Bruno Šulca nāve un dzīve

Drīz vien Lipkes memoriālā būs skatāma izrāde par mākslinieku un rakstnieku Bruno Šulcu "Persiešu valodas stundas / Уроки персидского". Viņa nāve ir leģendārāka par dzīvi, tā iedvesmojusi lugai Maskavas dramaturgu Genādiju Ostrovski.

Bruno Šulcs ir rakstnieks, kura slavenākais romāns pazudis Drohobičas geto, tā pirmo lappusi lasījis viens vienīgs cilvēks. Zināms ir šī ilgi rakstītā romāna nosaukums – "Mesija" –, kā arī zīmējumi grāmatai: ap galdu sēž jūdu veči, spriež. Zudušais "Mesija" kā rēgs turpinājis klejot pa modernās literatūras grāmatām – Davids Grosmans, Nikole Krauss un Filips Rots izmantojuši Šulca tēlu savos romānos. Rakstniece Sintija Ozika veltījusi Šulca iedomu dēlam romānu "Stokholmas mesija", kurā poļu bēglis kopā ar antikvāru grāmatu tirgotāju vecos poļu romānos meklē nozagto manuskripta tekstu. Manuskripta zaudējums nav pārsteidzošs, saglabājušies vien divi Šulca izdotie stāstu krājumi un ap 300 zīmējumu. Pirms viņam nācās pamest mājas un pārcelties uz geto, Šulcs sadalījis uz pusēm nepublicētos manuskriptus, simtiem skiču un zīmējumu un uzticējis tos saviem poļu draugiem. Arī tie ir zuduši.

Šulcu dēvē par poļu Kafku, viņam ir iedvesmoti un reizēm apsēsti sekotāji, viņa darbi tulkoti neskaitāmās valodās, arī latviski tulkots viens stāsts. Tulkotājiem tas ir īsts pārbaudījums, Šulca piņķerīgā poļu vārdu jaunrade ir tikai viena no grūtībām. Līdzīgi kā viņa rēgu romāns, arī Šulca nāve ir apaugusi ar savdabīgām leģendām, iespējams, pat vairāk nekā viņa visai vienveidīgā zīmēšanas pasniedzēja un darbmācības skolotāja dzīve Drohobičos.

Šulcs reti pameta savu dzimto pilsētu un SS oficieris Karls Ginters viņu nošāva nepilnus 100 metrus no vietas, kurā Bruno piedzimis. Pats palikdams vienuviet, Šulcs ir dzīvojis četrās valstīs – tik strauji pusgadsimta laikā mainījās valstu robežas. Ja pieskaitītu arī Rietumukrainas Tautas republiku un īso nacistiskās Vācijas okupāciju pirms Molotova–Ribentropa pakta, sanāktu pat sešas.

Šulcs piedzima kā Austroungārijas ebrejs, pēc Pirmā pasaules kara dzīvoja jau Polijā, rakstīja un runāja poliski un vāciski. Sākoties Otrajam pasaules karam, Šulcs uz brīdi dzīvoja PSRS teritorijā, 1941. gadā kopā ar ģimeni tika iedzīts Drohobiču geto, kad nacistiskā Vācija okupēja Ukrainas PSR. Pie nama, kur viņš dzīvoja un rakstīja, ir piemiņas plāksne trīs valodās – ukrainiski, poliski un ļoti kļūdainā ivritā. "Šajā namā 1910–1941 dzīvoja un radīja slavens ebreju gleznotājs un dižens rakstnieks, kurš rakstīja poļu valodā, Bruno Šulcs (1892–1942)". Kuram gan pieder Bruno Šulcs – poļiem, ebrejiem, ukraiņiem? Miris viņš ir kā ebrejs. Visvairāk piederējis pats savai pasaulei, kuru robežas nospraust ir kā zīmēt pienā, putniem arī tādu nav.

Pēdējos Šulca darbus – pasaku tēlu gleznojumus SS hauptšārfīrera un einsatckomandas locekļa Fēliksa Landau dēla bērnistabai – 2001. gadā atklāja vācu dokumentālists Benjamins Geislers, tie bija paslēpti zem vairākām krāsojumu kārtām. Landau bija paņēmis no geto Šulcu savām vajadzībām, novērtējot viņa mākslinieka talantu. Izraēlas Jadvašema holokausta memoriāls freskas izveda uz Jeruzalemi, samaksājot par tām mājas tagadējiem saimniekiem ar Drohobičas pilsētas galvas svētību. Tikai 2008. gadā – pēc gariem strīdiem – tās tika atzītas par Ukrainas valsts īpašumu un kultūras mantojumu, kas uz 20 gadiem aizdotas memoriālam, automātiski atjaunojot šo līgumu katrus piecus gadus. Kādas gan bija holokausta memoriāla tiesības izvest no sienām izdauzītās freskas no Šulca dzimtenes? Memoriāla atbilde Ukrainas valdībai bija paredzama, Bruno Šulcu vardarbīgi piespieda dekorēt bērnistabu, tās radītas holokausta laikā pēc nacistu SS oficiera pavēles, tāpēc tā ir svarīga liecība par ebreju mākslinieka likteni.

Drohobiča ir viena no Šulca stāstu galvenajiem varoņiem, tur pazūd viņa tēvs Jēkabs, tas netverami izšķīst un pārtop citos tēlos, bet viņa dēls nebeidz to meklēt aukstā rīta tumsā. Šulca stāstu tēma bieži ir apkārtējās pasaules bojāeja, viņa tēvs pamazām zaudē prātu, pārtop par tarakānu vai putnu izbāzeni, no viņa mājas balkona sākas neprātīgi un sirreāli ceļojumi. Savās grāmatās viņš sauc sevi par Jāzepu, nevis poļu vārdā Bruno. Pretēji Bībeles sižetam, viņa stāstos tēvs nemeklē pazudušo dēlu, Jāzeps meklē mūžam gaistošo tēvu Jēkabu.

Jāzeps meklē vecāku ilgi slēpto vienīgo īsto Grāmatu, kura nav vis Tora, kā to varētu sagaidīt, bet gan veca sadriskāta grāmatele, kurā ir dažādi poļu pastāsti un padomi. Viens no tiem vēsta par plikpaurainu sievieti Annu Čilagu no Morāvijas, kura bija tik dievbijīga, ka Dievs viņu pažēloja, dāvāja viņai garumgaras matu pīnes, drīz ar svētības matiem apaug viss Karlovicas ciems. Kalpone Adele zēnam saka, ka mēs ik dienas no šīs grāmatas izraujam lapas, lai ietītu tēvam pusdienas un gaļu. Grāmata pa lappusei vien iznīkst vecāku virtuvē, tā izzudīs viņa pasaule, Šulcu ģimene, savdabīgā ebreju dzīve Austrumeiropas ciematos un rakstnieka lielākais darbs – romāns "Mesija". Mums to neatrast, tāpat kā Šulca radītajā pasaulē nesagaidīt jelkādu pestīšanu. 
Stāstā "Manekeni" tēvs liek dēlam pie skrodera liek attiekties pret manekeniem kā pret dzīviem cilvēkiem, tie cieš un iekāro, Šulcs apraksta jauna cilvēka radīšanu, cilvēks kā manekens ar vienu vien sejas pusi, jo kam gan mums otra, ja uz to neviens to neskatās. Viņš spēlējas ar domu, ka vienam žestam teātrī vajadzētu daudzus aktierus, nevis vienam aktierim neskaitāmus žestus, vienai sejas izteiksmei vajadzētu daudz cilvēku. Domājot par vienaldzību, varbūt šī nemaz nešķiet tik sirreāla pasaule.

Drahobiča nebija nekāds provinces ciems, ja ar to saprot pilsētu, kurā vienīgā izklaide ir tirgus dienas. Jau no 14. gadsimta tur iegūst sāli, pilsētā vienmēr dzīvojusi ebreju kopiena, 1939. gadā ebreju ir gandrīz 40%. Šulcs piedzima, kad Drahobičā bija uzplaukums, 19. gs. otrā pusē netālu atrod naftu un turp dodas Austroungārijas uzņēmēji, ceļ fabrikas. Šulcs studējis arhitektūru Ļvovā, vairākas reizes bijis Varšavā, lai parādītu savus stāstus, kuri pamazām guva atsaucību poļu intelektuāļu vidū. Viņa tušas zīmējumi un savdabīgā cliché-verre stikla iespiedtehnikā radītie darbi tika izstādīti arī citur Polijā. Šulcs bija smalka auguma, slimīgs, viņš atstājis vairākus nežēlīgus pašportretus, kuros attēlojis sevi ar sīku ķermeni, lielu galvu. Savus zīmējumus viņš kārtoja albumos, katram bija ilustrēts vāks un nosaukums. Slavenākais no tiem ir zīmējumu un grafiku albums "Elkdievības grāmata", kurā vairāk vai mazāk ģērbtas valdzinošas garkājainas sievietes bauda groteski ķēmīgu vīriešu uzmanību. Kādā izstādē pilsētas galva Šulcam pieprasīja šo nosodāmo pornogrāfiju novākt.

Šulcs, atšķirībā no citiem ebreju un poļu intelektuāļiem, nepārceļas uz lielāku pilsētu. Viņš visu mūžu paliek vienas pilsētas cilvēks, strādā tajā pašā skolā, kurā pats mācījies. Šulcs bija kautrīgs introverts, īsti nespēja piemēroties citai realitātei un pēc mātes nāves dzīvoja māsas mājā. Pasniegt viņam nepatika, Šulcs necieta savu darbu, bet viņam bija jāuztur gan slimā māsa, gan māsas meita. 1935. gadā Šulcs divus mēnešus bija saderinājies ar katoļu skolotāju polieti Jozefīni Želinsku, taču viņi tā arī neapprecējās, ar savu nelielo skolotāja algu viņš nevarēja atļauties uzturēt savu un māsas ģimeni.

Šulca nāve baisi sasaucas ar viņa stāstiem, ir pat aculiecinieka atmiņas, kā Šulcu nogalina uz Čacka un Mickēviča ielas stūra. Pats konflikta cēlonis – neveiksmīga SS oficiera frizūra – šķiet slimā prātā radīts pārspīlējums. Poļu draugi izkārtoja Šulcam viltotus dokumentus, viss bija gatavs bēgšanai uz Varšavu. Pāris dienu pirms došanās bīstamajā ceļā Šulca "saimnieks" Landau sastrīdējies ar otru SS oficieri Ginteru, kura personiskais ebrejs frizieris Landau esot slikti apgriezis matus – un viņš frizieri nošāvis. Ginters atriebās, ar diviem šāvieniem galvā noslepkavojot viņa ebreju mākslinieku. Citviet minēts nevis frizieris, bet gan zobārsts. Šulca vairs nav. Kā notika Drohobiču ebreju slepkavības, spontānas akcijas, kurās apšauti visi, kas vien tobrīd gadījās uz ielas, var izlasīt slepkavas Feliksa Landau dienasgrāmatā, tās nav domātas jūtīgam lasītājam. Jadvašema arhīvā glabājas arī viņa aizkustinošās vēstules mīļotajai Ģertrūdei.

Pēc kara no 13 500 Drohobičas ebrejiem pilsētā atgriezās tikai divi.