Uzvāru kafiju un apsēžos rakstīt. Tobrīd sāk līt, tātad jāklausās "Pūt, vējiņi!" fināls, ar suņa skatienu blenžot logā. Šovasar tik maz lijis – vai varbūt man tikai tā liekas? Cik daudz ir pietiekami? Katru vasaru kedas pēkšņi ir cauras – tās vienas vasaras kedas. Vienas no tām lietām, kurām negribas ne tērēt naudu, ne pievērst uzmanību, – kedas, peldbikses, saulesbrilles, visa tā iztēlotās bezrūpības atribūtika. Atnāks rudens, un tas viss tiks samests kaut kur plauktu augšās. Kas zina, vai pēc tam vispār kādreiz vēl noderēs. Un tad tu ej caurām kedām pa lietu, it kā tev būtu 14, kaut gan tev jau ir divtik. Un domā par to, kas tad, patiesībā, ir mainījies. Vai arī nedomā – kā es, piemēram, jo cik tad var, galu galā.
Saprotu, ka jāaizbrauc līdz jūrai. Ir pavēls, un pludmale pēc lietus gandrīz tukša. Tas mani ielīksmo, es pat nedaudz palecos un skaļi iesvilpjos. Man gribas uzmest kūleni mitrajās smiltīs vai pat pamēģināt uztaisīt "ritentiņu" par godu šai patīkamajai apstākļu sakritībai, tomēr savaldos – skaidrs, ka es vienkārši atkal salauztu kaut kādus kaulus. Lokans un veikls esmu tikai savās atmiņās. Un pat tās, šķiet, nav īsti manas. Kaut kāda lielveikalā iegādāta atmiņu izlase. Līdz ar kedām.
Man tiem žurnāliem jāraksta stāsti, kuru man nav. Un mani nomāc sajūta, ka es neko nedaru. Strādāju algotu darbu 60 stundas nedēļā, un tas laikam nemaz nav slikts darbs. Katrā ziņā – tas nav nevajadzīgs. Tomēr to, saprotams, varētu darīt arī jebkurš cits. Pie tam labāk, ātrāk un veiklāk – es tomēr esmu jau tāds panēsāts un padilis. Un ne jau tikai šo konkrēto darbu – faktiski pilnīgi jebkuru darbu uz pasaules kāds noteikti spēj darīt labāk par mani. Reizēm šī atskārsme mani skumdina – es domāju par to, ka vajadzēja kļūt pat čempionu kaut kādā peldēšanā, piemēram. Tas būtu bijis laikietilpīgi, protams, bet ne jau neiespējami. Un pēc tam man vairs nenāktos prātot par tādām stulbībām. Ap šo laiku es jau visu būtu sasniedzis un zaudējis, un mirtu nost no pavisam citu slimību buķetes. Par vienu problēmu mazāk.
Tā vietā es visu dzīvi esmu stāvējis kaut kur, gaidot kaut ko, ar kafiju kartona krūzītē un cigareti pirkstos. Tas ir tas, kas ir pilnīgi vienāds visur, lai kur tu nonāktu, – darbā noliktavā, opozicionāru mītiņā, Hītrovas lidostā, tuberkulozes slimnīcā, Etnas vulkāna piekājē, bērēs – kādā mirklī tu neizbēgami stāvēsi, strebjot kafiju no kartona krūzītes un apātiski smēķējot tādu pašu nelgu ielokā. Jūs varbūt runāsiet par sportu, omulīgi izgāzuši savus vēderiņus, ja būsiet pazīstami vai kāds no jums gribēs, lai tā būtu, bet visdrīzāk katrs savā nodabā spaidīsiet telefona ekrānus. Simtiem tonnu kafijas kartona krūzītēs, veseli vagoni cigarešu – visur viens un tas pats. "Čelsija ir laukā! Viss! Veciiit... Nuuu, tagad es pat nezinu, kas... Barselona?!"
Šmarselona.
Mēs bijām aizbraukuši uz Helsinkiem – bezmaz tālākais iespējamais ceļojums šajā aplenkuma stāvokļa vasarā. Uz prāmja savādā kārtā bija tikai viena izteikti margināla, trokšņaina kompānija, kura izcēlās, vēl pirms prāmis bija ticis laukā no Daugavas grīvas, skaļi nēsājoties apkārt ar atvērtām šņabja pudelēm – rezultātā vienu no tās locekļiem kuģa maršali sašņorēja un aizveda slēgtā kajītē pagulēt. Visi nolūkojās uz viņiem ar klusām šausmām un nicinājumu. Uz margināļiem, nevis uz maršaliem. Saprotams, vakarā es viņu kompānijā jau klaiņoju pa klājiem. Mēs izdzērām visu, kas mums bija, tad atradām un izdzērām vēl kaut ko un, kad mūs atteicās laist bārā, vienkārši sirojām pa stāviem, cerībā uz kādu veiksmīgu apstākļu sakritību. Tie bija tādi sīksti, tieši lauku puiši, izteikti ņipri uz dzeršanu un lamāšanos. Mans vectēvs tādus sauca par dienaszagļiem. Īsti neatminos, kā ar viņiem iepazinos - tādas lietas ar mani notiek pašas no sevis. Droši vien iepazīšanās klasiskā nozīmē tur vispār izpalika.
Helsinkos viss bija ļoti kluss un kārtīgs. Izņemot kādu džeku ar ģitāru. Tur ir tāda vieta, kas saucas Klusuma Kapela. Tā nav baznīcai piederoša ēka, tai nav tā oficiālā statusa – nezinu, kā tas saucas pareizi. Doma tāda, ka cilvēki var ieiet tajā palūgties vai vienkārši pasēdēt, atpūšoties no pilsētas centra trokšņa. Bet blakus tai ēkai bija iekārtojies ielu muzikants ar giču un pastiprinātāju, uz velna paraušanu bliežot savus koldplejus. Neslikti blieza, bet lieta tāda, ka to visu tīri labi varēja dzirdēt arī iekšā. Nekādu citu aizrādījumu Helsinkiem man nav. Ja es būtu kļuvis par čempionu peldēšanā, tad ļoti labprāt tieši tur pabeigtu savu sačakarētām ambīcijām plosīto dzīvi, sniedzot retas intervijas reģionālām avīzītēm un reizi pa reizei pārvadājot kaut kādas aizliegtās vielas vieglas pelņas nolūkā.
Pirmā ziņa, ko izlasījām, atgriezušies atpakaļ, bija par to, ka zviedri viltīgi apejot sistēmu un ar tiem pašiem prāmjiem braukājot riņķī, izvazādami Covid-19 uz visām debespusēm. "Hmm," es nodomāju un pēc nedēļas smagi saslimu. Ar tādiem simptomiem nedrīkstēju rādīties nekādiem ārstiem, kamēr nebiju nodevis testu, – nedrīkstēju vispār rādīties nekur. Tā nu es nedēļu gulēju uz dīvāna, temperatūrai lēkājot kā "Amerikāņu kalniņos". Pāris reizes naktīs kļuva tik slikti, ka mēģināju uzsākt pārrunas ar dievu – vienoties par atsevišķiem tālākā nosacījumiem. Bet sanāca tik falši, ka šie mēģinājumi tika atstāti bez kādas ievērības. Galu galā es tomēr atlabu tiktāl, lai spētu aizvilkties uz testa nodošanas punktu. Tas atradās kaut kādā celtniecības vagoniņā aiz klīnikas. Vīrietis baltā halātā lika man apgulties uz kušetes un atvērt muti. Tad viņš pieliecās man klāt un, nudien nezinu, kāda velna pēc, novilka savu masku. Uz brīdi mani pārņēma absurdas iedomas, ka viņš grasās līst skūpstīties. Mirkli vēlāk viņš iegrūda man vates kociņus caur muti un degunu bezmaz smadzenēs, atvadījās, un es varēju iet mājās gaidīt atbildi.
Es sagaidu, kad no pludmales aizgājuši pēdējie apmeklētāji, tad steidzīgi un kaut kā kaunīgi noģērbjos. Ir jau patumšs, es brienu ūdenī, pie apvāršņa zib kuģu gaismas. Iespējams, tur peld prāmis, pilns ar viltīgiem zviedriem un dienaszagļiem, pilns ar izbijušiem čempioniem – kontrabandistiem. Tā visdrīzāk būs pēdējā – un arī viena no pirmajām – šīs vasaras peldēm. Testa pelde. Ātri līdz bojām un atpakaļ. Boju nav, es nezinu, kāpēc viņi tās novākuši, bet es aptuveni zinu, kur tām bija jābūt. Tikpat aptuveni zinu arī to, kur un kā bija jābūt man.
3