Foto: "Unsplash"
 
Sabiedrība
12.07.2022

Brālēns Viktors nošāvās armijā

Komentē
16
Saglabā

Šīs slejas virsraksts ir rinda no manas poēmas "Identitāte", kurā es numurēju dažādus teikumus, kas man skan galvā. Man patiešām bija brālēns Viktors, mammas brāļa dēls, kurš mīklaini gāja bojā 1979. gadā, dienot, nē, nevis Afganistānā, bet Tālajos Austrumos. Patiesībā ģimene nezināja, vai Viktors bija nošāvies, nošauts vai noticis nelaimes gadījums. Mans tēvs memuāros raksta: "Armijnieku oficiālā atbilde – nožēlojams kricelējums uz apdriskātas skolēnu burtnīcas lapeles – neviesa ne mazāko skaidrību. Gāju, rakstīju, runāju; [..] Dažādo pūliņu rezultāts bija vienīgi tas, ka armijnieki ģimenei atsūtīja jaunu, vismaz kurumēr pieklājīgāku atbildi." [1] Tēvs necitē vēstulē teikto, tomēr raksta: "Zināmais un uzzinātais lika rūgti domāt, vai notikušais nav vēl mazzināmās dedovščinas vainagojums. Viktoram drīz dienests būtu beidzies, Permas pusē gaidīja sieva un dēls, viņš, ciemojoties atvaļinājumā arī mūsmājās, priecīgs gaidīja atgriešanos. Nosvērts, stiprs puisis." [2]

Teikums par Viktoru skanēja man ausīs arī pēc tam, kad aizsardzības ministrs Artis Pabriks 5. jūlijā paziņoja – ņemot vērā Krievijas radītos draudus un nepieciešamību pēc rekrutēšanas sistēmas uzlabošanas, Aizsardzības ministrija rosinās Latvijā ieviest vispārējo valsts aizsardzības dienestu.

Šovasar es atsāku lasīt "Tviteri". Nebiju to darījusi gadiem, saudzējot sevi – uztvēru tajā lasāmo domu apmaiņu kā troksni, kad vienlaikus dzirdamas daudzas atsevišķas balsis, kas strīdas savā starpā. Taču nesen saskāros ar rūgtu viedokli, ka "ļaunu neredzu, ļaunu nedzirdu" attieksme var novest pie nepatīkamiem pārsteigumiem, kurus vairs nevarēs nepamanīt, un nonācu dziļās pārdomās. Tā nu tagad palaikam atkal saņemu dūšu un apskatos, par ko cilvēki diskutē. Pēdējās nedēļās dominēja galvenokārt divas tēmas – epidurālās anestēzijas (ne)pieejamība dzemdībās, turpinot arī iepriekš aizsāktās sarunas par vardarbību dzemdībās, un viedokļi par festivālu "Lampa", līdz tos pēc aizsardzības ministra pagājušās nedēļas paziņojuma aizēnoja iespējamais obligātais militārais dienests (OMD).

Tuvāk neaplūkošu OMD projekta iemeslus, ieceres skaidrību, atbilstību realitātei, īstenojuma iespējamību vai piedāvātos dienēšanas variantus – visi, kas seko līdzi notikumiem un ziņām, var izdarīt loģiskus secinājumus. Aizdomāties lika drīzāk viedokļi un izteikumi medijos, bet visvairāk "Tviterī", kur virkne ļaužu ne vien pozitīvi uztvēra obligātā dienesta ideju un pamatoja tā nepieciešamību, bet arī asi nopēla un izsmēja tos, kam šī ideja nelikās tik laba. It kā jau viņu teiktais bija pareizs – nepieciešamība aizsargāt Latviju, kaimiņu valstu piemērs, attiecības ar sabiedrotajām valstīm… Tos, kuri iebilda vai atklāti rakstīja par iespējamo izvairīšanos, sauca ne vien par gļēvuļiem, mīkstajiem un sniegpārsliņām, bet arī par sojas lates dzērājiem, acīmredzot paaudzes dēļ: starp jauniešiem ir vairāk vegānu un vairāk arī citādi kreisi noskaņoto. Tāpat kā citās diskusijās, arī šajā ātri vien sanaidojās "jaunie" un "vecie", "liberāļi" un "nacionāļi".

Brālēnu Viktoru es tikpat kā neatceros; kad notika traģēdija, man bija četri gadi. Toties labi atceros, kā mani vienaudži izvairījās no OMD deviņdesmitajos un divtūkstošo sākumā. Vairums manu draugu gan studēja, tas toreiz atbrīvoja no armijas. Pārējiem bija jāizlīdzas kā citādi. Reiz biju līdzi draugam uz medicīnisko apskati, viņš nesa dakteriem lauku biezpienu, krējumu, žāvējumus, bet pretī saņēma slēdzienu, ka kāju deformācijas dēļ nevar uzvilkt zābakus un tāpēc nevar dienēt. Kāds paziņa dabūja izziņu no psihiatriskās slimnīcas. Mans vīrs savukārt regulāri maksāja Tehniskajai universitātei, kurā sen jau vairs negrasījās turpināt studijas, par mācību parādiem, lai viņu neatskaita, līdz mūsu meitas piedzimšana atbrīvoja viņu no šīm saistībām – šķiet, divu bērnu tēvu tolaik vairs nevarēja iesaukt. Nedz es, nedz arī kāds cits ģimenē vai paziņu lokā pat neiedomājās, ka viņi ir gļēvuļi, kas negrib aizstāvēt dzimteni. Visi zināja, ka armija ir kaut kas briesmīgs, un neloloja ilūzijas arī par atjaunotās Latvijas bruņotajiem spēkiem.

Vēlāk es sastapu dažus cilvēkus, kas nedaudz mainīja manu viedokli. Tie bija jūtīgi intelektuāļi, kas dienēja Zemessardzē, vai simpātiskas sievietes, kas strādāja NBS. Vairāk nekā trīsdesmit gadus pēc neatkarības atgūšanas man gribas ticēt, ka Latvijas armija atšķiras no padomju. To apgalvoja arī "Tvitera" diskutētāji, daži pat pēc personiskās pieredzes – viņi bija dienējuši, lielākoties līdz 2005. gadam, kad OMD Latvijā tika atcelts, un apgalvoja, ka viss bijis lieliski, tieši tāpat kā dzemdību pieredzes diskusijā bija dažas sievietes, kas nesūdzējās un pat slavēja slimnīcas personālu, liekot citiem secināt, ka tā ir laimes spēle. Taču attieksmei dzemdībās nevajadzētu būt atkarīgai no veiksmes, un arī pieredzei demokrātiskas valsts armijā ne.

Zinu arī vismaz vienu Latvijas armijas pārstāvi – pat ne karavīru, šķiet, viņa pakāpe bija augstāka –, kas mira Afganistānā – jau divtūkstošajos gados. Cik saprotu, viņš bija patriots un armija bija viņa aicinājums, brīvprātīga izvēle. Tagad saprotu, ka cienījama izvēle, tomēr tobrīd tā šausmināja. Pēc 2021. gada augusta notikumiem Afganistānā nevaru viennozīmīgi pateikt, vai šāda nāve bija bezjēdzīga. Nezinu, vai un par ko ir vērts atdot dzīvību, ja tā ir personiski nozīmīga cilvēka dzīvība. Vienlaikus saprotu arī to, ka Krievijas iebrukuma gadījumā nekarošana nebūs atrisinājums. Pēc šī pavasara Ukrainā ir pilnīgi skaidrs, ka padošanās nenozīmētu drošu dzīvi. Es saprotu cilvēkus, kuri iztēlojas labos bruņotos spēkus, kas dodas cīņā pret orkiem. Arī man gribas, lai mūsu karavīri būtu elfi vai džedaji. Diemžēl es tam līdz galam neticu.

Obligātajā militārajā dienestā jaunieši vairumā gadījumu nonāktu drīz pēc skolas, bez dzīves pieredzes. Jau skolas vai sporta vide visbiežāk ir neveselīga un nežēlīga, taču armijā turklāt fiziskais spēks ir galvenā vērtība, bet agresija – nepieciešamība. Neticu, ka (jebkurā) armijā nav dedovščinas un tamlīdzīgu hegemoniskajai maskulinitātei raksturīgu paradumu. Tā nekādā gadījumā nav vieta, uz kurieni mierīgu sirdi laist bērnus, pat ja tās ir tikai mācības.

Jā, es zinu, ka Zemessardzē varētu būt mazliet labāk, pagaidām tieši tāpēc, ka šī organizācija ir brīvprātīga un iestāšanās tajā prasa zināmu personības briedumu. Man labāk patiktu, ja brīvprātīgs paliktu arī dienests NBS. Zinu par alternatīvā dienesta iespējām pacifistiem – no sirds ceru, ka alternatīvais dienests būs labi organizēts un nesīs sabiedrībai labumu, savukārt tie, kas tagad noraizējušies par dzimtenes aizstāvību, nepazemos alternatīvos dienētājus.

Paštaisnā verbālā izturēšanās (kuru "Tviteris" tikai fiksē publiski) ir simptoms, kas signalizē, ka Latvijas armijas karavīri varētu arī nebūt elfi vai džedaji cits pret citu. Ticu, ka OMD projektu ir iespējams izstrādāt maksimāli cilvēcisku un demokrātiskai valstij atbilstošu. Ļoti gribētos arī, lai potenciālie dienētāji, viņu vecāki un citi cilvēki tikmēr vingrinātos cieņpilnā un iekļaujošā savstarpējā saskarsmē. Tad labi domātus likumus varbūt būtu iespējams labi ievērot, nesākot līdzināties ienaidniekam, pret kuru gribam aizstāvēties.

 

[1] Auziņš, Imants. Piecdesmit gadi bez televizora. Rīga: Sol Vita, 2006, 249. lpp.
[2] Turpat.

Anna Auziņa

Anna Auziņa ir četru dzejas krājumu autore, kas raksta arī prozu.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
16

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!