevest tur savus bērnus. Bet interesantākais bija skatītāju negaidītā reakcija – pozitīvā ziņā. Mums ir mākslas mediatori, dažāda vecuma un dažādu profesiju cilvēki, kas runā ar apmeklētājiem par mākslu. Viņi atstāstīja neticamas sarunas. Viena tiešām bija ar botāniķi. Bet lielākais protests bija par to, kāpēc mēs domājam, ka augiem patīk, ja viņus drāž. Vai esat padomājuši par augu tiesībām? Un es nodomāju: "O! Ļoti labs jautājums."

Un otrs virziens atkal bija... Tie augi bija papardes, kas Taivānā ir savvaļas augi un netiek augstu vērtēti, bet vietējie cilvēki tos iepin dzīves kultūrtelpā vai mitoloģijā. Un kāds esot teicis: "Ā, bet tas tā kā latviešiem Jāņos – tad taču iet papardēs."

Atslēgvārds ir izglītība. Es domāju – ja tur nebūtu bijuši mūsu mediatori, kas runā ar cilvēkiem un ļauj viņiem pašiem nonākt pie jautājumiem vai secinājumiem, arī tur būtu bijusi tāda reakcija.

Kailuma, pornogrāfijas kontekstā mums nav bijis tiešu uzbrukumu, kaut gan diezgan bieži izstādām dažādus provokatīvus darbus. Bet mēs ļoti mēģinām runāt par kontekstu vai nu caur pavadošajiem tekstiem, vai caur mediatoriem. Tā tu būvē tiltu uz skatītāju, panāc pretī vai radi kaut kādu komforta zonu, kurā šo darbu skatīties.

Lolita Tomsone: Ivar, kāda bija tava reakcija par šo cenzūras gadījumu un garāmgājēju vēlmi izteikties par laikmetīgo mākslu? Un arī par galveno risinājumu – aizsegt un aizliegt?

Ivars Drulle: Es atceros – kad Krievijā pirms gadiem sešiem septiņiem astoņiem sāka piegriezt skrūves māksliniekiem un izstādēm, galvenais iemesls bija: "Aizskar ticīgo jūtas." Bija vesela virkne ar izstādēm, labas, sliktas – tas nav būtiski. Aizskar ticīgo jūtas? Viss, slēdzam ciet.

Un te kaut kā līdzīgi sanāk. Kāds gājis garām… "Ops, ticīgo jūtas aizskartas." Nav variantu. Tā bija mana pirmā reakcija, vēl bez jebkādas padziļinātas domāšanas. Bet, kad sāku saprast situāciju, uztvēru to drīzāk kā dīvainu kuriozu. Kas tik nav izstādīts – tāds un šitāds kailums, lielāks, mazāks. Un nekad nevar zināt, uz ko kāds pavilksies. Viens ieraudzīs spalvainu kāju vai līku degunu, krūtsgalu vai ko. Ir kaut kāda dzirkstele, un viss aiziet pa gaisu. Un pēc tam visi brīnās – bet kas tad šeit tāds bija?

Lolita Tomsone: Ja pirmā prasība ir aizklāt vai aizvērt, tad kādai jābūt mākslinieka vai institūcijas reakcijai uz tādiem uzbrukumiem?

Ivars Drulle: Ja mākslinieka iecerētā izstāde būtiski vai principiāli mainās, tad, manā skatījumā, ir divi varianti – ja māksliniekam izmaiņas nav pieņemamas, izstāde jāslēdz. Bet, ja mākslinieks uzskata – okei, es varu pietīt aizkariņus un dabūt publicitāti, tā arī var darīt. Bet te vissvarīgākais ir mākslinieka un institūcijas diskusija. Jo mākslinieks ir visneaizsargātākais, viņš cīnās, mokās, ir uztaisījis izstādi, izsāpējis un izstādījis to, ko nu ir izstādījis, un kādam viņš ir jāaizstāv.

Ja ir bijusi kāda vienošanās, šis ir labākais risinājums. Ja tā būtu mana izstāde, es droši vien teiktu: "Ejiet jūs visi ratā! Tā ir mana izstāde. Ja negribat, tad es iešu citur to izstādīt."

Lolita Tomsone: Izteikums "es un mani mazie bērni" bieži tiek izmantots kā retorisks paņēmiens – sak, "ko bērni padomās?" vai "kādreiz tā nebija". Kā bērni vai jaunieši reaģē uz mākslu? Vai ir svarīgi, ka pusaudži, pasarg dies, neierauga kādu krūtsgalu? Jo, protams, viņi nav tādus redzējuši.

Rolands Bortaščenoks: Man gribas skatīties uz šo situāciju kā uz sagadīšanos, kur, iznomājot galeriju, īpašnieki nez kāpēc ir iekļāvuši šādu punktu. Tas vairāk izklausās pēc rūpēm par kopienu, kas apdzīvo šo kvartālu, nevis pēc plānveida cenzūras. Iespējams, bērns uzdod jautājumu: "Kas tie par plikiem onkuļiem un tantēm? Kas tas vispār ir?" Bērns ir ļoti spējīgs novērot un pamanīt. Un uzdod normālu jautājumu. Stāsts ir par pieaugušo, kurš spēj vai nespēj palikt kontaktā vai dialogā ar savu bērnu, kas uzdod jautājumu. Tas var notikt pludmalē, izstāžu zālē, vecāku guļamistabā.

Šajā gadījumā, visticamāk, mēs saskaramies ar pašcenzūru. Mēs katrs sevi cenzējam, domājam, vai tas ir pieņemami, kā tas izskatīsies, kā uz to reaģēs utt. Bet tad, kad intrapsihiski nespējam saskarties ar šiem sarežģītajiem jautājumiem, kas mūs emocionāli uzrunā (vai nu mums nav pieredzes, vai, tieši pretēji, ir traumatiska pieredze), vieglāk ir pateikt: "Tas nav par mani! Es rūpējos par bērnu, par kādu neaizsargātu grupu. Un viņam jau nu gan ir tiesības uz drošu vidi."

Cilvēks, kuram tas traucē, nepalika kontaktā ar savu emocionālo reakciju, viņš neiegāja galerijā, neaprunājās, nepajautāja: "Klau, kas te notiek?" – un neapskatījās. Viņš iet pie tā, kam ir vara, kurš var atrisināt šo traucējošo intrapsihisko problēmu, un tādā veidā saņem apmierinājumu. Ko dara tas, kam ir vara? Pieņem ātrāko risinājumu, iespējams, neiedziļinoties.

Galerijas reakcija man liekas ļoti adekvāta – palikt dialogā. Jautājums tikai – ar ko? Varbūt nav noticis dialogs ar iznomātāju, izīrētāju. Varbūt ar cilvēkiem, kurus tas satrauc. Spēja turpināt dialogu ir tas, kas var palīdzēt saskarties ar mākslu, ar jautājumiem, kas emocionāli, personiski uzrunā. Tas var būt riebums, dusmas, aizvainojums, aizkaitinājums, pazemojums. Jebkuras stipras emocijas.

Lolita Tomsone: Annemarijas izstādē redzams ķermenis, kas ir sagraizīts. Mēs zinām, ka ir pusaudži un jaunieši, kas to dara. Tur ir tas gruzdošais nemiers un, iespējams, sāpes, kuras tiek parādītas ar sagraizītām kājām. Vai kāds varētu to uztvert kā "trigeri", un vai tas būtu iemesls cenzēt?

Rolands Bortaščenoks: Nē, es domāju, ka izstāde, kurā tiek atklāti šādi ķermeņi, un fotogrāfijas, kurās parādās cilvēku ciešanas, – tā nav vienīgā vieta, kur pusaudži un bērni saskaras ar šādiem realitātes faktiem. Drīzāk parādīšana noņem tabu, noslēpumainības vai nepiedienības plīvuru. Par sāpēm ir jārunā.  

Lolita Tomsone: Kad visi izteikušies, vienmēr tiek dots vārds juristam, kas atnāk un visu nokārto. Kāda ir jūsu reakcija uz šo notikumu? Vai to ir iespējams kaut kā produktīvi risināt?

Inese Rendeniece: Runājot par mākslu un cenzūru, mēs runājam par cilvēktiesībām. Tā ir vārda un izpausmes brīvība, ko garantē starptautiskās konvencijas, Latvijā to garantē Satversme, kurā ir skaidri noteikts, ka cenzūra ir aizliegta.

Kā ar visām cilvēktiesībām, prieki beidzas tad, kad tiek aizskarta sabiedrības kārtība, drošība, tikumība, veselība. Protams, tendences cilvēktiesībās pēdējos gados ir tādas, ka šajā jomā tiek piemērots vismazāk ierobežojošo pasākumu.

Vissarežģītāk ir iepriekš saprast, vai konkrētā situācija kaut ko pārkāps. Diskusijas un problēmas rodas post-factum. Ja runājam par konkrēto gadījumu: kad ir līgums, patiesībā ir vienkāršāk, jo ir iespēja ar mākslinieku pārrunāt situāciju un vismaz brīdināt viņu.

Lolita Tomsone: Bet radoši cilvēki ļoti bieži runā par lietām, kas sabiedrībā ir sarežģītas vai nepatīkamas. Mēs esam reizē pateicīgi un nikni, ka viņi paplašina iespējamās sarunas robežas. Man liekas, tas ir liels zaudējums, ja kāds garāmgājējs pasaka: "Tas nav pieņemams man un maniem bērniem," – un sabiedrība zaudē iespēju sarunai par kaut ko ļoti nepatīkamu un sāpīgu. Tad mums visiem sākumā jāiet pie juristiem noskaidrot, ar ko mēs riskējam?

Inese Rendeniece: Viens variants, protams, ir iet pie juristiem, bet mans personīgais viedoklis ir tāds, ka nepieciešams izglītot sabiedrību, kļūt atvērtākiem. Es piekrītu tam, ko Arnis saka – jebkuram pieaugušam cilvēkam būtu jāspēj adekvāti uztvert mākslu bez varas iesaistes.

Lolita Tomsone: Kaili ķermeņi tiek izmantoti žurnālos un citur kā vizuāls kairinājums, kas apmierina estētiskās kaislības vai iekāri. Man likās, ka sabiedrībā būs lielāka diskusija par to, ko tu, Annemarij, teici intervijā, runājot par aseksualitāti un aromantismu. Vai, veidojot šo izstādi, tu jau zināji, ka vēlies pastāstīt vai parādīt tieši to?

Annemarija Gulbe: Šo sēriju sāku veidot, kad beidzu ISSP skolu – tas bija divarpus gadus ilgs projekts. Tas bija laiks, kurā apzinājos, ka esmu distancē no lietām, ko citi dara, bet kas man ir ļoti neērtas. Sāku apzināties traumējošās citu pieredzes, kurām esmu bijusi lieciniece un kuras man ir radījušas distanci.

Es izdomāju, ka visu sēriju varētu bildēt ar "ziepjutrauku", jo tas ir veids, estētika, kādā bildes rada jau sen, un es izmantošu tos paņēmienus, kas izmantoti jau daudzas reizes fotogrāfijas vēsturē. Toties runāšu tā, ka tas viss ir kaut kur tālu prom no manis. Un tāpēc ir tas ļoti raw, necenzētais attēls, kas varbūt ir pārāk tiešs.

Es, protams, nedomāju, ka tie varētu kādu traumēt vai kāds liks tos novākt. Ir ļoti interesanti, ka es runāju par to, kas man ir neērti, un tagad neērti ir arī garāmgājējam. Viņš patiesībā ir ļoti līdzīgā pozīcijā. Toties viņš mani apklusina tad, kad es gribu par to runāt.

Lolita Tomsone: Man neērtības sajūta bija, virinot aizkariņus, jo es sajutos kā kaut kāds pervelis. Un tad tu mēģini uzminēt, ko tas kaimiņš ir saskatījis tavā darbā, kāpēc tieši šis darbs ir aizklāts. Jo par lielu daļu man nav atbildes.

Annemarija Gulbe: Man bija svarīgi, ka mēs paši slēpjamies aiz aizkariņiem, aizveram kaut ko un mums tomēr ir svarīga intimitāte. Un tas tagad tiek darīts ar fotogrāfijām. Tie aizkariņi rozā noskaņā turpina ideju jauki, naivi, eleganti, tā nav uzbrūkoša atbilde. Ielienot iekšā, lai redzētu, kuras bildes likušas kādam reaģēt, mēs aplaužamies. Tur nav tās skandalozitātes. Aizklājamo bilžu sarakstā bija arī pastkartes izmēra bildīte, kur bija kaila vīrieša torss. Kails bija tikai torss, un tālāk tur neko nevarēja redzēt – viņš bija apģērbts.

Arnis Balčus: Šajā kontekstā man liekas interesanti tas, ka cenzētājs ir kā izstādes līdzkurators. Pēc tā, ko viņš ir darījis, varētu uzbūvēt viņa psiholoģisko portretu. Manuprāt, viena no seksuāli vispielādētākajām bildēm ir tā ar kailo meiteni, kurai puisis uzlicis kājas uz krūtīm. Kāpēc tā ir palaista garām? Dažas, kas ir nocenzētas, ir vienkārši tusiņu snapšots.

Rolands Bortaščenoks: Kad nonākam mijiedarbībā ar mākslas objektu, mēs uz to reaģējam, bet ne visi grib to izmainīt. Jo stiprākas jūtas piedzīvojam, jo lielāku drosmi tas prasa. Iespējams, tādu pašu drosmi kā māksliniekam radīt šo darbu. Ja mani kā skatītāju pārņem šausmas, bailes, riebums vai pārsteigums, tas ir labi, jo dod iemeslu palikt iekšējā dialogā ar sevi. Bet bieži vien mēs reaģējam ar darbību – novērst to, kas satrauc.

Tās izstādes, kuru uztvēris konkrētais skatītājs, dabā nemaz nav. Tā eksistē tikai konkrētā cilvēka apziņā. Un tad, kad sākam par to diskutēt, mums viņa kā līdzkuratora pietrūkst. Tāpēc arī mums ir jautājums: kas tur bija tāds, kas uzrunāja? Tas mums nav pieejams, jo esam citi cilvēki.

Lolita Tomsone: Mums, protams, jāapzinās, ka esam sapulcējušies tādā burbulī. Mēs esam cilvēki, kuriem interesē laikmetīgā māksla, mēs esam tai sagatavoti. Bet ko darīt, lai nebūtu iespējama situācija, ka viens apjucis cilvēks var pateikt: "Nē, tagad viss! Šito rādīt jūs nedrīkstat!"?

Solvita Krese: Es atkal gribētu teikt, ka provokācija ir būtisks mākslinieka instruments. Un tas būtu dīvaini, ja mākslinieki nemēģinātu provocēt un urķēt sabiedrību, uzdodot neērtus jautājumus. Bieži vien māksla ir poligons, kurā var runāt, pirms kaut kas ir aizgājis atklātā konfliktā. Tur var kā izmēģinājumu laukā mest bumbas un skatīties, kādas būs reakcijas vai ūdens apļi. Man liekas, ka māksliniekam ir jābūt asam, provokatīvam.

Bet ko darīt, lai nebūtu tā, ka vienudien kāds atnāk un aiztaisa visu ciet? Ir vajadzīga saruna ar to, kas grib aiztaisīt ciet. Es būtu sameklējusi to cilvēku un uzaicinājusi: "Atnāciet, apskatieties, varbūt mēs varam parunāt."

Toreiz, kad tika mainīts tikumības likums un tas detonēja ar Agneses Krivades dzejoli, es biju aizkaitināta, redzot, kā deputāts Parādnieks to pauž no savas tribīnes, un zinot viņa dzīvesveidu, to liekulību no varas pozīcijām. Mēs, Mākslas centrs, nodrukājām maisiņus, kur vienā pusē bija rakstīts "Paņem priekšā mākslu", bet otrā pusē aicinājām māksliniekus likt provokatīvus attēlus par neērtiem jautājumiem.

Un tas ir interesanti, jo maisiņš arī ir iemesls sarunai. Un tā atslēga ir dabūt uz sarunu to jocīgo kaimiņu, kuram tas viss liekas kaut kāda pornogrāfija. Man būtu ziņkāre redzēt, kas viņam galvā notiek. Jūlija, tu zini, vai tas ir viņš vai viņa?

Jūlija Berkoviča: Man liekas, ka tā ir ģimene, bet es neatklāju, kas tie ir. Mēs aicinājām viņus uz sarunu, gribējām satikt un izstaigāt izstādi kopā ar viņiem, bet tas nebija iespējams.

Annemarija Gulbe: Tajā naktī, kad aizklāju darbus, saņēmos un uzrakstīju ļoti garu, pieklājīgu vēstuli "Berga bazāra" īpašniekiem un jautāju: "Vai Jūs, lūdzu, varētu šo tekstu nodot tiem, kas izteica kaut ko?"

Tur bija ļoti garš teksts par to, ka māksliniekam ir tiesības zināt, tiesības jūs satikt uz sarunu. Un ka es jūs aicinu uz sarunu tagad, kad mani darbi ir aizklāti. Es to ļoti gribētu un atbildēšu uz jautājumiem, ja jums tādi ir. Tajā naktī es to aizsūtīju, bet nekāda atbilde neatnāca. Tomēr ir ļoti interesanti, ka mākslinieks un viņa darbs ir pēdējā vietā starp visām varām un cenzoriem.

Lolita Tomsone: Ivar, tu strādā arī ar studentiem. Vai studenti mēģina pieskarties tēmām, par kurām tev viņiem nākas teikt: "Sagatavojieties pretreakcijai!"? Mums Latvijā ir bijuši dažādi stāsti, piemēram, Mētras Saberovas mākslas darbi un akcijas.

Ivars Drulle: Lielākoties man pieredze ir tāda, ka viņi to slēpj. Kad pirms skatēm tīrām telpas, gadās – kāds ir aizmirsis savu mapi, mēs atšķiram to vaļā, un tad ir: "Ak Dievs!" Tā mēs cits citu iepazīstam, visi pamazām atveras. Bet sākumā viss ir ļoti nodalīts – es esmu institūcija, cenzors, skolotājs. Starp mums ir plaisa, mēs neesam vienā kuģī.

Un tad ir tādas dzīsliņas, kas mūs savieno, par kurām es priecājos, ka pēkšņi atrodu kaut ko. Piemēram, kāds uztaisījis jocīgu, mazu tetovējumu, un es nejauši to ieraugu, kaut kādu elementu, no kura viss sākas. Skaidrs, ka viņi ļoti stipri slēpj sevi, tāpēc ka ir ievainojami. Bieži vien šie jaunieši nāk no laukiem, no mazām pilsētām, dažādām ģimenēm. Viņi ir apmaldījušies, ierodoties Rīgā. Es domāju, ka liela daļa no mums ir apmaldījusies šajā gadsimtā. Un viņi vēl vairāk.

Lolita Tomsone: Es nezinu, kādā veidā varam mudināt cilvēkus runāt par sarežģītām tēmām mākslā, ja tas, ko mēs tur meklējam, ir lielākoties estētika.

Ivars Drulle: Cilvēks jau nezina, ko viņš meklē, kamēr nav ieraudzījis. Tas ir viens no reklāmistu saukļiem, kad viņi piedāvā kādu produktu. Cilvēki domā, ka meklē kaut ko estētisku, bet bieži vien, kā zinām no visādām reklāmām, viņi paši nezina, ko meklē.

Bet par to, ko darīt un kā risināt šo jautājumu, – eksistē programma "Latvijas skolas soma", lielā programma, kas darbosies daudzus gadus uz priekšu. Visiem Latvijas skolu jauniešiem jāiet uz izstādēm. Ir kaut kāda nauda, un viņi apmeklē daudzas un dažādas izstādes, "Skolas somā" ir noteikta programma. Es redzu, ka tas ir viens no veidiem.

Gan Kim?, gan LLMC izstādēs, gan arī šeit bērniem un interesentiem notiek pasākumi. Tas ir lēnām, pilīti pa pilītei, un viņi nāk un skatās, pārrunā ģimenē un tad pēc gadiem piecpadsmit divdesmit pamazām sāk saprast. Tas ir vienīgais – aktivitātes, ko piedāvā vietējās institūcijas, aicinot cilvēkus. Mediatori, kas nāk runāties.

Lolita Tomsone: Annemarij, tu esi vadījusi kādam ekskursiju šajā izstādē?

Annemarija Gulbe: Ir ienākuši sveši cilvēki, kamēr esmu šeit, un tad es izstāstu, saņemu reakcijas. Tajās divās dienās, kad te darbojos, aicināju cilvēkus iekšā. Bija tādi, kuri nenāca, bija, kas nāca, bija cilvēki, kuri neko nesaprot par laikmetīgo mākslu. Man ļoti patīk te būt.

Un, domājot par to, vai te tiešām ir kaut kas skandalozs vai cenzējams, es saņēmu atsauksmes no garāmgājējiem, kas nav tieši saistīti ar mākslas pasauli. Viņu reakcija nebija šoks, viņiem nešķita, ka te kaut kas jācenzē.

Lolita Tomsone: Vēl jautājums Jūlijai, atbildi ar jā vai nē. Nekas tā nepalīdz pārdot grāmatas un filmas kā cenzūras, skandāli. Vai jums ir pieaudzis apmeklētāju skaits ne tikai pēc intervijas ar Annemariju, bet arī pēc šī skandāla?

Jūlija Berkoviča: Noteikti jā. Mēs turpināsim apzināti veidot skandālus.

Lolita Tomsone: Skaidrs, tad nākamajai izstādei būs jāgatavojas. Vai klausītājiem ir jautājumi?

Iveta Gabaliņa, ISSP Galerijas vadītāja: Man ir neliels komentārs no galerijas puses. Kad pirmoreiz izdzirdējām komentāru no "Berga bazāra", mēs nedomājām, ka tas izvērtīsies par tādu skandālu. Vienkārši tādēļ, ka tas bija absurdi, viena cilvēka ļoti subjektīvs vērtējums par izstādi.

Paldies Arnim par rakstu, jo tas mums arī liek domāt un vērtēt savu rīcību turpmāk. Tavā rakstā bija minēts, ka mēs neaizstāvējām mākslinieci. Es ļoti ilgi domāju par to, kā mēs viņu neaizstāvējām un vai tiešām mums vajadzēja ļoti asi reaģēt uz šo situāciju, jo, godīgi sakot, es neredzu, ka te bija politiska cenzūra no sabiedrības puses, kā, piemēram, Katrīnas gadījumā ar dēla portretu vai Medicīnas vēstures muzejā. Te bija viena cilvēka viedoklis. Es skatījos uz mums kā uz ekonomiskās varas priekšā ļoti neaizsargātu institūciju, jo šajā gadījumā, visticamāk, šis viens īrnieks bija finansiāli būtiskāks nekā mēs. Ja būtu pretēja situācija, tad "Berga bazāram" būtu vismaz jārīko diskusija vai jāpadomā, vai tiešām viņi spēj mums aizrādīt. Bet, tā kā finansiāli mēs neesam vērtīgākais klients, es to redzu kā ekonomisku cenzūru.

No tā izriet mans nākamais jautājums – vai mums šajā gadījumā bija citas iespējas aizstāvēt Annemariju? Ja mēs būtu ekonomiski spēcīgāki un līdzvērtīgāki šim kaimiņam, vai tādā gadījumā mēs varētu pateikt nē? Jūs minējāt cilvēktiesības, un tad ir privātīpašuma tiesības, mēs atrodamies privātā īpašumā, kas ir ne tikai šī telpa, bet viss "Berga bazārs". Ja ir šāda konfliktsituācija starp cilvēktiesībām un privātīpašuma tiesībām – kurš uzvarētu?

Inese Rendeniece: Ja ir runa par šo konkrēto situāciju, tad es neredzu…

Iveta Gabaliņa: Nē, ne par šo konkrēto situāciju, bet, ja mēs kā privāta institūcija esam tik neaizsargāti ekonomisko faktoru priekšā… Pat valsts muzejs nevar pateikt: "Nē, mēs uzskatām, ka šis plakāts nāks par labu sabiedrībai." Jo tur atkal ir cita problemātika – tā ir nodokļu maksātāju nauda. Tas ir daudz komplicētāks jautājums. Bet šis ir ārkārtīgi kuriozs gadījums. Tā nav politiskā cenzūra, tā ir "Berga bazāra" vēlme parūpēties par saviem īrniekiem.

Inese Rendeniece: Jūsu vietā es būtu skatījusies, kas jums draud – īres vai nomas līguma izbeigšana vai jāmaksā sods, vai jākompensē morālais kaitējums.

Bet, ja runa ir par valsts muzeju, tur situācija ir skaidrāka. Ja, teiksim, Veselības ministrija pieņem lēmumu aizliegt plakātu, viņi izdod administratīvo aktu. Tam noteikti jābūt pamatotam, izvērtētam atbilstoši samērīguma principam. Un šo lēmumu var pārsūdzēt. Tas nebūtu risinājis konkrēto situāciju, bet dotu signālu turpmāk tik viegli nepieņemt šādus lēmumus, jo to nevar darīt, izejot no subjektīviem parametriem. Tie kritēriji ir, teiksim, Pornogrāfijas ierobežošanas likumā, kur ir skaidri pateikts, ka pornogrāfija ir tikai tas, kam nav mākslinieciskas vērtības. Nav tā, ka kādam nepatīk, tāpēc ir jāaizliedz vai jāierobežo.

Arnis Balčus: Ja nav iespējams tikt pie cenzora, tad viens variants ir uztaisīt ekskursiju visiem "Berga bazārā", salikt pastkastītēs skrejlapiņas. Vai arī aicināt uz diskusiju un izstādi īpašnieku un pie reizes piedāvāt bezmaksas divu nedēļu intensīvo kursu fotogrāfijā.

Jo ko tad darīt tālāk? Ja nu cenzors arī nākamo izstādi grib cenzēt? Vai tādā gadījumā tiešām līmēt ciet logus un palikt mākslu zem paklāja, lai, nedod Dievs, kāds no malas neredzētu? Vai arī riskēt ar līgumu? Protams, ka līgums ir, piedošanu, sūdīgs. Ja jūs negribat riskēt vēlreiz, tas noteikti ierobežos programmu. Tai ziņā šis gadījums nav tik nevainīgs.

Iveta Gabaliņa: Protams, nav, un es domāju, ka arī "Berga bazāram" iznākums nebija tāds, kādu viņi gaidīja. Mēs noteikti par to domāsim nākotnē. Bet es gribēju pieminēt, ka sākotnēji "Berga bazāra" prasība bija, lai mēs ņemam izstādi nost pavisam vai aizklājam logus. Patlaban redzamais variants bija, mūsuprāt, diezgan veiksmīgs risinājums.

Arnis Balčus: Jā, bet ko jūs darīsiet, ja tiešām būs izstāde, kurā ir kaut kas vairāk nekā šeit?

Iveta Gabaliņa: Es domāju, ka tādām izstādēm jau ir politisks uzstādījums provocēt. Šai izstādei nebija tāda uzstādījuma – neviens nedomāja, ka tā ko tādu raisīs. Brīdī, kad ir ļoti provokatīva izstāde, mēs ar to rēķināmies un zinām, kā reaģēt.

Ivars Drulle: Vai par jums tagad nedomās kā par galeriju, kura rāda tikai to, ko kaimiņi grib?

Iveta Gabaliņa: Tu tiešām tā domā?

Ivars Drulle: Tā sanāk. Bija kaut kāds protests, ir kaut kāds līgums, notiek kaut kāda reakcija. Bet pieņemsim, ka ir nākamā izstāde, kur ir ledāji, bet viņam varbūt vectētiņš ir iekritis ledājā un nomiris. Viņu tie ledāji traumē.

Jūlija Berkoviča: Man patiesībā ir izdrukāts līgums, kurā ir konkrētais punkts, šķiet, 3. 18. Tur ir rakstīts – ja citiem "Berga bazāra" īrniekiem ir būtiski iebildumi. Tā ka es nedomāju, ka gadījumā ar ledājiem tas būtu aktuāli.

Man bija ļoti laba, mierīga un konstruktīva saruna ar īpašniekiem. Arī viņu starpā viedokļi par šo jautājumu dalās. Viņi skatās tiešraidē, mācās no šī gadījuma, tāpat kā mēs mācāmies. Cerams.

Rolands Bortaščenoks: Ir skaidrs, ka individuālā līmenī – starp vienu institūciju, otru institūciju, īpašniekiem un mākslinieku – ir daudzi un dažādi ierobežojumi, un katrs no šiem subjektiem atsevišķi ir pietiekami ievainojams. Bez pilsoniskās iesaistīšanās, līdzdalības un individuāla jūtīguma pret dažādiem cenzūras aktiem vai varas nepamatotu izmantošanu nav iespējams šādus jautājumus risināt. Mēs atnākam uz šo diskusiju un piedalāmies, esam gatavi iesaistīties, diskutēt, runāt. Jautājums ir – cik mēs varam nākt palīgā vērtību līmenī, kad redzam šādus varas izmantošanas aktus, cik mēs varam stāvēt sardzē par vērtībām, kas mums kā sabiedrībai ir nozīmīgas?

Solvitas pieminētie tikumības grozījumi Izglītības likumā 2015. gadā izsauca diezgan  vētrainu reakciju, bet politiskais mehānisms iznesa cauri šos grozījumus un faktiski radīja  skolā cenzūru seksuālās un reproduktīvās izglītības jautājumos. Lai gan tiešā tekstā tur nav rakstīts, ka kaut kas jācenzē. Tur tikai ir pieminēts vārds "tikumība" un tas, ka mācību saturam jāatbilst tikumības principiem, izglītojamā interesēm. Kas to nosaka? Un, ja mēs nepiepildām šos jēdzienus ar saturu vai arī nepasakām, ka, lūk, tur ir robeža starp pornogrāfiju un mākslu, bet sakām: "Šī māksla gan ir pornogrāfiska," – šis vārdu savienojums ir abstrakts un nesaprotams. Ja mēs nereaģējam, tad faktiski esam līdzautori šādai potenciālai situācijai arī nākotnē.

Lolita Tomsone: "Rīgas biržā" bija Borisa Lurjes izstāde. Tur bija darbi, kuros savijas pornogrāfija un holokausts. Muzeja sienas, manuprāt, pasargā, jo tur ir konteksts. Turklāt, ja rakstīts, ka mākslinieks šo darbu darinājis 60., 70. gados, mēs atslābstam. Tas ir noticis sen.

Un tāpēc man šķiet, ka laikmetīgās mākslas kontekstā mākslinieki ir daudz mazāk aizsargāti, jo īpaši galerijās. Man šķiet, ka māksliniekiem, kuratoriem un Laikmetīgās mākslas centram jābūt tādā pa pusei kaujas gatavībā, jāspēj mākslinieku aizstāvēt. Šajā hierarhijā ar visiem tikumības likumiem viegli norakt mākslinieku, ja viņš parādījis kaut ko vairāk vai iegrozījies nepatīkamā tēmā. Mēs taču tik ļoti labi apzināmies, kādā vidē dzīvojam.

Ivars Drulle: Man obligāti jāiet tikumības kursos, jo esmu skolotājs. Pie manis nāca lektors, un es 8 stundas noklausījos tikumības kursus un parakstījos, ka esmu iepazinies ar dzirdēto. Jā, jā, tas tagad ir obligāti.

Lolita Tomsone: Tu vari mums izstāstīt, kas tev jāzina pēc tām 8 stundām?

Ivars Drulle: Tas ir milzīgs bizness. Latvijā ir 30 000 skolotāju, un viņiem visiem jāapmeklē  šis kurss. Ir īpašas firmas, kas specializējas tikumības kursu pasniegšanā. Tad tur parādījās kreizī tantes, kas nodarbojās ar astroloģiju, tur bija ezoterika, budisms, kristietība, tāds mikslis kopā ar dievturību un pirtī iešanu. Un katrs tikumību vilka uz savu pusi. Mums pa  blatu sameklēja normālu firmu. Dāma, kas mums pasniedza, tiešām saprata, ap ko lieta grozās, viņa izgāja visam sāpīgajam cauri – ko nozīmē laulība, ko nozīmē tas, kas jāmāca, jūs jau paši saprotat, kas tas ir. Mums paveicās. Bet es zinu, ka no tiem 30 000 varbūt divām trešdaļām nepaveicās.

Lolita Tomsone: Pagaidi, Ivar, tu gribi teikt, ka visi skolotāji, kuri šobrīd strādā ar bērniem un studentiem, ir apmeklējuši šos kursus arī pie visādiem…

Ivars Drulle: Jā, citādi viņi nedrīkst strādāt par skolotājiem. Tie ir Ministru kabineta noteikumi.

Lolita Tomsone: Man radās jau kādas divas biznesa idejas.

Ivars Drulle: Un šie kursi jāatkārto reizi pāris gados.

Lolita Tomsone: Jo tikumība aizmirstas, ja?

Ivars Drulle: Jā, jā. Un tikumība mainās.

Lolita Tomsone: Cerams, ka mainās. Esmu šokā. Es nezināju, ka ir šādi kursi. Un laikmetīgajai mākslai stundu pietrūkst. Tur jau var uzrauties arī uz ne tik tikumīgiem mākslas darbiem. Vai publikai ir jautājumi?

Solvita Krese: Man liekas, ka šīs diskusijas laikā Annemarija vismaz trīs reizes ir teikusi: nu, es jau tāda studentīte, es jau neesmu pazīstama māksliniece un tāpēc tas viss ir noticis, tāpēc arī neatbild uz vēstuli īpašnieks, mani jau neņem par pilnu. Un tagad es mēģinu modelēt tādu situāciju, kur, piemēram, Borisa Lurjes darbs karātos jūsu galerijā pie sienas… Tur tiešām ir smaga pornogrāfija. Boriss Lurje, kurš pats izgājis cauri koncentrācijas nometnei, projicē savu traumatisko pieredzi. Bet viņš to salīdzina ar pornogrāfiskiem attēliem, respektīvi, ir kolāžas ar attēliem, kas tiešām ņemti no pornogrāfiskiem izdevumiem un kombinēti ar viņa holokausta pieredzi. Un viņa darbi ir bijuši gan MoMa, gan citos pasaules lielākajos muzejos. Un kas notiek tajā brīdī, kad satiekas tās divas spēka hierarhijas vai struktūras?

Borisa Lurjes darbi ir bijuši arī "Rīgas biržā", kas ir Latvijas Nacionālā mākslas muzeja sastāvdaļa. Un, tikko tu ieliec to darbu kaut kādā spēka struktūras ietvarā, tu leģitimē tā pastāvēšanu. Un tad šim kaimiņam var teikt – nu, kā, tu galīgs muļķis esi? Tu tagad teiksi, ka muzejs nezina, ko dara? Tajā brīdī viņš droši vien piekāpjas spēka struktūrai, saprot mākslas ekosistēmas hierarhiju un nesper tādu soli. Bet te ir galerija, nevalstiskais sektors vai komercgalerija, un pēkšņi viņš sajūt drosmi vai spēka sviru, kā var ietekmēt situāciju. Interesanti, ja Boriss Lurje karātos jūsu galerijā. Tad kaimiņš sāktu diskusiju, un pēc tam viņam teiktu: paklausies, šitais MoMā karājās, nu come on. Kāda tad būtu viņa reakcija? Ja viņš zinātu šādu faktu, viņš ļoti izvērtētu, vai celt pretenzijas un teikt, ka kaut ko vajag aizklāt.

Jūlija Berkoviča: Varbūt. Varbūt ne.

Lolita Tomsone: Vai vēl kāds no paneļa gribētu kaut ko teikt? Vai varbūt ir vēl kādi jautājumi no publikas?

Ivars Drulle: Es sāku fantazēt. Savā ziņā esmu īpašnieka aizstāvis. Ja es būtu īpašnieks, es noteikti līgumā ietvertu šādu punktu, jo mēs zinām, ka šeit ir ienākusi galerija ar kodētu nosaukumu ISSP. Tas jau izklausās pēc sektas.

Šeit var gadīties eņģeļu drēbēs saģērbti jaunieši, kas ar pātagām sit večukus, patiesībā – rūdītus mazohistus. Piemēram, trīsreiz nedēļā. Nu labi, to īpašnieks vēl pieņem. Bet atkal te ir izstāde, kur ir fotogrāfijas, kur ir kaku maisiņi, kur aicina apmētāt ar kakām. Un tādas lietas var notikt, kā mēs zinām – kas tik nenotiek. Viņš nodrošinās pret to, ka tur var būt nezin kas.

Solvita Krese: Pēkšņi atcerējos lielisku piemēru. Tas, man liekas, ir 2000. gadu sākums, Zachęta, Polijas Nacionālā mākslas galerija. Haralds Zēmans, kuratoru hierarhijā figūra numur viens, ir uzaicināts taisīt izstādi. Un tur ir Mauricio Katelāna mākslas objekts, kur pāvests nokritis zemē un viņam ir uzkritis meteors. Iejaucas Katoļu baznīca – Polijā tā ir ļoti spēcīga –, tiek saņemta Vatikāna nota, lai aizvāc darbu un aiztaisa ciet izstādi. Tālaika direktore zaudēja darbu.

Man liekas – kas tur slikts? Tā ir metafora par baznīcas lomas pārvērtēšanu pēc visiem seksa skandāliem. Padomājiet, kāpēc tas meteors uzgāzās pāvestam! Īstenībā nav pasargātas arī stabilās institūcijas – arī tur Vatikāns var pateikt: viss, jātaisa ciet. Bet ne kaimiņš. Tur vajag adekvātu spēlētāju. Vatikāns pret Nacionālo muzeju – tas ir līdzvērtīgāk.

Lolita Tomsone: Esam atrisinājuši visas Latvijas problēmas ar cenzūru. Ar to es jūs apsveicu. Annemarij, tev nebūs vairs nekādu problēmu, nākamreiz var būt arī divi krūtsgali, mēs tos rūpīgi skaitīsim, jo citādi nespējam uztvert ne izstādes kontekstu, ne tēmas, par kurām tu runā. Jūlija, es novēlu veiksmi tikt galā, lai nākamās izstādes ir par lietu, mežu, saulrietiem, nelieniet smagajās tēmās, nerunājiet par cilvēkiem tik tuvu! Drosmi mums visiem, un paldies!

Publikācija tapusi sadarbībā ar ISSP Galeriju un VV Foundation

 

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
2

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!