Gundegas Repšes grāmatu "Laiks esi tu" lasu Viļņā, Dzejas Pavasara laikā, retajos brīvajos brīžos apsēdusies kaut kur parkā vai ielas kafejnīcā. Atrašanās ārpus ierastās vides palīdz iejusties autores sniegtajā laika konceptā, kas viņai aktualizējas tieši prombūtnē no mājām – kā Diseldorfā "[..] pašas radītais laiks. [..] tas ir ierijis mani pašu. Es pati esmu laiks." (21.lpp.) Grāmatas laiks, kas var būt tikpat labi 20. gs. deviņdesmitie gadi kā divtūkstoš padsmitie, un telpa – tikpat labi Rīga kā Vīne, ASV vai Sibīrija – ir nemitīgi saistīti ar pazīstamo latviešu rakstnieci 20./21. gs. mijā un vienlaikus daļēji pārklājas arī ar lasītāju laiktelpu.
"Laiks esi tu" ir sarakstīta dienasgrāmatas formā un vēsta par diviem atsevišķiem gadiem Repšes dzīvē. Pirmais ilgst no 1995. gada oktobra līdz 1996. gada septembra beigām, bet otrs ir viss 2012. gads. Uz grāmatas aizmugurējā vāka lasāmi divi atšķirīgi tās pieteikumi, kas iedziļinoties izrādās pretrunīgi. Autore norāda: "Miljoniem gadu garš ceļš caur krāšņām mirāžām atved mani atkal pie sevis – ceļastaba, kas vienīgais liecina manu personisko laiku – bijis tas kāds 1995. vai 2012. gads." Savukārt redaktore Dace Sparāne anotācijā brīdina, ka darbs uzskatāms par dienasgrāmatu tikai datējumu dēļ, jo runā par laiku ārpus privātuma rāmja. Patiešām, ja ar dienasgrāmatu saprot personiskās dzīves dokumentāciju un gaida atbilstošas piezīmes, var iznākt vilties, jo Repšes dienasgrāmatā tādu ir pamaz. Lasītājs neuzzina, kādā dzīvoklī rakstniece mīt katrā no aprakstītajiem laika posmiem, kādas drēbes valkā un kādā krāsā ir viņas mati, cikos Gundega parasti ceļas, ko ēd brokastīs un kādā kompānijā. Tikpat kā netiek pieminēts arī tas, pie kuriem saviem darbiem Repše strādā paralēli šīm piezīmēm, netiek aprakstīts, kā rodas idejas un norit radošais process. Pavīd atsevišķas privātas epizodes, kā stikla lauska, uz kuras autore sagriež kāju (86.lpp.), vai balzama pudele, kuru Pēters Brūveris priecājas atrast Gundegas somā lietussarga vietā (21.lpp.). Tomēr autores kā personības tēls, lasot šo viņas dienasgrāmatu, veidojas drīzāk komplektā ar pārējo viņas sarakstīto. Daudziem kolēģiem tas nav iedomājams bez personisku tikšanās reižu iespaidiem – to parāda arī Ingas Gailes poētiskais ievads.
Autores veidols, kas lasītājiem gan saliekas katram citā mozaīkā, tekstā ir nemitīgi klātesošs. Konceptuāli tāda grāmata bez rakstnieces individuālā skatījuma nemaz nav iedomājama. Kā jau pati Repše vairākkārt uzsver, laika nozīme šādā tekstā ir pakārtota subjektam. Ja subjekts turklāt ir kultūrā ievērojama personība, kas izceļas ne tikai ar šo dienasgrāmatu, tad tas kļūst par darba pievienoto vērtību. Šajā gadījumā autorība kā tāda nav vienīgā, kas dara tekstu pievilcīgu, tā ne tikai ir zināma kā fakts, bet arī parādās pašā grāmatas raksturā. Tā ir tieši Gundega Repše, kuras piezīmes galvenokārt reflektē par rakstīšanas brīdī viņai aktuāliem notikumiem sabiedrībā, kultūrā un politikā. Vērojumi parasti ir īsi un precīzi; secinājumi bieži vien asi un polemiski, vai runa būtu par dabas parādībām, pasaules uzskatiem vai par personībām – kolēģiem pašmāju rakstniekiem un trimdas autoriem, kritiķiem, politiķiem. Sastopama arī atzīšanās mīlestībā citu rakstītajam (piemēram, Romēnam Garī (40.lpp.) vai Sašas Sokolova "Muļķu skolai" Mairas Asares tulkojumā (170.lpp.)).
Kā rādās, šī dienasgrāmata uzreiz tikusi rakstīta kā publiska, aptuveni kā pēdējos gados lasāmie blogu ieraksti. 1995./96. gadā tapusī daļa tolaik tiek publicēta žurnālā "Karogs", un nepamet sajūta, ka šis tas no rakstītā toreizējiem "Karoga" lasītājiem bijis aktuālāks, nekā tas ir tagad, kad skatāms nu jau aizpagājušās desmitgades kontekstā. Ja es 1995. gadā jau biju puslīdz pieaugusi un arī tagad apmēram atceros lielu daļu no minētajiem notikumiem, tad virknei jaunāku lasītāju, visticamāk, maz izsaka, piemēram, Zīgerista pieminējums (10., 11.lpp.) un sašutums par radinieci, kas vēlēšanās grasās atdot savu balsi par viņa partiju (13.lpp.). Šķiet, piezīmes vēlreiz publicējot pēc 17-18 gadiem, vērtīgs būtu bijis kāds komentārs vai cits atvieglojums, kas ļautu daļu no minētajiem notikumiem labāk saprast arī tiem, kas paši nav šo laiku pieredzējuši.
Tāpēc arī šajā dienasgrāmatā, vismaz 90. gadu daļā noteikti, visspēcīgāko iespaidu tomēr atstāj tieši privātuma lauskas. Tāpat kā daudzos citos memuāros un laikmeta liecībās, visiedarbīgākie izrādās tieši konkrēti fakti un detaļas – kā par radubērnu, kuru, izlīmējot vēlēšanu materiālus, notriec auto, par rakstnieces mammu, kurai jāpamet dzīvoklis centrā, vai par svešu sievieti, kas ar bērnu rokās skrien pa Brīvības ielu. Vai arī personiski atklātības mirkļi, kas parāda pašu Gundegu kā aizrautīgu, dedzīgu, ievainojamu cilvēku. Tādu, kuram var pārmest visu ko, tikai ne vienaldzību. Kurš dalās savos sapņos, vīzijās un atmiņās, nebaidoties, ka tie varētu izrādīties nepareizi, neatbilstoši, citiem nesvarīgi. Kurš spēj būt pašironisks, atzīt arī savu personisko vājumu, savu pārspīlējumu, runājot ar/par laikabiedriem un kolēģiem: "Patiesības teikšanas lēkme. Nepietiek, ka gandrīz katram šodien sastaptajam cilvēkam uzbrēcu, ko par viņu domāju, nē, man nepietiek, es pat zvanos uz visām pusēm un sabojāju vakariņu omulību ne vienā vien mājā." (38.lpp.) Un kura slaveno mēles nesavaldīšanu aptver sirsnīgi un atbruņojoši sevis un citu vērojumi: "Brūveris šamaniskā iedvesmā skaļi un dimdinoši paņem krogu savā varā ar pirmajām zilbēm, pat neliterārā publika sastingst, dzirdot rindas senprūšu valodā. Mēs ar Viesturu [Vecgrāvi] esam briesmīgi lepni par Pētera uzstāšanos. It kā mums tur būtu kāds nopelns bijis." (22.lpp.)
Ja nebūtu datējuma, tad lasot būtu pagrūti noteikt, ka divos posmos rakstīto šķir padsmit gadu. Tā joprojām ir tā pati Gundega, kas lasa, raksta, skatās, skraida apkārt un ārdās gandrīz par visu, tikai retu brīdi kaut kur pļavā zem zvaigžņotām debesīm paliekot mierā. Būtiska daļa piezīmju veltīta autores braucieniem ārpus Latvijas, kuru laikā rakstniece satuvinās ar ceļabiedriem, visbiežāk citiem rakstniekiem. Attālums palīdz paraudzīties uz pašmāju situāciju plašākā leņķī. Gundega iezīmē situāciju skopiem vilcieniem, pārējo atstājot nākotnes literatūras vēsturnieku ziņā. Skices bieži ir spilgtas un izteiksmīgi pauž to, ko viņa vēlas pateikt, bet citkārt tās tomēr šķiet nepietiekamas. Aprakstīta ir arī Gundegas uzturēšanās Aijovā, Starptautiskajā Rakstnieku programmā, kuru tajā pašā gadā apmeklēju arī es. Par laimi, rakstnieces piezīmes apraujas mēnesi pirms manas ierašanās (pietiek jau ar to, ka viņa dzēlīgi dokumentējusi manu iespējamo runāšanu bērna balsī un kā pamatskolas teicamniecei 96. gada dzejas vakarā 42.-43.lpp.). Aijovas cilvēki un notikumi ieskicēti tēlaini, taču nepamet sajūta, ka būtu bijis vairāk, ko pastāstīt. Ja es lasot redzu arī visu pārējo, tad citiem, pieļauju, rakstītais izsaka mazāk.
Taču "Laiks esi tu" kulminācija un vispārliecinošākā teksta daļa ir 2012. gada vasarā rakstītā nodaļa par braucienu uz Sibīriju. Tā ieliek Gundegas privāto laiku plašākā vēsturiskā un pat mūžības kontekstā. Tēlojumi šeit ir izvērstāki, tajos vairāk sastopami konkrēti apraksti, detaļas un reālijas, veidojot iespaidīgu un daudzslāņainu stāstījumu, kas būtu pelnījis tikt papildināts un izdots atsevišķi.
Divas dienas pirms brauciena Gundega raksta: "Dzintra Geka un "Sibīrijas bērni" mani uzņēmuši grupā. Viņi brauc, jau, šķiet, vienpadsmito gadu, apmeklējot izsūtīto reālās un konceptuālās kapa vietas [..]. Daudziem tas nepatīk, ir apnicis." (131.lpp.) Nepatīk, jā, jo tas patiešām nav patīkami. Viļņā satieku holandiešu dziedātāju un rakstnieci Judīti Moku, pēc izcelsmes ebrejieti, kas sašutusi atstāsta gadījumu, kad viņai viesizrāžu laikā piedāvāts apmeklēt Aušvicu. "Es negribu! Tur palika mana ģimene, es negribu tur neko redzēt!" viņa saka, un viņu var saprast. Arī manas tantes, pabijušas koncentrācijas nometnēs, pēcāk gandrīz nekad neesot runājušas par piedzīvoto, teikdamas – mēs izglābāmies dzīvei; bet vīramāte, Sibīrijas bērns būdama, tikai retu reizi piemin attiecīgās detaļas. Ir saprotami, ka cilvēki vēlas aizmirst, saudzēt sevi un citus. Taču ir vēl arī tādi, kuri tāpat varbūt gribētu vienkārši turpināt dzīvot, bet kuriem tomēr nedod mieru atmiņas – vai to trūkums; kuriem nepieciešams atcerēties, uzzināt, atrast. Kuriem vienkārši vajag Jāņu laiku nevis pavadīt Latvijas pļavā, bet gan mērot tālu ceļu sākotnēji svešu cilvēku grupā, pieciest ceļojuma grūtības, pēc vilcienā karstumā pavadītām dienām priecāties par viesnīcu, podu un dušu, cīnīties ar moskītiem, lai kā svētceļojumā noietu kājām tos divdesmit piecus kilometrus, kurus tēvs nelegāli mērojis pēc penicilīna, tavu dzīvību glābdams (146.lpp.); lai atrastu vecmāmiņas apdzīvoto šķūnīti ar uzrakstu "Huj" (156.lpp.); lai nātrēs un gruvešos ieraudzītu, kur bijusi tava laža, kur – māsas (154.lpp.); lai uzbērtu maisiņu Latvijas zemes un palūgtos pie tēva kapa (153.lpp.). Tādiem cilvēkiem 2012. gada vasarā drosmīgi piebiedrojusies arī Gundega Repše, un, lasot viņas rakstīto, manī jaunu jēgu gūst tādi novazāti vārdu salikumi kā "kolektīvā atmiņa" vai "apzināties saknes".
Gundega raksta, ka Sibīrijā viņai pazudusi laika izjūta, Latvijas aktualitāšu pulss, kas iepriekš nepazūd ne Vācijā, ne ASV. "Nespēju ticēt, ka varēju ārdīties par kaut kādām kolēģu intrigām, mazajiem nozares niķīšiem un bezcerīgo cīņu ar varu. Savā valstī anonīmo interneta komentāru apskalojumā. Tie patiešām ir sīkumi. Un pat ne dzīves, bet pseidodzīves sīkumi." (148.lpp.) Atgriezusies Latvijā, dienasgrāmatas autore drīz vien atkal atsāk pievērst uzmanību šiem sīkumiem un bieži noskumst, tomēr viņa, iespējams, ir kļuvusi mazliet maigāka, dziļāka. Tagad Gundega tikpat aizrautīgi dalās izlasītajā un redzētajā, taču šķiet, ka pēdējās 27 lappusēs viņu krietni retāk piemeklē patiesības teikšanas lēkmes. Līdz ar to grāmatas kompozīcija, par ko, atzīšos, esmu bažījusies, sākot lasīt, vairs nešķiet nejauša. Lasot secīgi, rakstīto iespējams interpretēt kā vēstījumu par cilvēka personības izaugsmi, kas notiek nevis pakāpeniski 17 gadu laikā, bet gan lēcienveidā, dažās nedēļās. Iespējams, tieši šo pavērsienu autore domājusi, uzsverot, ka ir atvesta atpakaļ pie sevis.
1