Recenzija
24.10.2013

Blāvlapu sirpīša intelektuālais aizkustinājums

Komentē
5
Saglabā

Par Marta Pujāta dzejoļu krājumu "Nāk gaismā pati lampa", Mansards, 2013

Kopš debijas krājuma "Tuk tuk par sevi" (2000) iznākšanas toreizējais brīnumbērns Marts Pujāts (1982) ir ticis gan apjūsmots, apbrīnots un apbalvots, gan arī īgni apburkšķēts. Līdz ar it kā taču pavisam atšķirīgo Edvīnu Raupu viņš pieder pie tiem mūslaiku latviešu dzejniekiem, par kuru savādi satraucošajiem darbiem ir visgrūtāk pateikt kaut ko konstruktīvu. Arī es tik ilgi apcerēju Pujāta jauno grāmatu "Nāk gaismā pati lampa", līdz viltīgi sagaidīju Andas Baklānes analītisko skatījumu "Latvju Tekstu" pēdējā numurā. Baklāne precīzi norāda, ka Pujāta dzejoļi, jo īpaši tie, kas lasāmi viņa jaunākajā krājumā, līdzinās matemātiskām formulām vai jēgas nesēju paradigmām, "kurās brīvi ievietoti mainīgie, demonstrējot, kā risināma kāda valodas un domāšanas izteiksme."[1] Patiesi, šie dzejoļi pievērš uzmanību struktūrām, kādās mēs kā valodas lietotāji rakstām, runājam, domājam, kamēr atsevišķas šo dzejoļu sastāvdaļas bieži "nenozīmē neko" vai apzīmē kaut ko pašizdomātu. Baklāne raksta, ka Pujāta nozīmju kolāžas ir kritiskas variācijas par jēgas radīšanu vai rašanos; kā viņa piebilst iekavās, Pujāts gan pats visdrīzāk teiktu, ka gribējis vien radīt ko skaistu.[2] Recenzijas nobeigumā viņa secina, ka rezultātā tapušās valodas spēles tad arī ir visdziļākā jēga[3] – kas dzejā taču allaž tiek meklēta un kuras trūkums dažkārt tiek dzejniekiem pārmests.

Vienlaikus Pujāta vārdu būves atšķiras no šķietami radniecīga materiāla, kāds tiek aplūkots lingvistikas speciālistu pētījumos un diskusijās, piemēram, par to, vai valoda atspoguļo domāšanu vai arī to nosaka. Ja valodnieka analīzes ir konstatējošas, dzejnieka demonstrētās izteiksmes cita starpā sagādā lasītājam teksta baudu. Arvis Viguls gan apgalvo, ka Pujāts jaunākajā krājumā ir "centies atbrīvot tekstu no emocijām"[4], arī grāmatas redaktors Kārlis Vērdiņš domā, ka tajā "netiek apelēts pie lasītāja sentimentiem, pie viņa emocijām"[5]. Tomēr, lai gan Pujāta piedāvātās valodas izteiksmes tiek risinātas intelektuāli, tās izraisa aizkustinājumu, kas pats pēc būtības vairāk saistāms ar emocionālo pasauli. Ja iepriekš es ilgi nesapratu, ko īsti nozīmē izteikums "aizkustināt intelektuāli", tad, iespējams, šis nu ir tas gadījums. Tāpat kā labam aktierim esot nevis jāraud pašam, bet gan jāraudina skatītājs, tā arī Pujāta dzeja nevis rāda liriskā varoņa jūtas, bet izraisa tās lasītājā – apmēram tā, kā iespaido pārsteidzoša dabas ainava vai neredzēts krāšņs dzīvnieks, no kura skaistuma saviļņojumā aizraujas elpa. Šajā gadījumā ainavas un dzīvnieki visbiežāk ir izdomāti.

Ja man vajadzētu raksturot Pujāta dzejas pasauli veidā, kādā tuksneša iedzīvotājam mēģina izskaidrot jūru vai stāsta par apelsīnu cilvēkam, kurš nekad nav redzējis nevienu citrusaugli, es teiktu, ka šī pasaule līdzinās fantastiskas filmas epizodei, kurā tiek rādīta cita planēta vai tāla nākotne: tādai epizodei, kas radīta ar spēcīgas iztēles palīdzību. Tā kā cilvēka prāts tomēr nespēj radīt kaut ko gluži no nekā, tas izmanto jau pieredzētus elementus, un talants šeit nozīmē iztēles spēju tos kombinēt. Šādi lielāki vai sīkāki elementi var būt ieraudzīti apkārtnē – gan tieši pieredzēti vidē, gan arī pastarpināti iegūti no dažādiem informācijas avotiem. Taču, un tas Pujāta gadījumā ir visinteresantāk, tie var būt novēroti arī valodā, kas no aprakstošas matērijas kļūst par radošu. Tā izdomāta auga vai kukaiņa detaļas var būt noskatītas purvā vai populārzinātniskā filmā, bet tā nosaukums darināts, izmantojot latviešu valodai raksturīgus vārdu un nosaukumu veidošanas principus, turklāt tas izklausās tik ticams, ka, pat ierakstījusi to meklētājā un atrodot vienīgi Pujāta dzejoļus, pat noklausījusies dzejnieka skaidrojumus nelielam klausītāju lokam domātā autorvakarā, pat izlasījusi interviju ar autoru, nevaru būt pārliecināta, vai šāds augs vai kukainis patiešām neeksistē:

tā ir velna vēkšziede. pat neliela saskare ar ādu var izraisīt

   sāpīgu pūpi.

tā ir albīnā kanniņa. no auga putekšņiem pārtiek purva

   grūtniecīte, kuras kodums var izraisīt sāpīgu pūpi.

(35. lpp.)

Dažkārt sajūta, ka izdomātie vārdi ir īsti, no bioloģijas grāmatas ņemti, nepamet tāpēc, ka dzejoļa radīto ainu ir iespējams pašam vizualizēt:

no ceriņkrūma zara tad spārnos laižas ūdens lūcijas,

   nočiepj trijkājītim plūksnu, ūdens tajā vietā

   saveļas, pastāv, uzvizmo vēl reizi un izirst sekls

tad nāk ieziednieks pa ūdens virsmas spraigumu, nočiepj

   trijkājim plūksnu, ūdens tajā vietā ieplīst,

   tumši uzlāsmo un sarec stiklā

(33. lpp.)

Apspriežot šo un iepriekš citēto dzejoli ar vairākiem astotās klases skolēniem, viņi ne vien ieinteresēti klausījās, bet arī piedāvāja dabā sastopamus augus un kukaiņus, kas esot aizšifrēti ar savādajiem nosaukumiem. Jebkurā gadījumā – lasot top skaidrs, ka pats autors lieliski pārzina savā grāmatā tēloto pasauli, arī to telpu, kas šai fantastiskajā filmā palikusi aiz kadra. Ne vienmēr tā balstās izgudrotos vārdos un tēlos; esošie elementi, no kuriem tiek veidots kaut kas jauns, var būt arī lielāki par vārdu, tā daļu vai kaut ko apzīmējošu nosaukumu. Šo pasauli var veidot arī vārdnīcā patiešām esošu vārdu savienojumi, kas vienlaikus ir grūti skaidrojami:

būdams pēdējā maizē iegriezos no skata necilā vulkāniskas

   izcelsmes būdā

tur mani laipni sagaidīja melnais dūmotājs

un lika mani uz marmora lāvas

apgājās kā ar maizi

(7. lpp.)

Līdz šim tiku citējusi no pirmā acu uzmetiena nesaprotamākos grāmatas dzejoļus, taču liela tās daļa sastāv no šķietami saprotamiem, secīgiem tekstiem, kas veido kādu stāstījumu. Tādi ir vairāki dzejoļi par Ežēna un Kristeles pieredzētajiem notikumiem, jaukākais no kuriem man likās "Nektārs" (19. lpp.). Namamāte ar saviem "svempies augšām" un "še, lej virsū" tajā ir tik ticama, gluži kā būtu nākusi no kādas Latvijas mazpilsētas virtuves ievārījuma vārīšanas sezonā. Pati epizode šķiet hrestomātiska, taču iedziļinoties ir iespējams vienīgi attāli interpretēt, nevis skaidri definēt notiekošo, piemēram, traktēt mazās Jūlijas tēlu kā pārsteidzošu atrisinājumu, visa patiesā un nesamaitātā iemiesojumu, kas tad beigās arī izrādās esam vienīgais īstais nektārs. Arī dzejolis par trim sievietēm, kas ķer zivis (32. lpp.), vai par istabu, kurā galvenais varonis atgriežas un sajūt plikas vecenes klātbūtni (13. lpp.), ir uztverami vienkārši un reizē atgādina fragmentus no kāda lielāka stāsta, tādus fragmentus, kas neļauj nojaust stāsta sižetu, taču ieinteresē par to, jo paši par sevi ir aizraujoši un estētiski baudāmi. Šī iezīme līdz ar reāli piedzīvotu elementu nereālajām kombinācijām tuvina minētos dzejoļus miegā pieredzētiem sapņiem, kā arī sirreālisma dzejai vai vizuālajai mākslai – šajā ziņā tie vairāk atgādina Dalī rūpīgi izprātotās gleznas un grafikas nekā Bretona daudz brīvāk kopā samestās vārdu kompozīcijas.

Pārdomātās valodas struktūras, kurās sakārtota plašā iztēle, apliecina autora praktisko mīlestību pret savu darbu. Taču, lai gan Pujāts intervijā atzīstas nepatikā pret Raupa dzejas haosu un skeptiski izsakās par iespējamo metafizikas klātbūtni dzejā vispār,[6] gribu apgalvot, ka metafizikas ziņā abi minētie dzejnieki nav nemaz tik tālu viens no otra. Tūlīt paskaidrošu. Ja uzskata, ka, piemēram, intuīcija patiesībā ir paaugstināta spēja novērot un, iespējams, neapzināti, taču piefiksēt virkni neverbālu signālu un citu sīku detaļu, tad Pujāta rūpīgi būvētā dzejas pasaule it kā ilustrē kādu pētījumu par intuīciju kā par novērojumu ķēdes reģistru. Pujāts dažkārt spēj secīgi dokumentēt citādi vienīgi nojaušamo, pat ja tam jāizmanto it kā absurds tādu salīdzinājumu zigzags, kas atkārtoti paskaidro cits citu – šrota lampa kā dzīvnieks un dzīvnieks kā lampa (36. lpp.). Ja tā saucamais metafiziskais īstenībā ir vienkārši kaut kas tāds, ko cilvēki vēl nezina, nesaprot un neprot izskaidrot, tad talantīgs cilvēks (varbūt jāsaka – ģēnijs) savā jomā spēj mazliet pacelt kolektīvās neziņas priekškaru un norādīt uz dažiem šī līdzšinēji nesaprotamā darbības principiem. Dzejnieks to dara valodā, un atšķirīgi dzejnieki parāda atšķirīgus valodas efektus – viens liek vārdus pirmatnēji ķermeniskos ritmos, bet cits – sarežģītās dzidru stikliņu kompozīcijās. Un man tas liekas brīnišķīgi.

 

[1]Baklāne, Anda. Pujāta dzeja, kā es to saprotu. Latvju Teksti, Nr. 5, 2013, 43.lpp.

[2] Turpat

[3] Turpat

[4] Viguls, Arvis. Ars Poetica. Brīvības sasaistīšanas paņēmieni. Latvju Teksti, Nr. 5, 2013, 29.lpp.

[5] Ilziņa, Kristīne. Marta vēlmju lampa spožā. Diena, 10.09.2013. 16.lpp. Pieejams arī http://www.diena.lv/kd/literatura/marts-pujats-tas-ir-labakais-ko-esmu-sarakstijis-14024356 [skatīts 17.10.13.]

[6] Sk. Baklāne, Anda. Atgriezties pie skaistā. Latvju teksti, Nr. 5, 2013, 6.lpp.

 

Tēmas

Anna Auziņa

Anna Auziņa ir dzejniece, krājumu "Atšķirtie dārzi" (1995), "Slēpotāji bučojas sniegā" (2001) un "Es izskatījos laimīga" (2010) autore, Klāva Elsberga prēmijas, Preses nama godalgas un Ojāra Vācieša p...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
5

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!