"Sāksim apskatu ar priecīgu ziņu. Latvijas pludmales volejbola duets zaudēja spāņiem..." [No Latvijas Radio sporta ziņu apskata]
Man patīk britu zinātnieki. Un ne tikai tādā "Like" un "Share" nozīmē, bet varētu pat sacīt – no sirds. Arī pie mums Latvijā viņi nav sveši. Ik pa laikam, kā ziņo prese un citi ziņu avoti, britu zinātnieki "nāk klajā" ar kādu jaunu, bieži vien sensacionālu un uzmundrinošu atklājumu. Un cilvēki, tā teikt, šokā. Labā nozīmē, protams. Gandrīz katru nedēļu viņi nāk klajā ar kaut ko noderīgu vai vismaz jauku. Glāze vīna ir tikpat veselīga kā piecas minūtes, kas aizvadītas smejoties. Vai arī – glāze vīna dienā ir tik neveselīga, ka var izraisīt visādas kaites – nu, jūs tak paši to visu esat lasījuši. Katrs var izvēlēties pats.
Ziņas par britu zinātnieku paveikto parasti nav diez ko precīzas. Informācija par pašiem britu (japāņu, amerikāņu, ungāru u.c.) zinātniekiem, pētījumos izmantoto metodoloģiju un rezultātu izvērtējumu labākajā gadījumā ir visai aptuvena, bet parasti netiek pat minēta un atstāta specializētiem attiecīgo nozaru zinātniskajiem žurnāliem. Precīzāk sakot, informācija šajos žurnālos parasti jau ir bijusi un tur arī atstāta, jo sacerējumi par tēmu "britu zinātnieki nāk klajā" parasti top pēc zinātniskajos žurnālos publicēto rakstu "motīviem".
Šīs zinātnieku ziņas (nez kāpēc prātā nāk padomju laiku grāmatiņa "Fiziķi joko") ir tāds kā racionālisma laikmeta apdzīvotāju horoskops. Pie rīta kafijas laikrakstā "The Guardian" tu izlasi, ka, piemēram, britu zinātnieki atklājuši proteīnu CRF1, kas atbildīgs par to, ka ikviens no mums reizēm jūtas pienācīgi nenovērtēts, zemāks par zāli, kā no laivas izmests, kā ar slapju dvieli dabūjis, kā tāds pēdējais pīslis, puteklis, miguža un kāju pamesls. Jau labu laiku zināms, ka visu šo slikto sajūtu pamatā – nemaz nerunājot par tādām padarīšanām kā depresija, panikas lēkmes u.tml. – ir kaut kāda mūsos iekšā mutuļojoša ķīmija, un te nu zinātnieki pasniedz ilgi gaidīto atrisinājumu.
Ikviens, izlasījis šādu ziņu, sāk justies krietni vien labāk – gandrīz tā, itin kā būtu apmeklējis Latvijas virsastrologu Raču un saņēmis no viņa rokām personīgi tieši sev izgatavotu horoskopu.
Ziņu vēl tīkamāku dara piebilde rakstiņa noslēgumā par to, ka īpašā proteīna CRF1 atklāšana varētu nozīmēt drīzu tablešu, pulverīšu, kapsulu vai tinktūru izgudrošanu, šīs zāles kaitīgo proteīnu "izslēgtu", un mēs visi beidzot varēsim cauru mūžu laimē diet (kā jau citstarp pravietots Latvijas himnā) – vai kaut kā tā, vienalga kā.
Bet jau nākamajā dienā tās pašas britu avīzes lepni ziņo par citu britu zinātnieku panākumu. Londonas Ekonomikas skolas Ekonomiskās uzvedības centra pētnieki pēc rūpīgiem pētījumiem esot secinājuši, ka visapmierinātākie ar savu dzīvi cilvēki esot divas reizes mužā – 23 un 69 gadu vecumā. Tas tad nu varētu būt kopīgs tādiem personāžiem kā Emma Vatsone un Miks Džegers. Tā kā starp abiem skaitļiem un abiem pieminētajiem esmu kaut kur viduspunktā, protams, saausījos un pievērsu šai ziņai uzmanību.
Līdz 69 vēl neesmu ticis, tā nu mēģināju atminēties, kas tāds ārkārtīgi apmierinošs varētu būt ar mani gadījies tālajā 1996. gadā. Šķiet, tolaik jau strādāju daudzmaz pastāvīgā algotā darbā, no dienesta Padomju armijā jau biju veiksmīgi izvairījies un tā no Latvijas bija izvesta, kas tad vēl? Visticamāk, es vairāk vai mazāk optimistiski raudzījos nākotnē. Tā nu sagadījies, ka sevi allaž esmu uzskatījis par optimistu. Tagad saprotu, ka tā bijusi kļūda.
Angļu rakstnieks Vils Selfs žurnāla "New Statesman" 2013. gada 29. jūlija numurā ir publicējis pārdomas "Pesimisma slavinājums" (http://www.newstatesman.com/culture/2013/07/praise-pessimism), un tajās viņš pārliecinoši norāda, ka cerība patiesi ir muļķa mierinājums.
No Selfa raksta prātā palikuši divi piemēri. Viens ir par pirmo Persijas līča karu un sabiedroto spēku kolektīvo pārliecību 1997. gadā, ka "viss būs arvien labāk" (kā to bija apgalvojis Lielbritānijas premjers Tonijs Blērs). To, ka nekas labāks Irākā un visur citur pasaulē pēc šī kara nenotika un optimisti varēja doties skumji pīpēt pa kaktiem, piktoties un vīstīt dūres visus nākamos gadus, mēs tagad jau zinām.
Otrs Selfa piemērs ir krietni vien personiskāks, tas saistīts ar viņa mammas likteni. Pēdējā viņa atmiņā palikušajā tikšanās reizē mamma teikusi: "Labākais, ko tev sniedz tas, ka esi pesimists, ir drošība, ka tu nekad nepaklupsi; vēl pirms tu vienu kāju aizliec priekšā otrai, tu jau zini, ka kritīsi."
Selfa mamma nomira pēc trim nedēļām Karaliskajā Ausu slimnīcā (tās pilns nosaukums ir Karaliskā Nacionālā Kakla, deguna un ausu slimnīca), un, kā raksta Selfs: "Nepārprotiet, ne tik daudz tāpēc, ka viņai bija kaut kas ar dzirdi, bet drīzāk gan tāpēc, ka par spīti vēzim, kas no limfmezgliem bija izplatījies uz aknām un smadzenēm, viņa vēl arvien nebija zaudējusi spēju sadzirdēt pozitīvisma banalitāti."
Saprotams, raksta Selfs, gan jau viņa mamma, ieslīgdama mūžīgā nebūtībā, būs bijusi spiesta uzklausīt kāda labu griboša profesionāla un optimistiska veselības aprūpes darbinieka teikto, ka "viss būs labi, viss būs kārtībā." Bet mēs ikviens taču zinām, ka nebūs, un pat ne nekārtības vai kārtības nozīmē, bet vienkārši tāpēc, ka nebūs nekā.
Sekojot Vila Selfa ieteikumiem un palūkojoties uz tuvākiem un tālākiem notikumiem, kas saistīti ar mums pašiem, ir vien jāatzīst, ka pesimistiem allaž taisnības beigu beigās izrādījies vairāk.
Kārļa Ulmaņa teiktais, ka, visiem jāpaliek savās vietās? Ticība, ka iestāšanās vācu leģionā ļaus atgūt Latvijas valstisko neatkarību? Pārliecība, ka pēc Otrā pasaules kara "ienāks amerikānis" un padarīs mūs brīvus? Cerība, ka līdz ar iestāšanos Eiropas Savienībā, NATO un vēl visur kur latviešu nācija dzīvos mūžīgi? Iedoma, ka banka "Baltija" izmaksās solītos depozītu procentus un politiķi pildīs savus solījumus? Sapnis, ka tuvākajā nākotnē kāds literārs ģēnijs uzrakstīs ko izcilāku par manu literāro un visu aizmirsto debiju 90. gados? Un kā ar laika ziņām – ticēt tām un gandrīz katru otro dienu vilties, vai tomēr apšaubīt? Un ar horoskopiem?
Veselīgāk laikam gan ir neticēt – nedz ziņām par britu un visu pārējo zinātnieku atklājumiem, nedz dažādiem laimestu solījumiem (vienalga, vai tā būtu ar simtprocentīgu drošību garantēta debesu valstība vai laimests lielveikalu ķēdes rīkotā loterijā).
Starp citu, tas kaut cik palīdz izprast arī to, kāpēc ar dzīvi mēs esam visapmierinātākie tieši 23 un 69 gadu vecumā. Vai drīzāk izskaidrot to, kāpēc pa vidu un faktiski visu lielāko mūža daļu ir tāds iekritums. 23 gadi droši vien ir vēl pēdējais brīdis, kad ir iemesls uz kaut ko cerēt un kaut ko savā dzīvē gaidīt. Visi turpmākie gadi nāk ar atskārtu, ka gaidītais tomēr nepienāk, cerētais nepiepildās, gribētais ir palaists garām un CRF1 mūsu smadzenēs pludo. Vienīgi britu zinātnieki sniedz kaut nelielu, bet tomēr mierinājumu. Bet tad pienāk 69 gadu jubileja, un tu sāc saprast, ka labāk jau nu dzīvē laikam vairs nepaliks, turpmāk viss ritēs tik uz leju, tāpēc katrs nodzīvots mirklis ir kā brīnumaina un nepelnīta dāvana.
4