Dzejoļu cikla sākumu lasiet šeit.
V
Sver Hamlets rokā smailiju – lai spoks sver galvaskausu
Aiz letes pirāts snauduļo – ķērc papagailis ausī
Miedz smailijs tam uz apsēja T-krekliņa un tašām
Kā Anša vērdiņš skaļi šķind starp citiem Jūdas grašiem
Viņš šūpo svarus Temīdai un izjauc taisnās prāvas
Ne galvu tādam nocirst var – ne uzsliet karātavas
Kliedz Fausts uz pulksteņpendeli – jel stāj – jau acīs ņirbi
Kļūst divpadsmitos kariete par Helovīna ķirbi
Viss globuss lēnām sadzeltē – tārps izgrauž to līdz serdei
Klīst Jāzeps viens pa mākoņiem un iekrīt gaisa bedrē
VI
Kad milžu cīņām beidzoties mij pļaukas vairs tik rūķi
Kad Sarkanajā Grāmatā ir ierakstīti pūķi
Kad abos ragos pūtuši jau pirmie divi dēli
Met trešais malā zobenu un asināt sāk mēli
Skumst viena pilī princese – smīn smailiji no hartām
No ģenerāļu asarām plūst robežas uz kartēm
Zem ložu lietus iznācis ar lietussargu rokās
Āksts asiņainiem pirkstiem vāc reiz lauskās plēstos jokus
Un būvē jaunas vitrāžas iekš senām katedrālēm
Kur Dievs ir gaismu mīcījis no smagiem zemes māliem
VII
Ģībst večiņas pie altāra – ceļ draudze solos kņadu
Smej Jēzus Kristus svētbildē un vēl ar pirkstu rāda
Ver bīskaps vaļā Bībeli ar Dieva autogrāfu
No svēto acīm sviedri plūst vai katrā paragrāfā
No ūdens arī noreibt var ja izdzer sausu Temzu
Lec ērģelnieks pa pedāļiem un meklē kur ir bremzes
No paša Kunga izzobots klērs labo lūgsnas tekstu
Bij agrāk mīlestība Dievs – bet nu to sauc par seksu
Ar vīģes lapu piesedzies mūk Ādams līdzi bardiem
Ja esi krupi norijis – var skūpstīt arī vardi
VIII
Redz milzis sapnī princesi ar porcelāna kājām
Teic – smalkus ļaudis smīdinot ne kūleņi bet stāja
Tur zemeslodi atlanti uz salīkušiem pleciem
Uz nespēka un vājuma – uz tā ka ir par vecu
Lai spētu paši novelt nost šo pasaulīgo slogu
Bet dievu sportazālē tukšs – sēž pārējie jau krogā
Un tukšo kausus paceltus par augstāko no līgām
Plīst muskuļi kā baloni – laiks boksējas ar pigām
Lej sviedrus zemē atlanti un sausās lūpas laiza
Pie slāpstošajiem tuksnesī Dievs ierodas ar maizi
IX
Aiz sevis durvis atstājis kā ļaužu mutes vaļā
Iet citiem līdzi krodzinieks pēc savas laimes daļas
Kas paši mīcās krustcelēs – ir informēti godam
Uz kuru pusi jāgriežas ik reiz ir zemeslodei
No malām vieglāk nokrist nost – bet centrā reibt sāk galva
Zem spilvendrānas pasista žūst kutinošā spalva
Met laurus zupā karalis un karotē pūš grūti
Kad Sīzifs beidzot novels nost to akmeni no krūtīm?
Kas aizmieg acīm atvērtām – redz sapņos zilu tāli
Un ceļas apsēt lielceļus ar labību un zāli
X
Pils priekšā milzīgs pūlis briest – līdz pamalei deg sārti
Kā bērns vēl rindā iestājies – kā vecis tiec līdz vārtiem
Šļupst precinieki sonetus zem Augstās beletāžas
Bet sargs ver ķēdēs gredzenus un žvadzina jau važas
Uz mīlas spārniem celties var ar visiem būra stieņiem
Bet kāpnēm kas ved debesīs trūkst pirmā pakāpiena
Met gurdus lokus amori ap katedrāļu zvaniem
Un lokšaušanā trenējas uz Svētā Sebastjana
Spļauj āksti acīs asaras par mutautiņu balvā
Līdz taurēm skanot priekškars krīt un nocērt visiem galvas
0