Īsais komentārs pēc vēlēšanām – rumāņu dzejnieka Leo Butnaru atgādinājums: "Tu nekad nevarēsi sākt jaunu dzīvi – tu vari sākt tikai to, kas no tās atlicis." [1]
Vai citiem vārdiem sakot – nepārspīlēsim nozīmi izmaiņām politiskajā varā. Kopumā komentāru rakstīšana pēc vēlēšanām riskē ar intonāciju "pēc kaujas visi gudri". Proti, rezultāti tiek izskaidroti, pamatoti, un retais atzīsies, ka ir par kaut ko pārsteigts. Ja neskaita, protams, tradicionālo žanru: "Nu, kā var savēlēt tādus idiotus?!"
Tālākais teksts ir savstarpēji nesaistīti subjektīvi secinājumi un iespaidi.
Pirmais. Balsojuma rezultāti krāšņi apliecina, ka ir ļoti piesardzīgi jāizturas pret t.s. informatīvo telpu. Pat ja nerunājam par Krišjāņa Kariņa politiskajiem konkurentiem, kuriem, protams, viss, ko valdība ir darījusi, dara un darīs, šķita aplams, arī tā saucamo vienkāršo cilvēku izteikumos dominē kritiski novērtējumi. Mazliet vulgarizējot: pamēģini atrast kādu, kurš/kura (ja neskaita pašas "Jaunās Vienotības" cilvēkus) būtu gatavi "uz āru" paust kaut ko labu. Savukārt vēlēšanu rezultāts: nevienam/nevienai nepatīkošais Kariņš saņēmis gana daudz plusu un vispār JV rezultāts ir gana labs. Citiem vārdiem sakot, informatīvās telpas īpatnība acīmredzot ir tāda, ka tie, kuri valdību vērtē relatīvi pozitīvi, paklusē. Vai kā kovida krīzes laikā, kādā no TV raidījumiem apspriežot valsts atbalsta apmērus un saņēmēju grupas, teica mans sarunu biedrs: "Tie, kuriem situācija ir puslīdz laba, nebļauj." Vēlreiz: te nav runa par konkrēto premjeru un partiju. JV rezultāts vienkārši norāda uz to, ka plašsaziņas līdzekļu un sociālo tīklu radītais iespaids par to, kā sabiedrība uztver politisko vadību, var būt neprecīzs. Atgādināšu nu jau par klasiku kļuvušo zobgalību: "Neticiet visam, ko jūs izlasāt internetā, jo īpaši slavenu cilvēku teiktā citātiem. Abrahams Linkolns." [2]
Otrais. Zināms apjukums par "Saskaņas" slikto un "Stabilitātei!" labo rezultātu apliecina, cik vienkāršoti mēs uztveram to sabiedrības daļu, ko ierasti apzīmē par "krievvalodīgajiem". Mēs, protams, esam gatavi aktīvi un emocionāli izteikties par šī segmenta nojaušamajām domām t.s. okupekļu vai Ukrainas jautājumā, bet kopumā mūs sevišķi neinteresē, kas šajā segmentā notiek no politisko aktivitāšu viedokļa. Šāds vērtējums attiecas tostarp uz šī teksta autoru. Zinošāku personāžu man adresēti aicinājumi: "Sāc uzmanīgāk skatīties, ko dara Rosļikovs!" – izskanēja jau pavasarī, bet, kā jau var nojaust, tiem rezultāta nebija. Es (un domāju, ka ne tikai es) biju, ja tā var teikt, pieradis pie "Saskaņas". Regulāri lasot Saeimas stenogrammas, atsevišķu šī politiskā spēka pārstāvju (Sergejs Dolgopolovs, Igors Pimenovs, Boriss Cilevičs) viedokļus bija patiešām interesanti pārdomāt kā samērā kompetentus, alternatīvus skatījumus, bet es acīmredzot neaptvēru, ka "Saskaņas" elektorātam šīs "pārgudrības" liekas tāda prātuļošana bez riktīgas politiskās cīņas. Mēs (mani ieskaitot) kaut kā iedomājāmies, ka Putina un impēriskās domāšanas fani Latvijā ir nolemti dažāda agresijas līmeņa piketiem un gājieniem, acīmredzot aizmirstot, ka šiem cilvēkiem vispār ir arī tiesības balsot. Ir politologi (piemēram, Jānis Ikstens), kuri "Stabilitātei!" panākumos redz pazīmes tam, ka t.s. krievvalodīgie radikalizējas un vēlas nepārprotamāk paust atbalstu Krievijai. Tā varētu būt, tomēr, ļoti slikti zinot situāciju Latgalē (kur vērojams "Stabilitātei!" triumfs), labāk atturēšos no komentāriem.
Trešais. Lai cik banāli tas skan – personībām (vai precīzāk – tam, kā šīs personības uztver publika) politikā ir liela nozīme. Es nedomāju, ka smagais kritiens, ko šajās vēlēšanās piedzīvoja "Konservatīvie" un "Attīstībai/Par!" izriet no tā, ka šo politisko grupu līdzšinējie atbalstītāji ir mainījuši savus priekšstatus par to, kas ir veicināms un kas nevēlams politisko ideju izpratnē. Ticamāk, ka negatīvu lomu nospēlējušas izmaiņas priekšstatos par ļoti konkrētiem šo politisko spēku līderiem (vai izmaiņas ir pamatotas vai nav – tas ir cits jautājums). Tas nedaudz atgādina liberāļu partijas "Brīvie demokrāti" politiskā likteņa līkločus Vācijā. Kad šai partijai gadījās "izkrist" no nacionālā līmeņa koalīcijām (piemēram, federālā līmeņa vēlēšanās 2013. gadā), tad to drīzāk varēja skaidrot ar vēlētāju attieksmi pret konkrētiem politiķiem, nevis ar šīs partijas elektorāta piesliešanos citai ideoloģijai. Ja šī versija par personības lomu ir puslīdz pareiza, tad te savukārt iemesls varētu būt meklējams partiju nepietiekamajā refleksijā pašām par sevi. Proti, partijas aktīvajā daļā, kur cilvēki regulāri "apburzās", ir zināms, ka partijas biedram X ir ne tikai trūkumi un grēki, bet ir arī kādas pozitīvāk vērtējamas īpašības un darbi. Savukārt vēlētājs principā redz tikai "mīnusus". Respektīvi, partijas priekšstats par sevi (pat ar paškritikas daļu) neizbēgami atšķiras no tā, kāds šis priekšstats veidojas vēlētājiem, kuriem galu galā nav jāzina apnikušajam politiķim varbūt par labu runājošas aizkulišu nianses. Par abu politisko organizāciju tālāko nākotni, manuprāt, pāragri spriest. Galu galā šoreiz Saeimā iekļuvušie "Progresīvie" Latvijas apstākļos samērā ilgi darbojās bez pārstāvniecības varā. Tāpat vērts atcerēties, ka valsts budžeta finansējums – 4,5 eiro par saņemto balsi – pienākas arī partijām, kas parlamenta vēlēšanās pārvarējušas 2% slieksni (turklāt "Konservatīvie" un “Attīstībai/Par!" turpina darboties galvaspilsētas valdošajā koalīcijā).
Ceturtais. Domāju, ka arī paši ZZS politiķi nenoliegs, ka partijas visnotaļ labā rezultāta pamatā ir Aivars Lembergs kā premjera amata kandidāts. Tas nozīmē, ka apmēram 113 tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju Lemberga tiesvedības un viņam izvirzītās apsūdzības neliekas būtisks šķērslis, lai šo cilvēku atbalstītu arī nacionālā līmeņa politikā. Neatkarīgi no tā, ko mēs katrs par šīm apsūdzībām domājam, skaidrs ir sekojošais – pietiekami liela Latvijas sabiedrības daļa (domāju, ka te droši var ieskaitīt arī tos apmēram 55 tūkstošus, kuri atbalstīja Aināru Šleseru) uzskata, ka tiesu sistēma Latvijā ir politizēta un netaisnīga. Citiem vārdiem sakot, runa nav tik daudz par Lembergu, cik attieksmi pret tiesu objektivitāti. Ņemot vērā, ka man ar iekšlietu un tieslietu sistēmu nav bijis saskarsmes, diez vai varu šādas skepses pamatotību vērtēt, tomēr šis signāls nav labs jebkurā gadījumā.
Teksta rakstīšanas brīdī aptuveni saprotot, kādi cilvēki 14. Saeimā ievēlēti, mans pagaidām vienīgais komentārs par iespējamo koalīciju ir vecais labais teiciens: "Dievs, pasargi mani no draugiem, ar ienaidniekiem pats tikšu galā." Zināma dzīves pieredze, protams, vedina teikt, ka cilvēki laika gaitā var mainīties, tostarp uz labo pusi, tomēr, ieraugot tik kuplu skaitu ļautiņu, kuriem līdz šim ir bijusi ierasta prakse mainīt gan nostāju, gan politiskos sabiedrotos, rodas vēlme prognozēt, ka intrigas un kašķi zels un plauks. Tiesa, varbūt gaisotni uzlabos tas, ka valdībai vismaz tuvākā gada laikā būs jārisina tādi ar ekonomiku saistīti jautājumi, kuru gadījumā lielu manevru iespējas tāpat nevienam nebūs. Tādēļ nobeigumā citāts no pašmāju dzejdara [3]:
"Latvijai, pirmās 100 klases jeb pamatskolu beidzot
Gaidāmas labas un teicamas atzīmes
Dziedāšanā un mūzikā
Tēlotājmākslā un sportā
Kā arī glītrakstīšanā
Tāpat uzvedībā
Vidusskolā lielāka uzmanība jāpievērš
Mājturībai."
[1] "Inostrannaja ļiteratura", 2018. gada 6. numurs.
[2] Nichols, Tom. The Death of Expertise: The Campaign Against Established Knowledge and Why it Matters. 2017, 167. lpp.
[3] Aivars, Eduards. Dzejoļu remonts. Neputns, 2020, 6. lpp.
1