Foto no izrādes "Jeruzaleme", dailesteatris.lv
 
Teātris
20.02.2018

Brīvība ar beigu termiņu. Recenzija

Komentē
0

Recenzija par Lauras Grozas-Ķiberes izrādi "Jeruzaleme" Dailes teātrī

Režisores Lauras Grozas-Ķiberes konsekventā interese par atstumtajiem, nesaprastajiem, marginālajiem cilvēkiem reizē izraisa cieņu un bažas. Cieņu par to, ka interese ir neuzspēlēta un acīmredzot režisore ar izvēlētajiem varoņiem kaut kādā mērā identificējas. Bažas par to, ka tēma nav neizsmeļama un, kā liecina izrāde "Jeruzaleme", pret dibenu atsisties var itin viegli.

Džeza Batervērta luga Jāņa Elsberga tulkojumā piedāvā stāstu par dažādu iemeslu dēļ (ne vienmēr atšifrētu) perifērijā nostumtu cilvēku pulcēšanos pie Džonija "Ērgļa" Bairona kādā izcirtumā netālu no jaunuzbūvēta ciemata. Tā iedzīvotāji ar plakātiem gluži uz skatuves neparādās, bet sūta turp divus ērmīgus vēstnešus cerībā tikt vaļā no trokšņainā un lecīgā kaimiņa, ap kuru pulcējas nepilngadīgie un lieto ne vien alkoholu, bet arī narkotikas.

Ērglis vai gailis

Džonijs "Ērglis" Bairons pie sava vidējā vārda šādā redakcijā ticis, pateicoties tulkotājam Jānim Elsbergam, kuram oriģinālais "Rooster", tātad Gailis, šķitis nepiemērots. Taču pēc spēles veida, kā Džoniju rāda Juris Žagars, "Gailis" ir pat piemērotāks apzīmējums nekā "Ērglis". Var gan piemeklēt arī vēl visādus salīdzinājumus, piemēram, trolli vai Tarzānu, redzot aktieri meža vidū ar garām parūkas pinkām lēkājam ap furgonu un uz tā. Kādā brīdī ienāk prātā arī salīdzinājums ar pāraugušu Pīteru Penu, kurš cenšas izlikties, ka joprojām ir bērns. Džonija stāstu dēļ ne viens vien skatītājs publiskajos komentāros lietojis Minhauzena tēlu. Tipoloģiski "Džonijs Ērglis" Bairons ir samērā līdzīgs citas Dailes teātra izrādes – visai strīdīgi uztvertās "Bannija Manro nāves" – galvenajam varonim, kura dzīve mērķtiecīgi ved uz pašiznīcināšanos un kurš arī par sevi un savu dzimtu mēdz stāstīt leģendas, tikai ap viņu neveidojas tāds cienītāju loks (toties abiem varoņiem ir emocionāla saikne ar dēlu). Tātad Džonijs ir vīrietis pusmūžā ar spožu pagātni (ja vien tai var ticēt vispārējā neticamo stāstu jūrā, kas pludo no skatuves) un nožēlojamu tagadni, savu atstumtību no sabiedrības kompensējot ar izkāpināti provokatīvu uzvedību. Džonijs spēj būt pilnīgi traks apreibinošo vielu ietekmē, par ko liecina aculiecinieku stāsti par iemesliem, kāpēc viņš netiek ielaists lielākajā daļā apkaimes krogu. Dramaturgs jau pirmajā ainā iezīmē konfliktsituāciju ar sabiedrību, bet tad ļaujas ļoti garai ekspozīcijai, iepazīstinot ar tiem, kas pulcējas ap Džoniju, – dažāda vecuma cilvēkiem, kuri šķietami meklē sabiedrības centru un, varētu padomāt, saskata Džonijā autoritāti, taču iemesls ir diezgan prozaisks: viņam ir narkotikas, kuru izcelsme skaidri netiek norādīta.

Lai arī izrādes kopgarums tās spēlēšanas ne pārāk garajā vēsturē saīsinājies par 20 minūtēm, būtiskus īsinājumus otrajā skatīšanās reizē samanīt neizdevās – ekspozīcija, kurā varoņi cits pēc cita atrādās, ilgst apmēram stundu, taču arī pēc tās īpaši spraigi notikumi lugas varoņu kompāniju nepiemeklē. Tā ir pēdējā diena, pēc kuras nekad nekas nebūs, kā bijis, tā sākas ar brīdinājuma piestiprināšanu pie Džonija mītnes – vecā busiņa – pilsētas svētku dienas rītā, bet noslēdzas ar draudu piepildījumu, kad ceļā ir buldozeri, kas nostums visu viņa iedzīvi, un nomaļajā izcirtumā beigsies kādas komūnas pastāvēšana.

Pretstats civilizācijai?

Scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis ir izveidojis daudznozīmīgu telpu, faktiski kasti ar daudzām durvīm, kas apdrukāta ar milzīgām meža ainavām. Asociācijas, kas diez vai ir gribētas, bet galvā uzaust nekavējoties, ir ar filmu "Trūmena šovs" (1998), kuras beigās galvenais varonis slīd laiviņā pretī nākotnei, bet atsitas pret studijas dekorācijas sienu, uz kuras uzgleznota jūra. Arī Džonijs "Ērglis" Bairons dzīvo vidē, kas šķietami ir neskartā daba, taču atrodas jau pārāk tuvu civilizācijai, proti, jaunajam nekustamo īpašumu projektam. Pat putnu dziesmas ir ierakstītas, un tās miksē uz skatuves gandrīz nepārtraukti esošais dīdžejs. Tēls ir, bet režisore to nekādā veidā neizmanto un neattīsta. Kā jau lugā modelēts, tiek konfrontēta dzīve "tur", kur notiek pilsētas svētki, un "šeit", kur notiek alternatīva ballīte, taču starp abām norisēm notiek aktīva mijiedarbība. Noguruši no publiskās rosības un vēlēdamies "uzpildīties" ar narkotikām, Džonija paziņas atnāk un atkal aiziet. Pie Džonija slēpjas pagājušā gada svētku karaliene, sešpadsmitgadīgā Fedra, kurai būtu jābūt "tur" un jānodod kronis nākamajai karalienei. Un galu galā gluži simboliski dramaturgs nosaka pilsētas uzstādīto ultimātu Džonijam pamest šo vietu tieši svētku dienā, kas neliekas īsti reālistiski – kādi buldozeri, kādi policisti, ja visapkārt svētki, – taču no rituāla viedokļa ir nozīmīgi, ka tieši svētku rotā tērpusies pilsēta izcīna uzvaru pār meža stūrīti, kurā mītošais indivīds neciena tās likumus.

Vēl viens pretstatu pāris, ko apspēlē Batervērts, ir pagātne un tagadne. Te gan režisore ar šo situāciju nav tikusi galā. Piemēram, ik pa brīdim atkārtotā dziesma "Ardievu, jaukais pavasar", ko, lasot lugu, iespējams uztvert kā atvadas no Džonija "paradīzes", izrādē ieskanas kā fons vai vienkārši jebkura dziesmiņa, kuras tekstam nav lielas nozīmes. Skatuves priekšplānā novietotie kičīgie dārza rūķi uztverami tikai kā ironisks komentārs ticējumam, ka šajā meža nostūrī kādreiz tiešām mituši rūķi un laumiņas (Anetes Krasovskas Fedra tērpusies kā laumiņa). Divi rūķi acīmredzot turējuši rokās lukturus, bet tagad izskatās, ka paslējuši uz augšu savas mazās dūrītes. Mītisko fonu rada arī pirms izrādes demonstrētie 1935. gada filmas "Sapnis vasaras naktī" kadri: tajos blondā Titānija apjūsmo Pamatiņu, kurš pārvērsts par ēzeli. Taču lielāko idejisko slodzi, kas pamato galvenā varoņa saikni ar britu zemes mītisko pasauli, vajadzētu nodrošināt viņa stāstiem, piemēram, par sastapto milzi, kurš gluži garāmejot pieminējis, ka uzcēlis Stonhendžu. Šī ir tā vēstījuma būtiskā sastāvdaļa, kas tiek pieminēta britu kritiķu recenzijās (Dominiks Kavendišs 2010. gadā recenzijas apakšvirsrakstā apgalvo, ka Batervērta lugā ir "slēpts vēstījums par mūsu nacionālo identitāti"). Un tas ir tas slānis, kas Dailes teātra iestudējumā nenolasās, jo Latvijas skatītājam nav pietiekamu zināšanu, lai tvertu Batervērta iešifrētos mājienus, gluži kā mums 21. gadsimtā trūkst spēju nolasīt visus mājienus Šekspīra traģēdijās. Mītiskais aspekts nav arī apiets tādā veidā, lai tas netraucētu vērot gluži universālu stāstu. Bairons piesauc sev palīgā gan savas dzimtas senčus, gan senās dievības, tomēr tas paliek šarmanta muldoņas stāstu līmenī.

Slidenā narkotiku lieta

Vēl viena problēma, kas arī iekodēta lugā: varoņi parādās un, kā teikt, "tusē" gan kopā, taču par katru no viņiem mēs uzzinām ārkārtīgi ierobežotu informāciju – viens aizceļo, otrs strādā lopkautuvē, trešais sapņo kļūt par dīdžeju –, taču nerodas priekšstats par to, kādi ir šie cilvēki un kas viņus tur kopā. Par vienīgo apvienojošo elementu kļūst narkotikas. Pilnīgi skaidrs ir tas, ka apreibinošās vielas pie Džonija var dabūt lēti un ļoti bieži – pavisam par velti. Un tā ir tēma, kas diezgan daudziem skatītājiem, manuprāt, nogriež saknē jebkurus empātijas aizmetņus pret izrādē notiekošo. Zālē sēž ne mazums cilvēku, kuri dzīvo normālu, jā, iespējams, pelēcīgu dzīvi, bet kuri situācijā, ja netālu no viņu mītnes uzrastos, piedodiet, "pritons", kurā nepilngadīgie viegli tiek pie narkotikām, ķertos pie dakšām. Turklāt lugā iekodēta bēdīgā patiesība – bez baltā pulverīša Džonija mājvieta nemaz nekļūtu par populāru pulcēšanās centru. Arī beigās viņš paliek viens – gan tāpēc, ka pārējie negrib nepatikšanas, gan viņa paša attieksmes dēļ, atraidot draudzības apliecinājumus.

Tas, ka sabiedrība, kas pulcējas pie "Ērgļa", ir raiba, īpaši tiek uzsvērts ar karnevāliski raibiem Kristīnes Pasternakas kostīmiem. Jā, ir pilsētas svētki, taču kompānijas košais ietērps īpaši akcentē viņu neiekļaušanos ikdienišķajā sabiedrībā. Ja vien... ja vien šajā svētku dienā ērmīgi patiešām nav tērpušies visi, par ko mudina domāt Ginta Grāveļa Veslijs – kroga īpašnieks, kurš sponsoru spiediena rezultātā piedalās vīru dejās, pie kājām piesējis zvārgulīšus. Aktieru iespējas radīt pilnasinīgus tēlus luga ierobežo. Tomēr Daiņa Grūbes puiciskais Lī, kurš cer izrauties no ikdienas, jau minētais Ginta Grāveļa Veslijs, kas mokās zem sievas tupeles, Laura Subatnieka lopkautuves strādnieks Deivijs ir tēli, kas vismaz ir iezīmēti. Lauris Dzelzītis un Pēteris Liepiņš izlīdzas ar dabisko šarmu, bet Ērikai Eglijai un Antai Aizupei tēla radīšanai nav praktiski nekā – izņemot seksuālu interesi par jauniem puišiem.

Neliela, bet "krampīga" loma ir Kristīnei Nevarauskai, kuras Dona joprojām mīl Džonju, tomēr nespēj dzīvot ar viņu kopā. Bet viņiem ir dēls. Nepasakot gandrīz nevienu vārdu, maza prātvēdera lomu nospēlē Teodors Timrots. Dēla priekšā izkūst visa Džonija bravūra, balsī ieskanas maigums. Manuprāt, vismaz divējādi iespējams interpretēt ainu pašās izrādes beigās, kad puika pie tēva atnāk viens pats, sakot, ka ir apmaldījies. Var pieņemt, ka tā arī ir, bet, tā kā Džonijs šai brīdī jau ir smagi piekauts, var secināt, ka saruna ar zēnu notiek tikai Džonija iztēlē, vēl jo vairāk tāpēc, ka stāsts par Baironu dzimtas īpašajām asinīm atkal jau ir no Minhauzena krājumiem – kurš gan spētu ticēt, ka ar apreibinošām vielām gluži pārsātinātas asinis varētu derēt, lai Džonijs tās nodotu kā donors? Bet te jēga ir cita – varoņa pārliecība par savu izredzētību, kaut tai nav nekāda objektīva pamata.

Izrādē pretspēks Džonijam iezīmējas no divām pusēm. Biedējošā Troja lomā Raivis Vidzis draudīgi izkliedz samērā daudz teksta un samāksloti smejas, bet pēc ieceres Trojs pārstāv tos, kas savulaik izmantojuši Džonija mājokli kā patvērumu, taču izvēlējušies citu dzīvi un nicina tos, kas joprojām ap "Ērgli" pulcējas. Savukārt pašvaldības ierēdņu lomās Indra Briķe pašironiski iezīmē pāraugušas teicamnieces tipāžu un Intars Rešetins spēlē flegmatisku nūģi. Lai arī šīs lomas balansē uz karikatūras robežas, aktieriem izdodas likt nojaust kādu būtisku niansi – šie savādnieki ir ļoti līdzīgi tiem, kurus apkaro, tikai apstākļu sakritības dēļ atrodas "pareizajā" pusē, kam pieder vara.

Varonis vakuumā

Pirmizrādes vakarā Juris Žagars Džonija "Ērgļa" lomā vēl "pumpēja" enerģiju: īpaši pirmajā cēlienā dominēja ārējās izpausmes (ellīgā kokteiļa pagatavošana un izdzeršana izraisa aplausus). Otrreiz skatoties, šķita, ka aktieris spēlē smalkāk, niansētāk, jūtīgi atklājot aizlauztās personības drāmu, kurš samērā bezjēdzīgi cenšas apliecināt savu vērtību, nostājoties pret visiem. Liekas, aktierim ir interesanti spēlēt tieši pretrunīgu varoni, tādu, kas daudz ko dara ne tikai nepareizi no sabiedrības skatpunkta, kas ne vienmēr ir pats jēdzīgākais, bet patiešām stulbi no elementāras loģikas viedokļa. Skaļā plātīšanās ir aizsegs. Lugā, bet ne gluži izrādē būtiska ir aina, kurā Džonijs demonstrē savu spožo erudīciju, taču paklūp pie jautājuma par dzejoļa "Jeruzaleme" autoru. Dziesma, kura tiek minēta starp tradicionālo vērtību stūrakmeņiem un kuras fragments skan izrādes sākumā, negaidīti ievaino Džonija pašapziņu. Nav nojaušams, kāpēc izrādes autoriem liekas, ka Žagaram vajadzīga sirma hipija parūka. Varbūt aktierim tā palīdz. Skatītājiem diez vai.

Kopumā izrāde nav pārvarējusi lokāla britu stāsta slieksni. Tā neraisa aktīvu skatītāju līdzdomāšanu, ka Latvijā taču arī ir milzumdaudz vietu, kur dzīve piedāvā maz iespēju un jaunieši tiešām nīkst autobusu pieturās un labākajā gadījumā nevis šņauc, bet gan dzer. Mums noteikti ir savi Džoniji "Ērgļi". Bet Lauras Grozas-Ķiberes izrāde dzīvo savu dzīvi – un raisa kolektīvu garlaicību, starpbrīža laikā krietni izretinot skatītāju rindas.

Atis Rozentāls

Atis Rozentāls ir laikraksta "Diena" Latvijas ziņu redaktors, kurš regulāri raksta recenzijas un ir bijis Spēlmaņu nakts žūrijas komisijas loceklis, bet 2016./2017. gadā - tās priekšsēdētājs.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!