Foto: "Unsplash"
 
Proza
20.03.2020

Burti

Komentē
1
Saglabā

Stāsts publicēts Jāņa Joņeva jaunajā stāstu krājumā "Tīģeris".

"Lai ko dari, dari to mīlestības dēļ."
Džims Bačers

Kāds mans draugs izgudroja jaunu rakstību. Vai uzrakstīja dzejoli, kā to ņem.

Viņu sauc Ervīns, un viņš ir liels lasītājs, to vien dara, kā skatās grāmatā vai ekrānā. Kādu dienu Ervīns neapdomīgi izgāja ārā un devās uz veikalu. Viņš mirkšķināja acis lielajā pasaulē un ierasti meklēja burtus. "Galu galā," viņš sprieda, "pasaule ir labākā grāmata. Tā teikts Talmūdā!" Taču tur bija tikai saule, suņi, cilvēki. Ervīns pēkšņi atcerējās semināru Akadēmijā. Bībers teica:

– Šodien gribu dzirdēt, ko esat izlasījuši. Visi grib bīdīt gudrus tekstus, bet lasīt negrib.

Un viņš tieši toreiz, tieši to vienu reto reizi neko nebija izlasījis. Un tā bija tāda pati saulaina diena.

Iegājis veikalā, viņš sameklēja kabatā to, ko viņam patiešām vajadzēja lasīt, iepirkumu sarakstu smalka ēdiena receptei. Nemaz nebija tik grūti. Olas viņš atrada, tāpat baklažānus, tikai topinambūrs palika nezināms. Nekas, pietiks.

Pie kases sēdēja meitene. Viņa nopīkstināja olas un, paņēmusi slaidajos pirkstos baklažānu, aplūkoja to ar neviltotu interesi. Tad atvēra un sāka šķirstīt preču katalogu. Apstājās pie cukīni, salīdzināja, devās tālāk. Arī ne gurķis. Kā sauca šo lietu?

– Baklažāns! – gribēja teikt Ervīns, taču nespēja.

Viņu bija pārņēmusi kautrība. Neraksturīga, vispār internetā viņš bija ass diskutētājs, taču tagad viņš nespēja pateikt šo vienu vārdu.

Meitene neapzināti, kā to aizdomājoties dara bērni, pielika baklažāna galu pie lūpām. Tas izskatījās amizanti un valdzinoši. Tad viņa attapās, nosarka, paskatījās Ervīnā milzīgām acīm un uzspieda kases lodziņā "topinambūrs". Ervīns maksāja un meklēja ar acīm meitenes vārdu. Uz viņas krūtīm, uz plāksnītes, piestiprinātas pie formas jakas, bija rakstīts: "Mācos."

Nākamajā dienā viņš devās iepirkties jau ar entuziasmu, un, kad viņš tuvojās veikalam, tajā dega tikai viņam vienam redzama gaisma. Vai meitene tur šodien ir? Vai nav atlaista?

Nē, ieejot viņš redzēja, ka viņa ir turpat, savā sarkanajā formas jakā, un Ervīnu pārņēma iedvesma.

Varbūt viņš juta radniecību viņas nedrošībā un mulsumā. Varbūt viņu izaicināja paša negaidītais samulsums. Šodien viņš veidos citu iepirkumu sarakstu. Viņš uzmanīgi apstaigāja plauktus un šķendējās par "Mego" ierobežoto piedāvājumu. Viņš nonāca pie kases uztraucies kā skolā un kopā ar meiteni lasīja kases ekrānā:

            Dzirkstošais vīns "Mezzo"
            Glāzes, 2
            Rozes sarkanas
            Svece kapu     

Tas bija romantiskākais, ko šeit varēja atrast. Taču meitenes acis neteica neko, un lūpas izrunāja vārdus:

– Piecpadsmit eiro un desmit centi.

Viņa nenolasīja Ervīna aicinājumu. Viņš nolaida acis zemāk un piesarka, it kā negaidīti būtu pavēries logs, pa kuru viņš centies ielūrēt. Plāksnīte uz viņas krūtīm tagad nesa vārdu "Anna".

Mājās Ervīns dzēra vīnu un domāja, kāpēc Anna uz šo romantikas izvirdumu savā priekšā nereaģēja kaut vai ar smaidu. Vai, iegūstot vārdu, viņa bija ieguvusi emocionālu neatkarību? Varbūt viņai nepatika kapu svece? Tā izskatījās gluži labi, nekādu aizdomu, bet kases monitoru nepiemānīsi. Taču citas veikalā nebija.

Bet vispār – kāpēc gan Annai vajadzēja jebkā reaģēt? Viņa taču varēja padomāt… Viņam vajadzēja atrast citu, tiešāku sarunas kanālu.

Viņš ierakstīja "Anna" Facebook meklētājā. Sākumā paļāvās uz veiksmi, tad uz savu neatlaidību, taču nekas nenostrādāja. Tur bija pārāk daudz Annu, kas skatījās kadrā caur puķēm, caur grimasēm, no jahtas. Un ja nu viņa sevi ierakstījusi kā Anniņu? Nē, arī šis nebija pareizais ceļš. Anna nav jāmeklē Facebook, viņa ir tepat, Ervīna priekšā.

Arī nākamajā dienā viņa bija Ervīna priekšā. Viņam mazliet drebēja rokas, tāpēc izkrita monēta, aizripoja aiz kases. Anna noliecās, un Ervīns caur brillēm, caur atmosfēras slāni, caur formas biksēm redzēja viņas biksītes. Tām bija romāņu burta rēdzes forma. Taču pateikt tāpat viņš spēja tikai: – Paldies.

Mājās viņš izdomāja sev attaisnojumu. Vienkārša saruna starp viņiem nebija iespējama. Tur bija profesionālo attiecību šķērslis. Var iepazīties ar bārmeni, kad tevi tur un attaisno četras skrūves. Grūtāk ar medmāsu, uzsmaidi viņai ar asiņaini siekalainu muti. Pavisam neiespējami ar pārdevēju, pērkot 10 olas. Tu esi viens no ikdienas tūkstoša, nelietīgi būtu viņu nogurdināt ar komplimentiem. Turklāt aiz tevis stāv citi, ar kokteili "14", ar saldējumu, ar gaļu, un viņi negaidīs. Te bija arī sociālais šķērslis. Viņa ir pārdevēja. Viņu neinteresē šis mīklainais personāžs ar šķībām brillēm. Viņi nekad nesatiksies citur, viņu ceļi nekrustosies, viņš nezina to, ko zina viņa, viņu neinteresē tas, kas patīk viņai. "Privātā Dzīve" pret "Ilustrēto Zinātni", Just pret "Čomski". Viņu starpā ir pieņēmumi. Viņš jau ir pieņēmis to, kāda viņa ir, un nespēj tikt tam pāri, un viņam pašam par to ir kauns. Tāpēc nav iespējams, ka viņš Annu uzrunātu.

Tās ir divas pasaules, tālas un nesavienojamas. Veikals ir viņu vienīgā saskarsmes vieta.

Un Ervīns atkal klīst pa veikalu. Viņš droši vien to pazīst tikpat labi kā atlaides meklējoša pensionāre. Apkārt svaigu un lētu produktu tūkstoši, viņš ir kā Ādams Paradīzē, ņem, ko vēlies, bet viņš meklē vārdus. Viss viņam atgādina Annu. Lūk, persiks kā Anna. Šņabis kā Anna. Ananass kā viņa. Kad portugāļi sasniedza Amerikas, viņiem šķita, ka ir atraduši Paradīzes vārdu. Viņi viegli atrada tam pierādījumus. Indiāņi teica, ka šo kronēto augli sauc ‘ananas’, un gudrais mūks tur izlasīja evaņģēlija rindu: "Anna nascitur…"

Tad Ervīns ierūcās. Un metās atpakaļ pie plauktiem. Tagad viņa kustības vadīja noteikta ideja. Tas negāja ātri, tomēr cilvēks uzvar nesakārtoto kosmosu, un Ervīns devās pie kases. Tur viņš izpelnījās aiz muguras stāvošo nosodījumu, jo izlika savus pirkumus garā rindā – viņam bija svarīga secība. Uztraukumā atmiņā uzzibēja vārds "akrostihs". Dzejolis, kura rindu pirmie burti, lasot no augšas uz leju, veido vārdus. Kaut ko Bībers bija iemācījis.

Ervīns un Anna abi skatījās kases monitorā, kur parādījās pirkumu saraksts:

            Ananass
            Nektarīni
            Nutella, šokolādes krēms
            Aprikozes

Ervīns jutās ģeniāls. Anna pacēla pret viņu neizdibināmu skatu un nosauca cenu. Ervīns vīlies soļoja mājup. Mērcējot nutellā nektarīnu, viņš atkal domāja, ko šoreiz izdarījis nepareizi? Nē, viss bija pareizi, ir tikai jāturpina. Viņš atgriezās veikalā, atgriezās pie kases, un uzmanīgi lika uz letes:

            Alus "Cēsu"
            Nēģis "Carnikavas"
            Nazis, pavāra
            Asinsdesa

Te viņš iepauzēja, noklepojās, turpināja likt preces:

            Eklērs
            Seleriju kāti

Iepauzēja, it kā aizdomājies.

            Trauku mazgāšanas līdzeklis Fairy
            Etiķis, galda
            Vīns Gato Negro
            Ikri, sviestmaižu

Atkal apstājās uz mirkli.

            Majonēze
            Īlens, saimniecības
            Lečo, bulgāru Veres
            Ukraiņu borščs Frozana

Aiz muguras jau burkšķēja gluži nīgri. Bet Ervīns skatījās Annai acīs un smaidīja, drosmīgs un atjautīgs jauns cilvēks, pārvarējis visus šķēršļus. Anna nosauca cenu, ne mazo. Ervīns streipuļoja mājup.

Tālāk mana drauga dzīve aizgāja pavisam šķērsām. Viņš rakstīja Annai arvien garākas un skaistākas vēstules. Tēriņi kļuva ievērojami, māju piepildīja nefunkcionāli produkti. Dažkārt Ervīns kļuva nesavaldīgs, rupjš un, ļauni smaidot meta, uz lentas dateles, ikrus, rutkus, sarkanvīnu un ābolus. Anna neko neatbildēja. Citkārt viņš ļāvās greizsirdībai, lūrēja, ko pērk citi, taču tur bija tikai:

            Pelmeņi Dymov Omskie
            Alkoholisks kokteilis “Cēsu”

vai

            Kaķu barība Royal 2 kg
            Alus Tri tolstjaka

Ervīna mājās valdīja pūstošu produktu tvans. Līdzekļu kļuva mazāk, un vēstules kļuva īsākas. Ervīns vairs neuzdrošinājās skatīties Annai sejā, skatījās tikai uz plāksnīti ar viņas vārdu, vienīgo, kas viņu vēl turēja šajā pasaulē. Anna, vienmēr Anna. Bet tagad formas jakas rāvējslēdzējs bija pavilkts uz leju, atsedzot kakla bedrīti. Citreiz jakas rāvējslēdzējs bija slīdējis vēl zemāk, skatam atklājās balts krekliņš ar zīmējumu. Nākamreiz rāvējslēdzējs bija kritis lejup kā zvaigzne, pāršķeļot formas jaku visā garumā un atklājot visu, ko tā slēpa, bet tur nebija nekā, tas ir, tur nebija ne t-krekla, ne blūzes, nekā, tur bija tikai visa Ervīna dzīve, kaila un pulsējoša, taču viņam nebija laika to ievērot, viņš skatījās, vai produkti ekrānā parādās pareizajā secībā.

Nauda beidzās. Ervīns klīda pa veikalu meklēdams un neko neatrazdams. Veikals bija tukšs, it kā visa pasaule būtu atmetusi ar roku jelkādiem centieniem. Ervīnam sanāca paņemt tikai vienu kartupeli un ābolu. Ar šo īso vēsti viņš devās pie letes, sasprindzināja savas iekaisušās acis, bet tur bija rakstīts "Bogdans". Ervīns paskatījās plašāk, jā, tur tiešām sēdēja smaidīgs vīrs, aizņemdams visu kases telpu, kur Anna varēja dejot, ja būtu vēlējusies.

– Kur ir Anna? – jautāja Ervīns. Tā neklājas veikalā darīt, taču vārdi plūda dabiski, brīvi.

Bogdans paskatījās un teica:

– Man jums nevajadzētu atbildēt. Bet viņa ir atlaista!

– Kāpēc?

– Hā! Viņa kļuva pārāk koķeta.

Bogdans, šķiet, runāja ļoti labprāt. Bet Ervīns neticēja:

– Anna? Nevar būt!

– Jā, jā! Viņa sāka ģērbties arvien piedauzīgāk. Tas neatbilda mūsu veikala noteikumiem.

Ervīnam atkal trūka vārdu, viņš tikai atkārtoja: – Nevar būt!

– Jā, jā! Tieši vienam pircējam viņa uzmācās. Vadība skatījās videoierakstus. Ar pārējiem klientiem viņa bija pavirša, bet tam vienam viņa grozījās priekšā kā jukusi.

– Kuram vienam!

– To es jums nedrīkstu teikt.

Ervīns paliecās uz priekšu, kā posdamies kaut ko darīt, bet Bogdans patiesā nožēlā raustīja plecus: – Un es tiešām nezinu. Man neparādīja.

– Kur tagad ir Anna?

– Atkal nezinu! Iesēdās savā sistajā auģikā un aizbrauca kā jukusi.

Ervīns nopūtās, pasmaidīja.

– Bet kā citādi, Bogdan? Kā patīk jaunais darbs?

Bogdans smaidīja:

– Patīk! Es jau agrāk strādāju, pirms mani pārcēla uz noliktavu. Man patīk ar cilvēkiem! Žēl tikai, ka maz kuri grib runāt. Jūs – pavisam cita lieta!

Ervīns paklanījās un devās uz durvīm.

– Bet kā tad kartupelis? Kā tad ābols?

– Lai paliek tev, Bogdan. Visu labu!

Izgājis ārā, viņš nezināja, kurp īsti doties. Uz veikalu vairs ne. Mājās arī vairs ne. Viņš apstājās ielas vidū un domāja.

Likumsakarīgi, ka viņu notrieca auto. Ervīns atjēdzās slimnīcā. Pie gultas stāvēja māsiņa un teica: – Ervīn, neuztraucieties! Ar jums nekas traks nav noticis. Es aplūkošu jūsu brūci, kas ir drīzāk nobrāzums.

Un tā viņa arī darīja. Pavisam parasts nobrāzums. Ja neskaita ko neparastu. Vai mašīnas numura zīme būtu trāpījusi šajā vietā un veidojusi tādu nospiedumu? Uz cietušā kājas varēja salasīt divus burtus: – JA.

Tēmas

Jānis Joņevs

Jānis Joņevs mācījies Latvijas Kultūras akadēmijā. Šobrīd strādā reklāmas nozarē. Atbalsta futbola klubu "Tottenham Hotspur". Grāmatas "Jelgava 94" autors.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!