Foto: Jānis Deinats
 
Teātris
16.04.2019

Čekas maisiņš vajag?

Komentē
2

Par Alvja Hermaņa izrādi "Vēstures izpētes komisija" Jaunajā Rīgas teātrī

Pa Marksa pēdām

Jaunā Rīgas teātra izrādi "Vēstures izpētes komisija" skatīties ir reizē viegli un grūti. Viegli, jo režisors Alvis Hermanis veiksmīgi izmanto jau daudzkārt pārbaudīto kolektīvās jaunrades metodi, ar kuru JRT pastāvīgā publika ir labi pazīstama: aktieri intervējuši topošā iestudējuma izpētes objektus – galvenokārt čekas aģentus un viņu vervētājus – un uz šī materiāla pamata kopīgi ar režisori un teātra literāro padomnieci Margaritu Ziedu veidojuši etīdes, no kurām kā no ķieģeļiem uzbūvēta izrādes ēka. Grūti tāpēc, ka teātris, šķiet, skatītājam bez atlases piedāvā pilnīgi visu, kas mēģinājumu procesā sarūpēts, un tas nudien nav maz. Līdz beigu aplausiem paiet tieši piecarpus stundas.

Jau ierasts, ka Hermanis JRT aktieriem nedod iespēju savos CV ierakstīt sevišķi daudz lomu no klasiskās dramaturģijas, toties ļauj viņiem būt ne tikai nomināliem, bet patiesi aktīviem izrādes stāsta, teksta un skatuves norišu līdzradītājiem. Aktieri iesaistās visos iestudējuma tapšanas etapos, iedvesmu smeļot no aktuālajiem procesiem, ar kuriem elpo sabiedrība.

Ar čekas maisiem sabiedrība "elpo" jau gandrīz trīsdesmit gadus, un tie kļuvuši par tādu kā kaklā iesprūdušu kumosu – ne īsti norīt, ne ārā izspļaut. Diskusija par lustrāciju ne tuvu nav beigusies un, jādomā, tik drīz vēl nebeigsies, bet Alvis Hermanis, šķiet, ir apzinājies, ka pienācis pēdējais brīdis pakļaut šo tematu mākslinieciskai apcerei. To cilvēku, kuru dzīvē padomju pagātne ir aizņēmusi pietiekami lielu, ar personisku pieredzi piepildītu daļu, kļūst arvien mazāk. Savukārt "neatkarības bērniem", kuru skaits aug, šīs pieredzes nav, un viņiem 20. gadsimta vēsture ir vairs tikai abstrakcija – tāda pati kā Trīsdesmit gadu karš vai Lielā franču revolūcija.

Skaidrs, ka neviena valsts neiztiek bez drošības dienesta, taču vārds "čeka" saistās ar īpaši baisiem notikumiem un raisa īpaši šerminošas izjūtas. Kā par to visu runāt? JRT seko pa pēdām vācu filozofa un revolucionāra Kārļa Marksa atziņai, ka cilvēce no savas vēstures atvadās caur smiekliem, un uz čekas maisu saturu un izpētes komisijas darbību skatās no komiska pārspīlējuma pozīcijām. Smiekli rada pārliecību vai vismaz ilūziju, ka rēķini ar pagātni ir noslēgti. Turklāt komiskajam skatupunktam piemīt anestezējošs efekts – pret baisu, sāpīgu vai neērtu tematu tas ļauj ieņemt distancētu attieksmi.

Arhitektūra un telpa

Izrādes arhitektūru balsta divas paralēlas tematiskās līnijas – vienu no tām iezīmē Vēstures izpētes komisijas sēde, kuras laikā tiek inventarizēti ziņošanas un vervēšanas piemēri pamīšus ar čekistu un aģentu atmiņu monologiem. Otru veido publiska lekcija par fiktīvu notikumu – Rīgas teritoriālu un politisku sadalīšanu Austrumrīgā un Rietumrīgā.

Visu apjomīgo un daudzkrāsaino epizožu klāstu izspēlē seši aktieri: Guna Zariņa, Inga Tropa, Vilis Daudziņš Andris Keišs, Kaspars Znotiņš un Jevgeņijs Isajevs. Izrādes realitāte tiek konstruēta skatītāju acu priekšā. Kamēr tiek spēlēta viena etīde, pārējie aktieri sēž malā uz krēsliem un vēro kolēģus vai pārģērbjas nākamajai ainai Kristīnes Jurjānes modelētajos tērpos, kur čekas maisu vētītāju jaunlaiku stila drēbītes periodiski nomaina padomju ikdienas pieticīgā, ar piepūli sarūpētā garderobe. Arī skaņas telpu raksturo laikmeta zīmes – Raimonda Paula dziesmas un Ojāra Vācieša dzeja autora lasījumā.

Vēstures izpētes komisijas darba istabu iztēlojies pats režisors, un tā ir viscaur neitrāla – ar gaišām sienām un bezpersoniskām biroja mēbelēm. Telpas dibensiena tiek izmantota arī kā ekrāns, lai demonstrētu fotogrāfijas – gan dokumentālas, gan fiktīvas – un filmu fragmentus, piemēram, komunistiskās partijas ģenerālsekretāra (1964–1982) Leonīda Brežņeva "varonīgo" cīņu ar grūti salasāmo uzrunas tekstu vai Dziesmusvētku kopkori, kurš marša ritmā pacilāti atskaņo Dāvida Tuhmanova dziesmu "День победы" ("Uzvaras diena"). Skatuves kreisajā pusē novietots ar papīriem, ūdens pudelēm un glāzēm apkrauts kantora galds, bet labajā kā komisijas darba nebeidzamības (vai varbūt veltīguma?) apstiprinājums rēgojas milzīgs melnu atkritumu maisu krāvums. Otrajā cēlienā melnie maisi tiks pārvietoti – samesti uz proscēnija – izveidojot melnu neziņas zonu starp aktieriem un skatītājiem.  

Zem maisiem atklāsies dzeltena kvasa muca ar uzrakstiem krievu un latviešu valodā – tik pazīstama visiem, kuri pieredzējuši pagājušo gadsimtu. Tā vienlaikus ir simboliska laikmeta zīme – slēgts konteiners, kurš glabā baisus noslēpumus (izrādes trešajā cēlienā no tā izlīdīs velnišķīgs trīsdesmito gadu čekists/cilvēku šāvējs Kaspara Znotiņa izskatā), – un izrādei nepieciešams funkcionāls objekts, aiz kura aktieri, nenoejot no skatuves, var pārģērbties nākamajai lomai.

     

Strādnieks, dzejniece un pesteļotāja

Izrādes veidotāji savos antropoloģiskajos pētījumos aptvēruši plašu sociālo un psiholoģisko tipu spektru. Čekas aģentu galerija variējas no vientiesīga VEFa strādnieka līdz atzītai dzejniecei, no sirdsapziņas ēdu plosītas filoloģes, kura kļūst par ziņu pienesēju rūpēs par savu bērnu drošību un nākotni, līdz mērķtiecīgai un aukstasinīgai provinces denunciantei. Savukārt čekistu kompānijā daudzveidības ir krietni mazāk – līdzās slepeniem nacionālās autonomijas atbalstītājiem un datu falsificētājiem organizācijas iekšienē atrodas tikai viens pārliecināts Vissavienības "gaļas mašīnas" darbinātājs un tas pats no 20. gadsimta 30. gadiem.          

Izrāde sākas ar Vēstures izpētes komisijas sēdi. Pareizāk sakot, ar sēdes pārtraukumu, kurā komisijas dalībnieki nosēdētos dibenus un stīvās muguras izvingrina ar nebūt ne nejauši izvēlētām ziņošanas kontekstā zīmīgām tautiskām rotaļām "Kas dārzā, kas dārzā" un "Ādamam bij’ septiņ’ dēli". Tad visi sasēžas ap galdu un turpina pētīt no maisiem izvilktās čekas aģentu kartītes. Regulāru aizķeršanos sagādā apstāklis, ka kartītes aizpildītas krievu valodā, ko visi nesaprot, jo komisijā ir arī trimdas tautieši.

Turpmākās norises saistītas ar čekistu un viņu savervēto aģentu psiholoģisko portretu skicēm. Epizodes virknējas cita aiz citas. Pēc svarīguma un apjoma tās nav savstarpēji līdzvērtīgas un nepretendē uz faktu precizitāti un atbilstību realitātei. Šķiet, ka izrādes veidotāju uzmanība vairāk vērsta uz to, lai nodemonstrētu, cik destruktīvi uz indivīda psihi iedarbojās VDK varas mehānisms. Aktieru spēle ir lieliska, un to vērot ir aizraujoši, bet kā tieši katru no epizodēm interpretēt – tas droši vien ir atkarīgs no katra skatītāja individuālās pieredzes, zināšanām, gaumes un vēl daudz kā cita, jo izrāde galu galā notiek skatītāja galvā. Šo rindu autorei raibais piemēru klāsts sabira divos "grozos": vienā – tikai jautrie, otrā – tie, kuros joku mētelītim cauri pavīdēja plašāku sociālu un psiholoģisku kopsakarību odere.

Viena no efektīgākajām ir epizode, kurai gatavojoties Znotiņš savādi sagumst un kļūst līdzīgs lielam kukainim, kas atsauc prātā Gregoru Zamzu un viņa noslēpumaino pārvērtību Franca Kafkas stāstā. Mūsu priekšā drebelīgi nostājas marasmatisks, pusakls un puskurls večuks, kurš, Keiša garīdznieka balstīts, dodas uz Vēstures izpētes komisiju, lai izsūdzētu grēkus. Aina tiek spēlēta sakāpinātā farsa estētikā. Keiša mācītājs uz balss aiztrūkšanas robežas bļauj večukam ausī komisijas jautājumus, pārtulkojot tos "vieglajā valodā", sekretāre (Tropa) līdz apnikumam ierastā lietišķībā kravājas pa melnajiem maisiem, ļaujot īsajai kleitiņai atsegt vairāk, nekā būtu pieklājīgi, kamēr večuks attīsta sirdi plosošas vaimanas par to, ka ir ziņojis, bet, uzjautāts, kad, kur un par ko, tik vien kā paceļ gaisā līku pirkstu un nespēj atbildēt, jo – neatceras. Etīdei sasniedzot kulmināciju, grēku nožēlnieks aizsteberē pie maisiem un, rokas izpletis, uzkrīt tiem virsū, raisot asociācijas ar lielu zirnekli, kurš varbūt cenšas cauri melnajam plastikātam ieraudzīt savu vārdu, bet varbūt tieši pretēji – visiem spēkiem sargā sprādzienbīstamo pagātnes mantojumu no atklātības.

Cits piemērs – Daudziņa ziņotājs ar kautro segvārdu "Trusis" gaida, kad tiks sameklēta viņa kartīte, un atbilstoši "kļičkai" saviļņojumā trīc, kamēr kāds no komisijas dalībniekiem – pēc akcenta spriežot, ārzemju latvietis Keiša veidolā – viņu slavē par vēlmi šķīstīties no pagātnes grēkiem. Slavē, skatīdamies gaisā un bārstīdams novazātas frāzes tādā intonācijā, kas liecina – runātājam ir "pofig" gan aģenti, gan šķīstīšanās. Bet arī Truša "mērķa programmai" ar vēlmi šķīstīties nav ne vismazākā sakara. Kad kartīte ir atrasta, viņš to steidzīgi pagrābj un rīstīdamies apēd – tā teikt, nav pierādījumu, nav arī nozieguma. 

Zariņai solistes loma piešķirta vairākās epizodēs – viņa ir gan baltā halātā un podveidīgā zvērādas cepurē ģērbusies psihiatriskās klīnikas ārste, kura diagnosticē citādi domājošam pacientam "lēni noritošu šizofrēniju", gan cietuma uzraudze, kura pārcentības entuziasmā pārmeklē ne tikai ieslodzītos, bet arī pati sevi, gan godprātīga filoloģe, kura krīt ģībonī no šausmām, kad kļuvusi par ziņotāju, gan pašcenzūras histērijas pārņemta dzejniece. Bet īpaši aktrises atveidoto tēlu galerijā izceļas tālu ceļu līdz "stūra mājai" mērojusī lauku sieviņa gaišās, kārtīgās drānās ar baltu lakatiņu galvā un bezgala labsirdīgām acīm. Kūlusies gaisa gabalu, lai aizliktu kādu sliktu vārdu par kaimiņu, kurš savulaik bijis "nepietiekami izsūtīts" un vispār pārāk labi dzīvo.   

Keiša atveidotais aģents Laimonis lielu daļu no izrādes laika meklē noklausīšanās ierīci, kurā ierunāt savu sakāmo, un šim nolūkam tiek izmantoti teju vai visi sadzīves priekšmeti, ieskaitot arhaisku elektrisko kafijas vārāmo krūzi. Tieši vienā no Keiša etīdēm traģigroteskā veidā visspilgtāk iezīmējas sociālās un psiholoģiskās sekas, kādas ilggadīga sadarbība atstāj uz ziņotāju. Kolēģi un draugi Laimoni ir atšifrējuši, viņš kā informācijas vācējs kļuvis neefektīvs, tālab tiek izslēgts no čekas aģentu loka. Kas baiss un perversi aizkustinošs ir Laimoņa asarainajā lūgumā, lai čekists viņu neatgrūž, jo citu cilvēku Laimoņa dzīvē vairs nav.

Pasaule, kādu JRT to rāda, ir apvērstu vērtību pasaule: draugs izrādās ienaidnieks, aiz rūpēm un gādības slēpjas draudi. Racionāli plānotā šķietami stabilā padomju realitāte patiesībā ir neparedzama, nesaprotama, biedējoša un stihiska. Ne velti tajā ik pa laikam "iznirst" pilnmēness inspirētais Jevgeņija Isajeva kosmosa balss uzklausītājs, un ne velti pat čekisti nonāk iracionālu spēku varā, kad atbildīga komjauniete (Tropa) viņiem piedāvā savus pesteļotājas pakalpojumus citādi domājošo meklēšanā un atrašanā. Divi pelēkos uzvalkos ģērbti vīri (Daudziņš un Znotiņš) viņu rūpīgi uzklausa un tā kā satrūkstas, kad gaišredzīgā komjauniete stāsta par savām spējām lasīt cilvēku domas. Bet vislielāko iespaidu uz viņiem atstāj volontieres spēja tikai ar skatienu vien pārvietot uz galda stāvošo telefonu. Nē, ne jau mobilo, protams, bet atbilstoši laikmeta tehnoloģiskās attīstības līmenim – parasto, stacionāro, ar griežamo ciparu ripu. Tas ir tik satricinoši, ka pēc komjaunietes aiziešanas Daudziņa čekists, aiz sasprindzinājuma piesarcis, arī mēģina ar skatienu izkustināt telefona aparātu. Aktiera sejā lasāma tik milzīga koncentrēšanās un piepūle, ka liekas – vēl mazliet un tas izdosies. 

 

Divas Rīgas

Īpašu sadaļu izrādē veido pseidovēsturiskais sižets par Rietumrīgu, ko lekcijas veidā ceļ priekšā Kaspara Znotiņa vēstures pētnieks. Par prototipu Rietumrīgai kalpo Rietumberlīne, kuru līdz 1989. gadam no pilsētas austrumu daļas norobežoja 1961. gadā uzcelts mūris. Tādējādi Vācijas Demokrātiskajā Republikā izveidojās kapitālisma saliņa, kurā tika uzturētas pirmskara tradīcijas un dzīvesstils. Līdzīgā veidā tiek izstāstīts stāsts par Rietumrīgu, kuru no padomju kontrolētās pilsētas teritorijas atdalījusi speciāli uzcelta siena.      

Pati par sevi parafrāze par rietumu un austrumu Rīgu ir asprātīga. Sākot ar to, ka Rietumrīgas robeža šķiet iezīmēta tajā pašā maršrutā, kur iecerēts būvēt "Rail Baltica", un beidzot ar absurdiem pseidofaktiem, kuri liecina par Austrumrīgas iedzīvotāju centieniem nokļūt mūra otrā pusē. Bet finālā asprātīgais vēstījums kaut kā izčākst, jo izdomas bagātajai lekcijas desai piekabināts novalkātas morāles striķis. Lektors ar nožēlu pavēstī, ka arī pēc tam, kad siena nojaukta, starp Austrumrīgas un Rietumrīgas iedzīvotājiem saglabājas nepārvarama plaisa. Citiem vārdiem sakot, latviešu sabiedrība ir pārāk sašķelta un uz savstarpēju plēšanos orientēta, tādēļ nav spējīga vienoties kopīgam mērķim. Vai ar to būtu domāta lustrācija? Vai valsts sociālekonomiskā un politiskā kursa izvēle vai vēl kas cits?   

Atmiņu stāsti

Vārds "vēsture" varbūt ir atbilstošs, lai raksturotu čekas maisu izpētes komisijas darba lauku reālajā dzīvē, bet attiecībā uz JRT interešu objektu tas nav īsti precīzs, jo izrādē galvenokārt pētīta tiek nevis vēsture, bet dzīvesstāsti.

Dzīvesstāsts pagātnes notikumiem un faktiem uzspiež šodienas skatījumu, kas diktē nepieciešamību iekļauties, netapt stigmatizētam un izstumtam no sabiedrības. Tālab izrādē (tieši tāpat kā dzīvē) vervētāji un aģenti pret savu pieredzi izturas apoloģētiski – savus dzīvesstāstus viņi cenšas stāstīt jaunajai realitātei pieņemamā veidā: kaut ko noklusē, no kaut kā izvairās, kaut ko "uzlabo", falsificē vai aizstāj ar nebūtiskiem blakus lietu aprakstiem. Šādi rīkojas gan tas čekists (Daudziņa simpātiskajā atveidā tik lādzīgs un necils!), kurš no savām privilēģijām jūtas maz ko izmantojis – vien specveikalā pirktu trīslitru zirnīšu burku, ko pa ceļam saplēsis, izpelnoties par to sievas pārmetumus. Gan arī tas, kurš VDK sistēmā tāpat kā citās dzīves jomās saskata Maskavas diktātu un slepus lasa aizliegtas grāmatas. Gan tas, kurš pavēsta, ka līdzīgi kā ražošanā, kur, atskaitoties par paveikto, atbildīgās personas nodarbojušās ar pierakstīšanu, arī čekā aģentu kartītes tikušas rakstītas, pašiem aģentiem par to pat nezinot. Jo viss, par ko agrāk slavēja un deva apbalvojumus, tagad ir kļuvis par kaunu, savukārt viss, kas tika kvalificēts kā noziegums vai vismaz smags pārkāpums, kļuvis par iemeslu lepoties.

Līdzīgi kā čekisti izturas arī vienīgais ziņotāju upuris, kurš izpelnījies teātra ievērību, – Daudziņa naivais un netālredzīgais Latvijas karoga kārējs, kurš dalās atmiņās par savu "iekrišanu" un cietuma pieredzi. Priecīgi neobligātais veids, kādā viņš to dara, zemstrāvā liek pulsēt sajūtai, ka būt par upuri nav gaumīgi. Gan tāpēc, ka tie, kuriem izdzīvošanas instinkts bijis spēcīgāks par protesta garu, nepiedod "neapdomīgus" varonības žestus, gan arī tāpēc, ka runāt par mocībām un pazemojumiem ir tik sāpīgi un neērti, ka vieglāk šādas atmiņas apspiest un aizmirst. Vai pārvērst pašcieņu saudzējošā stāstā, kā to savulaik darīja Oļģerts Kroders, kurš par savu jaunības pieredzi Sibīrijas izsūtījumā mēdza vēstīt tā, ka likās – jautrāka dzīve būtu grūti iedomājama.

Maisi un maisiņi

Izrādes veidotāji labticīgi ļaujas šiem stāstiem. Pirmkārt, tā iemesla dēļ, ka apņēmušies nevienu netiesāt, otrkārt, acīmredzami solidarizējoties ar sabiedrībā valdošo mulso viedokļu daudzējādību. Vieni jūt līdzi upuriem, citi – ziņotājiem, kuru bērniem un tuviniekiem būs jācieš no apskādētas reputācijas. Vieni prasa minēt vārdus, citi – pierādījumus. Vēl citiem ir vienalga un maisu jautājums raisa tik vien kā alerģisku reakciju un vēlēšanos norobežoties no "sliktās" pagātnes.

Atcerēties it kā vairs nav bīstami. Tomēr pašcenzūras mehānisms, kas palīdz veidot harmoniskas, nekonfliktējošas attiecības ar pašreizējo realitāti, turpina darboties. Sevi cenzē izrādes varoņi, sevi cenzē arī teātris, atņemot čekas maisiem – nē, ne jau apjomu, bet baiļu, izmisuma un nodevības mērogu un dziļumu gan.

Neviļus prātā iznirst jautājums, kurš pavisam nesen pretendēja uz 2018. gada spārnotā teiciena titulu: "Čekas maisiņš vajag?" "Lūdzu, te būs," atbild JRT. Ieskatīties maisiņā noteikti ir vērts – jautrības un vielas pārdomām netrūks.

Uzziņai

Vārds "čeka" ir abreviatūra Viskrievijas drošības organizācijas nosaukumam: Viskrievijas ārkārtas komisija cīņai ar kontrrevolūciju un sabotāžu (Всероссийская чрезвычайная комиссия по борьбе с контрреволюцией и саботажем), kura 1917. gadā tika dibināta kā sarkanā terora realizācijas instruments cīņā ar šķiras ienaidnieku. Vēlāk nosaukums tika vairākkārt mainīts – Valsts politiskā pārvalde (ГПУ), Iekšlietu tautas komisariāts (НКВД), Valsts drošības komiteja (КГБ), bet būtība un funkcijas palika tās pašas – ārējā un iekšējā drošība un pretizlūkošana. Organizācijas tīkls aptvēra visu Padomju Savienību, veidojot plaši sazarotu represīvu uzraudzības sistēmu ar centru Maskavā un filiālēm padomju republikās. Čekas maisu saturs ir liecība par to, kā tika veidots aģentu tīkls un uzkrāta informācija.  

Valda Čakare

Valda Čakare dzīvo Rīgā, strādā Latvijas Kultūras akadēmijā un katru dienu runā par teātri. Reizēm arī kaut ko uzraksta.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
2

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!