Redzējumi
14.07.2014

Būt sarakstā

Komentē
1

Šonedēļ tuvojas noslēgumam diezgan nozīmīgs pasākums, kurā kā kristālā atspoguļojas Latvijas politiskā kultūra – proti, partiju sarakstu veidošana. Tas patiešām nav mazsvarīgs process tādā valstī kā Latvija, kura atbilst Karla Šmita t.s. Parteienstaat modelim: valsts patiesībā ir partijas, respektīvi, parlamenta vairākums un valdošā koalīcija, virs kuras ir tikai debesis. Vai šis modelis tiešām var tikt uzskatīts par pašu veiksmīgāko demokrātijas iemiesojumu – par to varētu lauzt daudz šķēpu. Atšķirībā no daudziem citiem, man šis jautājums liekas vismaz diskusijas vērts. Taču šogad, kad partijas veido savus sarakstus, ir ievērojamas dažas īpatnības, kuras piesaista aci. Par tām tad arī kādā siestas mirklī ar dienišķo mohito labajā rokā varam apcerīgi padomāt. Sāksim no vispārzināmām un pašsaprotamām lietām, pakāpeniski nonākot pie dažām specifiskākām un vieglāk apšaubāmām tēzēm.

Vispirms – partiju demokrātija Eiropā jau kopš Otrā pasaules kara paredz, ka partijām ir jābūt demokrātiskām arī iekšēji, proti, ka lēmumiem par sarakstu veidošanu ir jātiek pieņemtiem caurskatāmā procedūrā. Tas ir pat fiksēts dažu valstu – teiksim, Vācijas – konstitūcijās. Pie mums partijas savus sarakstus labākajā gadījumā apstiprina kongresā; īstie darītāji lielākoties ir valde, lai gan reizēm kandidātu izvirzīšanā tiek piesaistītas arī nodaļas. Latvijā nav partiju, kuras īstenotu kaut kādus primaries vai caucuses savu sarakstu veidošanā. Bet kādam varbūt vajadzētu pamēģināt – nez, kā tas iespaidotu vēlēšanu rezultātus. Katrā gadījumā virkne partiju elišu jūtas diezgan atsvešinātas no saviem biedriem – varbūt ar kādu caurskatāmāku sarakstu veidošanas procedūru tos būtu iespējams piesaistīt un arī konsolidēt pašu partiju. Pretējā gadījumā partiju sarakstu "spicēs" reizēm mēdz parādīties kandidāti, kurus partijas ierindas biedri labprāt redzētu kaut kur pavisam citur. Turpretī, ja tu zinātu, ka tava atrašanās kādā pozīcijā ir atkarīga no partijas biedru balsojuma, nevis valdes rūpīgi izskaitļota stratēģiska lēmuma, tu varbūt arī drusku vairāk domātu par savu partiju. Te, lūk, būtu iespēja plaši izvērsties visiem tiem līdzdalības aizstāvjiem, kuriem tik dikti patīk Latvijā organizēt plebiscītus, atsaukšanas, interneta petīcijas un tamlīdzīgi.

Otrkārt, mēs redzam, kādus ilgtermiņa rezultātus var nest arī viena atsevišķi ņemta deputāta mērķtiecīga iniciatīva (kurš gan toreiz vēl nebija deputāts). Runa ir par Kanādas latviešu sociologu Valdi Liepiņu (RP), kura enerģiskās darbības dēļ Latvijā tagad viens kandidāts nedrīkst startēt visos piecos apgabalos. Tas acīmredzami apgrūtina jauno partiju deputātu kandidātu izredzes tikt ievēlētiem, kas pats par sevi nav nedz labi, nedz slikti. Iespējams, tas ir saprātīgi konservatīvs risinājums. Viens Sandis Ozoliņš ir labs; ir laba arī viena Inguna Sudraba. Bet kur ņemt vēl četrus Ozoliņus vai četras Sudrabas? Te vinnē tie, kuriem jau iepriekš ir sava kadru izlase, kas ir jau iepriekš piesaistīta politikai ar savu kapacitāti – jo vairāk tādēļ, ka tādu ļaužu, kas būtu ārpus politikas un vienlaikus ar lielu vilkmi, Latvijā ir kļuvis stipri pamaz. Pēdējos divus gadus Latvijas "nezinu/ nav viedokļa" elektorāts dikti gaidīja uz Ingunu Sudrabu, kuras perspektīvas joprojām ir neskaidras. Nez, uz ko tas gaidīs, kad Sudrabas kārts būs izspēlēta?

Treškārt, šoreiz ir vietā mazliet padomāt par t.s. grozāmajiem sarakstiem. Tas, ka deputāti arī šogad rīkos individuālās kampaņas uz savu partijas biedru rēķina, ir skaidrs jau šobrīd. Tā teikt, miegs ar aci vēlētājiem: jūs jau saprotat, tie pārējie manā partijā ir tādi pašvaki, īstais kandidāts esmu es. Skaidrs, ka t.s. grozāmo sarakstu sistēma Eiropā ir diezgan plaši izplatīta (tiesa, ne ar šādu plusu un mīnusu skaitīšanas metodi), un, vēršoties pret to, ir jābūt spēcīgiem argumentiem. Vienlaikus šeit visā krāšņumā parādās demokrātijas paradokss: no vienas puses, vēlētājiem ļoti patīk svītrot un vilkt plusus dažādiem kandidātiem – šo es apbalvošu, šo sodīšu, šo izcelšu, šo nogremdēšu. Taču, no otras puses, tas būtiski samazina partijas lomu nākamā parlamenta sastāva noteikšanā. Tam, ka Ģirts Valdis Kristovskis ir pirmajā vietā, savukārt Andrejs Mamikins – ceturtajā, patiesībā nav nekādas nozīmes. Tas nozīmē, ka partija ir tikai platforma, uz kuras katrs sarakstā iekļautais taisa savu individuālo kampaņu un runā ar vēlētājiem par kaut ko savu, nevis par kādu partijas kopīgo pozīciju. Protams, svītrot un vilkt plusus ir patīkami. Bet tad tikai nevajag sūdzēties, ka partijas mums ir tādas un šādas, ka tām nav nekādas skaidras ideoloģijas. Ja partijas ir platformas individuālajām kampaņām, tad tām nemaz nevajag skaidras ideoloģijas un programmas – to mums labi rāda ASV piemērs, kur partijām ir tieši šāda instrumentāla loma.

Ceturtkārt, minētais "Liepiņa grozījums" ir devis papildu bonusu lielajām partijām, latviešu flangā vispirms "Vienotībai", kura lielai daļai elektorāta ir kļuvusi par "there is no alternative" partiju. Šajā partijā notiek komandas "feislifts", kurš droši vien ir pamatots, ņemot vērā "Vienotības" pretenziju uz "sistēmveidojošās" partijas lomu un to jomu spektru, uz kuru partija pretendē. Protams, sarakstu atsvaidzināšanai ar RP un reģionu partiju cilvēkiem šajā gadījumā ir arī stratēģiska funkcija: partijā tiek kooptēti ļaudis, kuri citādi būtu aizgājuši kur citur – teiksim, pie Repšes – un atņēmuši "Vienotībai" balsis. Protams, ka šādam "feisliftam" ir sava cena – visiem vietas nepietiek pat sarakstos, nemaz nerunājot par sarakstu augšgaliem. Tādēļ bariņš nopelniem bagātu deputātu jau pirms kāda mirkļa uzmeta lūpu un devās citu, saprotošāku partneru meklējumos. Tas pats par sevi nebūtu nekas dīvains vai nepieņemams, taču ir vērts pievērst uzmanību veidam, kā tas tika izdarīts. Vispirms – aiziešana no partijas notiek, klapējot durvis un skaļi ķēzoties par savu partiju, kuras ietvaros deputāts ir darbojies politikā – kā "Vienotība" vai "Saskaņas Centrs". Otrkārt, ko gan citu lai šie politiķi darītu? Ikvienam politikā ir savs resurss, kas nav mūžīgs. Taču tas, kurš šajā jomā ir ienācis un padarījis to par savu "maizes darbu", tik ātri vis ārpus Saeimas darbu nedabūs. Tādēļ vienīgais, kas atliek, ir – ar savu aiziešanu taisīt šovu un runāt par ideoloģiskām domstarpībām, lai mēģinātu piesmērēties kaut kur citur, kā pie nacionāliem vai "Krievu savienības".

Pēc manas intervijas pagājušās pirmdienas laikrakstā "Diena" esmu saņēmis sūdzības par "uzbraucieniem" dažiem deputātiem. Taisnība – "nesaukt uzvārdus" manā jomā vienmēr ir bijusi ilga mūža un labas reputācijas recepte, kuru šoreiz diemžēl netiku ievērojis. Nu ko, vilks kļūst vecāks, bet ne gudrāks – tā saka latviešu sakāmvārds. Vienlaikus pieminētā tēze joprojām ir aktuāla. Vislabāk Latvijas parlamentārajā politikā tev klāsies tad, ja tu labi izskatīsies, bet nedarīsi neko īsteni politisku, neko tādu, par ko tevi varētu publiski sist. Tad tev labi klāsies un tu ilgi dzīvosi virs zemes. Tādēļ man patiesi žēl, ka 12. Saeima būs pirmais atjaunotās Latvijas likumdevējs, uz kuru nekandidēs cienījamais Dzintars Ābiķa kungs – ļoti pozitīvs cilvēks un vienlaikus minētās tēzes spilgtākais apliecinājums.

Ivars Ijabs

Ivars Ijabs ir latviešu politikas zinātnieks un publicists. Skeptisks liberālis ar "mūžīgā doktoranda" psiholoģiju. Izglītība: autodidakts. Partijas piederība: nav. 2019. gadā paziņojis par lēmumu kan...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!