Grāmatas atvērums.
 
Ar bērniem
09.11.2021

Brīva vieta tavam vectēvam

Komentē
1
Saglabā

Par Signes Viškas (teksts) un Elīnas Brasliņas (ilustrācijas) bilžu grāmatu "Kate, kas gribēja kļūt par vectēvu" (izdevniecība "Liels un mazs", 2021).

Man nav bijis vectēvu. Pareizāk sakot – man viņi, protams, ir bijuši, bet viņi paspēja nomirt tik agri, ka es neatceros ne vienu, ne otru. Zinu, ka viens bija polis, bet otrs nomira dienā, kad bija kārtīgi izsmējies par to, kā es, nesen iemācījusies staigāt, steberēju pa virtuvi, uzvilkusi viņa zābakus. Paēda zupu, izsmējās, aizgāja pagulēt diendusu un nepamodās. Šo stāstu esmu dzirdējusi neskaitāmas reizes, un nepavisam nav svarīgi, vai bija tā vai drusku citādi. Ikreiz, kad braucu pieaugušajiem līdzi apkopt kapiņus, domāju – lūk, te guļ mans vectēvs, kurš smējās un nomira. Par laimi, man nekad neienāca prātā doma, ka mans jocīgais izgājiens kaut kādā veidā būtu pietuvinājis viņa nāvi. Vēl es biju dzirdējusi, ka viņam neesot paticis vārds Jolanta, viņš to esot uzskatījis par neizrunājamu un demonstratīvi saucis mani par Leontu. It kā to būtu vieglāk izrunāt, vectēv. Laiku, kad visi sāka mani uzrunāt par Joli, viņš nepiedzīvoja. Vēlāk, kad biju jau liela, dzirdēju vēl citus stāstus par abiem saviem vectēviem; šie stāsti bija skumjāki un smagāki, bet tie neattiecās uz mani, tie bija par tēviem un vīriem, par pavisam citām attiecībām.

Taču nevaru teikt, ka man vectēvu būtu pietrūcis. Man bija divas vecāsmammas. Viena dzīvoja tālu, ciemojās reti, par mazbērniem sevišķi neinteresējās un tika saukta par otru vecomammu. Un bija īstā vecāmamma, kura dzīvoja tuvu, pie kuras es ciemojos bieži (turklāt, būdama sākumā jaunākais un vēlāk vidējais bērns, pie viņas varēju izbaudīt galvenās un vienīgās luteklītes statusu; mans vecākais brālis astmas dēļ nevarēja tur nakšņot, savukārt jaunākajam vispār īpaši nepatika ciemoties) un kurā bija tik daudz mīlestības, ka es pat neiedomājos, ka man varbūt vajadzētu vēl arī vectēvu. Varbūt tāpēc es no bērnības praktiski neatceros grāmatas, kuru galvenais varonis būtu bijis vectēvs? Varbūt tās vienkārši bija ārpus mana fokusa, nezinu. Toties tagad man ir sajūta, ka pēdējā laikā izdotajās bērnu grāmatās – gan latviešu autoru, gan tulkotajās – vectēvu ir ka biezs. Nepretendējot uz pilnīgu pārskatu, minēšu vien dažas, kas patrāpījušās manā redzeslokā, – trīs Laura Gundara grāmatas par Vali, Ulfa Starka un Marijas Parras grāmatas, Andželas Naneti "Mans vectēvs bija ķiršu koks", Rebekas Lukošus "Nepaklausīgais vectēvs" [1] un arī Signes Viškas un Elīnas Brasliņas bilžu grāmata "Kate, kas gribēja kļūt par vectēvu".

Šī bilžu grāmata ideāli piemērota gan bērniem, kas pavisam nesen sākuši lasīt patstāvīgi, gan tādiem, kas paši vēl nelasa, bet kuri ir pietiekami lieli, lai viņiem varētu būt nācies atbildēt uz jautājumu: "Kas tu gribi būt, kad izaugsi liels (vai liela)?" Ņiprajai Katei atbilde kabatā nav jāmeklē, viņa labi zina, ka grib kļūt par vectēvu. Kate ir rūpīgi novērojusi savu vectēvu, tāpēc zina, kas nepieciešams cilvēkam, kurš nolēmis kļūt par tādu, – lielas rokas, jāspēlē akordeons, kabatās jānēsā citronu ledenes un sērkociņi, jābūt sirmam. Tā nu meitene dara, kas darāms, lai pie tā visa tiktu. Signe savā debijas grāmatā ir radījusi priecīga, enerģiska, par sevi un savām spējām pārliecināta bērna tēlu. Kate neņem galvā pieaugušos, kuri smejas par viņas iedomu kļūt par vectēvu, viņa māk atrast radošus risinājumus un prot darboties gan ar gūgli, gan līmi. Un, lai gan stāstā neviens cits no viņas ģimenes neparādās (nu, varbūt daži no tiem smejošajiem pieaugušajiem ir kādi attāli radi), man nav nekādu šaubu, ka meitene aug drošā, mīlestības un atbalsta pilnā vidē. Tā ir pasaule, kurā patīkami dzīvot ne tikai grāmatas varoņiem, bet arī lasītājiem.

Elīnas Brasliņas ilustrācijas ir šīs pasaules līdzradītājas un paplašinātājas, kā jau kārtīgā bilžu grāmatā pienākas. Katei ir ļoti skaidrs priekšstats par to, kādi izskatās un ko dara vectēvi, savukārt Elīna jau pašā pirmajā atvērumā parāda to, ko Kate vēl nav pamanījusi, bet ko noteikti zina lasītāji, kam ir iespēja salīdzināt savus vectēvus ar Kates, – tie mēdz būt ļoti dažādi. Kārni un tukli, gari un strupi, ar matiem un bez, ar bārdām un bez, veci hipiji, izbijuši skolu direktori, elektriķi, zemnieki, zinātnieki un ierēdņi – viss iespējamais. Un te parādās brīva vieta tieši tavam vectēvam (vai vecvecākam vispār, ja akurāt vectēva nav pie rokas) un līdz ar to arī tev, jūsu abu unikālajām un konkrētajām attiecībām, neatkarīgi no tā, vai šīs attiecības tiek piedzīvotas šajā brīdī (ja tu esi bērns) vai tavās atmiņās (ja tev bērnība aiz muguras). Elīnas ilustrācijās ir daudz pētāmu un ieraugāmu, un priecīgi atklājamu detaļu (tieši tā, kā man – un ne tikai man – patīk vislabāk), ir vienkāršas sadzīves ainiņas, kas ir tik precīzas, ka reizēm aizkustinājumā sažņaudzas sirds, – piemēram, uzticības pilnais žests, ar kādu Kates sīkā rociņa turas pie vectēva lielās plaukstas, kad abi iet pirkt sērkociņus un ledenes. Abi parkā baro baložus (ne ar baltmaizi, bet ar sēkliņām – bravo!), vectēvs spēlē akordeonu, piemieg uz dīvāna zem avīzes, klausās radio – tā visa ir īsta un laba vectēva un mazmeitas dzīve, kurā ir papilnam maiguma un trakulību, kur reizēm pa gaisu lido drēbes, bet uz grīdas izbirst sērkociņi un aizraujoši dažādas ledenes. Un brīžiem var vienkārši pasēdēt un divatā iedzert pienu, divi cilvēki sirmām (vai vismaz baltām) galvām.

Nobeigumā gribu pieminēt kādu asociāciju, kas diezgan būtiski ietekmēja to, kā lasīju šo grāmatu. Uz vāka uzzīmēta Kate, kura, atrisušā džempera diegā turēdamās, skrien augšup pa vectēvu, un meitenei kājās ir rūtainas bikses, dzeltenas ar melnām līnijām – tādas, kādas Anete Melece bija iztēlojusies Laikam grāmatā "Laika bikses" [2]. Man nav ne jausmas, vai Elīna šo atsauci radījusi tīši vai netīši, bet man tā lika domāt par laiku, protams. Par bērnību, kurā dienas ir garas un gadalaiki – bezgalīgi, kad liekas, ka laika pietiks visam un visiem vienmēr. Kad liekas, ka vienmēr būs vectēvs, kurš spēlē akordeonu, kuram kabatā ir citronu ledenes un sērkociņi, un šis vectēvs vienmēr mēneša otrajā svētdienā brauks uz tirgu papildināt kabatu krājumus. Lasīju, zinādama, ka vectēvam atvēlētais laiks nebūs bezgalīgs, tas beigsies, beigsies arī Kates bērnība, bet laiks ies, viņa izaugs un varbūt ņems un uzrakstīs grāmatu par savu vectēvu. Vai arī neuzrakstīs, tas nav tik svarīgi. Tāpat ir skaidrs, ka – par spīti Laikam un viņa biksēm – vectēvs patiešām būs vienmēr, ar visām ledenēm, sērkociņiem, sirmajiem matiem, akordeonu un mīlestību. Un Kate, glabājot to visu savā sirdī, kaut kādā ziņā būs kļuvusi par vectēvu.

 

[1] Lauris Gundars "Sveiks, Vali!", "Liels un mazs", 2017;
Lauris Gundars "Vaļa balss", "Liels un mazs", 2018;
Lauris Gundars "Valis ir atpakaļ", "Liels un mazs", 2020;
Ulfs Starks "Mans draugs Pērsijs, Bufalo Bils un es", tulk. Anika Frīdenberga, Inga Grezmane un Inese Dragūne, "Liels un mazs", 2012;
Ulfs Starks "Proti svilpot, Juhanna?", tulk. Inga Grezmane, "Liels un mazs", 2016;
Ulfs Starks "Bēguļi", tulk. Jolanta Pētersone, "Liels un mazs", 2020;
Marija Parra "Vafeļu sirdis", tulk. Jolanta Pētersone, "Liels un mazs", 2016;
Marija Parra "Vārtsargs un jūra", tulk. Jolanta Pētersone, "Liels un mazs", 2019;
Andžela Naneti "Mans vectēvs bija ķiršu koks", tulk. Dace Meiere, Jāņa Rozes apgāds, 2019;
Rebeka Lukošus "Nepaklausīgais vectēvs", "Liels un mazs", 2021;

[2] Juris Kronbergs "Laika bikses", "Liels un mazs", 2019.

Tēmas

Jolanta Pētersone

Jolanta Pētersone ir tulkotāja no norvēģu un zviedru valodas, reizēm arī no krievu. Tulko gan lieliem, gan maziem. Brīvajā laikā palīdz augt diviem bērniem un sapņo par grāmatu lasīšanu.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!