Redzējumi
10.03.2011

Ceļā ar kurkstošu vēderu

Komentē
0

Gaiķu Māra otrās dzejoļu grāmatas „gribu ēst” sākumā ievietotā Antas Pences ilustrācija – Rīgas centra karte, salikta no maziem, baltiem punktiņiem, – lieliski „pasvītro” tālāk sastopamo tekstu saturu. To pašu var teikt arī par vāciņiem, jo tieši sarkanā krāsa, plūzdama asinīs un vīnā, vairākkārt parādās krājuma lappusēs. Un pats virsraksts sevi attaisno par visiem simts procentiem. Dzejnieka pasaules skatījums kopš „Mugursomas” (2006), kura saņēma Literatūras gada balvu par labāko debiju, nav īpaši mainījies. Viņa aicinājums joprojām ir atrasties ceļā, lūkojot pēc miera un skaistuma, un dzejoļi kalpo par šo meklējumu liecībām.   
   
Krājuma tituldzejolī atklājas Gaiķu Māra dzejas varoņa izpratne par savu situāciju: „gribu ēst nekas matērija sapratīs / gribu ēst nekas es neesmu vēders ne mute nekas / gribu ēst un satieku tevi uz ielas / laižamies lietū izskrienam visas ielas un ieliņas” (53. lpp.). Kurkstošs vēders nespēj nomākt alkas pēc jauniem iespaidiem, kas gūstami pastaigā ar draugu. Pīrādziņš ir materiāla lieta, kas spēcina ķermeni, savukārt pastaiga pastāv ne tikai telpā, bet arī laikā – atmiņās un dzejoļos. Gaiķu Māris palicis uzticīgs domai, ka dzejniekam pret taustāmo realitāti jāizturas kritiski. Balsinātā mūrī uz Tērbatas ielas var ieraudzīt savu Franciju (55. lpp.), bet var arī citkārt izjust jaunu vēsmu trūkumu, rakstot: „tas uz ko skatīties ir ārkārtīgi jauki aizraujoši interesanti / vienreiz divreiz vienpadsmito reizi un zin tomēr sāk apnikt” (62. lpp.).

Vēl viens mīts, kuru pārņēmis autors, saistās ar kādu latviešu dzejā pat kaitinoši bieži sastopamu parādību, proti, „dzejnieka kā medija” ideju: „Kungs iemērc pirkstu dzejolī uz manām krūtīm raksta” (58. lpp.). Teksta saturs neliecina, ka tas Kungs translētu kādu viegli uztveramu patiesību, dzejoļa varonis jūt „visas sintakses”, bet Kunga „prāts tās slēpj”. Par spīti sintakšu pieminēšanai, dzejolim visdrīzāk piemīt reliģiska dimensija, jo tas beidzas ar rindām „un ir nu viņa kīno sācies ir / es neticu ka vienaldzīgi sēžot / mēs varēsim to skatīties”, tādējādi norādot uz pārdabiskā un reālā saskari. Kungs ir nemateriāla substance, bet viņa kino mēs redzam savām acīm. Gaiķu Māra dzejolī diriģenta lomu uzņēmies Dievs, bet dzejnieku var vadīt arī valoda, kā tas redzams, piemēram, dadaistu un sirreālistu tekstos.

Ja Kungs ir aizņemts ar kādu citu dzejnieku, bet pastaigas nedod gaidīto rezultātu, tad laiku var nosist ar vīnu, draugiem un stāstiem. Vīnam „gribu ēst” lappusēs ierādīta lielāka loma nekā ēdienam, tādējādi liecinot par dzejas varoņa bohēmisko ikdienu. Ja man būtu jāiztēlojas šāds cilvēks, prātā nāktu Luija Garela tēlotais jaunais liriķis filmā „Pastāvīgi mīļākie” (2005), kurš vīna vietā gan labprātāk izvēlējas opiju. Plaši apdziedātā dzira „gribu ēst” gadījumā maz saistīta ar līksmību, tā drīzāk tiek piesaukta traģiskās un salkanās rindās: „ar jums labprāt kādā kaujā es kristu / un pudeli vīna vienīgo atmiņā savā / par jums tad iztukšotu” (33. lpp.), „mēs dzersim karstvīnu / no sevis pašu cirstām brūcēm” (51. lpp.). Tomēr vīns maksā naudu, tāpēc ne vienmēr ir dabūjams, turpretī draugi un viņu stāsti ir par velti. Gaiķu Māris nereti ilgojas pēc Amerikas, savos dzejoļos pieminot tādus toponīmus kā Misisipi, Ņūorleāna, Luiziāna un citus, kā arī iesaucoties „yeah” un graužot čipsus. Diemžēl saturīgu stāstu par šīm vietām autors nepiedāvā, izņēmums ir vien dzejolis 27. lpp., no kura uzzinām šo to par 19. gs. Ameriku – tas ir stāsts, ko dzejniekam izstāstījusi kāda Laura no Ziemeļkarolīnas. Iespējams, Gaiķu Mārim trūkst reālas pieredzes, lai pastāstītu mums par šīm, es nešaubos, skaistajām un vēsturiski bagātajām vietām. Laikam jau tomēr ir jāzina: kā tas ir – klīst pa Ņūorleānu.

Arī blūzs ir starp Gaiķu Māra draugiem, tam veltīts astoņu dzejoļu cikls „teksti blūza mūzikai”. Šis darbs gan neatgādina stāstu, jo tam nav sižeta, tas drīzāk raksturojams kā iespaidu kopums, kas gūti, klausoties blūzu. Vien tā noslēguma dzejolis savā dramatismā atgādina pēdējo noti, lai gan grūti pateikt, kas un kāpēc skanēja pirms tam. Ciklā ir daudz „acu”, „lūgšanu”, „asiņu”, „dzejas”, „dziesmu”, kas jau vien garantē lirisku un, tātad, blūzam radniecīgu noskaņu. Tomēr „gribu ēst” lasītājam tiek piedāvāts kā dzejoļu krājums, tāpēc varētu vēlēties, lai tajā būtu mazāk šādu novalkātu vārdu – dzejolī 7. lpp. asinis tiek piesauktas veselas trīs reizes. „gribu ēst” varonis raud, visur redz brūces, lieto deminutīvus un par dvēseles trīsām liecinošus „ai”. Agri vai vēlu tas tomēr sāk traucēt. Savādi jau ko tādu no mākslinieka prasīt, bet – vai varētu drusku vīrišķīgāk?

56. lappusē skaidri un gaiši lasām: „no savas nabadzības es te rakstu vēstules es sūtu”, un it kā uzreiz gribas izteikties drusku saudzīgāk, jo „gribu ēst” varonim patiešām neklājas viegli. Kārlis Vērdiņš uzskata, ka šīs grāmatas darbi „rakstīti ar vieglu roku un pēc uzrakstīšanas nav daudz pārlasīti” [1].  Lai gan ir arī patīkami izņēmumi, tāds iespaids patiešām var rasties. Kas attiecas uz rindkopas sākumā citēto Gaiķu Māra dzejoli, tad to labāk vajadzēja atstāt ārpus krājuma – teksts ir īss un bāls, turklāt vārdi „no savas nabadzības es te rakstu vēstules es sūtu” uzreiz liek atcerēties Arvja Vigula „atstāju tev visu, kas man ir: dažus dzejoļus, tostarp / šo nelielo atskaiti no nabadzības, slimības, posta.” [2] Vigula gadījumā tā, bez šaubām, ir ironizēšana, tomēr Gaiķu Māra dzejolī redzama patiesa sūkstīšanās. Tāpat savāds šķiet dzejolis 25. lpp., kas čum un mudž no drukas kļūdām. Mūsdienās jau visādi joki redzēti, tāpēc apzināti ieviestās kļūdas vēl ir nieks. Tas, kas dzejolim traucē, ir pēdējais pants, kurā autors apgalvo: „es neko neatceros / raxtkļuudas nelabošu speciaali”. Neviens taču tās kļūdas nespiež labot – var rakstīt, kā grib, nevajag neko īpaši paskaidrot. Gaiķu Mārim, līdzīgi kā Dacei Sparānei un viņas „Sapnim par annu virdžīniju” (2010), būtu noderējusi redaktora palīdzība, tā tomēr vēl ir tikai otrā grāmata.

Ja jums, lasītāj, gadījies sekot Gaiķu Māra publikācijām, tad tajā pašā laikā vajadzētu pamanīt, ka pie atsevišķiem tekstiem viņš ir pasēdējis pat pēc to nodrukāšanas. Ja dzejolis 30. lpp. beidzas ar rindām „american chip’s tavā miesā un / apmaiņai aptiekā spārni”, tad Karogā tas savulaik parādījās ar sekojošu noslēgumu: „american chip’s tavā miesā & redbalta”.[3]  Grāmatā iekļautais variants liekas saprotamāks un svaigāks.

Frāzi „gribu ēst” es neuzskatu par ultimātu, bet drīzāk par atkailināšanos, kuru negrasos klaji nosodīt. Tikai iedomājos, ka poļu 20. gs. dzejnieks Zbigņevs Herberts gan mūža nogalē nerakstīja par savu slimību, kas bija reāla, nopietna slimība, nevis jauna dzejnieka ironija. Nav taču grūti iedomāties, ka Gaiķu Māris varētu būt izsalcis, atrasties ceļā ar dažiem nočieptiem āboliem mugursomā. Kāpēc to papildus uzsvērt? No otras puses, lūgums „gribu ēst” visnotaļ labi iederas mūsdienu situācijā. Tā kā valdības piekoptā politika dod pamatu izdarīt visnotaļ drūmas prognozes par mūsu nākotni, es nebrīnītos, ja tuvākajā laikā iznāktu dzejas grāmatas ar tādiem nosaukumiem kā, piemēram, „Zupas virtuves elēģija” vai „Klusie galdi”. Protams, ceru, ka tā nenotiks un gan mēs, gan Gaiķu Māris dabūs savu pīrādziņus.

 


[1] Vērdiņš K. Divu apziņu plūsmas. Kultūras Diena, 2011, 18. februāris, 6. lpp.
[2] Viguls A. Istaba. Rīga: ¼ Satori, 2009. 4. lpp.
[3] Gaiķu Māris. “Es mīlu tevi Amerika“ // Karogs. 2006. Nr. 6. 67. lpp.

 

Artis Ostups

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!