Ar bērniem
03.11.2015

Ceļš uz apkampienu

Komentē
0
Saglabā

Recenzija par Latvijas Leļļu teātrī iestudēto izrādi "Kur ņemt vienu apkampienu?"

Režisors: Laila Kirmuška

Pirmizrāde: 2015. gada 5. septembrī

Pēc pusstundu garas riņķošanas ap Vērmanes dārzu un tā apkārtni mēs beidzot novietojām mašīnu, iespējams, stāvēšanai neparedzētā vietā un devāmies uz Latvijas Leļļu teātri, kura apmeklējumu mana trīsgadīgā meita Asnāte satraukti gaidīja jau mēnesi. Tomēr bijām ieradušās pietiekami savlaicīgi, lai es paspētu pirms izrādes apskatīties leļļu ekspozīciju, meita izcīnīt savu kārtu pašūpoties ar šūpuļzirdziņu, kā arī abas kopā ar citiem apmeklētājiem pastāvēt rindā pie zāles durvīm, kas, pateicoties mazākajiem skatītājiem, izvērtās diezgan amizanta, līdz beidzot mēs varējām ieņemt vietas Mazās zāles mazajās sēdvietās, lai skatītos izrādi "Kur ņemt vienu apkampienu". Izrāde tapusi pēc Deivida Mellinga sarakstītās un ilustrētās grāmatas motīviem, tās režisore ir Laila Kirmuška, māksliniece – Anita Znutiņa-Šēve, savukārt lomas atveido brīnišķīga aktieru trijotne – Santa Didžus, Arnita Jaunzeme un Pēteris Galviņš. Liela nozīme iestudējumā piešķirta mūzikai, kuras komponists ir Edgars Lipors, bet dziesmu tekstu autore – Daina Strelēvica.

Leļļu teātri mēs ar meitu kopā apmeklējām jau otro reizi, bet šajā zālē mēs vēl nebijām bijušas. Bērniem Mazajā zālē ir paredzētas pirmās trīs rindas, kas ir pavisam tuvu skatuvei. Vecāki var sēdēt pārējās brīvajās vietās, taču daudzi bērni ir bailīgi un izmanto iespēju sēdēt vecākiem klēpī tālāk no skatuves. Tomēr, lai kuru vietu bērns izvēlētos, spēles laukums ir labi pārskatāms no jebkuras Mazās zāles sēdvietas. Tā kā šī izrāde ir paredzēta bērniem no divu gadu vecuma, jārēķinās, ka zālē klusums nevaldīs ne mirkli un apkārt nemitīgi skanēs mazo jautājumi vecākiem: "Kas tas bija? Ko viņš dara? Mammīt, viņš novilka pidžamiņu un tagad ir pliks!", kā arī: "Es te vairs negribu sēdēt, es gribu Tev klēpītī, tagad es gribu blakus, bet tagad priekšā!" Jāpiebilst, ka šīs vēlmes ir sarežģītāk izpildīt, ja mamma vai tētis apsēdies pēdējā rindā, bet bērns – pirmajā.

Atveroties skatuves priekškaram, mūs sagaida trīs azartiski noskaņoti pētnieki brīnišķīgos rūtainos kostīmos, kas raisa asociācijas ar Šerloku Holmsu bērnībā. Tiek noskaidrots, ka ir agrs pavasaris un lācītis Duglass mostas no ziemas miega. Bērniem patiesu jautrību sagādā lācīša rīta cēliena rituāli, jo tie viņiem asociējas ar pašu ikdienu. Kad Duglass ir beidzis cīņu ar pidžamu un saposies jaunai dienai, viņš ir gatavs apkampienam, bet kur lai to ņem? Viņš mēģina apkampt akmeni, koku un krūmu, bet šo lietu apskaušana nekādu patikšanu nerada, jo tā ir vienpusēja darbība, tādēļ lācēns – bez īpaša uzaicinājuma un spītējot protestiem – turpmākajās ainās cenšas samīļot nelaipno aitu baru, agresīvo pūci un izveicīgo trusīti.

Sižeta ainas mijas ar dziesmu numuriem, kas, manuprāt, brīžiem rada baisu un juceklīgu noskaņu, bet bērniem šāda ainu montāža, visticamāk, nodrošina nepieciešamo izrādes intensitāti un palīdz noturēt uzmanību – vērojot savu meitu, secināju, ka viņa neizskatās ne apjukusi, ne nobijusies, lai gan paskaidrot, kas īsti notiek dažās ainās, viņa tomēr nevarēja.

Izrādes scenogrāfiju veido lieli apaļi spilveni, ar kuriem, tos dažādos veidos kombinējot savā starpā, tiek veidots spēles laukums – vai tā būtu lāča guļvieta vai koks, vai akmens. Scenogrāfijā iekļauti arī zaļi kupoli, kas norāda uz meža ainām, – viens šāds kupols tiek izmantots kā cepure, palīdzot aktierim Pēterim Galviņam kļūt par Pūces draugu koku. Izrādei veidotās lelles ir ļoti līdzīgas grāmatas tēliem, kas rada lielu prieku bērniem, kuri tos jau pirms tam iepazinuši Mellinga stāstā.

Mani aizrauj aktieri, kas šajā izrādē nav tradicionāli paslēpušies aiz dekorācijām, bet gan emocionāli dzīvo līdzi varoņiem, kā arī paši piedalās Duglasa piedzīvojumos, piedāvājot tam dažādus rekvizītus vai izvēloties lāča vietā nākamo apkampienu, par to vienojoties ar tikai pašiem saprotamām zīmēm. Aktieri izrādes laikā nemitīgi pārmiesojas no vērotāja uz darītāju – te viņi ir paši mazie pētnieki, te vada tārpiņus, kas informē skatītāju par notikumu gaitu, te viņi kļūst par aitām vai koku utt. Aktieru spēle ir tik atraktīva, ka izrāde daudz nezaudētu, ja arī skaistās lelles tiktu noliktas malā. Tiesa, mana meita šajā jautājumā man varētu nepiekrist.

Izrādes veidotāju uzdevums, protams, nav precīzi atainot stāstu, tomēr, ja grāmata ir lasīta, saprotams, ka bērni un arī vecāki salīdzinās izrādē skatīto ar grāmatā attēloto. Šajā ziņā nebūs vīlušies ne tie, kas stāstu iepriekš lasījuši, ne arī tie, kas ar lācīti Duglasu satiekas pirmo reizi. Aktieru komandai izdodas brīnišķīgi parādīt grāmatas autora humoru. Pat vairāk – katrs tēls ir izvērsts plašākā stāstā, kas tiek izdziedāts un izspēlēts. 

Izrādes deserts ir aina, kurā trusītis ar lācīti pazūd, metot riņķu riņķus, lai atrastu īsto, vislabāko apskāvienu, un aktieri, aizpildot šo gaidīšanas laiku, izveido improvizētu ekrānu no auduma, uz kura tiek projicēti apskāvienu veidi no Deivida Mellinga grāmatiņas. Katru bildi pavada īpašs Dainas Strelēvicas radīts dzejolītis asprātīgā aktieru izpildījumā. Pazūdot audeklam, uz kura tika rādīti apskāvieni, skatītāju acīm paveras skats, kur lācēns Duglass tumšajā alā ieritinājies vislielākajos, mīkstākajos un siltākajos savas māmiņas apskāvienos. Jo vislabākie apskāvieni nāk no tā, kuru tu mīli un kurš mīl tevi, un tas bērniem ir ļoti labi saprotams. To apstiprina bērnu priecīgie čuksti: "Viņš samīļoja savu mammīti!" Bērni šajā vecumā instinktīvi zina, kur vērsties, kad ir grūti vai priecīgi, – pie mammas. Mēs varam tikai vēlēties, kaut viņi to atcerētos pēc iespējas ilgāk.

Vēlāk vakarā Asnāte, atbildot uz tēta jautājumu, par ko bija izrāde, izteicās lakoniski: "Izrāde bija par lācīti, kurš gribēja apkampienu, bet neviens viņu negribēja." Ja mēs izrādi saīsinām līdz pašam minimumam, tad varu piekrist, ka izrāde tiešām bija par atraidījumu un atgriešanos tur, kur ir vislabāk un visdrošāk pasaulē. Kā jau bija gaidāms, meitai visvairāk patika lācēns un nepatika pūce, jo tā esot izlīdusi no kaut kā melna un nobirdinājusi kokam lapas. Mājās, pāršķirstot grāmatiņu "Kur ņemt vienu apkampienu", atkal un atkal mēs atkārtojam, kādi ir apkampienu veidi – vispopulārākais ir "Čupiņapkampiens". Diena ir izdevusies.

Antra Austriņa-Seņkāne

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!