--
ja brīvības un miera stūrī
skrāpē degungalu pret asfaltu
aizvien var just kā no zemes
izgaro svaigi ceptas maizes smarža
gaidpilnas rindas dīdīšanās
čaukstoņa, kad bērni rausta mātes aiz svārkiem
brīvības un miera krustojumā
mums ir sarunāta satikšanās
tu jau gadiem aizķēries
pusstundas attālumā
zoodārzā pie lāču bedres
viņi izskatās tik skumji, ka grūti aiziet, es zinu.
un doties uz centru
tā vienmēr ir drusku vilšanās. es zinu.
--
saki, kur sāp,
papūtīšu
bet varbūt nesaki vis
lai nezinātu kur sist
klau, tu taču arī atceries tos mūžgaros vakarus, kad mēs trenkājām lapas cauri visai pilsētai un vaigi sapūsti sarkani tad jūra atkal jūra vienīgais glābiņš blenzt pāri horizontam kur otrā pusē cilvēki noteikti ir skaistāki un laimīgāki un ne tik nepatīkami īsti?
vislabāk paliec kluss
aizej nepamanīts
pustukšs un dzīvs
kuš
paskat, tu smaidi, kad tu smaidi tas ir tā it kā tu tūlīt smietos vēl tikai milimetru paraut lūpkaktiņu ar nagu uz augšu hop un mūzika garāmejošām ausīm, velns, tev ir pasaulē skaistākie smiekli, tu nekad nedrīkstētu pārstāt nomirt kopā vāļājoties pa zemi un histēriski elsojot divi plānādaiņi plānprātiņi, ak nu diez vai tev patiktu tāds plāns
es tevi mīlu
tā kā par daudz
tā nav atzīšanās
bet drauds
štrunts par ko runāt, pa lielam viss te ir zināms mēs te esam jau bijuši, un, labi, jā, tu te vairs nemaz nedzīvo, bet atceries tu reiz teici, visapkārt dubļi un rudens kauc sejā, tu reiz teici „let’s pretend it’s christmas and we’re happy”.
--
mākslīga elpināšana
mākslotas izelpas
klaudz durvis. klausies, cik daudziem ir kur atgriezties
šie nesaskaitāmie mikrorajoni. dieva rotaļu klucīši.
tikai rīt puišeļi izies ielās un mērīsies krāniņiem.
tik nervozi jūs kļūstat uzgaidāmajās telpās un rindās
varētu noticēt, ka zināt kurp iet.
zvirbulēni rij baltas tabletītes
izaug par mērgļiem
kāpēc tu tik maziņš
tava mīļotā tev nedod vitamīnus
viss, ko tev vajag vakaros
galvassāpēm mazdrusciņ aspirīna
--
vai nu ej prom
vai arī gulies uz galda
uz operāciju zāli
vienmēr ir rinda
kad tevi atradīs
sagrieztu gabaliņos
policijas ziņojumā
būs rakstīts
piedodiet, tas skuķēns
viņa bija
šķebinoši
salda
--
viņi man par to samaksās
un tu par to viņiem samaksāsi
tulzna uz planētas zeme papēža
guli, guli vien, tas ir tikai pērkona negaiss
kad pirmoreiz skūpstījāmies aiz satraukuma
pārkodu tavu apakšlūpu
bija jāiet skatīties saullēkts
bet briesmīgi lija
tu paliki sauss
kā jau izredzētais
mīlestība tik vien kā apmulsums
nīstot no sirds var patiešām atstāt pēdas
grāmatu sārti pie debesu vārtiem
zāli pārpīpējušies hipiji vairs nevar neko
tikai mieru
kad saindējusies ar revolucionārām idejām
vēmi. es turēju tavus matus.
spožus kā šampūnu reklāmās
āda balta. karoga krāsā, kam uzspļaut.
guli. tās nav asaras, tas ir lietus.
runā, ka cilvēkiem nāves brīdī gar acīm aizslīd visa dzīve
es redzēju tikai sevi šļūcam pa slidkalniņu pie vecās jau sen nojauktās mājas
man bija sarkans ar šokolādi nosmērēts krekliņš un trūka divu priekšzobu
ko es tāds, mazs un līksms, pasākšu ar septiņdesmit divām jaunavām?
--
tu - mans gaismeklītis
tumsā, kas iekrāso balto cilvēku neveiklo gaitu
kaut kur starp bībeli un pornosaitu
tu -indīgais zirneklītis
ielipt tīklos, pievērt acis un padoties
lai tev nekad vairs nenāktos badoties
tu - laimes receklītis
ņēmis un ieķēries asinsvados
šitā notiekot reizi simt gados
Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!
CITI AUTORA RAKSTI
Tēvzemes džungļos lapsenes medīt
ir tādi soļi, no kuriem uz asfalta uzmetas zosāda (un tad kāds sakņupis pielīp pie zoles) ir tādas balsis, kas sastindzina pūļus (un kāds ieslīd kā pretklepus tablete rīklē)
Société Générale*
ej nu un saproti, kam mēs to pagātni nesam plaukstās, un viņa, nabadzīte, agonijā raustās un raustās.
Pāris zilbes viņa kabatā
gadījās. sanāca. trāpījās. nu nejauši nu. iedod man baltu lapu, liec rakstīt paskaidrojumu, un pieturzīmes varbūt salikšu pareizi, bet tā lapa tik un tā būs tukša. nobijos. palika neomulīgi. noraustījos. nu bail nu. liec man iet. iešu.
0