Pārdomas par eiropeisko Latvijā un ārpus tās, apskatot Aļakseja Kažarska un Daces Dzenovskas grāmatas.
Ukrainā nule kā aizvadīta Neatkarības diena. Tomēr 24. augusts jau otro gadu šajā valstī asociējas ne tik daudz ar pagātni jeb 1991. gada notikumiem, cik ar nākotni un karu ar Krieviju. Hārvarda Universitātes emeritētais profesors Romans Šporluks skaidro, ka šodien Ukrainas svētki ir stāsts par "neatkarību, demokrātiju, Eiropu un Rietumiem". Šāds secinājums izriet no plašāka konteksta.
2023. gada 9. maijā prezidents Volodimirs Zelenskis paziņoja, ka turpmāk 9. maijs Ukrainā tiks atzīmēts kā Eiropas diena. 2022. jūnijā saņemtais Eiropas Savienības kandidātvalsts statuss Ukrainā tika sagaidīts ar pacilātību. Arī es atminos, kā 2021. gadā, vēl pirms otrā Krievijas kara Ukrainā, nu jau pilnībā izpostītajā Bahmutā uz vienas no pilsētas galvenajām transporta artērijām plīvoja Eiropas Savienības karogs. Toreiz pārņēma sajūta, ka šie cilvēki skaidri apzinās, ko vēlas. Ukrainai šodien, gluži tāpat kā Latvijai, Lietuvai un Igaunijai pirms 20 gadiem, Eiropa ir teju mitoloģiska kopiena, kurā piedalīties nozīmē sākt jaunu dzīvi, uz visiem laikiem pārgriežot ļaundabīgo saiti ar Krieviju. Tomēr vai Eiropa, uz kuru Ukraina tiecas, atbildīs tai, kurā tā cer nonākt? Un vai Ukraina atbildīs Eiropai?
Pēdējās divas desmitgades kopš Eiropas Savienības lielās paplašināšanās 2004. gadā aizvadītas sajūtā, ka Eiropas koncepcija ir noformulējusies. Balstīta noteiktos principos (tādos kā brīvība, demokrātija, vienlīdzība, likuma vara) un ar skaidru robežšķirtni starp "kluba" dalībniekiem un pārējiem – kaimiņiem, kaimiņu kaimiņiem. Taču Krievijas sāktais pilna apmēra karš Ukrainā 2022. gada februārī no jauna aktualizēja jautājumu par to, kas īsti ir Eiropa iepretim citām ģeopolitiskajām telpām, kur tā sākas un beidzas, kas mūs padara par eiropiešiem un vai Austrumeiropa kā pelēkā zona starp Rietumiem un Austrumiem ir zudusi. Kamēr Ukrainai ceļš uz Eiropu vēl tikai priekšā, ir vērts atskatīties, kā to veicām mēs un citas valstis ar komunisma pagātni, šobrīd Eiropas Savienības dalībvalstis, un cik tālu esam tikuši savā eiropeizācijā.
Šajā sakarā zīmīga ir nesen iznākusī Aļakseja Kažarska grāmata "Centrāleiropa trīsdesmit gadus pēc komunisma krišanas: atgriešanās nomalē?". Tā saņēmusi Starptautisko pētījumu asociācijas godalgu kā gada labākais izdevums. Grāmatā autors erudīti analizē eiropeizācijas tendences četrās Centrāleiropas valstīs – Polijā, Ungārijā, Čehijā un Slovākijā kopš 1989. gada. Pēc autora domām, divas tendences raksturo laika nogriezni no komunisma sabrukuma līdz mūsdienām: sākotnēji spēcīga vēlme iekļauties vecās Eiropas kopienā un tam sekojošā vilšanās un vēlme pārdefinēt Eiropu, bēgot pašiem no sevis.
Par pirmā posma raison d'être jeb mērķi kļuva čehu/franču rakstnieka Milana Kunderas ideja par valstu, kuras savulaik nolaupīja Austrumeiropa, atgriešanos Rietumu civilizācijā. Šo posmu raksturoja strauja ģeopolitiskās identitātes un piederības telpas transformācija. Kā antitēzi komunistiskā bloka piederībai Austrumeiropā četras valstis 1991. gadā izveidoja Višegradas valstu grupu. Tās kā flagmaņi postkomunistiskajā telpā uzņēma kursu pretī dalībai Rietumu pasauli definējošajās organizācijās – Eiropas Savienībā un NATO. Dalība tajās skaidri paredzēja ne vien kosmētiskas izmaiņas nosaukumos, bet arī noteiktu Eiropas vērtību, normu un principu pārņemšanu – konformismu. Vēlme iekļauties Eiropā bija spēcīga, to definēja tādi līderi kā Lehs Valensa Polijā, Vāclavs Havels Čehijā un citi.
Kažarskis pārliecinoši demonstrē, ka vēlme iekļauties Eiropas "kodolā" šim reģionam ir bijusi raksturīga dažādos laikos. Tā tika būvēta ap Centrāleiropas konceptu. No vienas puses, uz sevi vērstu, hegemonisku un pat imperiālistisku, iecentrējot reģiona ģeogrāfisko atrašanos Eiropas sirdī – Karpatu kalni, Donavas upe, Baltijas, Melnā un Adrijas jūras (piemēram, pēc Pirmā pasaules kara Polijas politiķis Juzefs Pilsudskis nāca klājā ar Intermarium projektu, kas paredzēja apvienot Polijas-Lietuvas lielvalsts bijušās zemes). No otras puses, šajā laikā veidojās Eiropas mazās nācijvalstis un Centrāleiropas ideja attīstījās kā pretsvars citu spēlētāju imperiālismam un savai maznozīmībai. Citiem vārdiem, arī mazajām valstīm, koncentrētām Eiropas vidū, ir pašnoteikšanās tiesības iepretim lielvaru ambīcijām.
21. gadsimta otrajā desmitgadē, kad "atgriešanās" Eiropā šķietami bija noslēgusies un dalība Eiropas kodolā sasniegta, Višegradas valstīs no jauna tika uzsākta gan sevis, gan šoreiz arī Eiropas pārdefinēšana. Iedzīvināt Rietumu dzīves modeli izrādījās sarežģīti un daudzējādā ziņā traumatiski. Ekonomikas straujā transformācija nebija panākusi vecās Eiropas labklājības līmeni. Tas savukārt, pēc Kažarska domām, radīja labu augsni antiliberālisma iedīgļiem un vēlmei pēc sev ērtiem kritērijiem pārdefinēt Eiropu, par kuras idejisko pamatu vēl nesen nebija šaubu. Ar Viktoru Orbānu (Ungārija) un Jaroslavu Kačiņski (Polija) priekšgalā tika izveidota jauna, noslēgta, tradicionālās un kristīgās vērtībās balstīta neliberālā demokrātija un Eiropas izpratne. Centrāleiropa tajā ieņem galveno lomu. Par izteiktu Rietumeiropas un Centrāleiropas vērtību robežšķirtni kļuva 2015. gada migrācijas krīze. Tās rezultātā Centrāleiropai izveidojies savdabīgs attiecību modelis ar pārējo Eiropu. Ar konformismu panākot iekļaušanos Eiropas kodolā un turpinot baudīt tās sniegtos institucionālās integrācijas, drošības un labklājības labumus, tiek izaicināta Eiropas būtība. Kopumā autors piedāvā lielisku lasāmvielu cilvēkiem, kurus interesē notiekošais mums kaimiņos.
Tikmēr Latvijas "atgriešanos" Eiropā pavadījuši gan Aļakseja Kažarska aprakstītajiem līdzīgi, gan atšķirīgi procesi. Kamēr vēlme iekļauties Rietumu pasaulē pēc tās noteikumiem izrādījusies pārejoša Višegradas valstīs, Latvijā tā, šķiet, bijusi pastāvīga, vismaz vārdos. Karš Ukrainā (kopš 2014. gada) ar jaunu sparu Latvijā aktualizēja eiropeiskā vērtību kā pretstatu padomiskajam, zināmā mērā arī krieviskajam. Vēl izteiktāk tas vērojams kopš 2022. gada februāra. Tomēr arī pie mums eiropeizācija ir vedusies pretrunīgi un nebūt nav noslēgusies.
Līdzīgi kā Višegradas valstīs pēc neatkarības atgūšanas Latvijā Eiropai primāri bija ģeopolitiska nozīme. Tika iezīmēts ceļš pretī Latvijas fiziskās drošības nostiprināšanai tādās Rietumu struktūrās kā ES un NATO. Vienlaikus tika uzsākta jaunas Latvijas pēcpadomju identitātes veidošana un, tāpat kā Višegradas valstīs, apelēts pie atgriešanās tur, kur vienmēr esam piederējuši. To spilgti ilustrēja amatpersonu teiktais 2003. gada referendumā par Latvijas dalību Eiropas Savienībā. "Latvija atgriežas Eiropā," paziņoja premjers Einars Repše. "Latviešu "jā" Eiropas Savienībai nojauc pēdējās robežas Eiropas kartē, kuras tur iezīmēja 1939. gada Molotova–Ribentropa pakts," sacīja valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga. Vienlaikus Latvijas jaunajā pašizpratnē vēl izteiktāks bija nacionālisma stūrakmens.
Eiropeizācijas procesam Latvijā ir bijušas divas dimensijas, kā raksta Dace Dzenovska grāmatā "Eiropeiskuma skola: tolerance un citas politiskā liberālisma mācības Latvijā". Attiecīgi neoliberālisma, citiem vārdiem, kapitālisma ienākšana ekonomikā, kā arī centieni pārņemt Eiropai raksturīgo liberālismu politiskajā un sabiedriskajā domā. Pirmajā kļuvām par paraugskolēniem, ko pirmoreiz demonstrējām, 2008. gada ekonomikas krīzi pārvarot kā pēc grāmatas: ar radikāliem taupības pasākumiem, pēcāk ar dalību eirozonā, vēl vēlāk – pievienojoties OECD. Kā skaidro Dzenovska, Eiropai raksturīgā politiskā liberālisma pārņemšana nav vedusies tik viegli. Eiropeiskums vecās Eiropas tradīcijās paredz toleranci pret citādo, cilvēktiesību un minoritāšu tiesību respektu. Savukārt eiropeiskums Latvijā nāca ar vēlmi iepriekšminēto balansēt ar savpatnību – ar kolektīvo pašapziņu, vēstures lomu un nācijas apziņu. Eiropas bēgļu krīze 2015. gadā, migrantu krīze uz Latvijas–Baltkrievijas robežas, nespēja ratificēt Stambulas konvenciju un pieņemt partnerattiecību likumu, manuprāt, skaidri iezīmē mūsu politiskā liberālisma robežas. Vai arī, ņemot vērā solidaritāti ar ukraiņu bēgļiem, tās selektīvo dabu.
Ja Višegradas valstīs līdzīgs eiropeiskās politiskās iecietības trūkums rezultējas neliberālās tendencēs un vēlmē koriģēt Eiropas ideju, tad Latvijā (īpaši oficiālajā diskursā) turpinām apgalvot, ka esam īsti eiropieši. Ap šo domu būvējam savu laikmetīgo identitāti, bet pieveram acis uz lietām, kuras mūs kā eiropiešus marginalizē. Papildus iepriekš minētajiem piemēriem viens no būtiskākajiem jautājumiem ir valsts attiecības ar etniskajām minoritātēm, īpaši ar krievvalodīgo kopienu Latvijā.
Zinātniskas intereses vadīta, veicu kvalitatīvo analīzi Latvijas vadošo amatpersonu galvenajām publiskajām runām 2014.–2022. gadā. Teju katrā runā tiek uzsvērta Latvijas piederība Eiropai. Eiropeiskums tiek politiski rāmēts kā Latvijas laikmetīgās identitātes (zinātniski – ontoloģiskās drošības) ietvars. Taču biedējoši, ka šāds pašizpratnes rāmis tiek ekskluzīvi attiecināts uz latviešu nācijas identitāti, ne visiem Latvijas iedzīvotājiem. Daži piemēri. Latvijas simtgades svinībās prezidents Raimonds Vējonis pie Brīvības pieminekļa sacīja: "Es nākotnē redzu tautu, kura lepni runā latviešu valodā un kuras kultūru apbrīno visa pasaule. [..] Simts gadus rūdīta un kaldināta, mēs esam nobriedusi nācija. Nobriedusi atbildībai par savu valsti un tās neatņemamo vietu Eiropā." Parlamenta spīkere Ināra Mūrniece uzrunāja Saeimu valsts proklamēšanas kārtējā gadadienā 2017. gadā, par Latvijas valsts izveidi sakot: "[..] latvieši bija PAR savu valodu un kultūru. PAR brīvību, neatkarību, PAR savu valsti Rietumu civilizācijas un Eiropas politiskajā telpā." Arī Satversmes preambula, apstiprināta 2014. gadā, skaidro, ka "Latvijas identitāti Eiropas kultūrtelpā kopš senlaikiem veido latviešu un lībiešu tradīcijas, latviskā dzīvesziņa, latviešu valoda, vispārcilvēciskās un kristīgās vērtības". Nevilšus piezogas jautājums – ja tikai latvieši ir eiropieši, kā sevi vajadzētu uztvert pārējiem? Etniskas nācijvalsts pašizpratne Latvijā dominēja uzreiz pēc neatkarības atjaunošanas, karš Ukrainā tai ir pārvilcis pāri eiropeiskuma plīvuru. Taču attiecībā uz tiem iedzīvotājiem, kuriem ir samērā maz šaubu par savu identitāti un valsts trajektoriju. Tikmēr tie, kuriem ir grūtības atrast pamatu savai piederībai Latvijai un eiropeiskajai kultūrtelpai iepretim citiem reģioniem, piemēram, postpadomju telpai, paliek bez alternatīva mūsdienu identitātes piedāvājuma. Tas ir apzināts politisks lēmums, vēl viena politiskā (ne)liberālisma demonstrācija, turklāt tāda, kas implicē riskus nacionālajai drošībai. Papildus jau labi zināmajiem integrācijas politikas klupšanas akmeņiem atgrūšanas kultūra turpinās arī Latvijas politiskajā komunikācijā ar tās iedzīvotājiem. Nonākam paradoksālā situācijā, kurā esam radījuši un turpinām veidot cilvēku – paši savu cilvēku – kopienu, no kuras Latvijas eiropeiskums jāsargā.
Kā raksta Dace Dzenovska, politiskā liberālisma trūkums ir likumsakarīgs. Tās ir postkoloniālisma sekas, kas sakņojas bailēs no uzspiedošā, krieviskā un vēlmē saglabāt latvisko. Tomēr atšķirībā no Polijas vai Ungārijas Latvija nav mēģinājusi signalizēt par Eiropas vērtību maiņu. Otrādi: tā stāsta par savu piederību Eiropas kultūrtelpai un uzsver šīs iedomātās telpas principu nozīmi, īpaši Krievijas–Ukrainas kara ēnā. Tomēr ar politisko retoriku nepietiek. Par mūsu piederību Eiropai vai joprojām Austrumeiropai mēs paši un arī citi spriedīs nevis pēc mūsu apgalvojumiem, bet pēc darbiem, tostarp pēc spējas veidot iekļaujošāku politisko kultūru un sabiedrību.
25