Ar bērniem
26.07.2013

Brīvība zīmēt bez noteikumiem

Komentē
1

"Katrs bērns ir mākslinieks. Problēma – kā palikt tādam, kad pieaugam" /Pikaso/

Zīmēšana it kā nav cilvēka nepieciešamāko prasmju sarakstā – tā nav ne rakstīšana, ne lasīšana, ne skaitīšana, ne kāda cita noderīga nodarbe, bez kuras dzīvē nevarētu iztikt. Kaut gan arī es pati ne tuvu neesmu māksliniece, tomēr jau no paša sākuma man bija intuitīva sajūta, ka vajag zīmēt kopā ar bērniem.

Pirmos zīmulīšus iegādājos, kad vecākajai meitai vēl nebija gadiņš. Sākumā, protams, viņa bāza tos mutē un pielietoja dažādos citos veidos, tikai ne zīmēšanai uz papīra. Tomēr noteiktā brīdī meitai zīmēšana sāka interesēt. Divarpus gadu vecumā jau kopā zīmējām un krāsojām īstas bildes. Sākumā tā vairāk bija kā krāsu mācīšanās sastāvdaļa, pēc tam bildīšu krāsošana, un tikai tad nonācām līdz īstai zīmēšanai. Jutos ļoti gandarīta, kad vēlāk, sākusi interesēties par dažādām bērnu pedagoģijas formām, uzzināju, ka mana izjūta par zīmēšanas nepieciešamību bijusi vērtīga.

Mērija Anna F. Kola (MaryAnn F. Kohl, bērnu agrīnās izglītības pedagoģe un vairāku grāmatu autore) uzsver, ka māksla ne tikai bērnam, bet arī pieaugušam cilvēkam ir tikpat svarīga kā valoda. Tas ir izteiksmes veids, kā komunicēt ar un par pasauli. Turklāt radošas aktivitātes arī palīdz bērniem attīstīt dažādas dzīvē noderīgas iemaņas, piemēram, komunikācijas spējas – bērniem bieži vien vieglāk uzzīmēt to, ko viņi vēl nemāk vai ir pārāk grūti pateikt, kā arī, stāstot par savu mākslas darbu, viņi mācās noformulēt vārdos domas. Zīmēšana arī sniedz bērnam iespēju pašam meklēt problēmas risinājumus, sastopoties ar jauniem izaicinājumiem. Pētījumu un izmēģinājumu ceļā bērns noskaidro, piemēram, kāpēc uz slapja papīra ar akvareļkrāsām nekādi nesanāk smalka, taisna līnija, vai – kā tad tā, ka papīrs palika caurs, kad iebakstīja ar zīmuli? Svarīgi gan, protams, ļaut pētīt un nedot uzreiz gatavus risinājumus vai pareizās atbildes, ļaujot pašam izmēģināt sakrāsot visas krāsas citu citai virsū un brīnīties, kāpēc gan rezultātā nav sarkans, kā bērns bija gribējis. Tāpat zīmēšanas ceļā bērns mācās atpazīt un kontrolēt pats savas emocijas, izliekot tās uz papīra. Īpaša nozīme ir arī sīkās motorikas attīstībai – praktiski jebkura veida radoša darbošanās attīsta sīko motoriku, kas ir tik svarīga gan rakstīšanai, gan lasīšanai, gan pilnvērtīgai attīstībai kopumā.

Māksla, protams, veicina arī pašizpausmi un radošumu. Vienlaikus bērnā nostiprinās veselīga pašapziņa, jo – lai kā būtu ar sportu, mūziku vai matemātiku – viņa mākslas darbs jebkurā gadījumā ir unikāls un neatkārtojams. To neviens nevar apstrīdēt. Ne jau katrs bērns būs gleznotājs un radīs šedevrus, bet katrs var būt radošs. Un par radošuma nozīmīgumu mūsdienās, šķiet, neviens vairs nešaubās.

Šķiet, ka no šobrīd populārajām pedagoģijas metodēm visvairāk radošums tiek kultivēts Valdorfa pedagoģijā, kur zīmēšanai, gleznošanai, veidošanai u.c. mākslinieciskām aktivitātēm atvēlēta būtiska loma. Lai gan konkrēti šajā pieejā neesmu eksperte, no tā, ko esmu pētījusi, secinu, ka būtisks Valdorfa pedagoģijas princips ir ļaut bērniem līdz skolas vecumam dzīvot tādā kā sapņu un pasaku pasaulē. Būt brīviem savās izpausmēs gan attiecībā uz kustībām (nekādu baletu un futbolu, kur viss pēc stingriem priekšrakstiem), gan attiecībā uz mūziku (katrs var spēlēt un dziedāt), gan attiecībā uz radošām (t.i., mākslas) izpausmēm. Zīmē/glezno/rada, ko vien un kā vien pats jūt – bez kādiem paraugiem un bez noteikumiem (attiecībā uz mākslas darbu, darbu ar krāsām kā tādām, protams, ir noteikumi, kas jāievēro). Līdz ar to neiesaka krāsojamās grāmatas, jo tajās jau ir gatavas bildes – cita cilvēka redzējums, kam jāpiemērojas. Tāpat arī zīmēšanas nodarbības maziem bērniem saskaņā ar Valdorfa pieeju ir pilnīgi liekas. Pat kaitīgas. Nekas nedrīkstētu stāties ceļā bērna iekšējam redzējumam. Nevar būt viens pareizs veids, kā uzzīmēt suni.

Par šo esmu pārliecinājusies praksē. Kad meitiņai bija trīsarpus gadi, aizvedu viņu uz kādu mākslas studiju. Tā šķita laba doma – meita bērnudārzā negāja, draudzēties gribēja, zīmēt patika ļoti. Un piedzīvoju to, ka bērns, kas visu laiku ar prieku bija zīmējis desmit suņus pēc kārtas, pēkšņi mājās saplēš papīru, aizmet otas pa gaisu un paziņo, ka nekas nesanāk! TĀĀĀ suni nezīmē!!!! Jo viņa bija uzzinājusi, ka ir pareizais veids, kā zīmēt suni. Turklāt vēl redzējusi, ka citiem sanāk.

Valdorfa pedagoģijā iepazīstināšanu ar krāsām sāk ar krītiņiem un ūdenskrāsām. Kā pirmie būtu piedāvājami bišu vaska kantainas formas krītiņi. Tie ir dabiski, labi smaržo un it kā ērtāk mazai rokai satverami/lietojami. (Saku "it kā", jo pati līdz izmēģināšanai tā arī neesmu tikusi. Bet ceru, ka trešais bērns tieši ar tādiem sāks.) Arī akvareļkrāsas. Turklāt ieteicams sākt ar vienu krāsu (vēlams pamatkrāsu – zilu, sarkanu vai dzeltenu). Ļaut bērnam izpētīt, cik plašas iespējas sniedz šī viena krāsa, ja to uzklāj stiprāk vai vājāk, vairāk vai mazāk, slapjāk vai sausāk. Kad šķiet, ka bērns gatavs kam jaunam (un te droši vien jāņem talkā intuīcija/zināšanas/pieredze – kam ir), jāpiedāvā divas krāsas un jāļauj piedzīvot brīnumu, krāsām saplūstot. Tādējādi bērns netieši apgūst arī krāsu mācību.

Kaut arī vecākajai meitai uzreiz iedevu veselu kasti ar krāsām un gaidīju, ka nu tik būs, bet nebija… Otrajam bērnam tiešām iedevu tikai vienu krāsu un otiņu. Un viņš pat nosacīti ilgi – kādas 15 minūtes – cītīgi darbojās ar vienu krāsu. Pārsvarā gan apzīmējot pats sevi. Tagad izaudzis līdz visai kastītei, tomēr redzu, ka joprojām bieži izvēlas darboties tikai ar vienu vai maksimums divām krāsām.

Reiz nopirku flomāsterus. Nu jau tie, par laimi, beigušies – izrakstīti vai iespiesti. Bērniem gan patika, bet man īsti ne. Un tad arī uzzināju, ka tieši flomāsteri esot sliktākā pirmo rakstāmrīku izvēle saskaņā ar Montesori pedagoģiju. Pārāk viegli rakstās, tāpēc rokai nerodas izpratne par pieliekamo spēku.

Montesori pedagoģijā gan mākslai un radošiem darbiņiem diez ko liela vieta netiek atvēlēta. Zīmēšana tiek uztverta kā vingrinājums. Darbs ar metāla ieliktņiem (īpašs Montesori materiāls) ir saistīts ar zīmēšanu, tomēr tikai rokas trenēšanai, nevis radošuma veicināšanai. Turklāt Montesori arī atzīst izkrāsojamos attēlus labus esam. Tie atklājot bērna krāsu uztveres spēju (vai zāli izkrāsos zaļu un zirgu – brūnu, kā tas realitātē ir), tāpat kā brīvie zīmējumi – formas uztveres spēju, kā arī sagatavo bērnu rakstīšanai.

Uz jautājumu par radošuma trūkumu Montesori skolās atbildējusi Montesori pedagoģe Pilāra Bevlija (Pilar Bewley): "Lai gan sākotnēji var šķist, ka Montesori pieejas stingrā turēšanās pie realitātes ir pretrunā radošumam, tomēr ir pierādījies pretējais. Pētījumi rāda, ka bērni, kas mācījušies Montesori skolās, atrod problēmām radošākus risinājumus kā viņu vienaudži tradicionālajās skolās. Izrādās, ka fantāzijām – idejām, kam nav reāla seguma (piemēram, fejām, runājošiem dzīvniekiem vai vilcieniem) – nav vietas izglītībā, tās neveicina iztēli un radošumu. Bērni attīsta savas radošās spējas caur reālu (ar visām maņām) pieredzi reālā pasaulē." Varu piekrist Marijai Montesori tajā ziņā, ka māksla mūsdienās, tāpat kā Senajā Grieķijā, būtībā ir realitātes atspoguļojums, kas balstās rūpīgos apkārtējās vides novērojumos. Bērnam svarīgi iepazīt reālo pasauli sev apkārt, kārtību un likumsakarības tajā, lai spētu radīt kaut ko jaunu. "Kā gan lai bērna iztēli attīstītu tas, kas patiesībā ir pieauguša cilvēka iztēles radīts? Tikai mēs tad esam tie, kas iztēlojas, bērni vienkārši tic," teikusi Marija Montesori.

Interesanti, ka, līdzīgi kā Valdorfa pedagoģijā, arī Montesori attiecībā uz radošumu (brīvie zīmējumi un darbs ar mālu tiek iekļauts Montesori metodē) vēlas ļaut bērnam pilnīgu brīvību un nedot nekādus paraugus, kas būtu jāatdarina. Tāpēc nenorāda, ka būtu jāveido kaut kas reāls. Tomēr līdz ar to viņa nesaskata radošajās aktivitātēs nekādu vērtību attiecībā uz izglītību. "Zīmēšana un veidošana kā bērna spontānas atklāsmes kalpo vienīgi tā individuālās personības pētīšanai; nekāda izglītojoša efekta." Lai gan Montesori arī novērojusi, ka tieši tie bērni, kas ātrāk uztver apkārt esošo lietu formas un krāsas un spēj tās veiksmīgāk atainot, ir tie, kas ātrāk sāk rakstīt. Tātad kāda izglītojoša vērtība tajā tomēr ir. Vismaz sīkās motorikas treniņš, kā to atzīst daudzi mūsdienu agrīnās bērnības pedagogi.

Vēl kāds aspekts, kas, manuprāt, nav mazsvarīgs un ko atzīst gan Montesori, gan Šteiners, gan citi pedagogi – bērnu zīmējumi un citi mākslas darbi sniedz ieskatu bērnu iekšējā pasaulē, ļauj labāk izprast bērnu attīstību un domāšanas veidu. Pēc bērnu zīmējumiem var spriest par viņu piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem. Un tas vien jau, manā skatījumā, ir visu notašķīto sienu, apkrāsoto galdu, krēslu un rociņu vērts.

Vienas pareizās atbildes, kā palikt māksliniekam pieaugot man nav. Bet skaidrs, ka tieši radošajās izpausmēs katrs bērns ir pelnījis pilnīgu brīvību. Un, lai kuru pedagoģiju mēs kā vecāki izvēlētos, svarīgi ļaut bērniem būt radošiem. Kā uzsver Mērija Anna F. Kola: "Svarīgs ir process, nevis rezultāts."

Raksta tapšanā izmantotā literatūra un interneta resursi:

Maria Montessori "The Montessori Method", BN Publishing, 2008

Rahima Baldwin Dancy "You are Your Child’s First Teacher", Celestial Arts, 2000

Mariah Bruehl "Playful Learning", Roost Books, 2011

http://mariamontessori.com/mm/

 

Zane Krūmiņa

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!