Par Ināras Kolmanes filmu "Bille", 2018
Vēl pirms dažiem gadiem šķita, ka latviešu kinoveidotāji nepelnīti ārpus uzmanības loka atstājuši tās iespējas, ko piedāvā mūsu daudzveidīgā literatūras vēsture un tagadne. Šobrīd par to būtu muļķīgi sūdzēties, jo līdz ar Latvijas simtgades filmu programmas startu šķiet noticis neliels sprādziens, kas mainījis paradigmu par 180 grādiem. Starp simtgades filmām ir gan atzītu latviešu klasikas darbu – Vizmas Belševicas "Billes" un Anšlava Eglīša "Homo Novus" – ekranizācijas, gan potenciālās nākotnes klasikas – Ineses Zanderes stāsta "Puika ar suni" – pārtapšana kinodarbā. Taču par plašāku kino pievēršanos literatūrai liecina arī citas filmas, kas top ārpus simtgades programmas, – episkā Aleksandra Grīna kara grāvēja "Dvēseļu putenis" ekranizācija un mūslaiku klasiķa Jāņa Joņeva pieaugšanas stāsts "Jelgava 94". Tas liecina, ka ritenis ir iekustināts, un varam cerēt, ka arī turpmākajos gados pēc godam pārciestajām simtgades paģirām kinoļaudis neaizmirsīs meklēt iedvesmu grāmatplauktā. Gods atklāt ekranizāciju plejādi pirms dažām dienām bija Ināras Kolmanes gadu gadiem izlolotajam sapņu projektam, kura pamatā jau minētais Vizmas Belševicas daļēji autobiogrāfiskais bērnības atmiņu romāns stāstos/novelēs. Tomēr paši filmas veidotāji spītīgi apgalvo, ka filma tapusi pēc "Billes" motīviem, atturoties izmantot vārdu "ekranizācija".
Galvenais iemesls šādai rīcībai, protams, ir centieni jau iepriekš atspēkot pārmetumus par atsevišķu "Billes" stāstu atstāšanu ārpus ekrāna. Šāda piesardzība ir saprotama, tomēr zināmā mērā pārspīlēta, jo nez vai "Billi" kāds varētu uzskatīt par viegli ekranizējamu darbu. Romānam, kā zināms, nav vienotas dramaturģiskas struktūras, tas sadalīts nelielās, hronoloģiski praktiski nesaistītās novelēs, turklāt satur daudz iekšējās darbības Billes pārdomu un vērojumu formā, kuras gan atklājas brīnišķīgā Belševicas valodas plūdumā un neatkārtojamā intonācijā, ar kādu jau pieaugusī autore atskatās uz savas bērnības pasauli, taču skatītājs, atšķirībā no lasītāja, pieprasa ārēju darbību, simpātiskus varoņus un sižetu, kam sekot līdzi. Tāpēc scenāristu – literātu Arvja Kolmaņa un Evitas Sniedzes – uzdevums nudien bija neapskaužams, bet rezultātu gribas uzlūkot kā kompromisu, kurā mēģināts izlavierēt starp visiem izaicinājumiem, lai piedāvātu t.s. "vidējam kinoskatītājam" pievilcīgu un saprotamu produktu, kurā Belševicas darba mākslinieciskās brīvības potenciāls ticis iegrožots kino radīšanai nepieciešamajās shēmās. Tas nav obligāti jāuztver kā pārmetums filmas autoriem, kuriem ir milzu atbildība visu "Billes" un Belševicas cienītāju priekšā, tomēr filma ir sanākusi negaidīti "pareiza" un sterila, un tajā visvairāk pietrūkst jau pieminētās Belševiskās intonācijas, kas balansē starp rūgtu ironiju un dzīvespriecīgu, bērnišķīgu humoru, īpaši Billes skatījumā uz pieaugušajiem (teiksim, māti un tēvu viņa konsekventi dēvē par "mammuci" un "papuci", kas uzreiz piešķir abiem vecākiem zināmā mērā negatīvu, pat kariķētu tēlu, kaut to var attiecināt arī uz citiem personāžiem). Nepārspīlējot "Billē" attēlotās bērnības ēnas puses, nevar ignorēt to, cik lielā mērā Belševica akcentē ikdienišķo vardarbību ģimenē – gan verbālu, gan fizisku, īpaši starp pieaugušajiem un bērniem (visspilgtākais, protams, ir asinis stindzinošais Billes draudzenes Ausmas tēvs [1], kurš per savas meitas tīri sadistiska prieka pēc). Filmā vardarbības aspekts šķiet mīkstināts, tāpat kā Billes mammas traumētā psihe un tēva mūžīgais alkoholisms – šīs problēmas gan tiek iezīmētas, taču drīz vien it kā izzūd, sižetam risinoties tālāk un ģimenei kļūstot arvien draudzīgākai. Neuzskatu, ka filmai jābūt pārmērīgi cietsirdīgai un jātiecas uz "černuhu", tomēr tieši sadzīves vardarbība kā laikmeta iezīme, manuprāt, ir viena no svarīgākajām un aktuālākajām grāmatas tēmām, kas, prasmīgi izvērsta kinematogrāfiskā formā, arī filmai ļautu satricināt skatītāju komforta zonu un pārmest laipu starp pagātni un mūsdienām.
Neskatoties uz filmas autoru atrunām, ka "Bille" nemaz neesot ekranizācija, jāatzīst, ka tā tomēr cieš no daudzu ekranizāciju mūžīgās problēmas – centieniem saspiest pāris stundās apjomīgu materiālu, rezultātu padarot par sasteigtu teksta pārstāstu. "Billes" pirmā puse ir šādu pūliņu hrestomātiska ilustrācija, kad notikumi skrien uz priekšu gluži kā karuselī, kurā Bille ar Ausmu griežas līdz nelabumam slavenajā gadatirgus ainā, neļaujot skatītājam atvilkt elpu, lai iepazītu personāžus un filmas atmosfēru. Skatoties pirmo stundu, šķita, ka autori, baidoties no pārmetumiem, tomēr izlēmuši pārcelt uz ekrāna iespējami daudz no grāmatas materiāla, izveidojot savu notikumu hronoloģiju, taču šāda pieeja rada vairāk jautājumu un pārpratumu, nevis palīdz labāk izprast raksturus. Atsevišķas ainas ir jūtami sasteigtas, piemēram, mikroskopiski īsā ciemošanās pie vectētiņa un vecmāmiņas Ventspilī (filmā uzmanība pievērsta tēta neveiksmīgajam braucienam ar govi, tikmēr grāmatā Billes acīm izklāstītas ģimenes attiecību peripetijas un spriedze starp tēvu un dēlu) vai situācija ar aitas tauku izliešanu izlietnē, kas liek namsaimniecei ierasties dzīvoklī burtiski dažas sekundes pēc notikušā, – šāda hronometrāža ir pārāk neticama, pat ja uz kopējā fona to varam norakstīt kā tīro sīkumu, kādu netrūkst arī citās filmās.
Laimīgā kārtā filmas temps pierimst otrajā pusē, un skatītājs beidzot var iejusties tajā pasaules ritmā, kāds valda arī literārajā pirmavotā, kā arī tuvāk iepazīt pašu Billi un viņas ģimeni, arī aktieriem sākot pamazām izgaršot savas lomas. Lūzumu iezīmē Billes un pagalma draugu gājiens uz mītisko Leiputriju, kas izvēlēta par centrālo simbolu, sasaistot to kopā ar latviešu gara mantojumu un materializējot tādā kā Raiņa stikla kalna un Ausekļa gaismas pils hibrīdā, kas Billes iztēlē paceļas virs noslēpumainā meža. Šie un citi latviešu kultūras elementi filmā ieviesti, lai uzsvērtu Billei lemto izaugsmes ceļu uz latviešu literatūras dižgara Vizmas Belševicas dzīves sasniegumiem. Grāmatā par to nav nekādu tiešu norāžu, vien Billes un vecāku cerības par viņas spējām izkļūt no nabadzības un sasniegt kaut ko vairāk, tikmēr filmas autori izvēlējušies novietot vienlīdzības zīmi starp Billi un Vizmu Belševicu, kas izpaužas gan kristību ainā, kurā Bille vēlas sevi saukt par Vizmu (grāmatā viņai bija cita vārda izvēle), gan pašās filmas beigās, vēstot par pieaugušās Belševicas dzīves gaitām, kas iesākas, mazajai Billei soļojot cauri nabadzīgajam pagalmam uz skolu. Šāda pieeja nav uztverama viennozīmīgi, jo vairāk tiecas uz slavenības biogrāfijas pusi, attālinoties no vispārīga vēstījuma par bērnību, tādējādi atdodot godu grāmatas autorei.
"Bille" ir arī atskats uz zudušu pasauli – 20. gs. 30. gadu beigu Latviju, "pārtikušajiem ulmaņlaikiem" – un vienlaikus mīta graušana par šķietamo labturību, kas tolaik valdīja, jo attēlota tieši trūcīgā sabiedrības slāņa dzīve. Filmā laikmets attēlots korekti, ar daudzām precīzām detaļām, kā arī izmantojot reālas lokācijas Belševicas bērnības mājā Vārnu ielā. Varu tikai uzslavēt mākslinieces Ievas Romanovas un operatora Jurģa Kmina ieguldījumu eleganta vizuālā risinājuma radīšanā, tomēr nepamet sajūta, ka viss izskatās pārāk skaisti un vietumis pat idealizēti. Filmas autori apgalvo, ka tā ir viņu versija par attēloto laika periodu, bez pretenzijām uz vēsturisko realitāti, un šādā skatījumā "Billes" pasaule tik tiešām ir drīzāk nostalģisks skatījums caur bērnības atmiņu rozā brillēm, nevis centieni parādīt dzīvi 30. gadu Latvijā tādu, kāda tā varēja būt. Patiesības labad jāpiebilst, ka tā varēja būt arī tāda, kādu to redzam filmā "Bille". Galu galā, pārmetumi par pārāk sterilu attēloto pasauli izskanēja arī filmas "Paradīze 89'" veidotāju virzienā, taču to atļāvos uzskatīt par autoru apzinātu māksliniecisku izvēli, kas saistīta ar centieniem atdarināt padomju laiku bērnu filmu estētiku apvienojumā ar atmiņu mānīgo iedabu, kas "attīra" pagātni no negatīvajām detaļām. Varbūt "Billes" autori domāja līdzīgi? Pagātnes rekonstrukcija vienmēr ir sarežģīta, un, jo lielākas iespējas paver mūsdienu tehnoloģijas (arī "Billes" pilsētas ainas neiztiek bez digitālo specefektu iejaukšanās), jo klišejiskāka un sterilāka šī pagātne filmās mēdz izskatīties, zaudējot "pagātnes sajūtu", kas bija klātesoša vecākās filmās. Tā gan ir tēma, kas izplūst krietni ārpus "Billes" apskata robežām.
Neskatoties uz atsevišķām nebūšanām un filmas grūto tapšanas gaitu (tās pabeigšanai tika organizēta ziedošanas kampaņa), jāizsaka atzinība Inārai Kolmanei par viņas uzņēmību un drosmi pieķerties tik sarežģītam un latviešu kultūrā nozīmīgam, pat kanoniskam literatūras darbam un spēju novest procesu līdz rezultātam, kas, lai arī diez vai kļūs par izcilu parādību uz pēdējo gadu latviešu kino fona, tomēr ir profesionāls un kvalitatīvs darbs, kas noteikti nedara kaunu ne radošajai grupai, ne Vizmas Belševicas literārajam mantojumam.
[1] Gan jau tīrā sagadīšanās, taču Ausmas tēvu spēlē Vilis Daudziņš, kuram Laila Pakalniņa uzticēja arī vardarbīgā tēva lomu filmā "Ausma" (2015).
2