Kā daudzi pat negribot tagad jau būs dzirdējuši, ASV šobrīd attīstās diezgan vērienīgs skandāls saistībā ar nu jau bijušā kinoproducenta un kinostudijas izpilddirektora, "Miramax" un "The Weinstein Company" līdzdibinātāja Hārvija Vainstīna seksuālo uzvedību un tās sekām. Laikraksts "The New York Times" šī gada 5. oktobrī publicēja rakstu, kurā apsūdzēja Vainstīnu kinoaktrišu, topošo kinoaktrišu, sadarbības partneru sieviešu, asistentu un citu darbinieču seksuālā vajāšanā un izmantošanā trīsdesmit gadu garumā. Raksts nepārprotami deva mājienu: lai iegūtu lomas Vainstīna producētajās filmās, kuras pa šiem gadiem Amerikas Kinoakadēmijas balvām kopumā nominētas vairāk nekā 300 reižu, no aktrisēm sagaidīja erotisku pretimnākšanu vai burtiski pakļaušanos aizdomīgos, it kā ar darbu saistītos "randiņos" viesnīcās. Rakstīja arī, ka Vainstīns vismaz astoņas reizes privāti vienojies par simtiem tūkstošu lielām kompensācijām, lai novērstu cietušo sieviešu – lielākoties starptautiski pazīstamu kinoaktrišu – vēršanos policijā. Burtiski dažas dienas vēlāk "The New Yorker" publicēja līdzīgas cietušo liecības un līdzīgu pētījumu, kura autors bija neviens cits kā Vudija Alena dēls Ronans Ferovs.
Brīdī, kad šo rakstu, Vainstīnu par seksuālu uzmākšanos ir apsūdzējušas 53 sievietes, lielākā daļa no tām ir sabiedriski pazīstamas, 5 sievietes viņu ir apsūdzējušas izvarošanā. Notiek vairākas paralēlas izmeklēšanas Lielbritānijā un ASV. Vainstīnu ir pametusi viņa sieva un divu bērnu māte. Viņš ir izslēgts no paša līdzdibinātā uzņēmuma, kā arī izslēgts no Kino mākslas un zinātnes akadēmijas. Francijas prezidents ir paziņojis, ka Vainstīnam tiks atņemts Goda leģiona ordenis. Ir noskaidrojies, ka vismaz vienreiz, 2015. gadā, kādas sievietes apsūdzība par nepiedienīgu aizskaršanu tiešām nonākusi līdz izmeklēšanai, taču Manhetenas iecirkņa prokurors Sairuss Venss apsūdzību nav izvirzījis pierādījumu trūkuma dēļ.
Kamēr šis skandāls pamazām attīstās un, līdzīgi viesuļvētrai, kas pieņemas spēkā virs okeāna, vēl tikai virzās uz savu augstākās intensitātes punktu, minēšu dažus iespējamus tā iznākumus. Varbūtība, ka Vainstīnu notiesās kādā no minētajām izvarošanas lietām, man šķiet mazticama. Visas šīs lietas ir salīdzinoši senas – tik senas, lai nebūtu fizisku pierādījumu, – un tajās, šķiet, nav liecinieku. Publika drīz vien sapratīs, ka likums neļauj kādu tiesāt "kumulatīvi" – par aprakstītu vai atstāstītu incidentu sēriju, ja neviens no tiem nav taustāmi pierādāms. Pastāv iespēja, ka vismaz kāds no Vainstīna bijušajiem kolēģiem vai asistentiem saņems drosmi – vai nobīsies – un liecinās par uzņēmuma iekšējiem kārtības noteikumiem, kas šīs tikšanās plānoja, rīkoja un piesedza. Kad pats Vainstīns nedaudz atjēgsies no ārprāta murga, kurā šobrīd ir ierauts, viņš nolīgs spējīgus advokātus, kas strādās pie tā, lai visas seksuālo attiecību epizodes izrādītos abpusēji gribētas. Pavisam drīz, kad Vainstīna kritiens lejup sasniegs zemāko punktu, mēs dzirdēsim balsis, kas viņu aizstāvēs, sakot, ka viņš padarīts par grēkāzi izklaides industrijas sabiedrībā, kas šādi ir dzīvojusi, kopš sevi atceras. Publiski atklāsies vēl vairāki seksuālie avantūristi ar līdzīgu profilu no tās pašas industrijas vai citām. Kad noskaidrosies, ka Vainstīns ir tikai viens no daudziem un mums ir jāmaina nevis konkrēti viņš, bet gan "visa sabiedrība" vai varbūt pat "visa civilizācija", atviegloti nopūtīsies ASV Demokrātu partija, kurai Vainstīns devīgi bija ziedojis un kurai ir nedaudz žēl, ka šis kretīns neizrādījās Donalda Trampa atbalstītājs. Nelielu grēcīgu atvieglojuma nopūtu klusi atļausies arī visi tie daudzie, es to skaitā, kurus pirms pāris gadiem ārkārtīgi šokēja Vatikāna dzimumnoziegumu neizmeklēšanas un pat piesegšanas sistēma un kuri bažījās, ka tikai dēmoniskais kaut kādā veidā nav bijis saistīts ar teismu. Nē, nē, nav saistīts: dēmoniem, tāpat kā mums, demokrātiem, patīk vienlīdzība un līdztiesība. (Ja neesat redzējuši, noskatieties Toma Makartija 2015. gada filmu "Spotlight".)
Kamēr šie attīstības viļņi vēl ir priekšā un Vainstīna lietas iznākums nav zināms, gribu uzrakstīt par kādu senāku apsūdzību izvarošanas mēģinājumā, kas arī tika izmeklēta Manhetenas iecirknī un ieguva milzīgu ievērību. 2011. gada maijā jau minētā prokurora Sairusa Vensa rokās nonāca Starptautiskā Valūtas fonda toreizējā ģenerāldirektora un Francijas prezidenta kandidāta Dominika Strosa-Kāna (DSK) lieta. Lasot par Vainstīnu, es iedomājos par Strosu-Kānu un secināju, ka savulaik esmu tik labi šai lietai sekojusi līdzi, ka atceros pat dažādas detaļas – piemēram, liecinieku vārdus. Stāstā bija kaut kas tik neticams un tik neaptverams, ka īstenībā tikai tagad, kad ir pagājuši seši gadi, ir iespējams sākt par to domāt un izvirzīt vismaz dažas versijas, kuras neaizplīvurotu aklas emocijas vai pienākums ieņemt nostāju. Es centīšos neizplūst un izstāstīt tikai būtiskāko, jo man šķiet, ka šajā stāstā ir kaut kas pamācošs.
2011. gada 11. maijā DSK aizlidoja uz Ņujorku īsā, privātā vizītē, lai apciemotu meitu. Tas notika pirms tikšanās ar Angelu Merkeli Berlīnē un dienu vēlāk gaidāmās Eiropas Finanšu ministru sanāksmes saistībā ar tobrīd akūto Grieķijas ekonomisko krīzi. Strosu-Kānu, kurš bija vadījis Starptautisko Valūtas fondu kopš 2007. gada, uzskatīja par ticamu un iespējamu Francijas prezidenta vēlēšanu uzvarētāju no Sociālistu partijas nākamajā gadā. Šeit es gribu iestarpināt un piebilst: šaubos, vai DSK būtu uzvarējis vēlēšanās – viena iemesla dēļ. Viņam ir patīkama balss, bet viņa izskatā, sejas pantos un kustībās ir kaut kas draudīgs un biedējošs. Tas viņam netraucēja iepriekš trīs reizes būt ministra amatā un vadīt Valūtas fondu, taču prezidenta vēlēšanās, kurās balso tauta, intuitīvās, racionāli neizskaidrojamās, bet tomēr reālās antipātijas varētu būt nospēlējušas viņam par ļaunu. Protams, šis ir tikai pieņēmums un būtu varējis izrādīties citādi.
Tātad 2011. gada 13. maijā viņš jau bija iekāpis "Air France" lidmašīnā, kas grasījās pacelties, un vēl tikai gaidīja, ka Manhetenas "Sofitel" viesnīcas darbinieki viņam atvedīs viesnīcas numurā aizmirsto "BlackBerry" telefonu. Tieši tāpēc viņš nepretojās un neuzdeva jautājumus lidostas darbiniekiem, kas viņam palūdza uz mirkli atstāt lidmašīnu. Kad viņš atstāja lidmašīnu, viņu apcietināja un pēc neilga laika apsūdzēja par seksuālu uzbrukumu viesnīcas apkopējai tās pašas dienas rītā.
Retrospektīvi skatoties – tagad, kad nevienu vairs nevar turēt aizdomās par mēģinājumu DSK attaisnot savtīgu iemeslu dēļ, – ir redzams, ka kritika, ko saņēma policijas priekšnieks, tiesnese, prokurors un vairāki citi iesaistītie par attieksmi pret DSK izmeklēšanas laikā, bija pamatota. Viņi atļāva presē nonākt fotoattēliem ar aizturēto, ieslēgtu rokudzelžos (Francijā šādus attēlus nedrīkst publicēt nevainīguma prezumpcijas dēļ), tikai pēc ilgstoša spiediena viņu izlaida no stingra režīma cietuma pret galvojuma naudu, un visā visumā viņš skatītāju prātā tika notiesāts, pirms vēl vispār bija skaidrs, kas noticis. Kad mēģināja noskaidrot, kas noticis, skopās nopludināto faktu strūkliņas dēļ plašsaziņas līdzekļi pāris nedēļu laikā izgāja cauri vairākām savstarpēji pretrunīgām versijām. Pirmajā versijā DSK bija varmāka un briesmonis un visi, kuri lūdza piesardzību spriedumos, – dēmoni, kas netic upurim tikai tāpēc, ka tā ir melnādaina, nabadzīga sieviete. Otrajā versijā upuris bija DSK, bet dēmons – minētā sieviete, kas, kā izrādījās, bija sazvanījusies ar kādu savu paziņu, lai runātu par naudas iegūšanu no "bagātā vīrieša", kā arī vairākkārt mainījusi savas liecības un, pats svarīgākais, iepriekš melojusi par izvarošanu (vai izvarošanas apstākļiem) Ganā, lai varētu iegūt uzturēšanās atļauju ASV. Trešā versija ir tā, kas šobrīd šķiet visticamākā, un tā, manuprāt, ir šāda: cietusī sieviete patiešām bija cietusī, jo viņa cieta vismaz no uzmākšanās, taču viņai bija līdzzinātāji vai vēl citi izmantotāji, un, godīgi sakot, izskatās, ka viņa tika iesūtīta viesnīcas numurā kā ēsma, uz kuras DSK, zinot viņa erotisko priekšvēsturi, nespēja neuzķerties. 2011. gada augustā lietu slēdza pierādījumu trūkuma, nesakarīgo liecību un liecinieces neuzticamības dēļ, un Stross-Kāns varēja atgriezties Francijā.
Viņam varbūt vēl būtu palikusi iespēja vismaz apsvērt politisku karjeru Sociālistu partijā – galu galā, viņš tika attaisnots –, taču tas, ar ko šodien saistās viņa savādā intīmā dzīve, patiesībā sāka atklāties tikai pēc "Sofitel" epizodes noslēgšanās. Kad viņš atgriezās Francijā, viņu jau gaidīja izmeklēšana apsūdzībā par Tristanas Banonas izvarošanas mēģinājumu (iesniegumam pievienotais apraksts izcēlās ar īpašu brutalitāti) 2003. gadā. Banonas jaunkundzes māte dziļi aizkustināja visu Francijas sabiedrību, publiski atklājot, cik ļoti viņa nožēlo, ka tolaik pati atrunājusi meitu no vēršanās policijā, jo negribējusi, lai viņa "sačakarē sev dzīvi". Izmeklēšanu slēdza, jo trūka pierādījumu un bija iestājies noilgums. Līdzīgi notika ar Mirtas Merlino liecību par uzmākšanos Davosas forumā 90. gadu beigās, kad Stross-Kāns bija Ekonomikas ministrs (starp citu – viens no labākajiem, kas Francijā bijuši, un to atzina pat opozīcija). Dienasgaismā vēlreiz nonāca kādreizējās DSK kolēģes, Starptautiskā Valūtas fonda darbinieces Piroskas Nažī gadījums. Viņa bija sūdzējusies par uzmākšanos un pat vajāšanu, notika iestādes iekšējā izmeklēšana, un attiecības atzina par brīvprātīgām. Bija runa par notikumiem 2007. gadā, par kuriem visi bija dzirdējuši, taču kuros neviens nebija gribējis iedziļināties. Piroska Nažī tolaik bija uzsvērusi, it kā mēģinot brīdināt, ka Stross-Kāns "nespēj normāli strādāt kopā ar sievietēm" un ka viņam ir "uzvedības problēmas", kuras viņai šķita patoloģiskas. Izrādījās, ka vienīgais – vienīgais! – plašsaziņas līdzeklis, kas bija mēģinājis reaģēt uz šiem notikumiem, bija bijis kāds komiķis, kurš tiešajā ēterā ne pārāk gaumīgi pajokoja par to, kā Stross-Kāns mūs tūlīt "penetrēs". Viņš nekavējoties saņēma asu nosodījumu no ierakstu studiju penetrējušā Strosa-Kāna par nevietā izteiktiem komentāriem. Kā tagad noskaidrojies, tieši tāpat bija noticis arī Hārvija Vainstīna skandāla priekšvēsturē – par to runāja tikai jokdari un Kortnija Lova. Tas laikam ir tas slavenais Šekspīra ķēniņu ākstu un plānprātiņu paradokss jeb, citiem vārdiem sakot, – tikai jokdaris ir nopietns, pārējie joko.
Dominika Strosa-Kāna lejupslīde sasniedza savu zemāko punktu, kad pēc kāda anonīma telefona zvana tika ierosināta diezgan vērienīga krimināllieta. Tā bija krimināllieta par starptautisku sutenerisma grupējuma izveidošanu ar centru Lilles pilsētas greznajā "Hotel Carlton". Apsūdzības uzrādīja 14 grupējuma locekļiem, un par vienu no galvenajiem labuma guvējiem atzina Dominiku Strosu-Kānu. Viņa dalību organizācijā neizdevās pierādīt. Viņš arī noliedza, ka būtu zinājis – sievietes, kas viņam tika piegādātas (atkarībā no nepieciešamības un darba darīšanām – dažādās Vašingtonas, Parīzes un Briseles adresēs), ir bijušas prostitūtas. Prostitūcija Francijā nav aizliegta, aizliegts ir sutenerisms.
Es diezgan labi atceros laiku, kad laikrakstā "Le Monde" lasīju reportāžas no šīs ilgās un pretīgās prāvas. Liecības šajā lietā pārspēja pašus mežonīgākos, pašus fantastiskākos grāmatu un filmu scenārijus – tālu pārspēja, teiksim, Stenlija Kubrika "Acis plaši aizvērtas". Suteneru grupā darbojās, piemēram, Lilles policijas priekšnieks. Kad DSK darba darīšanās pārvietojās uz kādu no ASV pilsētām, profesionālie asistenti izkārtoja vairāku sieviešu līdzbraukšanu, iegūstot tām vīzas uz divām diennaktīm. Iesaistītās sievietes liecināja, ka strādājušas satriecoši sliktos apstākļos – DSK vardarbība un miesas bojājumi, kas tika nodarīti šajās ballītēs (ar iesauku "lopkaušanās"), bija viena lieta, bet tikpat slikti bija apstākļi, kuros viņas dzīvoja. Piemēram, viņas naktīs gulēja uz grīdas pilnā apģērbā, lai jebkurā mirklī būtu gatavas darbam.
Retrospektīvi skatoties, nav saprotams, kāpēc sievietēm, kas apkalpoja tik augsta ranga un tik pārtikušus klientus, nebija iespējams nodrošināt labāku darba drošību un apstākļus. Nav saprotams arī, ko domāja visi šie organizatori un viņu palīgi. Ka viņi tiks kaut kā īpaši atalgoti, ja DSK kļūs par valsts prezidentu? Vai ka šīs viesības tad varēs notikt prezidenta mītnē – Elizejas pilī? Vai ka visādu elektronisko noplūžu laikmetā neviens neko neuzzinās? Šķiet neticami arī tas, kā cilvēkam, kurš ieņem tik atbildīgu un sarežģītu amatu, var atrasties laiks un enerģija dzīvot tik bīstamu un neprātīgu privāto dzīvi vēl paralēli savai laulības dzīvei (Strosam-Kānam bija sieva, vairāki bērni un, šķiet, pat mazbērni).
Savukārt tas, kas kļuva saprotams, bija viņa iemesli izmantot šādas organizācijas pakalpojumus. Viņš acīmredzami kādā brīdī saprata, ka viņa "problēmas attiecībās ar sievietēm" var nopietni apdraudēt viņa karjeru, un nonāca pie šāda risinājuma. Kā to rāda "Sofitel" apkopējas gadījums, viņš diemžēl pārrēķinājās. Ieviešot visu diennakti pieejamu prostitūtu pakalpojumu, viņa spējas kontrolēt savus impulsus nevis pieauga, bet gan pavājinājās. Seksopatologiem un psihiatriem šai parādībai droši vien ir savs skaidrojums, bet šobrīd nav vaļas to iztirzāt.
Dīvaini būtu teikt, ka DSK lejupslīdē un degradācijā ir vainojams kāds cits bez viņa paša, taču jautājumus uzdot par to var. Līdzīgi, kā tas šobrīd notiek ar Hārviju Vainstīnu, netrūkst liecību, ka desmitgadēm ilgi DSK savdabīgā naktsdzīve esot bijis vāji slēpts noslēpums. Francijas prese par to nerakstīja un pat neinteresējās tāpēc, ka lepojās ar savu pārākumu pār anglosakšu "dzelteno presi". Privātā dzīve tai ir neaizskarama, un tikai tad, kad tiešām kāds atnāk izvarots, tā parauj trauksmes zvanu. Paskatieties, piemēram, uz laikrakstu "Le Monde". Es to lasu kopš 1998. gada. Tas ir nopietns izdevums, to interesē pasaules nākotne un ekonomiskā stabilitāte, nevis kaut kādi roku palaidēji un meitu ģēģeri. Pat šekspīriski penetratīvais – atvainojiet – humors tam neliekas smieklīgs. Un, protams, īpaši tam riebjas tā dēvēto konservatīvo vai tradicionāli ievirzīto aprindu "paštaisnā moralizēšana".
Tiem, kuriem liekas, ka ar šo attieksmi kaut kas tomēr nav kārtībā, vajadzētu rūpīgi pārdomāt, kādu plašsaziņas varu viņi gribētu. No vienas puses, ja prese gan Vainstīna, gan Strosa-Kāna gadījumā būtu atklāti konfrontējusi baumas arī tad, kad vēl nebija iesaistīta policija, upuru noteikti būtu mazāk un arī dēmoni, iespējams, būtu pierāvušies un dažas rehabilitācijas klīnikas laicīgāk būtu ieguvušas klientus. No otras puses, ja mēs gribētu, ka preses vara, ņemot vērā savu sociāli audzinošo un tikumības normas veidojošo iespaidu, tiešām sāktu izvērtēt arī sabiedriski nozīmīgu personu privāto dzīvi, ko tas nozīmētu? Tas, manuprāt, nozīmētu, ka sabiedriskā doma būtu spiesta izveidot pietiekami skaidru un komunicējamu priekšstatu par to, kas ir pieņemama seksuālā dzīve. Bet kas tajā ietilptu? Bez šaubām, vardarbīgas dzimumdzīves un seksuālas uzmākšanās nosodījums. Varbūt vēl kaut kas? Meļu un laulības pārkāpēju publisks nosodījums? Grūtnieču, nedēļnieču un mazgadīgu bērnu pametēju nosodījums? Seksuāli izlaidīga dzīvesveida kā tāda nosodījums abiem dzimumiem? Miesnieciskās interneta pornogrāfijas izgatavotāju un lejupielādētāju nosodījums?
Šis ir salmu jumts, kuram pielaižot uguni nodegs māja ar visām mēbelēm. Vai, kā saka anglosakši, – ja līs, tad viss būs slapjš.
Pēc savas lejupslīdes zemākā punkta sasniegšanas, kas, kā jau sacīju, sakrita ar Lilles "Hotel Carlton" prāvu, Dominiks Stross-Kāns pamazām atsāka, ja tā var izteikties, celties augšup. Viņš bija pazaudējis visu – darbu, ģimeni, naudu un godu. Īsu brīdi viņš, briesmonis, šajā nulles punktā stāvēja viens – vai viens ar savu dēmonu. Taču viņa nulles punkts bija tik īpašs, viņa krišana – tik satriecoša, viņa klusēšana – tik fascinējoša, ka viņš pēkšņi sāka saņemt uzmanību un pat maigumu. Varbūt tā, kā nebija saņēmis nekad iepriekš savā dzīvē.
Viņam pievērsa uzmanību tieši sievietes. Viņam parādījās draudzene. Tad vēl viena. Žurnāliste un rakstniece Marsela Jakuba, kas sevi par dēvēja par "radikālo feministi", bet asi kritizēja citas "radikālās feministes" laikrakstā "Libération", uzrakstīja viņam vēstuli ar lūgumu iepazīties. Viņš nekavējoties piekrita. Viņi uzsāka sakaru, kuru Jakuba vēlāk aprakstīja grāmatā "Skaistule un briesmonis" (ar "skaistuli" viņa, protams, domāja sevi). Es šo grāmatu nesen nopirku, izlasīju vienā vakarā – un nenožēloju. Tā bija negaidīti kvalitatīvi uzrakstīta, lai gan visdrīzāk uzšņāpta pāris nedēļās, pa naktīm, delīrija stāvoklī, lieliem malkiem dzerot viskiju. Arī Jakuba neko – pilnīgi neko! – nenožēloja, lai gan, ja ticam grāmatai, Stross-Kāns viņai reiz ar zobiem noplēsa vienu ķermeņa daļu un, apsēdies uz paklāja, to lēnām sakošļāja un norija. Minēto ķermeņa daļu nācās protezēt. DSK bija sasniedzis tik augstu pakāpi savās nepastarpinātajās attiecībās ar ķermeni un tā baudu, tik milzīgu brīvību no jebkādas prāta kontroles, ka, es nešaubos, no budisma viedokļa viņš bija Atmodies.
Viņš kļuva par leģendu. Viņš kļuva par radikālās brīvības un radikālās transgresijas simbolu. Par jauno marķīzu de Sadu. Par Vrubļeva "Dēmonu". Par Nīčes Dionīsu. Par viņu uzņēma filmu "Laipni lūgti Ņujorkā". Galveno lomu tajā attēloja Žerārs Depardjē, kurš, kā stāsta, esot piekritis filmēties, nesaņemot honorāru. Žerārs tur nēsājas apkārt pilnīgi pliks, resno vēderu izgāzis, sēkliniekiem kūļājoties. Galvenās lomas tēlotāja izvēle ir tik ģeniāla, ka komentēt filmas kvalitāti jau šķiet gandrīz vai bezgaumīgi. Turklāt filmā tiek pateikti vairāki spēcīgi teikumi – katrs veselas esejas vērti. Piemēram, Depardjē pie beigām saka: "Mana sieva cieš no tipiskās intelektuāļu slimības – viņai šķiet, ja viņa kaut ko ir sapratusi, tad viss būs labi." (Goda vārds, kad skatījos šo filmu, man tajā brīdī bija kaut kas līdzīgs apskaidrībai, un tieši šīs apskaidrības gaismā es rakstīju šo eseju.) Un kādā citā momentā, runājot ar psihiatru, kas nozīmēts viņa ekspertīzei: "Neviens nevienu nevar izglābt. Un zināt, kāpēc, doktor? Tāpēc, ka neviens negrib tikt izglābts. Tā ir ironija, ko es tikai nesen sapratu."
Šī gada oktobrī Dominiks Stross-Kāns apprecējās ceturto reizi. Viņa sieva ir divdesmit gadus jaunāka. Viņa ir skaista, trausla, teicami izglītota un ļoti pašpārliecināta. Kāzas notika Marrākešā, kur jaunlaulāto pāri, šampanieša glāzes pacēluši, sveica pulciņš draudzeņu, draugu un sabiedrībā ievērojamu cilvēku. Dominiks izskatījās nosauļojies un atpūties, aprūpēts un mīlēts.
Viņš izskatījās laimīgs.
5