Foto: "Unsplash"
 
Raksti
17.03.2021

Bibliotekārs

Komentē
1
Saglabā

Bibliotēka ir īpaša vide, kurā valda nesteidzīga un nomierinoša gaisotne. Cilvēki sarunājas čukstus, neviens nekur neskrien, pat durvis cenšas aizvērt klusu. Bibliotekāres, iegrimušas kādā grāmatā, laiski vada savu mūkiem līdzīgo, apgaroto ikdienu. Aptuveni tāds bija mans priekšstats par bibliotēkām, pirms pats sāku studēt bibliotēkzinātni un atradu darbu Kultūras akadēmijas bibliotēkā. Saprotams, ka mans romantizētais priekšstats izrādījās visai tālu no patiesības. Bet visu pēc kārtas, jo kārtība ir svarīga bibliotekāra īpašība.

Pirmajā klasē man nepadevās lasīšana, ķērās burti un visa tā padarīšana nelikās pievilcīga. Tomēr brīdī, kad no zilbju sasaukšanas pārslēdzos uz pilnvērtīgu lasīšanu, ātri kļuvu par kaislīgu lasītāju. Aptuveni desmit gadu vecumā bērnu bibliotēkā pieejamās grāmatas mani vairs neinteresēja, bet pie pieaugušo grāmatām bibliotekāres mani vēl nelaida. Lai lasītu pieaugušo bibliotēkā (Talsos bērnu un pieaugušo bibliotēkas agrāk atradās atsevišķās ēkās), sāku izmantot savas vecmāmiņas lasītāja karti, aizbildinoties, ka nesu grāmatas viņai. Bibliotekāres ātri atkoda šo shēmu, bet rājiena vietā atļāva man reģistrēties kā pieaugušajam. Bibliotēka bija neparasta vieta, jo, atšķirībā no 90. gadu veikaliem, neviens nedzina laukā, ja neko negrasījies pirkt. Tieši pretēji – sevišķi pieaugušo bibliotēkā nevienu nesatrauca, ka, apsēdies kādā stūrī, stundām šķirstīju piecdesmito gadu "National Geographic" vai lēni izvēlējos kārtējo padomju zinātniskās fantastikas grāmatu. Man bija ļoti patīkami atrasties bibliotēkā, es tur jutos ērti un nepiespiesti. Lai arī bibliotekāres iedvesa bijību kā vēlīgas lauvas, kas sargāja grāmatu pils vārtus, es zināju – ja ievērošu termiņus un netrokšņošu, vienmēr būšu gaidīts viesis. Vīrieti bibliotekāru pirmo reizi ieraudzīju tikai studiju gados, apmeklējot Barona ielas Nacionālās bibliotēkas filiāli.

Studēt bibliotēkzinātni man ienāca prātā vidusskolas laikā, bet tad kaut kā par to piemirsu. Ievācot vidusskolas dīkdienības augļus, nenonācu ne LU, ne Kultūras akadēmijā, bet attapos Purvciema tehnikumā. Pēc gada, nopietni apsverot mērķus dzīvē, atcerējos par bibliotēkzinātnes studijām. Kurss bija neliels un strauji kļuva mazāks. Sākumā biju viens no trim vīriešiem kursā, bet pēc semestra jau vienīgais. Studijas nebija grūtas, bet vairums ātri saprata, ka bibliotēkas apmeklēt un par tām mācīties ir ļoti dažādas lietas. Tikai mēnesi pēc studiju sākuma mans draugs un dzīvokļa biedrs Toms Treibergs piedāvāja iespēju pieteikties darbā Kultūras akadēmijā. Šajā augstskolā nesekmīgi biju centies iestāties, tādēļ nevarēju neizmantot iespēju tur iekļūt pa citām durvīm. Iestāties akadēmijā, izņemot mani, varēja gandrīz katrs, bet strādāt akadēmijā varēja tikai izredzētie. Par spīti tam, ka man nebija vajadzīgās pieredzes, mani pieņēma darbā uz pusslodzi. Katru dienu pēc studijām steidzos uz darbu.

Akadēmijas bibliotēka bija neliela, un mūsu komanda sastāvēja no priekšnieces Gitas, bibliotekāra Mariana un draudzīgi nešpetnās apkopējas Marinas. Marians Rižijs (pazīstams arī ar pseidonīmu Māris Salējs) bija recenzējis manus dzejoļus Jauno autoru seminārā, kas, par spīti labvēlīgajai recenzijai, tomēr viņa klātbūtnē darīja mani sasaistītu. Marians bija pacietīgs un neuzbāzīgs skolotājs, kuru noteikti kaitināja mana nespēja atrast, piemēram, kārtējo mākslas grāmatu. Vienu nedēļu sarežģīto darba attiecību dēļ par manu priekšnieci kļuva izslavētā, bet nenoliedzami arī biedējošā Anda Kubuliņa. Tā bija gara nedēļa, bet man nekas slikts neatgadījās. Gita bija jauna un entuziastiska priekšniece, kas pret mani un manu nezināšanu izturējās iecietīgi. Savukārt apkopēja Marina bija jauka un runīga dāma labākajos gados. Viņa organizēja visas svinības mūsu mazajā kolektīvā. Kā vēlāk uzzināju, Marinai patika fotografēt arhitektūras paraugus. Vienlaicīgi viņas smalkais ķermenis dusmu brīžos iemiesoja sevī varenu spēku, kuru nebija vēlams izaicināt.

No kursa biedriem, kuri strādāja citās bibliotēkās, ātri sapratu, ka Kultūras akadēmijas bibliotēka tehniski ir salīdzinoši sliktāk aprīkota. Mums nebija elektroniskā kataloga, nebija brīvpieejas fonda. Viss joprojām darbojās ar kartīšu katalogu, labu fotogrāfisko atmiņu un ātrumu, jo studenti parasti bibliotēkā ieradās lekciju pārtraukumos. Tie iesākās ar dunoņu gaitenī, ar murdoņu, kas pa gaiteņiem plūda bibliotēkas virzienā, līdz durvju klaudzēšanas pavadījumā bibliotēkā ievēlās skaļš studentu pūlis. Starpbrīži bija stresaini – sevišķi sākumā, jo studentiem bija maz laika, bet viņu skaits bija lielāks par ātri ritošajām pārtraukuma minūtēm. Ātrā tempā bija jāatrod īstā grāmata fonda šaurajās ejās. Fonds bija sadalīts pa nozarēm, tādēļ ar autora uzvārdu nepietika – bija jāzina, pie kuras nozares to meklēt. Nereti tika nosaukts tikai grāmatas virsraksts, pieņemot, ka autors ir bibliotekāram pašsaprotams. Bieži tā nebūt nebija, bet es ātri mācījos. Īpaši grūti bija ar mākslas grāmatām, jo tās fondā bija izkārtotas pēc man nezināmiem principiem un studenti deva aptuvenu vēlmju aprakstu: "kaut ko par renesansi", "modernisma glezniecība, laikam" u. tml. Pamazām tomēr apguvu fondu visai labi – vēl tagad, aizverot acis, redzu, kur stāvēja "Antīkās lugas" un kur – "Dievišķā komēdija". Sākumā bija grūti pieņemt, ka nelietotās grāmatas noraksta. Man mājās bija mācīts: katra grāmata ir vērtība, tās nedrīkst izmest. Bet labi bibliotekāri nedrīkst būt gļēvuļi. Ir jāprot atbrīvoties no liekā. Norakstītās grāmatas neizmeta kā nevienam nevajadzīgas, bet izlika gaitenī īpašā plauktā, kur tās ātri piesavinājās ieinteresēti studenti. Man bija iespēja būt pirmajam, un tādējādi tiku pie režisora Jāņa Streiča parakstītā filmas "Limuzīns Jāņu nakts krāsā" scenārija ar paša režisora piezīmēm uz lapu malām, pie vairākām Vonnegūta grāmatām un liela daudzuma dažādu dzejas grāmatu. Vēl tagad mājās glabājas grāmatas ar Kultūras akadēmijas bibliotēkas zīmogu.

Kultūras akadēmija, vismaz tajā laikā, pārsvarā sastāvēja no studentēm, kas manu darbu padarīja vēl piņķerīgāku, jo nevēlējos izgāzties glītu jaunkundžu priekšā. Es nebiju pārāk labs bibliotekārs. Bija reizes, kad, aizskatījies kādas studentes acīs, aizmirsu, kura grāmata man jāmeklē. Bija reizes, kad piesarcis visas studenšu rindas priekšā biju spiests prasīt Marianam padomu, jo nepratu atrast vajadzīgo sarežģītajā mākslas sekcijā. Nenoliedzami, bija studentes, kuras prata situāciju pavērst sev vēlamajā virzienā. Bibliotēkā nebija atļauts pilnībā kopēt grāmatas, bet daļas obligāti lasāmo grāmatu nepietika visiem, tādēļ tieši studentes ar dažādiem "lūdzu, lūdzu, lūdzu" un "atnesīšu šokolādīti" mēdza mani pierunāt. Mans dārgais kolēģis bija cietāks rieksts, tādēļ aizliegtās darbības veicu brīžos, kad Mariana nebija tuvumā vai kad viņš jau bija pametis bibliotēku. Ar laiku zinošie prata atnākt uz bibliotēku tieši pirms slēgšanas, kad Marians jau bija prom. Par spīti vairākām simpātijām, centos saglabāt profesionālu attieksmi, tādēļ nekādu pikantu stāstu par to, kas notiek bibliotēkā pēc darba laika beigām, man nav.

Studentus varēja iedalīt trijās grupās: ļoti radošie (horeogrāfi, aktieri, režisori), radošie (operatori, dramaturgi) un teorētiķi (visi pārējie). Teorētiķi uzcītīgi ņēma grāmatas, visbiežāk atdeva tās laikā un visumā ievēroja noteikumus, kā arī godīgi maksāja kavējuma naudas. Radošie arī uzcītīgi ņēma grāmatas, bet termiņu ievērošana parasti radīja nelielas problēmas, taču kavējumi reti ievilkās ilgāk par semestri. Pēdējā grupa bija aktieri, režisori un horeogrāfi. Semestra sākumā vai arī nedēļu pirms sesijas sākuma tika paņemtas visas obligāti izlasāmās grāmatas. Tad, nedēļu pirms akadēmijas beigšanas, bāliem ģīmjiem tika medītas pazudušās un maksāti milzīgi sodi, lai varētu saņemt akadēmijas diplomu. Pēdējā grupa ar dažādiem šarmantiem un mazāk šarmantiem paņēmieniem centās likumus un noteikumus apiet. Ja es vēl varēju nelegāli nokopēt kādu Ibsena lugu, tad atlaist simts latu tikai par koķetu skatienu gan nevarēju.

Neskatoties ne uz ko, man patika strādāt bibliotēkā. Kolēģi pret mani izturējās saprotoši, par spīti manam nesalasāmajam rokrakstam un neuzmanības kļūdām, reģistrējot jaunās grāmatas. Bija reizes, kad nācās jau paveikto darbu pārstrādāt, jo neviens cits nebija drošs, kas īsti uz bibliotēkas kartītēm bija uzrakstīts. Man patika teikt, ka strādāju Kultūras akadēmijā. Man patika doties uz darbinieku sapulcēm un izlikties, ka saprotu, ko es tur daru. Man patika dzert šampanieti ar Marinu fonda aizmugurē, kad atkal bija kārtējie svētki. Man patika, ka Marians vasarā pie galda sēdēja basām kājām. Man patika lasīt bibliotēkā un pa kluso ņemt grāmatas uz mājām, kad pārējie kolēģi bija jau devušies prom. Man patika ar satraukumu gaidīt pārtraukumu, kad nelielo bibliotēku piepildīs apmeklētāji. Man patika, ka "Bērnības Milicijas" Jurim, rakstniecei Dainai Tē un dzejniecei Ingai Gailei kaut ko no manis vajadzēja. Man patika komunicēt ar studentiem, sevišķi pēc lekciju beigām, kad steigu nomainīja relaksētāka gaisotne. Tomēr ātri izgaismojās arī mana neieinteresētība ilgas stundas sēdēt un reģistrēt grāmatas. Ilgstoši sēdēt divdesmit gadu vecumā vispār likās nepareizi. Man šķita, ka, sēžot visu dienu pie rakstāmgalda, es palaižu garām dzīvi, kurā viss ir jauns un interesants. To dzīvi, kura pavisam noteikti kaut kur strauji notika bez manis. Tā nebija bibliotēka, tas biju es. Tā bija mana fundamentālā nepatika pret atrašanos vienā vietā. Es biju "iesprūdis", tā man likās. Izšķirošā nozīme pamest darbu bija tajā apstāklī, ka nevarēju savienot darbu bibliotēkā ar nepārtraukto vēlmi ceļot. No tā cieta gan studijas, gan darbs. Lai nesāpinātu apkārtējos, nokārtoju akadēmisko atvaļinājumu un pēc pusotra gada ilga darba bibliotēkā uzrakstīju iesniegumu par aiziešanu no tā, aizbraucot ceļojumā uz Maroku.

Lai arī bibliotēkzinātnes studijas nepabeidzu un nekļuvu par profesionālu bibliotekāru, mana mīlestība pret bibliotēkām nav gājusi mazumā. Tā vairs nav bezbēdīgā, romantiskā tīņa mīlestība, kas nepazīst raižu, tā drīzāk ir pārbaudījumos rūdīta, noturīga mīlestība, kas ar nepacietību atkal gaida kārtējo iespēju.

Krišjānis Zeļģis

Dzejnieks.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!