Tas, ka Latvijā oficiāli netiek atzīmēts 23. augusts, patiešām ir nolaidība. Galu galā, tieši šajā dienā Latvija, tāpat kā virkne citu reģiona valstu, tika brutāli pārdotas, vienojoties divām totalitārām lielvarām. Tieši šis datums bija pamatā visiem tālākajiem datumiem, kuri tiek oficiāli atzīmēti. Iespējams, par iemeslu tam ir fakts, ka 23. augusts bija nevis Latvijas, bet gan Eiropas mēroga satricinājums, kas personiski satrieca daudzus eiropiešus, kuri pirms tam ticēja, ka pastāv "labais" un "sliktais" totalitārisms. Izrādījās, ka Eiropas "galvenais" cīnītājs pret nacismu, Staļins, ir gatavs veikt vērienīgus darījumus ar Hitleru – tādējādi apstiprinot varas politikas prioritāti iepretim visādām ideoloģiskām mācībām.
Tas pats tad arī būtu mans atgādinājums sakarā ar šogad 23. augustā plānoto tautas sapulci, kuru rīko Jaunā konservatīvā partija (JKP) ar mērķi "atdot varu tautai". Es neredzu iemeslu, kādēļ lai partija, kas tikko iekļuvusi Rīgas domē un plāno startēt nākamā gada Saeimas vēlēšanās, neizmantotu publiskas sanāksmes savas atpazīstamības veicināšanai. Tas ir ļoti pareizs stratēģisks solis. Galu galā, tas ļauj iekļūt ziņās, skaitīt mītiņa dalībniekus un citādi nostiprināt sevi sabiedrības apziņā. Turklāt šī JKP iniciatīva liecina, ka Latvijas politiskās aprindas beidzot ir atguvušās no 2009. gada šoka, kad pēc līdzīga mītiņa tā rīkotāji ar Arti Pabriku un Aigaru Štokenbergu priekšgalā bija spiesti taisnoties, ka Anša Ataola Bērziņa līdzinieki savā mīlestībā uz tiesiskumu ar bruģakmeņiem dauzījuši Saeimas logus. Publiskas sanāksmes atkal kļūst leģitīmas, un, tā kā 23. augustā daudziem būs beidzies atvaļinājums, savs bariņš ļaužu pie Rīgas pils atkal sapulcēsies.
Tomēr būtu vērts saprast, ko tieši minētā pasākuma rīkotāji saprot ar "varas atdošanu tautai", kas iekļauts JKP manifestā. Atspēriena punkts ir tas pats, kas iepriekšējā mītiņā, – 2010./2011. gadā ierakstītās sarunas, kuras īsinātā veidā publiskojis žurnāls "Ir". Iepriekšējā mītiņā tika Valsts prezidentam prasīts izrēķināties ar ģenerālprokuroru, kas laikam gan nevainagojās panākumiem. Tagad tiek runāts par Ingunu Sudrabu, kura kā viens no "Rīdzenes sarunu" figurantiem nedrīkstot vadīt parlamentārās izmeklēšanas komisiju – it kā Sudrabu šajā amatā būtu iecēlis Vējonis. Es domāju, ka abstraktā "varas atdošana tautai" faktiski nozīmē tikai vienu, proti, prasību pēc ārkārtas Saeimas vēlēšanām. Ja tas tā nav, tad ir grūti saprast, kādēļ JKP un Jutas Strīķes galvenais ietekmēšanas un indīgu pārmetumu objekts ir tieši prezidents, nevis Saeima vai ģenerālprokuratūra.
Arī ārkārtas Saeimas vēlēšanu prasīšana pati par sevi nav nekas nepieļaujams vai noziedzīgs – tādas prasa visā pasaulē. Arī tas, ka JKP varētu no tādām gūt zināmu labumu, ir acīmredzami – viņu reitingi šādam stārtapam ir diezgan labi, un līdz 2018. gada oktobrim visas šīs "Rīdzenes sarunas" būs jau atdzisušas. Taču varbūt nevajag blefot par to, ar ko šo akciju rīkotāji patiesībā nodarbojas un – kādā nolūkā. Artusa piemērs spilgti liecina: ja tu uzskati savus atbalstītājus par muļķiem, tad beigās muļķus vien arī dabūsi.
Būtu bezgaumīgi šeit vēl reizi atkārtot pazīstamos Marksa vārdus, veltītus Napoleonam III "Luija Bonaparta astoņpadsmitajā brimērā" – tos par traģēdiju un farsu. Es arī nezinu, vai 2010./2011. gada "cīņa pret oligarhiem" bija traģēdija. Varbūt dažiem – piemēram, Zatleram. Taču "Rīdzenes sarunas" jau pavisam noteikti pārvēršas par farsu. Nerunāsim nemaz par JKP. Tas pats Zatlers nesen publiski apgalvoja, ka "Rīdzenes sarunas" pavisam noteikti esot īstas tādēļ (uzmanību!), ka Šlesers viņam esot stāstījis – viņu "Rīdzenē" noklausās. Nav jābūt nekādam Megrē, lai saprastu, cik dīvains ir šāds apgalvojums: galu galā, ja jau Šlesers & Co. zināja, ka viņus noklausās, viņu runātā autentiskumam var ticēt vēl simtreiz mazāk, nekā pieņemot, ka viņi par noklausīšanos neko nezināja. Īsi sakot, viens vienīgs suņu cirks.
2