Foto: Lote Šteina
 
Par grāmatām
13.07.2022

Čemurs zili baltais

Komentē
3

Par Annas Belkovskas debijas dzejas krājumu "Veranda" (2022., izdevniecība "Valters un Dakša")

Annas Belkovskas glīti dizainētais dzejas krājums "Veranda" (apbalvots LaLiGaBas debijas kategorijā 2022) ar sešus gadus rakstītām dzejām [1] nāk pie Tevis bez pieturām, bet ar mīklu: 56°5' 2''N 27°7'0''E.

Īslaicīgs čakars ievadīt šīs koordinātas mātes Gūgles kartē, un mēs nonākam Čertoka jeb Velnezera vidū Grāveru silā Krāslavas novadā kaut kur ne pārāk tālu no Aglonas. Autores pievienotā pastkarte aicina uz turieni sūtīt zīmīti. Viņa savā ziņā rāda ceļu pie dabas. Nu, sūtīsim arī. Kvadrātiekavās – lappušu numuri. Tie ir doti un pieaug aritmētiskā progresijā ar diferences vērtību 1. Biezs papīrs, starp citu. Panesīgs.

Krājumā ir trīsdesmit seši dzejoļi brīvā formā. Tas ir četras reizes pa deviņiem, un deviņi parādās arī pirmā dzejoļa pirmajā rindā: "sapņoju par māju ar deviņām verandām" [9]. Tās nav izkārtotas hierarhiski, drīzāk tā ir kaut kāda nozīmīgu telpu agregācija, čemurs. Bet devītajā "sēdi tu", tur ir galīgā, sakrālā, nec plus ultra Belkovskas fantāzija. Deviņi folklorā ir pilnības, laika cikla skaitlis. Arī kristiešiem tas ir nozīmīgs cipars: Gara auglis ir mīlestība, miers, prieks, izturība, krietnums, labestība, uzticamība, lēnprātība, savaldība. Tam top pretstatītas miesas vainas: netiklība, nešķīstība, izlaidība, kalpošana elkiem, pūšļošana, ienaids, ķildas, greizsirdība, dusmas, patmīlība, nesaticība, šķeltniecība, skaudība, dzeršana, dzīrošana un tamlīdzīgas lietas. Nepilnība nevar būt pilnības skaitlī.

Krājumā ir mazi burti un daudz brīvas vietas. Tas nav paredzēts cilvēkiem, kam grūti salasīt mazus burtus. Varbūt tas ir lasāms priekšā. Dzeja kā performatīvs notikums. Bet tik un tā "tev šeit, šajā verandā, ir vieta" [51]. Iekļaujošs vēstījums, kurā ikkatrs meklē sevi pats. Īsteni nemarķēts, atvērts visiem vējiem, vairāknozīmībai, pieļāvumiem. "Es jums pilnīgi neko nevaru dot, tomēr ņemiet." [50] Ņemot gūtais gadās, ka neatdodams. Bet šo to no šī krājuma nesagatavots vai paviršs lasītājs var arī nesaņemt. Belkovskas dzeja prasa uzmanību. "Ciešāk ieskatoties varēja redzēt, ka drebu" [22]. Es teiktu, tā nav piemērota lasīšanai transporta līdzeklī.

Sāku no beigām, pa arābu modei, un neesmu vīlies, jo tieši tur ir spēcīgākie teksti, piemēram, "Smaržu skaidrojošā vārdnīca" [39–40], "Debesu ķermeņi" [42–45] vai "vasaras naktī…" [49]. Un pēdējais teksts "cītīgi cenšos saprast" [51]. Pērn bija liela noņemšanās ar kādu grāmatu par dzimti un tulkošanu, [2] tā rosināja uz kaut kādu femīnās écriture meklēšanu, saskatīšanu, bet arī radīja skepsi pret dzimtīgu literatūru. Belkovska pilnīgi viennozīmīgi ir padarīta dzīva valodā un iespējota (empowered) sabiedrībā. Viņas varone ir pilna, pārvarējusi 40%, starp iekavām, reliģiskos meklējumos, trīspumpaina, apveltīta ar smagām krūtīm, krustnesīga, vezumvilcīga, gaismtverīga, labi smaržīga un ar dobīti vismaz vienā vaigā. Ar Rodīniju starp ribām. [3] Ar nagiem melnzemes krāsā. Varone, kurā saplūst daudzas varones, daudzas pieredzes, daudzi ziedi. Galējību meitene noteikti nav kaut kāds fallologocentrisma upuris, bet droši runā savu sievišķo valodu, "galvenās lomas tikai sievietēm", aprunā komentāros, "kreisē" (cruise) publiskās tualetēs, apceļo Spāniju un Portugāli (skaitīt gan diemžēl iemācījusies tikai spāņu valodā), lasa sievietes autores. Bet daudzas, ak vai, ir "neremdināmas un aukstas" [43]. Disociētas no sava liriskā "es": "izvedu sevi pastaigā sevis dēļ // lai man būtu smuks dibens // lai tik ātri neaizsistos elpa" [20]. Bet, vētras nesalauztas, šīs nav nekādas Raiņa priedes.

Daudz (zilu?) ūdeņu tēlu starp krājuma lapām. Atcerēsimies Čertoku. Māras dīķis, gulbīšu dancis [21]. Ūdens starp ceļiem. Ūdens, pludmale, karstas smiltis. Es pilnīgi spēju vizualizēt Grieķiju, Mazāziju, personas pludmalē ar brīvu augšķermeni (Öberkörper frei). Apdegušiem pleciem. Tos Belkovskas pieminētos laimīgos cilvēkus ar saulē apdegušiem deguniem. Pāvils bija nolēmis braukt ar kuģi Efesai garām, lai viņam neiznāktu aizkavēšanās Āzijā, jo viņš steidzās, lai paspētu, ja vien būtu iespējams, Vasarsvētku dienā nokļūt Jeruzālemē. A žēl.

Vasarsvētkos rakstu šo tekstu, man ir Pentekoste [4] sava veida Jeruzālemē. Nav jau tur jāatrodas fiziski, lai tur nokļūtu. Tajā dienā jūs man vairs nejautāsiet neko. Šņākoņa. Uguns mēles. Svētā Gara nonākšana un izliešanās. Mēles un apjukums. Neapdomīga drauga pateikts teikums pārvēršas dzejā. Lūgšanas kļūst nekanoniskas. Arī dzeja ir sava veida lūgšana. Sudraba rokas uz tilta. Superīgas redzes ainas, ko uzbur šī dzeja. Azulejos (flīzes) Portugālē vai logi Latgalē. Šī dzeja izelpo krāsas. Bet tas laikam atkal ir vairāk par mani, nevis autori. Piedod, Anna.

Visādas smaržas vējo gaisos. Piparmētru, asiņu, Ņevas sniega un ledus balti tīrā nulles smarža, ko bauda kņaziene ar sala sakniebtiem vaigiem, saulē sakarsuša suņa laime un miers, mitra veļa un salijis tērauds. Suns sildās pie krāsns. Pļavnieki smaržo pēc ezera, virtuve – pēc silta piena. Luksofors bez gaismas, tas laikam ir luks-a-fors, tāds, kas gaismu nenes. Ticība jau pagātnes formā kaut kādai bērnībai, braukšanai debesīs jocīga brāļa žigulī [28]. Zudusī pasaule un aizlaiks brīžiem uzvēdī no šīs verandas. Es tur izlasu kaut kādas bērnības skumjas un nabadzību, traumas, vardarbību. Kaut kāda nolemtība arī pievienotajās fotogrāfijās, kurās redzami ģimenes locekļi, iespējams, māte.

Reizēm ieskanas trokšņi, grūti pateikt, kurš un ko tur urbj vai drillē [35]. Rakstu konvencijas nosacītība un bezspēcība cilvēka pieredzes priekšā Belkovskas vārsmās kā uz delnas – tādas vismaigākās delnas, ko jums sniedz, "bet jums šis maigums šķiet nepietiekams" [42]. Kaut kādas slāviskas izcelsmes personas ar sprechende Namen, suģestīviem vārdiem [32]. Vientuļš – пуст, kapsēta – смерть, skaitīt līdz simts – сто, smiekli par nesmieklīgiem jokiem – печаль, zaudē cimdus – Долгорукова, glaudīt (satvert, pabužināt) – цепляться. Ar suni akurāt tas ļoti labi iet kopā, kaķi ir nepacietīgāki. Grūti jau teikt, kas tur iešifrēts, bet цеплятсься к собакам var nozīmēt arī kuces meklēšanos: "noglaudu katru sastapto suni" [ibid.]. Tās ir tādas vispārīgas asociācijas iz krievu valodas, noteikti nemērķēju ar tām ne uz autori, ne uz dzejoļa lirisko "es". Freida dziņu teorijā (Triebtheorie) vieglums, kustīgums, ar kādu libido pāriet no viena objekta uz otru, raksturo dzīvi.

Belkovkas teksti ir maģiski, vārdi bieži izskatās pēc kaut kā cita, ne pēc tā, kas tie ir. Ja es pārlasītos tikai vienu reizi, varētu domāt, ka sīkie un blāvie burti pie vainas, bet tas notika nepārtraukti. Bet varbūt tā arī iecerēts? Te Zigmundam atkal būtu, ko teikt. "Šekspīra portrets" vietā izlasīju "sonets" [31]. Tas laikam tāpēc, ka mums ilgi ir tapis borēts, ka W.S. personība ir mitoplazma, varbūt pat feiks, bet paliekoši un nozīmīgi ir tikai viņa teksti. Un vārda "opja" vietā es redzu "opija". Un pārējo grūti salasīt. Bet notikumi strukturē laiku, nāve prasa apturēt pulksteni kā Odenam, [5] emocijas maina gadalaikus. W.S. 5. sonets: "Un tomēr – gaišo vasaru jau virza / Uz drūmo ziemu nerimtīgais laiks (..)" [6] 97. sonets: "Kā ziema man šī šķiršanās no tevis (..)" [7] Pasaule, "kurā mums nav vietas", ir pilna asiem priekšmetiem [24] un mammas brīdinājuma vārdiem. Uzdursies, paliksi klusa stūrītī, eksistēsi "tevis dēļ", lai arī "tu" atrodas prombūtnē, "tu tagad vēl ilgi būsi atā" [19].

Man teica, ka esot jāpiemin daži kompozicionāli un saturiski vājāki teksti, piemēram, "Melnā dāma parādies" [33], arī formas ziņā nesaprotami, vienlaidu sarakstīti (piemēram, "1998" [29]). Ko dod vienlaidraksts, ja saliktās slīpsvītras tāpat rāda vārsmu dalījumu rindās? Manifests ar trīskāršotajiem proletāriešiem [10] arī nešķiet relevants man saprotamai pieredzei un dzejas krājuma kopnoskaņai. Par kādu vienīgo patiesību mēs runājam šai daudznozīmību pasaulē? Bet kopumā Belkovskas dzejas čemurs elpo svaigi, īpaši, ja paturam prātā, ka tas ir debijas krājums (ziediņi), kam sekos vēl daudz kas cits.

Deviņkāršā veranda tīri skanējuma dēļ izklausās pēc vasaras – verano – vietas, lai arī etimoloģija šim vārdam par nožēlošanu ir neskaidra (hindi varaṇḍā vai portugāļu varanda). Un es palieku ar savu neskaidrību par šī vārda etimoloģiju savā īsi garajā novērojumu vēsturē, vasaras tuvumā, ar Belkovskas dzejoļiem kā gara augļu svētītām un miesas vainu slacītām puķēm, kam arī ziemā novītušām "dvēsele vēl smaržās klīst".

 

[1] Belkovska, Anna. Veranda. Dzeja 2015–2021. Saldus: Valters Dakša, 2021. 54 lpp.
[2] Fon Flotova, Luīze. Tulkojums un dzimte: tulkošana feminisma laikmetā. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2021.
[3] Tas ir superkontinents, kura nosaukums ir ņemts no krievu родина 'dzimtene'. Bailes (kad pērkons ieslēdz gaismu) atsviež pirmsākumos?
[4] Πεντηκοστή (grieķu val.) 'piecdesmitā'. 50. diena pēc Lieldienām.
[5] Skat. "Funeral Blues"
[6] Šekspīrs, V. Kopoti raksti. VI. Rīga: Liesma, 1965, 253. lpp.
[7] Šekspīrs, V. Kopoti raksti. VI. Rīga: Liesma, 1965, 345. lpp.

Tēmas

Dens Dimiņš

Dzimis, audzis, skolojies Rīgā Āgenskalnā un Imantā, studējis LU Filfaķī un Islandes Universitātē. Tulko, lasa un apcer literatūru, pēta valodu. Īpaši fano par latviešu dzeju.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
3

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!