Par Svena Kuzmina romānu "Hohma" ("Dienas Grāmata", 2019)
Prologs
Kursora mirgojošā svītriņa atradās jaunizveidotā "Word" dokumenta baltā, tuksnesīgā domas kapa augšējā kreisajā stūrī. Uz rakstāmgalda pa kreisi no klēpjdatora krājās pusizdzertas kafijas krūzes, pelnutraukā cigarešu izdeguļi veidoja miniatūra Monblāna aprises. Datoram otrā pusē gulēja grāmata, par kuru biju neapdomīgi apsolījis uzrakstīt recenziju jau pirms vairākām nedēļām. Tomēr nebiju spējis pavirzīt kaitinošo svītriņu pa labi pat par vienu rakstzīmi. Sagumis mugurai nedraudzīgā pozā, mēģināju saprast, kāpēc tā noticis. Varētu, protams, meklēt vainīgo ārpus šīs dūmakainās istabas, taču, lai kā arī neprātotu, tehnisko budžetu, dabas katastrofas vai "Brexit" neveiksmīgo virzību nekādi neizdevās vainot pie paša garīgās impotences. Nolēmu ķerties pie pēdējā glābšanas salmiņa un savā mīļajā, viegli pieputējušajā graņonkā ielēju simts gramu stiprā alkoholiskā dzēriena, kad piepeši mani pārņēma apskaidrība. Varbūt vainojama pati grāmata? Varbūt Svens ir uzrakstījis darbu, par kuru vispār nav iespējams neko pateikt? Vai, precīzāk, neko nav iespējams pateikt tajos jēdzienos un stilistikā, kādā esmu pieradis rakstīt par literatūru. Varbūt jāizmēģina kāds prozaiskāks piegājiens? Kā būtu ar pavisam vienkāršiem, trafaretiem jautājumiem? Normāli cilvēki taču visbiežāk nerunā kā literatūrzinātnieki, kad pie alkoholiskā dzēriena glāzes pārspriež izlasītās grāmatas. Nekas labāks tik vēlu vakarā vairs prātā nenāks.
1. jautājums. Kā lasījās?
Lasījās labi. "Hohmu" iesāku lasīt nākamās nedēļas sākumā pēc romāna iznākšanas un līdz nedēļas beigām biju ticis līdz pēdējai, 216. lappusei. Tas var šķist ļoti ilgi, tomēr jāņem vērā, ka lasīšanai ikdienā veltu visai maz laika, kā arī paralēli centos pa diagonāli izraut cauri joprojām neizlasītās grāmatas "LaLiGaBai", kur esmu žūrijā. Jāpiebilst, ka izlaidu noveli "Trīs kāzas un vienas bēres", jo biju to jau lasījis publikācijā žurnālā "Domuzīme" un tā bija labi palikusi atmiņā. Salīdzinājumam – dzejnieks Artis Ostups iegādājās "Hohmu" uzreiz pēc iznākšanas nedēļas beigās un līdz pirmdienai faktiski bija to jau izlasījis.
2. jautājums. Vai bija smieklīgi?
Domāju, ka šim jautājumam attiecībā uz Svenu piemīt zināma likumsakarība. Lai arī smīdināšanu viņš nekad nav izvirzījis par savu uzdevumu (ne literatūrā, ne etīžu teātrī "Nerten", ne radio raidījumā "Cienījamie lasītāji"), tomēr humora klātbūtne viņa radītajā mākslinieciskajā pasaulē allaž bijusi ļoti svarīga, banāli sakot, viens no vaļiem, uz kura šī pasaule turas. Svena humors ir patīkams savā daudzveidībā. Viņš spēj lasītāju iepriecināt tā, ka alkoholiskais dzēriens neparedzēti izlīst uz biksēm, piemēram, novelē "Lielie honorāri" liekot uzdarboties atraktīvajai, vulgārajai Paulastantei, kura savos septiņdesmit ar astīti gluži kā tāds Bukovskis nemitīgi met pa lampu, jājas ar visiem, kas patrāpās ceļā, un Hohmas deju klubā "Oreols" "izkrata miesu" pie "Prodigy". Vai arī iedzenot seksuāla rakstura strupceļā nelaimīgo kāzu muzikantu Ziedoni novelē "Trīs kāzas un vienas bēres". Viņa humors var būt arī sirsnīgi silts, kā novelē "GLERTP", kurā mazmeita vectēva krākšanā cenšas saklausīt komunikāciju ar pastāvīgā prombūtnē esošo mammu.
Taču nekur nav zudusi Svenam raksturīgā ironija, ar kādu viņš mīl uzlūkot savus varoņus (brīžiem pat šķiet, ka jūtams viegls sarkasms), spiežot viņus nelaimīgi "iebraukt dažāda kalibra auzās", ko papildina izteikti makabras toņkārtas. No smiekliem līdz traģēdijai un pat letālam iznākumam Svena varoņus bieži šķir tikai dažas rindkopas vai pat rindiņas. Un tas patiesi izsit lasītāju no komforta zonas. Iespējams, šīs traģēdijas dažviet ir pārāk uzkrītoši izkalkulētas (tās arī bieži izdevīgi kalpo par noveļu/nodaļu nobeigumiem), tomēr šķiet, ka tieši šī nekomfortablā, nemitīgā nāves un traģiskā klātbūtne virza "Hohmu" uz to literatūras dimensiju, kur atrodas tā saukto klasiķu sējumi, vai tie būtu mūsu pašu Ezeriņš un Ādamsons, vai, teiksim, Čehovs un O’Henri. Un šādas sajūtas dzimšana lasītājā vienmēr ir patīkama labas literatūras blakne.
3. jautājums. Kā tur īsti ir ar to romāna būšanu?
Grūti pateikt. Šķistu loģiski "Hohmu" dēvēt par stāstu vai noveļu krājumu (ja ievērojāt, iepriekš izmantoju tieši šī žanra apzīmējumu, jo pieminētajiem gabaliem tas šķiet vispiemērotākais), taču pats autors to izvēlējies saukt par romānu. Tam ir pamatojums – vienojošā darbības vieta un atsevišķi caurviju varoņi, starp kuriem izceļas Marks Formans, kurš "Hohmas" norišu hronoloģiskajā gaitā no pusaudža izaug līdz pieaugušam vīrietim un pašās beigās atklāj traģisku noslēpumu par savu dzīvi. Taču citādi nodaļās aprakstītie notikumi visbiežāk ir pietiekami attāli un grāmatā nav vienojošas sižeta līnijas vai tamlīdzīgu romānu ierasti identificējošu parametru. Romāna laiku autors ir saskaldījis un salicis galvenokārt sev saprotamā secībā, kas nav pilnībā nejauša, jo atsevišķi personāži un elementi no agrākajiem stāstiem pārceļo tālāk uz priekšu. Tomēr darbs neko daudz nezaudētu, ja nodaļas būtu sarindotas hronoloģiski. Ja nu jāatrod kāds zelta vidusceļš, tad "Hohmai" itin labi piestāvētu apzīmējums "romāns novelēs". Kaut arī tas būtu tālu no ideāla, jo tajā ir pietiekami daudz tekstu, kas nekādi neatbilst noveles definīcijai, piemēram, zinātniskā traktāta parodija "21. gadsimta kultūras stūrakmeņi" un starp nodaļām ievietotie vizuāli stilizētie "Hohmas Vēstneša" raksti, kas parodē reģionālo laikrakstu nereti savdabīgo tekstuālo kvalitāti. Vārdu sakot, patiesība ir tur ārā.
4. jautājums. Vai "Hohma" ir autobiogrāfisks darbs?
Vispār šis ir muļķīgs jautājums, taču, meklējot uz to kaut cik sakarīgu atbildi, iespējams aplūkot dažus citus romāna aspektus. Pēc Svena debijas stāstu krājuma "Pilsētas šamaņi" iznākšanas klīda baumas, ka viņš raksta autobiogrāfisku romānu par savu dzimto pilsētu Rēzekni. Tagad mēs uzskatāmi redzam, ka šīs baumas ir bijušas tikai tukši vārdu savienojumi. Vēl vairāk – nesenā intervijā Svens apgalvo, ka viņam "nav intereses rakstīt par sevi. Tas ir jādara vēlāk, daudz, daudz vēlāk, pēc 50, 60 gadu vecuma". Arī romānā aprakstītā fiktīvā piejūras kūrortpilsēta Hohma, lai gan atrodas Latvijā un tās ikdienā rodamas attiecīgā laika perioda Latvijas reālijas, visdrīzāk ir dažādu Latvijas apdzīvoto vietu sajaukums, kas atšķaidīts ar krietnu autora fantāzijas devu. Tomēr, lai cik ļoti pats autors distancētu savu personību no "Hohmas”, vismaz attiecībā uz nosacītā galvenā varoņa Marka Formana dzīves gaitām un pasaules izjūtu var saklausīt pieklusinātu atbalsi no paša Svena piedzīvotā pagājušā gadsimta 90. gados un šī gadsimta sākumā. Domāju, ka te var saskatīt paralēli ar jauniešu kulta romānu "Jelgava 94", kurā aprakstītais Jānis nav romāna autors Jānis Joņevs, bet uzskatāms par viņa "alter ego". "Hohmas" gadījumā šie "svešie" elementi savienojumā ar pazīstamām reālijām (protams, šo reāliju atpazīstamība ir atkarīga no lasītāja vecuma un citiem faktoriem) izraisa savdabīgu atsvešinājuma sajūtu, ko līdzīgu nobīdei laikā un telpā, it kā romānā attēlotā pasaule būtu esošās pasaules viegli deformēta kopija – tāds latviešu "matrikss".
5. jautājums. Vai "Hohma" ir labāka par "Pilsētas šamaņiem"?
Arī stulbs jautājums, taču zināms, ka cilvēkiem patīk salīdzināt. It sevišķi, ja tā ir otrā grāmata, tad visi noteikti grib zināt, vai tā ir labāka par debiju, jo otrā grāmata parasti top vissmagāk. Un Svens par grūto "Hohmas" tapšanas gaitu ir stāstījis arī publiski. Tāpēc viennozīmīgas atbildes vietā sekos divas piezīmes. Pirmkārt, kā daudzi lasītāji noteikti pamanīs, tad "Hohmu" var skatīt kā debijas tematisku un stilistisku turpinājumu, kurā atkal parādās Svena iemīļotie motīvi – dažāda mēroga dīvaiņi un viņu pasaule, kurā fantāzija kļūst par organisku realitātes daļu, savdabīgi Latvijas sociālekonomiskās realitātes problēmu atspulgi (piemēram, finanšu piramīdu bums novelē "Sabiedriskā labuma fonds" un masveida emigrācija uz Īriju novelē "Hohmas kodekss"), bērnības pieredze un traumas, svešinieka ierašanās, kas sagriež ierasto dzīvi ar kājām gaisā, un varoņa atgriešanās bērnības mājvietā (pēdējie divi ir žanra klasika).
Otrkārt, "Hohma" ir darbs, kas kā kopums uzrāda autora ambīcijas uz perfekciju – stāstu kompozicionālās izstrādes, stila tīrības, sakārtojuma (kaut strīdīgs, tomēr autoram pašam skaidri saprotams) un pārdomātā mākslinieciskā noformējuma ziņā. Taču perfekciju ir grūti, ja ne neiespējami sasniegt. Uz to tiekties vienmēr ir jēgpilni, tomēr, jo spilgtāk šī tiekšanās manāma, jo vairāk gribas piekasīties visādiem sīkumiem, kas traucē autoram pilnvērtīgi nostāties uz pjedestāla. Varbūt, ka tas nemaz nav nepieciešams, jo atrašanās uz pjedestāla var arī apstulbot prātu un apturēt kvalitatīvo virzību uz priekšu. Ideālam vienmēr jābūt soli tālāk. Svena gadījumā es nevis ceru un ticu, bet skaidri zinu, ka viņš noteikti spers šo nākamo soli.
Epilogs
Agrs rīts. Dobji pulsē deniņi. Ieskatos aizpildītajā "Word" dokumentā un šausmās saķeru galvu. Taču atpakaļceļa vairs nav. Nosūtu tāpat "mesendžerī", izdzeru atlikušo stipro alkoholisko dzērienu un dodos gulēt. Laimei nevajag daudz. Dažreiz pietiek ar atbildēm uz dažiem muļķīgiem jautājumiem, dažreiz – ar pāris stundām caura miega.
4