Sarunas
15.06.2022

Bija vajadzīgs sprādziens, lai pievērstu uzmanību. Saruna ar Lindu Freimani

Komentē
1
Saglabā

Saruna publicēta avīzē "Aiz kauna"

Linda Freimane ir Stokholmā dzimusi trimdas latviete, kas šobrīd dzīvo Rīgā, Āgenskalnā. Savulaik ar domubiedriem dibinājusi LGBT un viņu draugu apvienību "Mozaīka", divtūkstošajos daudz darījusi, lai uzlabotu kopienas dzīvi Latvijā, organizējusi pirmos praidus, bet šobrīd pievērsusies citām nodarbēm. Tikāmies ar viņu, lai parunātu par to, ko nozīmē būt aktīvistei, atskatītos uz Latvijas LGBT+ kopienas dzīvi kopš deviņdesmitajiem un saprastu, kā pārvarēt bailes un kaunu.

Ar Lindu Freimani sarunājās Andrejs Vīksna un Henriks Eliass Zēgners.

Lielākā daļa no astoņdesmito un deviņdesmito gadu aktīvistiem ir aizbraukuši. Rīgā 89., 90., 91. gadā bija ļoti interesanta subkultūra. Visādi slepenie bāri un krodziņi, bija jāzina, kur iet un pie kurām durvīm klauvēt. Tāda zināma romantika. Bija Medicīnas muzeja pagrabs, "Straume" Salu tilta galā, kur atradās rūpnīca, pabriesmīga vieta. Arī Tallinas ielā bija mazs, mazs caurumiņš – Žagara pirmais krodziņš –, kur bija vieta apmēram pieciem cilvēkiem.

Andrejs: Kad tu atbrauci no Zviedrijas, kā tu to visu uzzināji un satiki cilvēkus?

Man Stoholmā bija Amerikas latviešu draugs, kurš aizbrauca uz Rīgu un, pats būdams gejs, kaut kā sameklēja cilvēkus. Viņš atbrauca atpakaļ un teica: "Es satiku vienu meiteņu pāri – viena ir latviete, otra dāniete. Ja gribi, vari sazināties." Iedeva telefona numuru. Tā latviete strādāja "Ozīrisā", bet viņas toreizējā draudzene Ivonna bija mana nākamā sieva, ar kuru es daudzus gadus vēlāk šķīros.

Andrejs: Kāpēc "Ozīriss" tolaik izveidojās par pulcēšanās centru?

Pateicoties Andrejam Žagaram un Sorosa fonda direktorei Vitai Matīsai. Sorosa fondam otrajā stāvā bija ofiss, un Vitai vienkārši gribējās kādu vietu, kur normāli aiziet pusdienās, jo Rīgā 94. gadā nekā tāda nebija. Viņa piedāvāja Andrejam atvērt restorāniņu. Aizsūtīja viņu uz ārzemēm, lai paskatās, gūst impulsus... Visas mēbeles bija no Berlīnes, aizvien tie paši galdi.

Henriks: Kā no šiem slēptajiem Rīgas punktiem izveidojās kopienas tīkls?

Ap 2005. gadu, kad mēs ar Ivonnu jau bijām precējušās, runājām, ka nebūtu slikti iepazīties ar vēl dažām meitenēm, ar pāriem. Kaspars Goba toreiz Vīnē taisīja mākslas fotoprojektu, bildēja mani ar Ivonnu. Tur bija maza anotācija, kurā rakstīts: "Jā, dzīve lesbietēm Latvijā ir principā OK, bet žēl, ka nepazīstam citus lesbiešu pārus." Tiešām jāuzmanās, ko prasa, jo gadu vēlāk jau bija nodibināta "Mozaīka".

Pēc pirmā praida 2005. gada vasarā, kurā mēs nepiedalījāmies, jo bijām Berlīnē un par to nezinājām, sekoja tas milzīgais agresijas vilnis un izmaiņas Satversmē. Mani ļoti šokēja šī situācija, jo es jau astoņus gadus dzīvoju Latvijā un domāju, ka šis ir viens no daudzajiem jautājumiem, kas pamazām sakārtojas: tajā laikā arī riteņbraucējiem nebija ķiveru un bērniem – auto sēdeklīšu, neviens nešķiroja atkritumus. Tad pēkšņi – būm! – valoda, kas izskanēja no Saeimas, šokēja. Salīdzināt gejus ar latvāņiem, baktērijām, vīrusiem, tautas nīdējiem... Tajā brīdī sapratām – kaut kas jādara, jāmēģina organizēties. Saaicināju visus, ko pazinu, pie mums mājās, atnāca 17 džeki un 1 meitene. Sākumā vienkārši domājām atbalstīt puišus, kas organizēja pirmo praidu.

Henriks: Kas to organizēja?

Divi jauni puiši no Latgales, kas bija tikuši pie dīvainas izcelsmes projektu naudas. Viņiem tas bija tāds kā biznesiņš, un viņiem absolūti neinteresēja ar mums sadarboties. Ja noskatās "[email protected]", šis tas tur parādās. Februārī pēc praida izdomājām, ka jādibina "Mozaīka". Tas arī, protams, notika "Ozīrisā". Tie puiši teica, ka atkal rīkos praidu, bet pirmā reize bija tāds komunikācijas dizāsters, ka sapratām – jādara pašiem. Ja nebūtu to puišu un pirmā praida, mēs nebūtu sākuši ar praidu. Droši vien mēģinātu maigāk, mierīgāk un uzmanīgāk skaidrot un stāstīt. No otras puses, to jau darīja cilvēki 90. gados, bet nekur tālu tautas izglītošanā viņi nebija tikuši. Bija vajadzīgs sprādziens, lai pievērstu uzmanību.

Jau 95. gadā toreizējie aktīvisti izstrādāja pirmo partnerattiecību likumu un iesniedza Tiesībsargam. Tiesībsargs toreiz bija ļoti progresīvs un uzskatīja to par vajadzīgu, izsūtīja attiecīgām ministrijām, bet tās, protams, nocirta uzreiz saknē. 95. gadā arī notika akcija, kurā divas meitenes simboliski apprecējās pie Brīvības pieminekļa, un tas bija avīzēs. Toreiz mediju reakcija bija ziņkārīga, bet ne tik agresīva kā pēc tam.

Es sabiedrības uzkūdīšanā lielā mērā vainoju Šleseru un viņa bandu, jo ir pilnīgi skaidrs, ka viņam tā bija vēlēšanu platforma – homofobija kā ceļš uz varu. Vēl bija Ļedjajevs ar savu "Jauno paaudzi" un īstie nacisti, atceros – atvēru viņu mājaslapu, un tur pirmajā lapā bija rakstīts: "Nāvi Lindai Freimanei." Nāca vēstules, kurās bija no avīzēm izplēstas intervijas ar mani, viss kaut kas sazīmēts, draudi.

Andrejs: Kā tu izturēji spiedienu?

Biju ļoti drošā vidē, attiecībās. Daudzi draugi bija ārzemnieki vai ārzemju latvieši, progresīvi domājošie. Es toreiz strādāju Juridiskajā augstskolā, kuras rektors mūs mudināja tiesāties. Viņam likās interesanti aizdzīt lietu līdz Eiropas Cilvēktiesību tiesai.

Nedēļu pirms praida sēdēju laukos un raudāju. Biju izmisusi, jo šķita, ka mani varētu nosist. Man bija šausmīgas bailes. Domāju, kā izkļūt no šīs situācijas, aizbēgt. Bet sapratu, ka nevaru to darīt, jo esmu tā, kas pieteica gājienu. Ja aizlaidīšos lapās, tā nebūs smuka komunikācija. Un tā es aizgāju.

Tad bija tas pasākums ar kaku maisiņiem pie baznīcas. Es tur neatrados, jo Juridiskajā augstskolā notika preses konference. Atnāca cilvēki un pateica, kas notiek pie baznīcas, mums bija jāpārtrauc konference, uz ielas bija savācies agresīvs pūlis. Man pienāca klāt divi drošībnieki un teica: "Mēs tevi tagad vedīsim prom." Vienam bija ierocis, uzlika man uz galvas tādu kā jaku un gāja pa priekšu, otrs no muguras, ārā pa aizmugures durvīm un ātri iekšā mašīnā, tālāk pa Strēlnieku ielu neatļautā virzienā, pret satiksmi,  kaucošām riepām aizbraucām no turienes. Tajā pašā dienā vajadzēja būt gājienam, kurš nenotika.

Henriks: Tas tika atcelts?

Rīgas dome aizliedza. Ātri izdomājām, ka pulcēsimies viesnīcā, kur man bija pazīstams cilvēks. Ārā Ļedjajevs ar to pūli, un mēs, protams, baidījāmies. Evitai Gošai iespļāva sejā, kad viņa nāca iekšā, bet policija teica, ka pati vainīga – ko uzbāžas. Jaundžeikars, toreizējais iekšlietu ministrs, bija pateicis policijai neko nedarīt. Izdomājām – jāzvana ārlietu ministram Pabrikam, kuru pazinām. Tas arī parāda, cik Latvija ir maza un cik dīvaini tas ir. Bet viņš bija prom un nevarēja palīdzēt. Toreizējam premjeram Kalvītim bija atvaļinājums, viņa vietā Štokenbergs. "Es zvanīšu Štokenbergam," saka Pabriks. Pēc kaut kāda brīža Štokenbergs arī atnāk un saka: "Jārisina!" Zvanu atkal savam kontaktam drošības policijā, kur man atbild: "Nē, ja vajag palīdzību, sauciet taksi." Es saku: "Nu, varbūt jūs gribat parunāt ar premjeru?" – un iedodu viņam Štokenbergu. Un tad pēc 5 minūtēm atbrauca drošības policija, aizveda mūs prom.

Tiem, kuru sejas nebija pazīstamas, bija ļoti viegls veids, kā izklīst, – puisim ar meiteni jāsadodas rokās, jāiet ārā, un viss – neviens nepamana. Ir citādi, ja esi melnādains vai transpersona, bet mūsu gadījumā – paķer rociņu un ej, tas arī parāda to absurdu. Pašā vakarā mēs sanācām "Ozīrisā", un tad gan es jutos tik laimīga un tik atvieglota, ka visi ir dzīvi, priecīgi, nekas slikts nav noticis. Pēc tam man vairs nebija bail, jo es tās bailes sevī biju pārvarējusi.

Henriks: Kopienā nav viennozīmīgas attieksmes pret praidu. Kā tu uz to skaties?

Es domāju, ka tie, kam nepatīk, vai nu paši ir homofobiski, vai varbūt nav sapratuši praida būtību. 90. gados jau tika rakstīts partnerattiecību likums, notika skaidrojoši semināri, bija publikācijas. Tas neaizgāja tautās. Praids bija sprādziens, visi par to runāja, tas ir politiskais līdzeklis, ar ko pievērst uzmanību un parādīt, kādi mēs esam un ka mūsu ir daudz. Es biju tiešām dziļi aizkustināta pēdējos praidos, kad visa Brīvības iela no Vērmanes dārza līdz Matīsa ielai bija pilna ar cilvēkiem.

Man patīk salīdzināt praidu un dzīvi kā lesbietei ar trimdas latvietes dzīvi pirms neatkarības. Mēs visi dzīvojām savās mītnes zemēs, gājām vietējās skolās, bijām labi integrēti, bet zinājām, ka atšķiramies. Un tad reizi gadā tu aizbrauc uz Dziesmu svētkiem vai Eiropas Latviešu jaunatnes apvienības kongresu un esi starp savējiem, izdziedies, izrunājies par politiku un čeku, par visām tēmām, kas taviem zviedru draugiem neinteresē. Tas uzlādē baterijas, rada sajūtu, ka es neesmu viens tāds dīvainis, bet ir daudzi. Tas pats ir ar praidu. Tu dzīvo Alūksnē vai Jelgavā, Daugavpilī vai Rīgā, un tā ikdiena ir tāda, kāda ir, un tad ir mirklis, kad vari atbraukt, satikties, būt starp savējiem un nejusties kā frīks. Svinēt to, ka būt homoseksuālam nav nekas slikts, tur nav, par ko kaunēties, un mums ir labi. Tas nenozīmē, ka es visu mūžu gribētu dzīvot praida tusiņā vai dzīvot pilsētā, kur ir tikai LGBT cilvēki, bet ik pa brīdim vajag to lādiņu.

Skaļie homofobi saka: "Viņi grib tikt klāt mūsu bērniem. Viņi grib tos pataisīt par tādiem, kādi ir viņi paši." Man šķiet, ka homofobu pasaules uztverē visiem vajadzētu būt tādiem kā viņi, tāpēc šie cilvēki domā, ka arī citi visus grib pataisīt sev līdzīgus. Viņi nesaprot, ka citiem patīk dažādība, un tur ir tā lielā atšķirība domāšanā starp abām nometnēm.

Henriks: Kā jūs dibinot definējāt "Mozaīkas" mērķi?

Mēs bijām septiņi juristi, kādi trīs vai četri ekonomisti, pāris psihologu – ļoti izglītoti, profesionāli cilvēki. Uzreiz pateicām, ka gribam būt nevis tusiņu biedrība, bet gan strādāt politiski. Šajā ziņā "Mozaīkai" nav pārāk veicies, jo 17 gadus vēlāk nav partnerattiecību likuma, kas bija viena no prioritātēm. Nākamais mērķis bija veicināt izpratni sabiedrībā, atbalstīt kopienu, un tādā ziņā, protams, situācija ir ļoti mainījusies. Nevar pat salīdzināt ar to, kā bija toreiz. Bet lēni tas viss ir nācis.

Homofobija bija tik skaļa un jūtama, bet vienlaikus latvieši ir tādi... Pretojas, ārdās, kliedz un bļaustās, bet tad vienā brīdī iestājas konformisms un "hops!" – viss notiek, aizmirstam un ķeramies pie nākamās lietas. Es domāju, ka esam diezgan tuvu tam tipping point. Varbūt ne ar šo Saeimu, bet ar nākamo. Protams, šobrīd ir jauna pretestība, bet domāju, ka tā ir vairāk agoniska raustīšanās, jo vilciens nav apturams.

Henriks: Atskatoties uz "Mozaīkas" dibināšanu, vai ir kas tāds, ko būtu vajadzējis darīt citādi?

Pirmkārt, mēs par daudz cīnījāmies ar puišiem, kas organizēja pirmo praidu, kaut arī varējām vienkārši darīt savu lietu. Otrs: "Mozaīka" ir vienīgā organizācija, kas pārstāv šo kopienu, tāpēc tai bijis grūti fokusēties. Mums jāizpatīk visiem – gan politikas veidotājiem, gan starptautiskiem partneriem, projektiem, naudām un arī pašai kopienai. Viena organizācija, īpaši tik maziņa, nevar to visu pavilkt, varbūt vajadzēja veicināt lielāku diferencēšanu, fokusēties uz politiku. Tāpat visus šos gadus ir bijis grūti piesaistīt cilvēkus. Pastāv uzstādījums "Ko "Mozaīka" man dos?", bet tas ir jāmaina uz: "Ko es došu? Kā es varu palīdzēt kaut ko mainīt?"

Henriks: Tev ir skaidrojums tam, kas ir homofobija?

Līdz galam es to nesaprotu. Tās ir bailes – vai nu pašam par sevi, bailes neiederēties, atšķirties, neizpildīt tos standartus, ko sabiedrība gaida no vīriešiem un sievietēm. Bailes no nezināmā. Tam klāt nāk arī sliktā padomju pieredze, armija daudziem jauniem vīriešiem nebija foršs piedzīvojums. Varbūt tas viņiem uz mūžu atstāja traumas. Turklāt Padomju Savienībā par seksualitāti nerunāja, ir tāda neērtības sajūta runāt. Tas viss ir samudžināts.

Andrejs: Šo tēmu aizvien ieskauj ļoti, ļoti daudz kauna.

Jā, arī pašiem gejiem un lesbietēm. Nav tā, ka vienreiz iznāc no skapja un esi ārā. Katrreiz, kad nonāc jaunā situācijā, kāds var pajautāt: "Nu, un ko tavs vīrs dara? Vai esi precējusies? Kad būs mazbērniņi?" utt. Tad man jāizlemj – vai nu jāpasaka: "Man ir sieva," – vai arī jāmelo un jāmaina tēma. Nav tā, ka man būtu grūti pateikt, ka man ir sieva, bet tas var pilnīgi mainīt gaisotni vai sarunas virzienu.

Henriks: Tāds pasmags jautājums, bet kā pārvarēt kaunu?

Tikai runājot. Ļoti liela nozīme ir sabiedrībā zināmiem cilvēkiem, kas iznāk no skapja. Visu cieņu dažiem mūsu politiķiem, mūziķiem, aktieriem, kas to izdarījuši. Tas nozīmē ārkārtīgi daudz. Ja varone seriālā, ko skatās omīte, izrādās lesbiete, omīte varbūt arī sāks aizdomāties par to.

Andrejs: Vai LGBT kopienas cilvēkiem ir pienākums skaidrot un runāt, veikt šo darbu, lai pārliecinātu citus?

Pienākuma nav, bet, ja to darītu visi, tas notiktu daudz ātrāk. Iedomājies – ja vienu piektdienas rītu visi, kas nav heteroseksuāli, piezvanītu uz darbu, paņemtu slimības lapu un teiktu: "Es slimoju ar homoseksualitāti vai transseksualitāti. Šodien nebūšu darbā." Tad mēs redzētu, ka Latvijā ir desmitiem tūkstošu šādu cilvēku. Apstātos tramvaji un trolejbusi, nebūtu pasta un banku darbinieku. Es domāju, ka tad problēma tiktu diezgan ātri atrisināta, bet tā, protams, ir utopija.

Es arī saprotu tos, kas baidās. Es pati jaunībā ļoti baidījos. Atceros to sajūtu, ka nezini, kas notiks, bet zini, ka, vienreiz izstāstot, to vairs nevar paņemt atpakaļ, visi uz tevi skatīsies citādi. Ir simts un viens iemesls, kāpēc cilvēki nestāsta, bet tas nav labi psihiskajai veselībai.

Andrejs: Kā tu pati tiki ar to galā?

Man tas bija ilgs ceļš. Ļoti labi atceros, ka Stokholmas Universitātē bija tāds garš, garš ziņojumu dēlis, un es zināju, ka tur vienā vietā ir tāds laukums, kur LGBT studentu asociācija liek savus ziņojumus. Es baidījos pie tā apstāties un lasīt, jo kāds kursabiedrs varētu ieraudzīt un saprast, tāpēc es gāju lēni un daudzreiz dienā, šķielēdama mēģinot izlasīt, kas tur rakstīts. Ir ļoti grūti, ja esi viens, un tas bija 80. gadu vidus, 90. gadu sākums, pirms interneta. Es šķirstīju telefona katalogu, meklēju attiecīgo Zviedrijas organizāciju un domāju – labi, es viņiem piezvanīšu, bet ko es teikšu? "Nu, man patīk meitenes." – "Tev ir draudzene?" –"Nē, man nav. Ko man darīt?" Ķēru visādu literatūru, kas pavīdēja. Iegāju Kopenhāgenā grāmatu veikalā un sapirkos grāmatas, jo domāju – tur mani neviens nepazīst. Bet ar visu to man bija neērti, un es paņēmu vēl tikpat citu grāmatu, lai nebūtu tik ļoti redzams.

Kad man bija 14, parādījās pirmie virsraksti par AIDS. Kaut kāda mistiska slimība, ar ko slimo un mirst tikai geji. Tad sapratu, ka drīz miršu, un es tiešām kādu pusgadu lasīju visu, ko varēju atrast, kamēr man pielēca, ka bez seksuāliem kontaktiem un jo vairāk sievietēm tāda riska īsti nav. Bet kādu laiku tas bija diezgan šausminoši, jo tajā vecumā sapratu, ka iemīlos sievietēs. Jauniešu žurnālos biju lasījusi, ka tā ir fāze un visi to var piedzīvot, bet tu esi ļoti, ļoti vientuļš šajā situācijā, jo tik ļoti baidies kādam pateikt.

Andrejs: Tev ir Zviedrijas pase, un šajā valstī likumdošana ir labāk sakārtota. Kas tevi notur Latvijā, kad šeit uzpeld homofobiskā retorika?

Šovasar mēs ar Ingu bijām Zviedrijā un apprecējāmies. Kad mums bija jālido atpakaļ uz Latviju, es atvēru feisbuku un teicu Ingai: "Varbūt paliekam šeit, pārlaižam šo ziemu?" Iemesls nebija homofobija, bet kovids un antivakseri. Tas tonis, agresija un stulbības ir tik tālu no realitātes Zviedrijā, ka es vienkārši noguru. Protams, ka mēs nepalikām, bet tā ir pirmā reize, kopš 1997. gadā pārvācos uz Latviju, kad nodomāju – es labprāt kādu laiku padzīvotu citur.

Ļoti, ļoti daudzi ir aizbraukuši, tas ir patiešām skumji. No "Mozaīkas" dibinātājiem Rīgā esam palikuši pieci. Cilvēki brauc projām, jo nevar un negrib sagaidīt, un tas ir izšķirošais faktors. Latvija nav tik liela un bagāta, ka var atļauties, lai cilvēki vienkārši plūst prom, jo jūtas šeit nelaimīgi, neredzēti un nesaprasti.

Henriks: Visu laiku tiek lietoti vārdi "LGBT kopiena", bet vai mēs Latvijā varam runāt par kopienu?

Es teiktu, ka ne. Protams, savos gados es nevaru izteikties par to, kas notiek starp jauniešiem, bet manā vidē un arī ap "Mozaīku" vienmēr ir bijis ļoti maz cilvēku. Daļēji tas, protams, skaidrojams ar to, ka latvieši ir kūtri uz sabiedrisko dzīvi un organizācijām. Nav vairs "Purva" un "Golden", kas vēl nesen bija alternatīva vismaz tiem, kas negrib iet gulēt pēc pusnakts. Gribas tādu vietu, kur aiziet sievietēm mūsu vecumā, bet tādas nav un līdz ar to neveidojas kopiena.

Kopiena arī nekad nebūs viengabalaina, jo lesbietes baigi nemeklē gejus uzdzīvei un otrādi. Ir arī dažādas paaudzes ar dažādām interesēm, tomēr citās valstīs ir visādi interešu pulciņi – geju pārgājieni vai lesbiešu grāmatu klubi. Nav jāiet uz reivu, bet vari atrast savu interesi un tad pievilkt klāt lesbietes vai gejus un veidot subkopienas. Es zinu, ka draudzējas ģimenes ar bērniem, īpaši meiteņu pāri ar bērniem, lai viņi varētu satikt citus, kuriem arī ir divas mammas, un dārziņā vai skolā nejustos tik īpatnēji.

Vēl, piemēram, senioru grupa būtu ļoti vēlama, bet ar senioriem vispār ir skumji, jo ir ļoti, ļoti maz tādu, kas dzīvo atklāti. Ļoti daudzi ir nodzīvojuši garu mūžu vairāk vai mazāk nelaimīgās attiecībās, un ko tad nu viņi tagad sāks stāstīt bērniem un mazbērniem, ka patiesībā ir bijusi pilnīgi cita dzīve? Kad sāku darboties "Mozaīkā", es pati pamanīju, ka visu laiku esmu vecākā.

Henriks: Tev aktīvisma posms ir beidzies?

Esmu aktīviste pēc dabas, bet esmu atradusi citas organizācijas, jo "Mozaīkas" laiks ir pārgājis. Es jūtu, ka man tur vairs nav vietas. Sākumā varēju daudz darīt, tieši pateicoties savai pieredzei, bet uzskatu, ka jebkurai organizācijai vajag atjaunoties, un tur jau sen vadībā nav ienākušas jaunas asinis.

Henriks: Vai ir kaut kas, ko tev gribētos, lai pajautā?

Man gribētos, lai mēs šo lietu varētu nolikt malā. Saprast, ka cilvēki dzimst ar dažādu seksuālo orientāciju un tas nav maināms ne ar likumdošanu, ne ar piketiem, ne citādi. Tādējādi varam kustēties uz priekšu un pievērsties svarīgākām tēmām, piemēram, pandēmijai, vides problēmām un demokrātijas deficītam. Tas būtu mans vēlējums – lai cilvēki beigtu tik ļoti baidīties un domāt, ko kāds teiks, bet vienkārši atļautos dzīvot savu dzīvi maksimāli labi un nedarītu pāri sev un citiem. Pieaugtu.

Vēl man dažkārt prasa, vai es gribētu piedzimt kā heteroseksuāla sieviete, un es vienmēr saku – nē. Esmu ļoti priecīga par šo izaicinājumu, jo domāju, ka tas man ir devis vēl vienu dimensiju dzīvei un attiecībām, iemācījis neuzskatīt lietas par pašsaprotamām. Tāpēc nevajag šaustīt likteni un mēģināt sevi kaut kā pārmācīt, bet patiešām pieņemt to, kas esi. Nav slikti. Katrā ziņā ir bijis ļoti interesanti.

 

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!