Photo by rawpixel on Unsplash
 
Komentārs
10.12.2018

"Čekas maisi" zem Ziemassvētku eglītes

Komentē
1

VDK dokumentu gaidāmā publiskošana no analīzes viedokļa var izrādīties pat ķēpīgāka, nekā par to līdz šim runāts. Vēl šogad Latvijas Nacionālā arhīva (LNA) tīmekļvietnē sāks publicēt bijušās VDK ("čekas") dokumentus. Tas tiks darīts, pildot Saeimas šā gada 4. oktobrī galīgajā lasījumā atbalstīto un Valsts prezidenta 16. oktobrī izsludināto likumprojektu par VDK dokumentu publiskošanu. LNA pārstāvji norāda, ka līdz 2019. gadam publiskos "VDK darbinieku telefongrāmatas, ārštata operatīvo darbinieku uzskaites kartotēku, aģentūras statistisko un alfabētisko kartotēku". Tikšot pievienoti arī speciālistu komentāri. Cik noprotams, tālākās publiskošanas ātrums būs atkarīgs no politisko lēmumu pieņēmēju piešķirtā finansējuma. Gadiem ilgi dažādi cilātais "čekas maisu atvēršanas" jautājums būs atrisināts. Vismaz formāli.

Vispirms viena labā un viena sliktā ziņa:

Sliktā. Neatkarīgi no ekspertu sagatavoto komentāru un skaidrojumu apjoma un kvalitātes, būs cilvēki, kuri tos vai nu tāpat nelasīs, vai neņems vērā, jo viņi publiskotajā primāri meklēs apstiprinājumu saviem uzskatiem. Tā ir jebkurā valstī par jebkuru jautājumu, un ar to jāsamierinās. Nojaušams, ka šī publikas daļa ekspertu aprindas dara bažīgas, bet te vienīgais, ko var darīt, ir medijos paust kritisku attieksmi pret dažādām "sensācijām", lai modeļa "es tāpat zinu, kā bija" fani vismaz neiegūst nepamatotu publicitāti. Te arī jāpiebilst, ka VDK darbības pētnieki jau ir publicējušies daudz un kvalitatīvi, teksti lasāmi bez maksas, bet atļaušos apgalvot, ka "es tāpat zinu, kā bija" nometni šis darbs nav ietekmējis.

Labā. Latvijas sabiedrībā, protams, attieksme pret šo okupācijas perioda šķautni ir dažāda. Vieni uzskata, ka nav vērts tik "senas lietas cilāt", citiem ir pilnīgi pretējs viedoklis, ir arī ļaudis, kuri iebilst pret okupācijas jēdziena lietošanu, un ir ļaudis, kuri pārliecināti, ka "PSRS laikos bija arī savas labās puses". Tomēr nedomāju, ka ir kaut cik vērā ņemama sabiedrības daļa, kas būtu tieši sajūsmā par totalitārās iekārtas represīvo pusi, un arī Alfrēda Rubika kā viena no savulaik kompartijas līderiem cienītāju daudzums nav salīdzināms ar to bijušo totalitāro līderu (attiecīgi Todora Živkova un Envera Hodžas) kultu, kāds joprojām ir mūsdienu Bulgārijā un Albānijā. Staļina tēls mūsdienu Krievijā ir atsevišķa, cita tēma. Respektīvi, bija, ir un būs strīdi par to, kā interpretēt publiskotos VDK dokumentos, vai tie ir "īstie" dokumenti utt., bet vismaz VDK un ar to saistīto cilvēku novērtējumā mūsu sabiedrības vairākuma domas ir līdzīgas (atkal amplitūdā no naida līdz kopumā vienaldzīgai nepatikai pret "čekistiem" un "stukačiem" kā tādiem). Nenovērtēsim šo sasniegumu (ka ar VDK saistītos neuzskata par malačiem) par zemu!

Jāpiekrīt ekspertiem, kuri norāda uz nepieciešamību VDK dokumentus skatīt kontekstā ar tā laika iekārtas struktūru (komunistiskā partija u.c.) un ideoloģiju. Vienlaicīgi ir jārēķinās ar vairākiem šķēršļiem šīs loģiskās nostājas reālajā īstenošanā.

Pirmais saistās ar nepacietību un tēmu personalizēšanu. Piemēram, LU Filozofijas un socioloģijas institūts savulaik īstenoja sistēmiski pareizu projektu, apvienojot pētījumus par konkrēti baznīcu un totalitāras valsts savstarpējām attiecībām. Diemžēl man ir viegli iedomāties lasītāju, kurš, pāršķirstījis šo "Reliģiski – filozofisko rakstu" 23. sējumu, teiktu: tas viss ir labi, bet kur te ir saraksts ar garīdzniekiem – "stukačiem"? Īsāk, lūdzu! - Tāpat kā daļu sabiedrības garlaiko tēma, kā funkcionē politiskā vara vispār, jo cilvēki drīzāk grib zināt, kurš no deputātiem vai ministriem ir zaglis, arī VDK gadījumā svarīgāk var likties uzzināt vārdus un uzvārdus, savukārt totalitārā modeļa funkcionēšanas mehānisms jau liekas kaut kas abstraktāks un neaktuālāks. Manuprāt, tas ir apbrīnojami optimistisks skatījums uz tagadni un nākotni. Es nebūtu tik pārliecināts, ka indivīda pakļaušanas, konformisma nostiprināšanas un manipulēšanas mehānismi, kas raksturīgi tai, sliktajai, pagātnei, šodien un nākotnē nekad netiek un netiks lietoti. Grūti iedomāties fizisku represiju atgriešanos, bet tikpat grūti apgalvot, ka joprojām nenotiek kompromisi ar sirdsapziņu, izvēle par labu sev apmaiņā pret "neredzu, neredzu un arī negribu redzēt", ko dara vara. Ja vēlamies ne tikai noskaidrot "slikto" personālijas, bet gūt vielu refleksijai arī par potenciālo sevi nepatīkamās, pat traģiskās izvēles situācijās, ir nepieciešams kaut kas vairāk par "kartotēku", ir nepieciešama sistēmiska tā laika režīma analīze.

Otrs šķērslis saistīts ar atšķirīgu izpētes modeli – "caur" konkrētu personāliju likteņu analīzi. Šim modelim ir varianti – pašu "objektu" publiskas versijas par savu vietu sistēmā un saviem darbiem, kā arī pētnieka darbs ar kāda "objekta" analīzi. Pirmā varianta gadījumā grūti izdarīt vispārinājumus par to, cik objektīvi cilvēks var par sevi tik nepatīkamā kontekstā runāt. Otrajā variantā problēma ir tā, ka arī gadījumā, ja pētnieks apzinīgi cenšas saprast, kādēļ konkrētais cilvēks savulaik ir bijis kolaboracionists totalitārā režīmā, "ielīst otra smadzenēs" nav iespējams. Minēšu nesenu piemēru no paša interešu jomas: proti, mani jau krietnu laiku interesē inteliģences attiecības ar totalitāru režīmu. Es lasu un saprotu, ka vienalga nesaprotu. Piemēram, lai cik esmu lasījis par zinātniekiem PSRS, man vienalga grūti saprast talantīga inženiera Leonīda Kurčevska pasaules redzējumu: 1937. gadā viņu arestēja un nošāva, bet tas, lai cik skumji, nav nekas unikāls; trakākais ir tas, ka pirmoreiz viņu arestēja 1924. gadā un viņš nonāca nometnē Solovku salā, kur kā inženieris pats aktīvi piedalījās nometnes infrastruktūras izveidē. Režīms tevi represē, tad tu labiekārto savu cietumu un šādi palīdzi cietuma administrācijai; labi, tas ir izdzīvošanas jautājums, ne man tiesāt; piecus gadus vēlāk tevi atbrīvo, un tu aktīvi, ar panākumiem atkal iesaisties tevi represējušā režīma militārās varenības veidošanā… Nu, kāda var būt šāda likteņa analīze ārpus biogrāfijas datu uzskaitījuma? Nesen lasīju par izcilo režisoru Sergeja Eizenšteina un Dzigas Vertova mākslinieciskajiem meklējumiem. Nu, interesanti, no ideju vēstures viedokļa patiešām būtiskas domas, bet lasot nepamet jautājumsko šie cilvēki gribēja redzēt un neredzēt sev apkārt Staļina laikā? Apzināti izvēlējos ar VDK Latvijā nesaistītus piemērus, jo Krievijas gadījumā vismaz teorētiski vieglāk "ievērot distanci", tomēr jebkurā gadījumā jāsaprot: lai cik godīgs, čakls, empātisks utt. būtu pētnieks mūsdienās, versija par "objekta" sadarbību ar represīvu režīmu būs tikai mūsdienu pētnieka versija. Tādēļ, atklāti sakot, man grūti iedomāties, kādi būs rezultāti tiem pētniecības projektiem, kuri būs saistīti ar konkrētām VDK dokumentos minētām personām; no šī viedokļa saprotamāks ir tieši sistēmas pētniecības virziens, kam gan pārmetīs "kur ir "vārds, uzvārds" saraksts?!", bet kurā toties ir mazāks risks ieslīgt "Stokholmas sindromā" un spekulācijās.

Māris Zanders

Māris Zanders ir ilggadējs politisko procesu komentētājs. Studējis vēsturi, pēdējos gados dīvainā kārtā pievērsies "life sciences". Ikdienas ieradumos prognozējams līdz nelabumam – ja devies ārpus Lat...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!