Brīvdienu nevar būt par daudz

"Brīvdienu nevar būt par daudz," televizorā atkārto kaut kāda reklāma. Šoreiz darba nedēļa sanākusi patiešām īsa, tikai pusotra diena. Varbūt tā jāuzskata par kompensāciju Ziemassvētkiem un Jaungadam, kuri iekrita tieši nedēļas nogalē.

Precīzi pateikt, cik kurā valstī ir oficiālo svētku brīvdienu, nav nemaz tik viegli. Visvairāk šādu brīvdienu ir Nepālā – vairāk nekā trīsdesmit, vismazāk Meksikā, Ekvadorā un Anglijā – astoņas. Latvija līdzinās lielai daļai Eiropas valstu, bet ar variācijām. 2018. gadā 17 dienām bija oficiālu svētku brīvdienu statuss, un tas esot bijis togad trešais lielākais brīvdienu skaits Eiropas Savienībā. Tomēr patiesībā togad tikai 12 svinamās dienas iekrita darbadienās, turklāt tas bija īpašs gads – 9. jūlijs bija brīvdiena, pateicoties Vispārējiem latviešu dziesmu un deju svētkiem. 

Arī šogad ir īpašs gads – Dziesmu un deju svētki mums sagādājuši papildu svētku dienas jūlijā, tai skaitā brīvu pirmdienu 10. jūlijā, tāpēc formāli mums šogad ir 18 svētku dienas. Tomēr darbadienās iekrīt tikai 9, neskaitot vienu pārcelto dienu, kura būs brīva šo piektdien, savukārt 2022. gadā bija tikai 7 darbadienas, kuras izrādījās brīvas svētku dēļ. Bet 2024. gads būs grandiozs uzdzīves laiks – 11 brīvas darbadienas.

Vai mēs daudz strādājam? Grūti teikt. Statistiski stundu daudzums, ko pavadām, strādājot pamatdarbā, ir samērā liels, vismaz lielāks nekā Rietumeiropā, apmēram tāds pats kā ASV, bet mazāks nekā, piemēram, Polijā un krietni mazāks nekā Meksikā. Vienlaikus, kā jau tas labi zināms, mūsu produktivitāte nav tik augsta kā tajās valstīs, kur darbinieki strādā krietni mazāk stundu, piemēram, Nīderlandē vai Dānijā. (Interesanti, ka vismaz 2021. gadā darba devēji praktiski visās Eiropas valstīs darbā esot pavadījuši vairāk stundu nekā darba ņēmēji, izņemot Latviju (un Bulgāriju). Turklāt darba devēji Latvijā ir strādājuši īpaši maz stundu salīdzinājumā ar citām valstīm – ja tā ir taisnība, rodas daži jautājumi, tai skaitā par šīs prakses saistību ar produktivitāti…)

Skaidrs, ka produktivitāti neveido tikai cilvēku čaklums. Reiz kādā intervijā "Medūzas" redaktore Gaļina Timčenko izteicās, ka viņai patīkot, ka Rīga salīdzinājumā ar Maskavu ir tik lēna. Pēc tam gadījās braukt vienā tramvajā ar bijušo kultūras ministri Žaneti Jaunzemi-Grendi, sākām par šo tēmu pļāpāt, – es brīnījos, kāpēc cilvēkiem šķiet, ka Rīga ir lēna, lai gan mēs tāpat esam aizņemti no rīta līdz vakaram. Viņas versija bija, ka varbūt pie vainas ir tas, ka apmēri un apjomi ir daudz lielāki – tad, kad tu vari hipotētiski stundā nopelnīt miljonu, tu laiku izjūti kaut kā citādi. Man šī doma patika, lai gan, protams, ne jau visu ar to var izskaidrot. Ir taču cilvēki, kuri, piemēram, Latvijā neko negrib darīt vai sasniegt, bet, nokļuvuši kaut vai Īrijā, raujas vaiga sviedros. Līdzko runa vairs nav par izdzīvošanu, mēs sākam rēķināt attiecību starp piepūli un ieguvumu, un brīvajam laikam ir vieta šajā vienādojumā. Piemēram, ja samaksa par lekciju lasīšanu vai kādu citu darbu ir zema, tad, protams, tu vari nopelnīt vairāk, ja tu vairāk strādā, bet pienāk mirklis, kad šis "vairāk" vairs nekompensē pārpūli vai to, ko tu iegūsti no patīkami pavadīta vai pat izniekota brīvā laika. Un aicinājumi strādāt vairāk, čaklāk, labāk nopelnīt vairs nedarbojas. Stundai turp vai šurp nav nozīmes. Reiz Londonā karstā vasaras dienā iegriezos krodziņā, palūdzu pinti sidra un ar bārmeni apmainījos pieklājības frāzēm par karsto laiku. "Nav labi biznesam," ieminējos. "Not my business," atbildēja bārmenis. 

Jāatzīstas, ka mana darba dzīve ir ļoti daudzšķautņaina un tai grūti atrast skaidru struktūru. Nav normēta darba laika vai darba dienu robežu, atvaļinājums parasti ir laiks, kad jāmēģina izdarīt iekavēto un ļoti reti kad var pilnībā atslēgties no pienākumiem, jo vienmēr kaut kas ir sasolīts un nav vēl izdarīts. Arī šo sleju rakstu Darba svētku dienā. No otras puses, ir iespējas visu ko kombinēt un bīdīt, arī brīvo laiku. Vārdu sakot, no savas pieredzes man grūti izdarīt vispārinājumus par darba dzīvi un darba kultūru Latvijā. Turklāt ļoti grūti raksturot darba kultūru vispār, neatkarīgi no darbavietas specifikas. Un tomēr es riskēšu.

Manuprāt, latviešu attieksmē pret darbu un brīvo laiku raksturīgs zināms pragmatisms. Mēs brīvdienas un atvaļinājumus uztveram kā kaut ko tādu, kas mums pienākas. Proti, mēs neesam vidējie amerikāņi vai japāņi, kas neiet atvaļinājumā, jo baidās, ka viņus atlaidīs no darba vai ka citiem šķitīs, ka viņi nepietiekami nopietni izturas pret savu darbu un uzņēmumu. Pat ja mēs identificējamies ar vietu, kurā strādājam, tad bez pārspīlējumiem. Atbilstoši attieksme pret darbabiedriem ir lielākoties atturīga, mēs reti kad brāļojamies, pēc darba dienas beigām ejot uz krogu, lai, bārā stāvēdami, mēģinātu viens otru pārkliegt, kā to dara angļi, un neuzskatām, ka mums ir pienākums turpināt ofisa dzīvi, kopā pēc darba dzerot un ēdot kā japāņi "izakajās". Vienlaikus mums nav īpašu problēmu ziedot brīvo laiku, ja tas nepieciešams kaut kāda konkrēta darba izdarīšanai. Aizkavēšanās darbā, nākšana uz darbavietu brīvdienās netiek uztverta kā neizdarība, kā tas, cik saprotu, var būt, piemēram, Vācijā. Mēs šajā ziņā esam fleksibli, neskaitām virsstundas, bet sagaidām, ka šis darbs tiks novērtēts, piemēram, papildu brīvdienas veidā.

Bronija Vēra, medmāsa, kas daudzus gadus strādāja par medmāsu paliatīvajā aprūpē, 2012. gadā publicēja grāmatu, kurā nosauca 5 galvenās lietas, ko cilvēki uz nāves gultas nožēlojuši, domājot par aizvadīto dzīvi. Viena no piecām bija nožēla par to, ka viņi pārāk daudz strādājuši. Tas esot bijis īpaši raksturīgs vīriešiem. Nezinu, vai no šīs atziņas vajadzētu izdarīt kādus grandiozus secinājumus – galu galā var diskutēt, vai nāve neatceļ arī atšķirību starp to, vai dzīve nodzīvota, bezjēdzīgi strādājot vai mērķtiecīgi krājot, teiksim, emocijas un pieredzi, un mūsu eksistenciālās un psiholoģiskās attiecības ar darbu arī ir sarežģītākas, nekā šis citāts ļauj domāt, tomēr atgādinājums vietā. Brīvdienas ir veselīgas. It sevišķi veselīgas tās ir cilvēkiem, kuri tās nevar atļauties vai iedomājas, ka nevar.