Izstādes publicitātes foto
 
Arhitektūra
11.03.2020

Ceļā uz komunismu

Komentē
0

Latvijas Arhitektūras muzejā Mazajā Pils ielā 19 līdz 20. martam vēl apskatāma fotoizstāde "Sešdesmitie gadi: skats uz pilsētu" (kuratore – Jekaterina Vikuļina, mākslinieks – Egils Mednis). Izstādes anotācijā lasāms: "Kopš leģendārajiem sešdesmitajiem gadiem ir pagājis vairāk nekā pusgadsimts. Distance ļauj šo laikmetu vērtēt kā unikālu parādību, kas ietekmēja dzīvi miljoniem cilvēku visā pasaulē un radīja impulsu kultūras attīstībai nākotnē. Tas bija brīvības un cerību laiks, kas vispirms sevi pieteica ar studentu nemieriem un seksa revolūciju rietumos un destaļinizāciju un politisko atkusni Padomju Savienībā. Pārmaiņas cita starpā nolasāmas arī utopiskajā skatā uz pilsētu, kas atspoguļojās Dzelzs priekškara abās pusēs. Izstādē ar darbiem pārstāvēti fotogrāfi, kas darbojušies šajā laikā, – Vladimirs Gailis (1917–2009), Gunārs Binde (dz. 1933), Laimonis Stīpnieks (dz. 1936) un Māra Brašmane (dz.1944). Katrs no autoriem piedāvā savu pilsētvides redzējumu – no oficiālas reportāžas un arhitektūras uzņēmumiem līdz t.s. "pilsētas fotogrāfijai"."

Vienā no Vecrīgas "Trim brāļiem" atrodamais Arhitektūras muzejs nevar lepoties nedz ar pastāvīgu ekspozīciju, nedz modernām izstāžu zālēm un jaunākajām muzeoloģijas tendencēm un modes strāvojumiem atbilstošām aktivitātēm. Arī patlaban apskatāmā izstāde drīzāk ir vecmodīgi parasta – nekādas interaktivitātes un citu tingeltangeļu tur nav, tikai izmēros nelielas fotogrāfijas, sakārtas rindiņā pie ikdienišķiem stendiem, lakoniski paraksti ("Viesnīcas "Latvija" (arh. Arturs Reinfelds u.c.) būvlaukums Ļeņina un Kirova ielas stūrī" – apmēram tā). Un kaktā videoekrāns, kurā tiek demonstrēta Gunāra Bindes un Arnolda Plauža 1966. gadā veidotā filmiņa–fotomontāža "Hallo, Maskava!". Filmiņas skatīšanās sagādā mokas (vismaz tā bija dienā, kad iegriezos izstādē), jo kvalitāte ir viņpus laba un ļauna. Pārējie eksponāti (četru autoru fotogrāfijas) ir labas kvalitātes.

Fotogrāfijās iztikts bez patosa un muļķīgas "mākslas", pārsvarā tie ir godprātīgi un profesionāli konkrēta laikmeta būvprakses fiksējumi. Izņēmums ir Māras Brašmanes pašas un viņas draugu, paziņu, laikabiedru sajūtu un noskaņu tvērumi. Anotācijā pieteiktais "cerību laiks" galvenokārt izpaužas jauncelsmes konstatācijā. Šī jauncelsme un ar to pirms piecdesmit un vairāk gadiem saistītās cerības atskatā uztveramas ar dalītām jūtām. Atcerēsimies, ka mūsu tuvākie aizjūras kaimiņi zviedri tajos gados neatgriezeniski nopostīja milzīgu daļu Stokholmas vecpilsētas, maskavieši, iznīcinot lielu daļu Arbata apkaimes, "uzrāva" baiso Kaļiņina prospektu. Rīga nevēlējās atpalikt.

Neliela atkāpe par cerībām un optimismu. Sešdesmito gadu sākumā es tiku uzņemts pionieros un dziedāju Rīgas Pionieru pils skolēnu korī un zēnu ansamblī Niklāva Dūzes vadībā. Repertuārs bija optimisma pārpilns. Dziedājām Aleksandras Pahmutovas (Nikolaja Dobronravova un Sergeja Grebeņņikova vārdi) dziesmu "Kuba – mana mīla" ("Кyба –любовь моя"), dziedājām tās pašas Pahmutovas (un Dobronravova) "Cerību" – par kosmonautiem, kas savas pēdas atstās uz tālu planētu putekļainajām takām. Un, protams, kur tad vēl neaizmirstamais Jāņa Ozoliņa un Ojāra Vācieša "Teicamnieku maršs":

Soļos marš,
Skan teicamnieku maršs,
Soļos marš, skan maršs,
Divniek, tev un, slinķi, arī tev
Šodien pieteikts karš.

Sibīrijas Bratskā uz Angāras cēla komjaunatnes triecienceltni – hidroelektrostaciju, appludinot tūkstošiem kvadrātkilometru dabas. Šo varoņdarbu apdziedāja dzejnieki, būvlaukumu apskatīt ieradās Kubas revolūcijas vadonis Fidels Kastro (notikumam par godu tapa minētā Pahmutovas dziesma "Kuba – mana mīla"), gaisā lidinājās Gagarins, Titovs, Tereškova un citi kosmonauti, bet Rīgas Pārdaugavā, kur mēs dzīvojām, tika veidots PSKP (Padomju Savienības komunistiskās partijas) XXII kongresa parks, tur ar klasi stādījām kociņus, bet apkaimes sētmalēs un rūpnīciņās, sacenšoties ar citām klasēm, vācām makulatūru un metāllūžņus. Dzīve ritēja. PSKP XXII kongresā 1961. gadā pieņēma ne tikai Komunisma cēlāju morāles kodeksu, bet arī jaunu partijas programmu. Tajā, starp citu, bija teikts: "Partija svinīgi apsola – tagadējā padomju cilvēku paaudze dzīvos komunismā!" Šis paziņojums saviļņoja. Mans tēvs stāstīja, ka fabrikā, kur viņš strādāja, sarīkota cehā strādājošo sapulce. Ceha partijas pirmorganizācijas vadītājs, pabeidzis uzrunu par kongresa nozīmi, piesteidzies pie loga, atrāvis to vaļā un iesaucies: "Vai sajūtiet? Vai sajūtiet komunisma elpu?"

Komunisma elpu sajuta daudzi, arī arhitekti. Sešdesmitajos gados tika izstrādāts Rīgas Ļeņina (Brīvības) ielas rekonstrukcijas projekts. Atsevišķu tā realizācijas elementu – viesnīcas "Latvija", Dailes teātra un ēkas, kas laika gaitā dēvēta dažādi – par Sadzīves pakalpojumu namu, "Rīgas Modēm" (tagad tur atrodas Rīgas Centrālā bibliotēka un vēl viss kas cits), – celtniecības mirkļi skatāmi izstādē Arhitektūras muzejā. Tiesa, fotoattēli ir lietišķi, komunisma elpu tur nejūt. Toties to juta sešdesmitajos. Visnotaļ prātīgais un erudītais arhitekts Andrejs Holcmanis, 1962. gadā izvērsti rakstot žurnālā "Māksla" par Ļeņina ielas rekonstrukcijas projektu, savu analīzi beidza tā: "Kopā ar Gagarina ielas rajonu, Tirzas ielas kvartālu un "Lielās Juglas" detaļprojektiem Ļeņina iela visā tās 10 kilometru garumā drīz būs nodrošināta ar mūsdienu pilsētbūvniecības principiem un normatīviem atbilstošu augstvērtīgu celtniecības regulācijas dokumentāciju. Pēc projekta pēdējā varianta apstiprināšanas pilsētas galvenais arhitekts iegūs vērtīgu operatīvu dokumentu, lai varētu nodrošināt plaši iecerēto komplekso ielas rekonstrukciju un uzliktu veto jebkuram šauras konjunktūras interešu diktētam pasākumam. Ļeņina ielas nākotne taču sniegsies komunismā!"

Atšķirībā no Stokholmas, kur vecpilsētas rekonstrukcija (nopostīšana) patiešām iesniedzās "komunismā", Rīgas centra sešdesmito gadu sapņojumi realizējās fragmentāri un ne jau šauras konjunktūras, bet gan nabadzības un padomju valsts aplamās plānošanas sistēmas dēļ. Palika vien atmiņas par sešdesmito gadu savādajiem sapņiem, dīvaina poētika, ko izstādē Arhitektūras muzejā, šķiet, visprecīzāk ataino filmiņa "Hallo, Maskava!".

Pēteris Bankovskis

Old School apstākļos audzis un darbojies Paula Bankovska vecākais brālis. Old School izpaužas tā, ka vienā personā kontrastējoši apvienojas sūrs konservatīvisms ar tagadnes politkorektuma apstākļos ne...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!