Nobela prēmiju – līdzīgi kā citu balvu un atzinības zīmju – gadījumā lielākas diskusijas ir nevis par to, kuram prēmija piešķirta, bet par to, kurš šo apbalvojumu nav saņēmis.
Šogad visspilgtāk tas atspoguļojas debatēs par Miera prēmiju, precīzāk – par to prēmijas daļu, ko saņems Krievijas žurnālists, laikraksta "Novaja Gazeta" dibinātājs un vadītājs Dmitrijs Muratovs. Daļa Krievijas opozīcijas steidza paziņot, ka Muratovs, protams, ir talantīgs, cienījams un visādi citādi labs cilvēks, tomēr balva pienācās Aleksejam Navaļnijam un balvas piešķīrēji ir mēģinājuši, kā saka, sēsties uz diviem krēsliem – atbalstīt vārda brīvību un demokrātiju, tomēr pārāk nenokaitināt Kremli. Izskanēja pat jautājumi, kādēļ Muratovs savu prēmijas daļu ziedošot kādam labdarības fondam, kas savulaik izveidots ar Krievijas prezidenta Vladimira Putina rīkojumu. Varu nojaust psiholoģiskos iemeslus, tomēr daļas Krievijas opozīcijas pārstāvju pārliecība, ka vienīgais cīnītājs pret Putina režīmu Krievijā ir Navaļnijs, sāk nedaudz kaitināt, jo ir netaisnīga pret citiem savu darbu godīgi un nelokāmi darošiem cilvēkiem un organizācijām, piemēram, "Memorial". Strīdos ap Muratovu un Navaļniju parādījās arī interesants viedoklis (kura autors ir "Carnegie.ru" galvenais redaktors Aleksandrs Baunovs) – Navaļnija fani nepievērš pietiekami daudz uzmanības apstāklim, ka Rietumos nav aizmirsti Navaļnija savulaik šovinistiskie izteikumi par citām tautām un etnosiem, tādēļ patiesībā brīnīties un dusmoties nav, par ko.
Ne tik augstos toņos (vai vismaz es tādus nepamanīju) tika apspriesta Nobela prēmija literatūrā. Protams, neiztika bez plecu raustīšanas neizpratnē par to, kādēļ šo prēmiju saņems maz zināms rakstnieks, kurš gan dzimis Tanzānijā, tomēr lielāko daļu mūža nodzīvojis Lielbritānijā un kurš iepriekš tālāk par Bukera balvas pretendentu t.s. garo sarakstu nav ticis. Kā nedaudz ironiski rakstīja kāda kritiķe, Abdulrazaks Gurna ir "paraugs respektablam un cienījamam otrā līmeņa rakstniekam, kura gadījumā balvas piešķiršana neizraisīs nevienu kaut cik vērā ņemamu sašutuma uzliesmojumu". Tomēr šī teksta formulētā tēze vislabāk izgaismojas kādā citā, kopumā atzinīgā novērtējumā, kurā tomēr tiek arī sērīgi norādīts, ka Nobela piešķiršana Āfrikas pārstāvim Gurnam nozīmējot, ka pārskatāmā nākotnē balva nespīd citiem izciliem Āfrikas dzejniekiem vai prozaiķiem (piemēram, Kenijā dzīvojošajam Ngugi va Tjongo vai senegālietim Bubakāram Borisam Diopam). Īsi sakot, visu cieņu Gurnam, bet kāpēc ne… seko pieci seši uzvārdi. Man personīgi nav skaidrs, kā balvas piešķiršana rakstniekam A, mazina talantīgo rakstnieku B un C nozīmi un lasītāju mīlestību. Skumjas par Gurnas kolēģiem arī it kā vedina domāt, ka, lūk, prēmiju piešķiršanā ir reģionālās kvotas un, ja kvota izsmelta, tad tu vari būt kaut ģēnijs, Nobelu tu nedabūsi. Vismaz zinātnes "nobelos" šādu kvotu – piemēram, starp vienas disciplīnas, teiksim, fizikas, dažādiem virzieniem un tēmām, nemaz nerunājot par pētnieku ģeogrāfisku piesaisti, – nav.
Tas gan, tiesa, netraucē ābolus salīdzināt ar bumbieriem arī zinātnes balvās. Piemēram, kontekstā ar Nobela prēmiju fizioloģijā un medicīnā izskanēja viedokļi, ka temperatūras izmaiņu un pieskārienu receptoru izpēte, protams, ir ļoti svarīga tēma, tomēr vai tad nu nevajadzēja šogad balvu piešķirt mRNS vakcīnu veida izstrādātājiem, jo ir taču koronavīrusa pandēmija un vislielāko atzinību esot pelnījuši tieši vakcīnu izveidotāji [1]. Manuprāt, tas, ka vakcīnu autori šogad prēmiju nesaņēma, nekādi nemazina viņu nopelnus.
Un te mēs, šķiet, nonākam līdz jautājumam, kādēļ šāda "ābolu" salīdzināšana ar "bumbieriem" atkal un atkal notiek. Pirmkārt, ir divas atšķirīgas lietas, kas nekādi nav salīdzināmas – vai atzinība tiek pausta par kādu vispārēju likumsakarību atklāšanu un izskaidrošanu, vai par atklājumu, kurā smaguma centrs ir, kā saka, praktiskais pielietojums. No šī viedokļa Nobela prēmija fizikā virknei ekspertu bija pārsteigums – o, klimatoloģija! – un viņi tēmas izvēli tiecās reducēt uz tās "praktiskumu". Visiem taču zināms, cik aktuālas ir klimata pārmaiņas, varbūt pat balva pieskaņota šogad rudenī plānotajai ANO Klimata pārmaiņu konferencei Glāzgovā un tādā garā. Tomēr tikpat labi var teikt, ka trīs kungi (Sjukuro Manabe, Klauss Haselmans un Džordžo Parizi) prēmiju saņēma par savu ieguldījumu veidā, kādā mēs vispār saprotam, sistēmas – vienalga, gaisa plūsmu vai dzīvu būtņu. Kā eleganti balvu komentēja kāds fiziķis, "pirms simt gadiem fizika uzskatīja, ka mūsu pasaule – ar nosacījumu, ka tās likumi ir zināmi – ir pilnīgi noteikta, to var "izskaitļot", izanalizēt un tā tālāk. [Tomēr vēlāk kļuva skaidrs], ka dažas sistēmas to uzvedībā ir principiāli neparedzamas, haotiskas". Respektīvi, ja ilgstoši vārdu salikums "haotiska sistēma" varēja likties iekšēji pretrunīgs (kā sistēma var būt haotiska?!), tad ar Nobela prēmiju ir sumināts pavērsiens procesu izpratnē kopumā, nevis kāds konkrēts "taustāms" sasniegums.
Savukārt, ja prēmija tiek piešķirta par "taustāmu" sasniegumu, arī tad ir risks turpināt bezjēdzīgo salīdzināšanu. Iedomāsimies, ka prēmiju medicīnā būtu saņēmuši nevis Deivids Džuliuss un Ardems Pataputians, bet jau pieminētie vakcīnu izstrādātāji. Kur nu vēl noderīgāka lieta par vakcīnu, vai ne? Tomēr tikpat labi būs cilvēki, kuri ar pilnām tiesībām atgādinās, cik daudzi cieš no ļaundabīgajiem audzējiem smadzenēs, tādēļ Nobela cienīga ir pētnieku grupa, kas atklājusi, kā labāk nogādāt nepieciešamos medikamentus līdz mērķim (lieta tā, ka zāļu piekļuvei traucē visādi citādi ļoti noderīgā hematoencefāliskā barjera, kas traucē mikroorganismu iekļūšanu no asinīm nervu audos). Vai vēža slimnieku ciešanas ir mazākas par Covid-19 smago gadījumu izraisītajām? Un kurš spēj atbildēt uz šo emocionālo, bet nejēdzīgo jautājumu? Domāju, nav jāpierāda, ka šādas saknē absurdas pretnostādīšanas var turpināt ilgi.
Rezumējot – vērtējot kādas balvas ieguvēju, visbiežāk nav produktīvi salīdzināt vienu izcilu sasniegumu ar citu; pareizāk, manuprāt, ir mēģināt novērtēt, vai konkrētais cilvēks vai cilvēku grupa vispār ir paveikusi kaut ko vērā ņemamu. Lieta tā, ka dažkārt secinājums diemžēl ir negatīvs (jo īpaši šajā ziņā grēko Miera prēmija). Savukārt, ja atbilde ir apstiprinoša, tad nav vērts viszinīgi teikt, ka "bija labāki pretendenti".
[1] "The Economist", 2021. gada 9. oktobris, 73. lpp.
2