Juris Zvirgzdiņš
Izdevniecība "Pētergailis", 2013
Šajā grāmatā Juris Zvirgzdiņš ļauj arī lasītājam iejukt raibajā pūlī starp indiāņiem, izceļotājiem no Eiropas uz Jauno pasauli, dažādiem ASV prezidentiem, ērgļiem, bruņurupučiem, suņiem, kaķiem, lāčiem un meitenēm no pasaules vēsturē pazīstamām ģimenēm, kā arī izjust Amerikas krāsas, skaņas, ļaudis, ko ilustrācijās attēlojis pazīstamais mākslinieks Henrihs Vorkals.
2013. gadā Juris Zvirgzdiņš saņēma Starptautisko Baltijas Jūras reģiona Jāņa Baltvilka balvu par trīs grāmatām bērniem, no kurām viena bija arī "Seši stāsti par ASV vēsturi".
Interneta žurnāla "Satori.lv" sadaļas "Ar bērniem" lasītājiem piedāvājam vienu no grāmatas "Seši stāsti par ASV" vēsturi nodaļām – Bruņurupuča Tontona stāstu –, cerot, ka tas kādu iedvesmos izlasīt visu grāmatu.
Es piedzimu Džordžijas pavalstī, un drīz vien mani savā apgādībā ņēma Semjuels. Viņam toreiz bija trīs vai četri gadi, un viņš bija bārenis. Kā es vēlāk uzzināju, Džordžijā dzīvoja cilvēki gan ar baltu ādas krāsu, gan ar tumšu. Melnādainie bija balto cilvēku vergi, viņus kā meža zvērus bija sagūstījuši Āfrikā, kuģos atveduši uz Ameriku, tur vergu tirgos viņi tika pārdoti uz dienvidu pavalstīm, kur strādāja plantācijās, audzējot kokvilnu, rīsus un tabaku. Vergus drīkstēja pērt kaut līdz nāvei, pārdot, pat ja tika šķirtas ģimenes.
Tālu ziemeļos atradās brīvās pavalstis, kur verdzība bija aizliegta. Par to melnādainie vergi, kurus baltie nicīgi sauca par nigeriem, runāja tikai čukstus. Nereti bija bēgšanas gadījumi, izbēgušos tvarstīja ar suņiem, un notvertos nežēlīgi pēra.
Kādu dienu, kad neprātīgi cepināja saule, vergs Toms, aizsūtīja Semjuelu pēc ūdens. Ielicis mani savā azotē, viņš devās ceļā. Kad mēs, nesdami izdobtu ķirbi ar ūdeni, atgriezāmies, mums ceļu aizšķērsoja vergu uzraugs zirga mugurā ar pātagu rokā.
— Nu! — ierēkdamies viņš izsita Semjuelam no rokām trauku ar ūdeni.
Pātaga viņa rokā dejoja pa Semjuela muguru, pāris cirtieni trāpīja arī pa manām bruņām. Es iesmējos, jo bruņas bija biezas. Taču drīz vien smiekli aprāvās, es ieraudzīju sava drauga asiņojošo muguru Piesteidzās Toms un centās mūs aizsargāt. Tas uzraugu satracināja vēl vairāk, viņš nosvilpās, un tūdaļ atskrējušie suņi metās virsū Tomam.
Varbūt pietiks? — nošņācās piejājušais plantācijas īpašnieks.
Suņi tika aizvākti, uzraugs sūdzējās vergturim par Toma un Semjuela nekaunīgo izturēšanos, tie neesot pat cepures noņēmuši, viņu ieraugot.
— Nu, to milzeni, — saimnieks norādīja uz zemē gulošo Tomu, — sen bija laiks pārdot, bet šis, — viņš norādīja uz Semjuelu, — lai mācās strādāt, ir jau pietiekami liels!
Trīs dienas un trīs naktis Toms nevarīgi gulēja kā bluķis, dzēra tikai ūdeni, ceturtajā dienā raudot atvadījās no sievas un bērniem. Uzcēlis Semjuelu sev mugurā, viņš devās ceļā. Es, protams, devos līdzi.
Mēs gājām tikai naktīs, dienās slēpāmies mežos un purvos. Tomēr dažkārt kāds līdzcietīgs verdzības pretinieks (viņus sauca par abolicionistiem), deva mums patvērumu.
Mēs nakšņojām speciāli sagatavotās slēptuvēs, pazemes pagrabos, tikām apgādāti ar pārtiku. Šīs slēptuves sauca par stacijām, bet mūsu glābējus par konduktoriem. Savukārt pašu Brīvības ceļu — par pazemes dzelzceļu. Konduktori bija gan tumšādainie, gan baltie. Šī ceļa mērķis bija brīvās ziemeļu pavalstis, Kanāda.
Kādu rītu mēs pienācām pie upes, kas atdalīja vergturu pavalstis no brīvajām pavalstīm.
Vai nu mēs bijām devušies ceļā pārāk agri, vai arī kāds mūs bija izsekojis un nodevis, bet drīz mūsu slēptuvi robežupes meldrājā atklāja speciāli izbēgušu vergu tvarstīšanai apmācīti suņi, tiem sekoja bruņoti jātnieki. Toms centās atgaiņāties no suņiem ar koku, bet velti — suņu bija ļoti daudz, un mūs aplenca arī jātnieki.
Mani pārņēma dusmas: vai tiešām šeit, dažus soļus no brīvības, mūs atkal sagaida verdzības ķēdes?
Nē, tad labāk mirt brīvam, nevis kā jūga lopam! Piecēlies pakaļkājās un skaļi šņākdams, metos virsū suņiem. Tie, šķiet, savā mūžā neko tādu nebija piedzīvojuši un apmulsa. Astes kājstarpēs iemieguši un pie zemes pieplakuši, suņi kaunīgi līda projām. Tobrīd nodomāju, ka varbūt viņi bija mani noturējuši par krokodilu. Uzskatīt mani, bruņrupuci, par krokodilu?! Visai dīvaini.
Arī zirgi, izbrīnīti par manu šņākšanu, cēlās pakaļkājās un zviedza, bet jātnieki, vismaz tie, kuri spēja noturēties sedlos, sāka bezmērķīgi šaudīties, tā zirgus vēl vairāk pārbiedējot. Visa tā jūkļa — suņu, zirgu, jātnieku — vidū mēs metāmies ūdenī. Turēdams mani un Semjuelu, Toms pārpeldēja upi.
Nopakaļ raidītie šāvieni, paldies Dievam, mūs neskāra.
Pēc ilgas klīšanas mēs atradām mājvietu pie kāda bijušā verga Frederika Duglasa. Izbēdzis un nokļuvis brīvajās pavalstīs, viņš izdeva avīzi "North Star" jeb "Ziemeļu Zvaigzne". Toms sāka strādāt par kalēju, bet Semjuelu Frederiks Duglass iemācīja gan lasīt, gan rakstīt. Šīs iemaņas neviļus arī es apguvu.
Šeit mēs iepazināmies ar kādu balto lēdiju — Henrietu Bīčeri-Stovu, pasaulslavenās grāmatas "Krusttēva Toma būda" autori. Grāmata bija iznākusi jau 1852. gadā un pieredzējusi milzīgus panākumus.
Tāpat kā no zemē dēstīta kukurūzas grauda izaug stalts augs ar zarojošām lapām un piebriedušām valītēm, tā arī brīvības vēsts no mutes mutē pāršalca gan vergturu, gan brīvās pavalstis.
Bija verdzības pretinieki, kuri cerēja likvidēt verdzību, pieņemot likumus, bija arī tādi, kuri vairs nevēlējās ilgāk gaidīt.
Tā 1859. gadā kāds baltais vārdā Džons Brauns (viņš izskatījās pēc Vecās derības pravieša) izlēma kopā ar vēl dažiem verdzības pretiniekiem uzbrukt Harperferijas federālajam ieroču arsenālam Virdžīnijas pavalstī, iegūt tur ieročus un kalnos turpināt bruņotu cīņu. Arsenālu ieņemt viņam neizdevās, desmit vīri krita kaujā, bet pašu ievainoja un sagūstīja.
Tiesā viņš drosmīgi aizstāvēja savus uzskatus un tika sodīts ar nāvi pakarot. Līdz pēdējam brīdim Džons Brauns ticēja, ka ir ierocis Dieva rokās.
Patiesības vārdā piebildīšu, ka ne visi verdzības pretinieki atzina viņa izvēlēto rīcību par pareizu. Arī Abrahams Linkolns, vēlākais ASV prezidents, uzskatīja, ka vardarbīgi pretoties verdzībai ir nosodāmi.
Drīz vien sekoja dienvidnieku atbilde. Tika slēgta mistera Duglasa avīze, un viņš pats bija spiests bēgt. Bet iedegtā brīvības lāpa uzliesmoja ar jaunu sparu.
Kad 1861. gadā par ASV prezidentu tika ievēlēts Abrahams Linkolns, dienvidu pavalstis, apvienojušās konfederācijā, atdalījās no Amerikas Savienotajām Valstīm, un tā paša gada aprīlī dienvidnieki ielenca Čarlstonas fortu. Tad sākās pilsoņu karš, kas ilga veselus četrus gadus. Kaujās ziemeļnieki gāja dziedot "Džons Brauns krita kaujas laukā savā uzvaras gājienā! Slava, slava, alelujā!" Tā ziemeļnieki godināja cīnītājus pret verdzību. Dienvidnieku ģenerālis Roberts Lī, kurš savā laikā bija sagūstījis Džonu Braunu, padevās ziemeļnieku ģenerālim Ulisam Grāntam. Pēc ziemeļnieku uzvaras 1865. gadā kaujās kritušo skaits sasniedza 600 tūkstošus.
Kara laikā, kad ziemeļnieku pusē cīnījās vairāk nekā 700 tūkstoši melnādaino, tika pieņemta Atbrīvošanas deklarācija. Verdzība bija atcelta, un Amerikas Savienotās Valstis nebija izjukušas.
Mans draugs Toms, kurš pēc verdzības atcelšanas izvēlējās sev uzvārdu Vašingtons (tā tagad sauca arī Semjuelu) cīnījās gan Getinsbergas, gan Atlantas, gan Čarlstonas kaujās, gan pēdējās kaujās pie Apokatoksas, kur ģenerālim Grāntam padevās dienvidnieki.
Kaujās viņam blakus turējās Semjuels un es.
Uzvara bija gūta, bet tūlīt tai sekoja traģisks turpinājums. Par ASV prezidentu atkārtoti ievēlēja Abrahamu Linkolnu. Svinīgā ceremonija — to sauc par inaugurāciju — notika 1865. gada 4. martā, bet 14. aprīlī ASV prezidents kopā ar sievu apmeklēja Forda teātri, kas atradās turpat netālu no Baltā nama. Viņi devās noskatīties kādu populāru komēdiju "Mans amerikāņu radinieks".
Semjuels, kurš dega nepacietībā ieraudzīt prezidentu, ielicis mani padusē, ielavījās teātrī un noslēpās teātra aizkulisēs.
Kāds aktieris vārdā Džons Vilkss Būts, iegājis teātrī, devās uz prezidenta ložu. Tur no aizmugures viņš iešāva Linkolnam galvā, izsaukdamies Sic semper tyrannis! Šis latīņu teiciens ir Virdžīnijas pavalsts lozungs. Pēc šāviena latīnisko saukli angliski no savas sufliera būdas pārtulkoja tobrīd apstulbušais suflieris: "Tā būs ar visiem tirāniem!" Izšāvis uz prezidentu, aktieris no ložas lēca uz skatuves. Te mēs viņam šķērsojām ceļu. Es uzgrūdos ASV karogam, kas rotāja prezidenta ložu, un karogs nokrita. Neģēlis Būts ar piesi sapinās ASV karogā, krita un salauza kreiso kāju. Tomēr viņš pārkliboja pāri skatuvei, neviena netraucēts izkļuva no teātra, uzlēca zirgā un aizjoņoja. Būts vēlāk Virdžīnijā tika izsekots un kādā šķūnī nošauts, bet viņa līdzgaitnieki tika sagūstīti un sodīti ar nāvi.
Prezidentu Linkolnu aiznesa uz viesnīcu blakus teātrim, kur viņš nākamās dienas rītā nomira.
Nākamie prezidenti — Džonsons un Grānts — centās ieviest dienvidu pavalstīs jaunu kārtību, bet bieži vien cieta neveiksmi. Kukluksklans — teroristiska un rasistiska organizācija — centās iebiedēt bijušos vergus, liegt tiem iespēju piedalīties vēlēšanās. Melnādainie tika linčoti, tas ir, bez vainas un bez tiesas nogalināti. Ilgi attieksmi pret cilvēkiem noteica viņu ādas krāsa.
Tikai pēc simts gadiem (labi, ka mēs, bruņrupuči, dzīvojam ilgi), šķiet, šis kauna traips tika nomazgāts Bet par to nedaudz vēlāk.
Vēl daži vārdi par par nelaiķi prezidentu. Pilsoņu kara laikā pie viņa ieradusies slavenā "Krusttēva Toma būdas" autore Henrieta Bīčere-Stova. Ieraudzījis augumā nelielo rakstnieci, Linkolns pieliecies un noskūpstījis viņai roku, tad, vērsdamies pie pārējiem viesiem, paziņojis: — Lūk, mazā lēdija, kuras dēļ izcēlies šis lielais karš!
Stāsta arī, ka atvadoties prezidents uzdāvinājis rakstniecei savu fotogrāfiju un piebildis: — Fotogrāfija nav visai izdevusies, bet oriģināls nav daudz labāks!
Protams, mēs varējām palikt dzīvot Vašingtonā, bet Toms izlēma atgriezties Džordžijā un sameklēt savu sievu un bērnus. Nezinu, vai viņam tas izdevās, jo visas Semjuela rakstītās vēstules palika bez atbildes.
Semjuels kopā ar mani devās uz Ņujorku, kur iekārtojās kādas slavenas viesnīcas restorānā par pavāra mācekli. Pamazām viņa amata prasme tika novērtēta, un, kad 1901. gadā prezidents Teodors Rūzvelts Baltajā namā uz pusdienām ielūdza afroamerikāni (tā ASV sauc melnādainos) Bukeru Vašingtonu, kāda Alabamas institūta rektoru, pavārs uzaicināja palīgos manu draugu Semjuelu kā izcilu Baltā nama salātu speciālistu.
Semjuels bija lielisks pavārs, bet bez lielīšanās jāteic, ka arī es tur biju ieguldījis savu talantu. Katru salātgalviņu, katru garšaugu saišķīti, katru banānu, katru avokado un ananasu es rūpīgi apošņāju un nogaršoju, visam vajadzēja būt svaigam un ar lielisku garšu. Viss, kas kaut nedaudz nepatika manai ožai un garšai, bez žēlastības tika izmests!
Tā pagāja gadi, vairojās Amerikas varenība un bagātība. Aizvadītā gadsimta 20. gadu beigās Semjuels, iekrājis naudu, atvēra pats savu restorānu pašā Ņujorkas sirdī Manhetenā, kur maltītes ieturēja — un arī slavēja! — gan pazīstami politiķi, pieminēšu kaut Franklinu Delano Rūzveltu, nākamo ASV prezidentu, gan džezmeņi, gangsteri un kinoaktieri. Tomēr Lielās depresijas gados Semjuels izputēja.
— Tā gadās! — vēlāk manā klātbūtnē izteicās kāds slavens rakstnieks.
Pārcēlies dzīvot pie Semjuela mazmeitiņas, viņu sauca Ariete, es pamazām novecoju, arvien vairāk laika pavadīdams viesistabā pie ieslēgta televizora. Televizori nomainīja cits citu, mainījās to ekrānu lielums, pasaule pienāca tuvāk, tās elpa ik dienas kļuva jo karstāka un drudžaināka.
Bija beidzies Otrais pasaules karš, ASV piedalījās Korejas karā, tad karoja Vjetnamā. Mana ziemas guļa (bruņrupuči vienmēr ziemā guļ) ik gadus kļuva ilgāka, televizoru skatoties, es viesistabā bieži vien iesnaudos.
— Nekas nav jauns zem Mēness, — tā esot sacījis kāds seno laiku gudrais, un man atlika tikai viņam piekrist, līdz kādu dienu televīzijas ziņas kļuva satraucošas. Dienvidu pavalstis šķita pamodušās pēc ilgā miega. Sekodams ziņām, domāju par pirmo akmeni, kas iekustināja lavīnu. Varbūt tie bija notikumi Litlrokā, Arkanzasas pavalstī, kur prezidents Dvaits Deivids Eizenhauers bija spiests ievest federālo karaspēku, lai nodrošinātu likuma izpildi, kas paredz melnādainajiem skolēniem tiesības mācīties kopā ar baltajiem.
Varbūt tā bija Roza Parksa, kura Alabamas pavalstī atteicās autobusā baltajam vīrietim dot vietu, kas bija paredzēta tikai baltajiem pasažieriem. Rozu Parksu arestēja. Sekoja atbilde. Melnādainie iedzīvotāji vairs nebrauca autobusos, bet gāja kājām, tā nodarot milzīgus zaudējumus autobusu īpašniekiem, līdz tie piekāpās.
Cīņa notika arī par tiesībām piedalīties vēlēšanās, melnādainie nedrīkstēja vēlēt.
Tad kādu vakaru, sēžot pie televizora, Kondolīza, mana drauga Semjuela mazmazmeitiņa, kājās pielēkusi, paziņoja vecākiem: — Es vairs nevaru! Nevaru, un viss! Es došos kopā ar tiem tūkstošiem, kuri ies uz Vašingtonu!
Vecāki, galvas nodūruši, klusēja.
Nākamajā rītā, noņēmusi no sienas un ielikusi mugursomā Semjuela Vašingtona fotogrāfiju, Kondolīza ieskatījās man acīs: — Tonton, tu nāksi man līdzi? Stāsta, ka tu kopā ar manu vecvectētiņu Semjuelu esot cīnījies par verdzības atcelšanu!
— Protams! — es atbildēju.
Lai gan zināms, ka bērni pēc vienpadsmit gadu un vienpadsmit dienu sasniegšanas vairs nesaprot ne zvēru, ne rotaļlietu valodu, Kondalīza mani saprata, un mēs pievienojāmies lielajam Vašingtonas gājienam.
Galvaspilsētā pie Linkolna monumenta bija sapulcējušies apmēram 200 000 cilvēku — gan melnādainie, gan baltie. Šeit savu slaveno runu teica cīnītājs par pilsoņu tiesībām, baptistu sludinātājs Martins Luters Kings. Nācijas un visas pasaules atmiņā palikuši viņa vārdi: — Es sapņoju par to dienu, kad Džordžijas Sarkanajos kalnos bijušo vergu dēli kopā ar agrāko vergturu dēliem varēs sēdēt pie viena galda kā brāļi. Katru reizi, kad viņš atkārtoja vārdus "es sapņoju", sapulcējušies tūkstoši gavilēja.
1963. gada 22. novembrī no slepkavas lodes krita prezidents Džons Ficdžeralds Kenedijs, cilvēks, kurš īstajā brīdī bija atradies īstajā vietā, kam pietika drosmes un saprāta novērst karu starp ASV un PSRS, paglābt pasauli no kodolkara, kurā varētu aiziet bojā visa cilvēce.
Pēc gada, jau prezidenta Lindona Beinsa Džonsona laikā, tika pieņemts Civiltiesību likums, kas nodrošināja vienādas tiesības gan baltajiem, gan melnādainajiem pilsoņiem.
Džona Kenedija brālis Roberts, tieslietu ministrs, tika nošauts 1968. gadā. Tajā pašā gadā no slepkavas lodes krita Martins Luters Kings.
Drīz es kļuvu par kaislīgu televīzijas skatītāju.Vērojot, kā 1969. gada jūlijā astronauts Nīls Ārmstrongs pastaigājas pa Mēness virsmu, es kopā ar miljoniem, nē, miljardiem Zemes iedzīvotāju nevarēju atrauties no TV ekrāna. Es sapņoju, ka varbūt vēl pienāks laiks, kad arī bruņrupuči kosmosa kuģos dosies uz Mēnesi.
Nākamā reize, kad mana sirds teju vai izlēca no krūtīm, bija brīdis, kad par ASV prezidentu kļuva Baraks Obama, viņš ir pirmais melnādainais prezidents. Tas notika 2009. gada 20. janvārī. Sapnis, par kuru bija cīnījušies gan melnādainie, gan baltie, beidzot bija piepildījies, cilvēkus vairs nešķiroja pēc ādas krāsas.
Man blakus sēdošā Kondalīza, tumšādainā verga Semjuela mazmazmeitiņa, tagad jau dāma solīdos gados, kura pati kļuvusi par vecmāmiņu, pielēkusi kājās, sāka dziedāt ASV Pilsoņu kara himnu "Džons Brauns krita kaujas laukā"
Piedziedājumam "slava, slava, alelujā!" pievienojās miljoniem cilvēku visās Amerikas Savienotajās Valstīs.
— Slava, slava, alelujā! — es sirdī atkārtoju. Skanēja Brīvības zvans, gaisā plīvoja zvaigžņotais ASV karogs, mūsu ģerboņa baltgalvas ērglis lepni lidinājās no Atlantijas līdz pat Klusajam okeānam.
P. S. Atzīšos, ka pieturzīmes un gada skaitļus manā atmiņu stāstā laboja Kondalīza.
Ar cieņu,
bruņrupucis Tontons.
0