Pirms aptuveni gada Bušs Hārtshorns sadarbībā ar Latvijas Jaunā teātra institūtu Rīgā vadīja darbnīcu par atgriezeniskās saites nozīmi radošā procesā, iepazīstinot vietējos skatuves māksliniekus un interesentus ar nevardarbīgām viedokļa izteikšanas un uzklausīšanas metodēm. Bušs ir viens no ievērojamākajiem Lielbritānijas laikmetīgās skatuves mākslas pārstāvjiem, kurš 40 gadus darbojies gan par kopienas mākslinieku, gan izrāžu programmu veidotāju, gan teātru un festivālu teātru māksliniecisko vadītāju. Deviņdesmitajos gados viņš bija mākslinieciskais direktors Mančestras "Green Room" teātrī – tolaik vienā no nedaudzajām vietām Apvienotajā Karalistē, kas atbalstīja novatorisku darbu izrādīšanu, vēlāk vadījis "De Beweeging" un Roterdamas festivālus, Anglijas Nacionālo dejas aģentūru "Yorkshire Dance", bet līdz 2015. gadam bijis Ziemeļeiropas lielākās dejas organizācijas "Dansehallerne" mākslinieciskais vadītājs.
Attiecības ar teātra un mākslas vidi Bušs uzsāka 1978. gadā, iestājoties Dārlingtonas Mākslas koledžā. Viņš atzīst, ka līdz tam neesot apmeklējis teātri, jo tas nav bijis viņa ģimenes interešu lokā. Bušs 10 gadus strādāja par smagās automašīnas šoferi un neplānoja saistīt savu dzīvi ar mākslu. Reiz kāds mašīnā uzņemts stopētājs, kas devās uz festivālu, viņam pastāstīja par koledžu, kura sadarbojas ar strādnieku šķiras apkaimju kultūras centriem, meklējot veidus, kā kopīgā kontekstā apvienot rūpniecības, lauksaimniecības, izglītības un kultūras jomas, lai kultūrā līdzvērtīgi būtu pārstāvētas dažādās reģiona kopienas. "Savā ziņā šī skola vispusīgākā un informatīvākā veidā nodarbojās ar jautājumu, kas man jau ilgi nelika mieru – kāda ir Roja Lihtenšteina vai Endija Vorhola mākslas darbu saistība ar manu kravas automašīnas šofera dzīvi?" stāsta Bušs.
Pandēmijas laikā Dārlingtonas koledžu absolvējušais kurss sācis regulāri sazvanīties zūmā, lai atskatītos uz četros gadu desmitos paveikto. Ikviens no viņiem pa šo laiku izvirzījies kādā sabiedrībai nozīmīgā lomā – mūks, aktieris, rakstnieks, neredzīgajiem domāta teātra vadītājs. Bušs pēc teātra namos, žūrijās un konsultatīvajās padomēs pavadītiem gadiem atkal atgriezies pie smagā auto vadīšanas, strādā par horeogrāfu mentoru un dalās pieredzē ar māksliniekiem, augstskolu pasniedzējiem, režisoriem, kritiķiem un citiem interesentiem, vadot darbnīcu "Kā sniegt un saņemt atgriezenisko saiti". Viesojoties Rīgā, Bušs arī sācis strādāt pie jauna personīgā mākslas projekta "Baltā vīrieša atzīšanās pēc 40 kultūras iestādēs nostrādātiem gadiem".
Santa Remere
Santa Remere: Kāda ir tava "atzīšanās pēc 40 institūcijās nostrādātiem gadiem"?
Bušs Hārtshorns: Es nomainīju darba nosaukumu uz "Vecs suns, jauns triks". Bet man jāatzīstas, ka šis projekts pagaidām nekustas uz priekšu. Nav ne jausmas, kad tas būs gatavs. Jo vairāk par to domāju, jo tas kļūst sarežģītāk. Man, iespējams, nāksies šo ideju nolikt malā, padzīvot kādu brīdi, nedomājot par to tik daudz, tad pieķerties un izdarīt.
Santa: Vai šo gadu laikā esi piedzīvojis lielas pārmaiņas?
Bušs: Vairākkārt mainījusies mana funkcija un arī kopējā vide. Pēc augstskolas beigšanas es uzstājos kā performanču mākslinieks, strādāju arī par režisora asistentu un tamlīdzīgi. Darbojos galvenokārt teātra jomā. Vēlāk ar dažiem citiem studentiem nodibinājām īpašvietas (site-specific) teātra grupu un sāku strādāt par kopienas mākslinieku, bet tas manī raisīja pārdomas. Piemēram – kas notiek pēc tam, kad cirks aizbrauc no pilsētas?
Santa: Jā, kas notiek pēc tam, kad cirks aizbrauc?
Bušs: Reizēm nekas daudz. Man šķita, ka vēlos palikt tikai kopienas teātra darbā, strādāt tikai šādi, bet tas nebija iespējams. Man parādījās bērni, un vajadzēja daudz izveicības, lai paralēli uzstātos, divus vakarus nedēļā strādātu ar kopienu, reizēm tiktu galā ar kādu lielāku iestudējumu mūsu dibinātajā teātrī un vēl visam pa vidu vadītu kravas auto. Bet nauda bija jāpelna – bērni jābaro. Vienā brīdī spiediens kļuva neizturams, un man nācās meklēt darbu, kurā maksātu katru mēnesi. Tā nu es devos uz "Green Room" teātri Mančestrā un drīz vien kļuvu par tā māksliniecisko vadītāju un izpilddirektoru. Es nekad iepriekš nebiju vadījis teātri, nebiju to vēlējies un arī nezināju, kā to darīt. Bet tur pastrādāju sešus mēnešus citā lomā, pavēroju, kā notiek darbs, un nejauši kļuvu par izrāžu atlases, producēšanas un teātra "darījumu" cilvēku. Mēs bijām tā sauktais "uzņemošais" teātris, kas izrāda citu darbus, nevis paši iestudē – varbūt tikai reizēm kādu Ziemassvētku izrādi. Es to saucu par teātri, jo tā bija teātra ēka, bet savā būtībā "Green Room" uzdevums bija nodrošināt vietu skatuves mākslas eksperimentiem, kas ietvēra visdažādākās lietas – mūziku, teātri, deju, komēdiju. Tā galvenais mērķis bija meklēt un atklāt jauno, novatorisko. Tādējādi esmu pavadījis ļoti daudz laika, skatoties, ko citi cilvēki rada.
Santa: Tavs uzdevums bija izvēlēties māksliniekus, kuri uzstāsies.
Bušs: Jā, mans pienākums bija atrast līdzsvaru starp publiku un piedāvājumu, ņemot vērā finanses, apmeklējumu, arī to, lai tiktu pārstāvēti dažādi mākslas veidi. Sāku pildīt šos pienākumus 1990. gada 1. janvārī. Mēs risinājām jautājumus par dažādas etniskās piederības, dzimtes identitātes un cilvēku ar invaliditāti pārstāvniecību uz skatuves – visu to pašu, par ko ir aktuāli runāt šodien.
Santa: Bet vai astoņdesmitajos un deviņdesmitajos gados tas skaitījās kaut kas jauns?
Bušs: Man šķiet, ka tas sākās astoņdesmitajos gados vai pat agrāk, bet deviņdesmitajos jau uzņēma apgriezienus. Šis fokuss tika īpaši uzsvērts Mākslinieciskās padomes (Apvienotajā Karalistē nav Kultūras ministrijas – red.) dokumentos, tā bija interesanta pāreja uz citu darbības modeli.
Santa: Tomēr, atgriežoties pie "baltā vīrieša atzīšanās" – vai uzskati, ka pret tevi bijusi citāda attieksme, jo esi baltais? Vai tev bieži nācies apzināties savu ādas krāsu?
Bušs: Jā, pilnīgi noteikti. Es jau no bērnības apzinos savas priekšrocības – iespējams, no astoņu vai desmit gadu vecuma. Es uzaugu institūcijā, kuru sešdesmitajos gados dēvēja par iestādi "grūti audzināmiem zēniem". Tur uzturējās cilvēki ar neirodažādību, autismu, sociālajām problēmām mājās. Galvenokārt bērni no strādnieku ģimenēm, un viņu vidū bija daudz tumšādaino zēnu. Es ļoti skaidri apzinājos, ka esmu privileģētā situācijā, pat ja to nesapratu tik labi kā tagad. Un tas arī bija viens no iemesliem, kādēļ izvēlējos strādāt par kravas auto šoferi – es vēlējos tādu pašu pieredzi kā citi puiši. Es zinu, ka baltā privilēģijām bija nozīme arī tajā, ka tiku pie vadoša amata teātrī. Tomēr, kad sāku tur strādāt, tā kļuva tikai un vienīgi par manu atbildību. Vienmēr esmu centies būt "sabiedrotais" (ally), kā tagad modē teikt – toreiz mēs tādu vārdu nelietojām. Mēdzu teikt, ka esmu ierēdnis, kurš strādā sabiedrības labā un cenšas ieviest reformas skatuves mākslā, lai padarītu to laikmetīgāku, novatoriskāku un atspoguļotu teātrī visu pilsētu, visu plašo Mančestru, kurā dzīvo trīs miljoni cilvēku – viņu vidū ir cilvēki ar visdažādāko ādas krāsu, sievietes, homoseksuāli cilvēki, transpersonas. Tā vienmēr bijusi ļoti daudzveidīga pilsēta. Mans uzdevums bija visiem nodrošināt skatuvi un skatītājus.
Santa: Kad tu saprati, ka citiem varētu noderēt padomi par to, kā izteikt un uzklausīt viedokli par mākslas darbu? Ka tā vispār ir problēma?
Bušs: Strādājot "Green Room" teātrī, man bieži bija sajūta, ka skatuves darbi, ko mākslinieki piedāvā publikai, varētu būt daudz labāki, ja viņi dažas lietas būtu vairāk pārdomājuši. Esmu vienmēr atbalstījis jaunus māksliniekus un viņu radošo procesu, tāpēc man šķita, ka varbūt viņiem varētu noderēt mans viedoklis… Reizēm tas tika uzklausīts, reizēm ne, bet kopumā bija sajūta, ka tādā veidā darbs var kļūt labāks. Vairākus gadus mums bija sadarbība ar Ņujorkas kompāniju "P.S. 122", kas devās tādos kā izbraukumos, kur četri vai pieci mākslinieki vienā vakarā uzstājās ar vairākiem Ņujorkā tapušiem īsformas darbiem. Es par šo situāciju aprunājos ar Marku Raselu, kurš tagad vada "Radar" festivālu, un viņš ieminējās par Lizu Lermani, kas ir izstrādājusi pati savu atgriezeniskās saites pasniegšanas veidu. Es daudzus gadu desmitus, būdams mākslinieks, biju uzklausījis viedokļus un atsauksmes par saviem darbiem, bet tikai šajā brīdī sapratu, ka tādā veidā nevis vairāk uzzināju par pašu darbu, bet gan par cilvēkiem, kuri šo atsauksmi sniedza. Manī nosēdās apziņa – es kā indivīds spēju komentēt tikai no sava skatpunkta. Divdesmit divus gadus vecam Karību reģiona izcelsmes Mančestras iedzīvotājam neizbēgami būs cits skatījums. Tāpēc es uzaicināju Lermani atbraukt uz Apvienoto Karalisti un iepazīstināt mūs ar savu metodoloģiju, un viņas tehnika tagad ir arī manas darbnīcas nodarbību pamatā. Tās centrālais jautājums ir – kā es varu palīdzēt otram cilvēkam izdarīt viņa darbu tik labi, cik viņš spēj, un pieņemt, ka tas ir viņa labākais sniegums. Pat ja tas nav tas, ko tu pats būtu vēlējies redzēt. Tā ir daļa no šīs ģenēzes.
Santa: Vai Liza Lermane šo metodi izstrādājusi tieši māksliniekiem?
Bušs: Jā, tā ir paredzēta mākslai. Viņa pati ir horeogrāfe. Es iedziļinājos šajā metodē, painteresējos arī par neirolingvistiskās programmēšanas un nevardarbīgas komunikācijas principiem, pabeidzu mācību kursu treneriem, kas var kļūt par atbalstu citu cilvēku domāšanas procesā. Tas nav domāts sava viedokļa uzspiešanai. Metaforiski to var raksturot šādi: mēs abi esam tumsā – man ir lukturītis, bet tev jāparāda, kur to uzspīdināt. Tas nav uzbrūkoši un ļauj cilvēkam saglabāt zināmu autonomiju. Es apzinos savu statusu – esmu šīs nelielās, tomēr nozīmīgās organizācijas vadītājs. Cilvēki manu viedokli uztver kaut kā citādi, bet varbūt tas ne vienmēr ir labi. Es varu palīdzēt ar padomu, kā iegūt vairāk skatītāju, bet tas var arī nedarboties. Tāds ir šīs metodes pamats.
Santa: Man ir sajūta, ka Latvijā cilvēki ir ārkārtīgi jūtīgi pret jebkāda veida kritiku un vajag uzmanīties ar to, kad un kā izteikt komentārus.
Bušs: Mākslas veidošana ir saistīta ar komunikāciju. Tāpēc ir svarīgi ik pa laikam pārbaudīt, ko tu vēlies pateikt ar savu darbu. Mākslas darba tapšanas procesā ir svarīgi aprunāties ar citiem cilvēkiem par to, ko tu komunicē. Manuprāt, to var darīt jebkurā darba izstrādes posmā, bet vislabāk tad, kad mākslinieks ir spējīgs kritiku uzklausīt – tāpēc ir svarīgi pārliecināties, vai viņš to grib.
Santa: Bet kā tas izpaužas praksē? Piemēram, es gribu taisīt projektu par menstruācijām – radīt telpu, kurā menstruēt. Es pastāstu to draugiem, un viņi saka – izklausās drusku riebīgi. Vai arī – izklausās pēc stulba joka. Tad es padomāju – nu, jā, nav forša ideja, un netaisu to.
Bušs: Bet tu pati piešķir nozīmi šiem viedokļiem. Es savās nodarbībās mēdzu teikt – viedoklis ir kā dibena caurums, mums katram tāds ir. Visiem ir viedoklis. Bet ir svarīgi atcerēties, ka tie ir tikai viedokļi un tu pati nosaki, ko ar tiem darīt. Tu vari tajos ieklausīties un ņemt vērā vai arī noraidīt. Tas ir tavā ziņā. Tu vari tos izmantot savā labā, uzdodot papildinošus jautājumus – kāpēc tev tas šķiet riebīgi? Kas tieši tev tajā liekas riebīgs? Man viena no lielākajām problēmām mākslas vidē šķiet tā, ka mākslinieki nepietiekami izrāda interesi par savu darbu. Bet ir svarīgi to attīstīt, uzdot apkārtējiem vairāk jautājumu par to. Man nav obligāti jācenšas atspēkot citu viedokli. Jāatceras, ka cita cilvēka viedoklis neko nepastāsta par tevi vai tavu darbu, tā ir viņa reakcija uz tavu darbu.
Kā es stāstu darbnīcas dalībniekiem – mēs parasti visus viedokļus uzņemam šeit (rāda uz sirdi). Bet tas ir sasodīti sāpīgi! Jāieraksta savā apziņā, ka tad, kad kāds izsakās par tavu darbu, viņš nekritizē tevi, bet kaut kādu fiziski pastāvošu lietu. Uzklausot otra viedokli, vienmēr jāuzmanās, kur tu to uzņem. Noliec to vietā, kur vari uz to paskatīties. Mēģini saglabāt kaut kādu objektivitāti.
Santa: Principā tava darbnīca ir domāta māksliniekiem, kuriem bieži sanāk uzklausīt viedokļus par savu darbu.
Bušs: Un kuriem interesē šie viedokļi. Atbildot "man gan šī ideja neliekas pretīga", tu sāc taisnoties un nedod iespēju darbam pilnveidoties. Ja tu ieņem statisku nostāju "es to darīšu tik un tā – patīk citiem vai ne", tu liedz sev ieraudzīt citu cilvēku viedokļus un iespēju radīt labāku mākslu.
Santa: Bet reizēm mākslinieks pret savu darbu izturas kā pret miesīgu bērnu.
Bušs: Bērns ir bērns, un projekts ir projekts. Tas neesi tu. Es domāju, ka ir jāsaglabā interese par dažādiem viedokļiem, jābūt atvērtam tiem. Cilvēki, kas nodarbojas ar mākslu, nostāda sevi ievainojamā pozīcijā. Ja ir grūti uzklausīt kritiku, tad iemācies tikt ar to galā labāk! Vai arī atzīsti, ka šis darbs nav tev, tu neesi īstajā vietā. Tas ir, kā gribēt kļūt par profesionālu sērfotāju, bet baidīties saslapināties. Tad tu gluži vienkārši nevari nodarboties ar sērfošanu.
Santa: Vai tiešām būt māksliniekam nozīmē izlikt sevi par dzīvo mērķi pūļa viedoklim un būt gatavam saplosīšanai?
Bušs: Savā ziņā jā. Tas nozīmē uzņemties atbildību par to, ka esi izgājis publiskā telpā. Jo mākslinieks paziņo – man ir kas sakāms. Nu, labi, tad saki! Reiz mani uzaicināja novadīt nodarbību koledžas audzēkņiem. Pēc skolas beigšanas daži no viņiem gribēja veidot paši savus darbus. Es viņiem teicu: "Es jums piedāvāju šādu darījumu – nāciet šurp, bet vispirms samaksājiet man 10 eiro, tad apsēdieties, aizverieties, es izslēgšu gaismu, un jūs stundu uz mani skatīsieties." Iestājās klusums. Daži teica – nu, jā, es par to nebiju padomājis… Bet varbūt ir vērts par to padomāt. Manuprāt, ja tu aizņem vietu publiskajā telpā, tev ir jāuzņemas atbildība par to. Es iesaku tam pieiet ar interesi, saglabājot vēlmi uzzināt vairāk par citiem cilvēkiem un par to, kā veidojas viņu skatpunkts. Manuprāt, tieši zinātkāres trūkums, neinteresēšanās citam par citu ir cēlonis milzīgajai pasaules sašķeltībai, šiem krasi nodalītajiem "pareizi" un "nepareizi", kam nav nekā daudz pa vidu. Bet man liekas, ka pa vidu ir ļoti daudz kas! Un tas ir saistīts ar spēju saprast citus cilvēkus, izprast otra cilvēka perspektīvu. Kā arī spēju atzīt, ka, nodarbojoties ar mākslu, tu padari sevi ievainojamu.
Santa: Bet kā ar kopienām un sabiedrības grupām – sievietēm, minoritāšu grupu pārstāvjiem –, kuri tradicionāli nav sevišķi pašpārliecināti? Kā veicināt viņu pārstāvniecību publiskajā telpā?
Bušs: Viņus atbalstot un iedrošinot. Manuprāt, šis process sākas ar jautājumu – ko tu vēlies? Treneru vidū ir populārs piemērs – kādam trūkst drosmes norunāt monologu izrādē un viņš saka: "Es to nespēju, Santai tas sanāktu daudz labāk." Un treneris saka – parādi, kā Santa to darītu! Un cilvēks parāda, tādā veidā sev apliecinot, ka spēj to izdarīt, pat ja viņš to dara tā kā Santa. Tāpēc ir svarīgi noskaidrot cilvēka vēlmes. Šo mācību galvenie jautājumi ir: ko tu vēlies? Kā tu zināsi, ka esi to sasniedzis? Ko tu esi gatavs darīt, lai to sasniegtu? Ko tu neesi gatavs darīt, lai to sasniegtu? Šo četru jautājumu atbildēšana var aizņemt veselu stundu. Darbnīcā mēs bieži redzam, ka parasti cilvēks pats traucē sev sasniegt vēlamo. Tu nevari otram iedot pašpārliecinātību. Varbūt dažiem tas tā strādā, bet es neesmu nekāds super-guru. Ir jāsaprot, ka daži cilvēki to nespēj – varbūt viņi ir pārāk kautrīgi, viņiem nav tik daudz enerģijas vai šis nav īstais brīdis.
Santa: Vai atgriezeniskā saite par redzēto mākslas darbu jāsniedz noteiktā strukturētā veidā?
Bušs: Vajadzētu skaidri norādīt, ka runa būs tikai par cilvēka izdarīto darbu un ka šis ir tikai mans viedoklis. Piemēram: "Man ir viedoklis par tavām datora austiņām, vai vēlies to dzirdēt?" – "Jā, lūdzu." – "Tev tās patiešām piestāv." Šādi es konkretizēju, par ko izteikšu viedokli, un noskaidroju, vai otrs vēlas to uzzināt.
Santa: Nevajadzētu vienkārši tāpat cilvēkam teikt: "Linda, tu nu gan esi uztaisījusi pretīgu izrādi!"?
Bušs: Nē, cik tieši rupji tas būtu? Tev vajadzētu pamācīties pie manis darbnīcā. Šo metodi vislabāk iemācās, darot un mācoties apzināties, ko un kā tu saki. Ir svarīgi parūpēties par to, lai otrs tevī ieklausās, citādi tā ir velta enerģijas šķiešana. Kad esi izgājis treniņu, tu jau labāk jūti ritmu un vari sarunu risināt arī bārā pēc izrādes. Es varētu tad teikt – "Čau, čau, Santa! Paldies tev par šī vakara izrādi." Tu atbildētu: "Paldies." – "Vai vēlies dzirdēt manu viedokli par to, kā jūs izmantojāt dūmus izrādē?" – "Nē, šobrīd esmu vēl pārņemta ar to visu, bet mēs varētu aprunāties rīt" vai arī "Nē, mani neinteresē tavs viedoklis par dūmiem", vai arī "Jā, es labprāt uzzinātu, ko tu par tiem domā." Tā mēs nonākam līdz vietai, kur es varu izteikt savu viedokli – esmu palūdzis tev atļauju. Bet mēs nesakām tādas lietas kā "tas bija ļoti labi" – tas ir pārāk nespecifiski. Ko vispār nozīmē "labi"? Labi salīdzinājumā ar ko? Vai "slikti". Varbūt bija, varbūt nebija slikti – tās ir tavas vērtības.
Santa: Bet ja kāds tviterī jau paspējis ierakstīt par tavu izrādi? Vai jūs darbnīcā runājat par to, ko darīt ar šīm reakcijām?
Bušs: Es tvitera komentārus neņemtu vērā. Tā ir ļoti toksiska vieta, un viedokļi tur parasti nav sevišķi gudri. Es nemeklētu tviterī atgriezenisko saiti. Bet vēlreiz – ja tu vēlies dzirdēt atsauksmes, tev arī jāsaprot, vai vēlies tās dzirdēt par savu ego vai savu darbu.
Santa: Tomēr reizēm tieši tviterī kritisks viedoklis par tavu darbu uzsāk patstāvīgu dzīvi un tam pat var nebūt sakara ar darba ideju.
Bušs: Nav ne jausmas, ko ar tiem iesākt, tā nav atgriezeniskā saite, tas ir nosodījums. Tad ir divas iespējas – vai nu atrast veidu, kā uz to atbildēt pašam, vai palūgt padomu cilvēkam, kas nodarbojas ar sabiedriskajām attiecībām, vai arī ignorēt tos komentārus.
Santa: Vai atgriezeniskās saites metodi var izmantot tikai mākslinieki vai jūs mācāt to arī plašākai publikai?
Bušs: Esmu piedāvājis publikai noskatīties kādu izrādi un pēc tam izteikt viedokli par darbu, kas vēl tikai top. Tad cilvēks, kurš to rīko, paskaidro auditorijai: šovakar jums ir īpašs uzdevums – palīdzēt māksliniekam pēc iespējas labāk izdarīt savu darbu. Un izrādes beigās mākslinieks jums uzdos dažus jautājumus. Ir svarīgi pagriezt to otrādi. Nevis publika uzdod jautājumus, bet mākslinieks.
Santa: Nesen kādā starptautiskā projektā mums gadījās konfliktsituācija – viena grupa nosauca otras grupas darbu par garlaicīgu un tas noveda pie tā, ka daži dalībnieki izdzēsās no čata un beigās darbs palika neizdarīts.
Bušs: Atkal jau problēmas sakne ir tajā, ka komunikācija pārtrūka. Mēs nonākam turpat, kur sarunas sākumā. "Tu man saki, ka mans darbs ir garlaicīgs? Ko tu vēlētos citādi? Ko tur vajadzētu vairāk vai mazāk, lai tas nebūtu garlaicīgs?" Tā vietā, lai aizrautos ar vārdu "garlaicīgs", labāk runājiet par to, kā to uzlabot.
Santa: Tas nozīmē, ka ikreiz, kad tevi kāds kritizē, būtu svarīgi pajautāt, kāpēc un ko viņš vēlētos mainīt?
Bušs: Bet uzmanies no vārda "kāpēc". Tas ir neirolingvistiskās programmēšanas padoms. Kad tu kādam pajautā "kāpēc", viņš uzreiz neapzināti uztver, ka ir kaut ko izdarījis nepareizi. Viņš ieņem aizsardzības pozu, sāk taisnoties un neko no tā neiemācās. Tikai sāk rakties dziļāk, taisnojoties – "es tā darīju, jo es tam ticu…" Labāk "kāpēc" nomainīt uz "kas" un "kā". Kas tev šķita garlaicīgs? Vai viss bija garlaicīgs? Ko tu gribētu redzēt vairāk vai mazāk? Tikai tā var tikt līdz jautājumam – kas šo darbu padarītu aizraujošāku? Es neesmu drošs, vai sociālie tīkli un čata platformas, kur cilvēki sūta komentārus šurp un turp, ir piemērots formāts šādai sarunai, jo tas noņem atbildību. Ir viegli sēdēt un iekomentēt – "tas bija garlaicīgi". Jo tā nav taisnība – man tas likās garlaicīgi. Darbnīcas ievadā es parasti paskaidroju, ka atgriezeniskā saite nav nedz diskusija, nedz analīze vai kritika.
Santa: Atgriezeniskā saite nav kritika?
Bušs: Ne manā izpratnē. Tā nav arī saruna. Ar laiku cilvēki iemācās to uztvert, un tas notiek ātri – īsi un kodolīgi. Citreiz man kāds jāattur no tālākas sarunas – nē, tev nav jātaisnojas. Vienkārši paklausies, tavs mākslinieka uzdevums ir uzklausīt viedokli, nevis skaidroties. Paklausies un padomā. Mērķis nav mainīt otra cilvēka domas. Tam ir jānāk darba iespaidā.
Vienam manam draugam, universitātes pasniedzējam, reiz kāds mākslinieks teica: "Es negribu nākt pretim skatītājam." Un viņš atbildēja: "Interesanti gan, skatītāji interesējās par tavu darbu, nolīga aukli bērnam vai sunim, iekāpa personīgajā vai sabiedriskajā transportā, atbrauca, nopirka dzērienu bārā… Viņi jau diezgan lielā mērā ir panākuši pretim tev." Arī māksliniekam ir jānāk pretim skatītājam, lai palīdzētu piedzīvot savu darbu. Tāpēc ir svarīgi uzklausīt atsauksmes darba tapšanas procesā.
Santa: Vai tavi padomi, metode vai līdzekļi var noderēt arī mākslas kritiķiem?
Bušs: Arī kritiķi mēdz apmeklēt manu darbnīcu. Viņiem mēdz būt diezgan interesanti. Es domāju: daudz kas ir atkarīgs no tā, kā kritiķis uztver savu funkciju. Vai viņa uzdevums ir palīdzēt māksliniekam tikt pie labāka rezultāta? Būt par filtru, kas palīdz publikai saprast, ko apmeklēt? Parādīt savas zināšanas?
Santa: Man personīgi kritika nozīmē vairākas lietas. Pirmkārt, man liekas, ja cilvēks ir gadu vai ilgāk rakstījis grāmatu, viņš grib zināt, vai kāds to ir izlasījis un ko no tās uztvēris. Viss, ko es varu piedāvāt, ir godīgs personīgais viedoklis – kā es par to jutos. Cits uzdevums ir informēt cilvēkus. Tie, kam varbūt ir līdzīga gaume un kam citkārt patīk lietas, kas man ir patikušas, šādā veidā var pieņemt lēmumu doties uz to vai citu pasākumu.
Bušs: Izklausās saprātīgi. Izteikt godīgu viedokli par savu personīgo pieredzi – ko vēl vairāk varētu izdarīt? Man liekas adekvāti, ja kāds pastāsta, kur bijis, ko sajutis, vai to ieteiktu vai neieteiktu citiem – varbūt pabrīdināt tos, kuri baidās, teiksim, no geju vai kādas citas tēmas. Un cilvēks, kurš to lasa – mākslinieks vai skatītājs –, pats izlemj, kā ar šo informāciju rīkoties. Strādājot laikrakstā vai žurnālā, tu darbojies kultūras industriālajā kompleksā, kur līdzīgi kā rūpnīcā katrs pilda kādu lomu vai uzdevumu un katram pret to ir sava attieksme. Kāds teiks – ko gan tie kritiķi saprot? Kāds varbūt ņem vērā. Ja būsi pateicis kaut ko nejauku, teiks, ka tu esi dirsa. Esmu pārliecināts, ka tu neesi dirsa.
Santa: Ā, nē, kā kritiķei man nav problēmu ar to, ja mani kāds nosauktu par dirsu, jo es esmu aiztikusi sveša cilvēka darbu. Par mākslas darbu gan laikam uzklausīt nežēlīgu kritiku ir grūtāk.
Bušs: Tā kā mana dzīve pamazām iet uz beigu pusi, es jūtu tādu kā svētceļnieka pienākumu padalīties ar savām zināšanām. Un tās ir pavisam vienkāršas – katram pašam jāatbild par savu uztveri. Jāsaprot, ka tu ar citu viedokļiem vari rīkoties pēc sava prāta. Tu esi tas, kurš piešķir nozīmi pateiktajiem vārdiem. Kādam var likties – viņš 50 gadus ir skatījies izrādes, viņš nu gan noteikti zina kaut ko par to. Jā, varbūt viņš zina, bet viņš nav tava auditorija. Es neesmu divdesmitgadīga Lietuvas lauku puiša izrādes skatītājs. Tev ir jāsaprot, kura skatītāja viedokli ņemt vērā.
Santa: Profesionālie kritiķi, kas labi raksta, bieži ir jau gados, savukārt jaunajiem recenzentiem ir grūtāk sevi pierādīt.
Bušs: Tā ir pasūtītāja atbildība. Manam draugam ir piecpadsmitgadīgs nebinārs bērns, kurš lieliski prot pastāstīt par redzētajām filmām un izrādēm. Es viņu pastāvīgi mudinu pierakstīt un publicēt savu viedokli. Mums ir ļoti svarīgi dzirdēt jaunās balsis, jo viņi nosaka nākotnes piedāvājumu.
Ar vecumu ir tā – un šeit atkal sanāk atgriezties pie sarunas sākuma – vai vecam sunim var iemācīt jaunus trikus? Ikreiz, atskatoties pagātnē, šķiet, ka viss ir bijis labāk. Divdesmit gadu vecumā tev šķiet, ka tu esi no jauna izdomājis seksu un izgudrojis performanci… Bet tā nav. Reiz deviņdesmitajos gados teātra kompānijai "Forced Entertainment" [1] mākslinieciskā padome neiedeva naudu, jo kāds vecāka gadagājuma komisijas loceklis teica: "Es to visu jau esmu redzējis septiņdesmitajos." Uz ko es centos iebilst: "Bet tie, kuri ir jaunāki par četrdesmit gadiem, to nav redzējuši septiņdesmitajos." Tā ir paaudze, kas runā pati ar sevi, bet ne vienmēr ar jums. Man šķiet, ka mums būtu mērķtiecīgāk jāizvēlas, ar ko vēlamies runāt un kādā veidā mūsu darbs viņus uzrunā.
[1] Pēdējo desmitgažu ietekmīgākā un visvairāk apbalvotā britu teātra grupa.
13