Redzējumi
30.06.2014

Brīvgrāmata kā ceļš uz Nekurieni

Komentē
3

Kolumbiešu rakstnieks Nikolass Gomess Davila (1913-1994) galvenokārt pazīstams kā asprātīgu un kodīgu aforismu meistars. Viņam pieder arī šāds visai trāpīgs izteiciens: "Literatūra mirst nevis tad, kad neviens neraksta, bet gan tad, kad raksta ikviens." Skaidrs, ka šo aforismu var attiecināt uz jebkuru citu t.s. radošo darbību. Interneta pārņemtajā tagadnes pasaulē radošu sasniegumu relativizēšanās, jēgas zudums ir gandrīz vai aksioma, bet process aizsākās krietni agrāk – vismaz 1968. gadā ar Endija Vorhola nu jau par pretīgu banalitāti kļuvušo izteikumu Stokholmas izstādes katalogā: "Nākotnē ikviens piecpadsmit minūtes būs pasaulslavens."

Par šo IKVIENA iesaistīšanos var visādi spriest. Ja kādam tīk, var pat apgalvot, ka situācija, kad jebkurš jebkurā brīdī var apzināties sevi par rakstnieku un/vai mākslinieku, ir patiesas demokrātijas triumfs: visi ir iekļauti, neviena grupa vai indivīds netiek atstumts vai diskriminēts. IKVIENS var rakstīt par to, kā slimojis ar iesnām, izvedis valsti no krīzes, vadījis banku vai lidmodelistu pulciņu, stāvējis uz barikādēm; IKVIENS trīs akordu strinkšķinātājs var sevi saukt par mākslinieku, kļūt par "viedokļu līderi" un pamācīt, piemēram, prezidentu, kā vadāma valsts.

Manas paaudzes cilvēki, kurš nopietnāk, kurš – ne tik ļoti, savu marksisma devu iemācījās. Cita starpā, iegaumējām vienu, iespējams, vispopulārāko izteikumu no Kārļa Marksa apcerējuma "Luija Bonaparta astoņpadsmitais brimers" (Der achtzehnte Brumaire des Louis Bonaparte), proti, to, ka vēsture atkārtojas: vispirms tā ir traģēdija, bet atkārtojumā – farss.

Lasīts, ka Markss savā vēstures traktējumā ir iespaidojies no itāļu domātāja Džambatistas Viko (1668-1744) darba La Scienza Nuova ("Jaunā zinātne"). Šajā traktātā Viko izstrādājis sarežģītu, ja tā var teikt, literāros valodas izteiksmes līdzekļos balstītu cikliskas vēstures teoriju – storia ideale eterna. Tautu un civilizāciju vēsture, viņaprāt, iedalās trīs posmos. Pirmais ir dievu laikmets (l'età degli dei), kam valodā atbilst metafora; otrajam – varoņu laikmetam (l'età degli eroi) atbilstīga ir metonīmija un sinekdoha, bet trešo – cilvēku laikmetu (l'età degli uomini) raksturo ironija.

Viko raksta, ka dievu laikmets dzimst no pirmatnējā barbarisma, kurā tomēr ir kaut kādi, kaut arī raupji tikumi. Cilvēku laikmets toties izvirst par otro barbarismu, kurā tikumu vairs nav – ļaudis mīt pārapdzīvotās pilsētās, netic Dievam, visu lietu mērs tiem ir tikai nauda, zūd jelkādas morālās vērtības, tostarp pieticība, pienākumi pret ģimeni, vīrišķīga drosme. Atbrīvojušies no ētikas, cilvēki dzīvo, cits citu izspiegodami un pievildami.

Pievērsīsimies šiem laikmetiem un ilustrācijai izmantosim latviešu tautas teiku (vai pasaku).

1. variants

Vecos laikos kaķim bijis ganos jāiet, suns dzīvojis brīvā pa māju, jo Dievs viņam bija devis brīvgrāmatu. Kādā karstā vasaras dienā pārnācis kaķis – gluži nokusis, noguris – no ganiem mājā un atradis suni mierīgi pakrēslā, dārzā kaņepēs guļam. Suņam guļot, ķeša bijusi atvērusies un no tās izkāries brīvgrāmatas gals laukā. Kaķis paslepen pievilcies, izrāvis suņam no ķešas brīvgrāmatu, uzskrējis ar to uz māju un tur jumta paspārnē noglabājis dārgo laupījumu. No tās dienas suns savu brīvību zaudējis un tam nu jāejot kaķa vietā ganos, kamēr kaķis var brīvi dzīvot mājā. Tādēļ suns vēl vienmēr, līdz ko kaķi pamana, dodas tam pilnās dusmās rūkdams virsū, gribēdams savu brīvgrāmatu atņemt; bet līdz šim tas vēl nav izdevies, jo kaķis, no suņa bēgdams, uzskrien ātri vien pa pakšķi jumta paspārnē brīvgrāmatu apsargāt.

Avots: http://www.ulubele.org/lv/bernu-sturitis/latviesu-tautas-teikas/

2. variants

Senos laikos ganos gājis kaķis, un suns gulējis kaņepēs un nekā nedarījis. Suņam no zvēru ķēniņa bijusi izdota brīvības grāmata.

Kādreiz kaķis nokusis atnācis no ganiem un atradis kaņepēs suni saldi aizmigušu. Tā kā kaķim ir mīkstas kājas, tad viņš klusi pielavījies pie suņa, izvilcis tam no ķešas brīvības grāmatu, ar visu uzskrējis uz istabas augšas un paslēpis to aiz spāres. Nu tikai suns pamanījis, ka nava vairs brīvības grāmata ķešā, bet nekā darīt. No tā laika suņam jāiet ganos, un kaķis var slaistīties apkārt bez darba. Katru reizi, kad suns nokusis atnāk no ganiem un atrod kaķi guļot, viņam saskrienas sirdī niknums. Bet, līdz tik grib kaķi pārmācīt, tas uzskrien uz istabas augšas, un suns paliek lejā. (Māra Vince Jēkabpils Secē, 73 g. v.; pier. A. Purens 1929. FS 809. 1882.)

Latviešu tautas teikas. Izlase. Sastādījusi A. Ancelāne – Rīga: Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas izdevniecība, 1961 – 191. lpp.

3. variants

Kādreiz vilkam bija brīvgrāmata, un viņš drīkstēja dzīvot ir laukos, ir mežos. Kādu rudeni stipri lija, un brīvgrāmata samirka. Vilks gudroja, gudroja, ko darīt, un beidzot gāja pie sava drauga suņa:
– Sunīt, brālīt, paņem, izžāvē manu brīvgrāmatu, pavisam slapja samirkusi.
– Labi, labi, kas tur ko neizžāvēt!
Paņemt paņēma, bet, kur izžāvēs, nezina. Gudroja, gudroja suns un beidzot aizgāja pie sava drauga kaķa:
– Kaķīt, brālīt, paņem, izžāvē vilka brīvgrāmatu, pavisam slapja samirkusi.
– Labi, labi, kas tur ko neizžāvēt!
Paņemt paņēma, bet žāvēt nav laika: slinkums. Aizgāja kaķis pie savas draudzenes peles:
– Pelīt, māsiņ, paņem, izžāvē vilka brīvgrāmatu, pavisam slapja samirkusi.
– Labi, labi, kas tur ko neizžāvēt!
Pele uzvelk brīvgrāmatu uz krāsns augšas un sāks žāvēt. Bet viņai gribas zināt, kas tanī iekšā. Sāks grauzt, tad jau uzzinās. Grauza, grauza, kamēr sagrauza, bet ne pie kādas gudrības netika.
Pēc kāda laika vilks pie suņa:
– Atdod nu, draugs, manu brīvgrāmatu, būs jau izžuvusi.
Suns tūliņ pie kaķa:
– Atdod nu, draugs, vilka brīvgrāmatu, būs jau izžuvusi.
Kaķis pie peles:
– Dod šurp vilka brīvgrāmatu, būs jau izžuvusi!
Šī atnes – tavu postu, vienas skrandas! Kaķis nes tās pašas sunim, un suns dod tās vilkam. Vilks, tās ieraudzījis, pārskaišas un sunim virsū! Suns kaķim, kaķis pelei, tā alā iekšā!
Kopš tā laika vilks nedrīkst vairs pa laukiem staigāt, jo viņam nav brīvgrāmatas un jādzīvo tikai mežā. Par to viņš nikns uz suni un pastāvīgi brūk tam virsū, tiklīdz sastop. Suns, nevainīgs būdams, ikreiz turas vilkam pretī. Suns savukārt visādi uzbrūk kaķim, bet tas, arī bez vainas apzinādamies, daudzreiz turas sunim pretī. Kaķis visādi vajā peli, bet tā, kā jau vainīga, bēg no viņa pa kaklu, pa galvu un nemaz nedomā tam pretoties.
To man stāstīja circenis aizkrāsnē. Kas netic, lai pajautā viņam pats.

Zelta tīnīte. Latviešu tautas pasakas. Sastādījusi V. Greble, literāri apstrādājusi A. Bauga. – R: Zvaigzne ABC, b.g. [2001, atkārtots izdevums] – 128.–130. lpp.

Vairāk attiecīgās pasakas variantu mājās ātrumā neatradu, bet šo trīs būs diezgan, lai brīvi paimprovizētu. Pirmajā brīvgrāmatas īpašnieka maiņa, kā tas skaidri norādīts, norisinās Dieva laikmetā, otrajā, kur grāmatas devējs ir metonīmisks zvēru ķēniņš, iespējams, ka lauva, runa ir par varoņu laikmetu, bet trešajā, kā tas nepārprotami ironiski pastāstīts, esam cilvēku laikmetā. Protams, cilvēkstāvoklis ir klātesošs arī Dieva un varoņu laikmetā, par ko arhetipiski liecina norāde uz aizmigšanu kaņepēs. Šis motīvs asociatīvi aizved mūs uz Vecās Derības Radīšanas vai 1. Mozus grāmatu (Rad 9, 20-21), kur lasām, kā Noa pēc tam, kad šķirsts, plūdiem beidzoties, piestāja jaunā cilvēces brīvās gribas krastā, piedzērās un iemiga.

Grāmatas, brīvgrāmatas, brīvības grāmatas motīvs vieno visus trīs pasakas variantus. Jājautā, kas tā tāda par grāmatu. Pirmkārt jau vietējām ciltīm acīmredzot nekādu grāmatu nebija, tāpēc vārdu nācās aizgūt no kaimiņiem slāviem, kuri to, kā daudz ko savā valodā, bija patapinājuši no grieķiem. Un protolatviešiem grāmata nozīmēja dokumentu, kas apliecināja kaut kādas tiesības un/vai brīvības*. Tā arī pasakā: ne suns, ne vilks, ne viņu tiesību pārņēmējs kaķis pilnīgi noteikti grāmatas nelasīja. Drīzāk jau, līdzīgi kā tagadējie grāmatu nelasītāji karjeristi, viņi ar glīti ierāmētām "grāmatām" – sertifikātiem – izdaiļoja kabineta sienas.

Viens gan ir skaidrs – kā sunim, vilkam un citiem senlatviešiem, tā tagadnes censoņiem grāmata nozīmē brīvību. Tikai Dieva un varoņu laikmetā brīvgrāmatu deva, un ne jau kuram katram, bet kopš cilvēku laikmeta iestāšanās ļaudis iedomājušies, ka ir dievi un varoņi, grāmatu ņem, ķer un grābj paši – IKVIENS kā nu māk un prot. Un no grāmatas paliek vien skrandas.

2002. gada 28. septembrī laikrakstā "The New York Times" rakstnieks Džozefs Epšteins, tolaik jau kādu 15 grāmatu autors, mēģināja atrunāt amerikāņu tautu no grāmatu rakstīšanas. Viņa bažām bija pamats – kāda aptauja liecināja, ka 81 % aptaujāto pilsoņu jūt sevī grāmatas cienīgu potenciālu un ir gatavi to izlikt uz papīra. Epšteins minēja, ka katru gadu ASV tiekot publicēts apmēram 80 000 nosaukumu grāmatu, statistika min pat trīsreiz lielākus skaitļus. Taču rakstnieku izmisīgie mēģinājumi stāties pretī grāmatu lavīnai diezin vai jelkad būs sekmīgi. Epšteins pats paskaidro: "Savulaik cilvēkiem jēgas meklējumos talkā nāca reliģijas drāma. Tā bija drāma, kas dzīvoja IKVIENA (izcēlumi mani – P.B.) sirdī, vienalga, kādam sabiedrības slānim cilvēks piederēja, tā bija Pestīšanas drāma – IKVIENS sev jautāja: vai es tikšu Debesīs? Tagad, kad tik daudziem šī drāma ir kļuvusi sveša, Pestīšanas vietā cilvēki meklē kaut ko, lai justos nozīmīgi. Bet tas ir daudz sarežģītāk. Ja reiz mani pēc nāves gaida tikai liels Nekas, kā lai atstāju liecību, ka vispār esmu dzīvojis? Kā mani tālie pēcteči uzzinās, ka esmu staigājis pa šo zemi? Un tad ienāk prātā doma: grāmata! Ņemšu un uzrakstīšu grāmatu!"

Grāmatas rakstīšanas akts kļūst par tādu kā sertifikātu, par brīvgrāmatu, par caurlaidi. Uz kurieni? Uz nekurieni.

_________________________________

* K. Mīlenbaha un J. Endzelīna "Latviešu valodas vārdnīcā" ir definēts tā – brīvgrāmata, der Freibrief: dievs sunim bija devis brīvgrāmatu Etn. I, 86.

Daudzsējumu Latviešu literārās valodas vārdnīcā savukārt tā – brīvgrāmata, -as, s.; vēst. 1. Dokuments, kas apliecināja dzimtcilvēku atbrīvošanu no dzimtbūtnieciskajām saistībām. 2. Dokuments, kas atbrīvoja zemnieku no klaušām un nodevām.

Vācu "Dūdenā" – 1. Urkunde über eine erteilte Erlaubnis oder Befreiung von einem Verbot; 2. Urkunde über die Entlassung aus der Leibeigenschaft.

 

 

 

Pēteris Bankovskis

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
3

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!