Bez autora nav uzvaras

"Satori" upurēšanas kampaņa ir finiša taisnē – atlikušas vēl trīs dienas. Divu nedēļu laikā esam savākuši vairāk nekā trīs ceturtdaļas nepieciešamās summas. Tas ir teicams rezultāts, tomēr negribam pie tā apstāties: ziedošanas kampaņu rīkojam jau piekto gadu un optimistiski ceram, ka šī būs pirmā reize, kad izdosies sasniegt izvirzīto mērķi, jo līdz tam atlicis pavisam nedaudz.

Līdz šim par upurēšanu un ziedošanas kultūru Latvijā esam aicinājuši izteikties ekspertus (Lolitas Tomsones un Toma Grēviņa priekšlasījumi jau lasāmi portālā, atlikušajās nedēļas dienās publicēsim vēl divus tēmai veltītus rakstus). Sociālajos medijos esam publicējuši septiņus video, kuros par upurēšanu un "Satori" runā mūsu draugi un atbalstītāji. Tagad ir pienākusi kārta izteikties četriem regulārajiem "Satori" autoriem, kuriem jautājām, ko savā dzīvē ir upurējuši un pretī saņēmuši viņi, kā arī to, kāpēc būtu vērts ziedot "Satori".

Santa Remere, publiciste

Kad man bija deviņpadsmit, es biju zenītā. Ne tikai tādā zenītā kā Marija Terēze Valtere, kad satika Pikaso, bet arī prāta asuma, atvērtības pasaulei, dzīvesprieka, ideālisma un jaunas tūkstošgades cerību augstākajā punktā. Es biju agri beigusi vidusskolu, man aiz muguras jau bija pāris kursu augstākās izglītības, pieredze televīzijā un starptautiskajā sadarbībā, uzvara jauno tulkotāju konkursā un no pašas prezidentes rokām saņemta balva ar vēlējumu turpināt dzīvē kāpt tikai uz augšu. Daudzi, kam bija labas svešvalodu zināšanas, tolaik gaidīja Latvijas iestāšanos ES un mērķēja uz karjeru Eiropas institūcijās. Uzklausījusi pasniedzēju padomu, devos pieteikties darbā par asistenti kādā no vēstniecībām, kur mani atplestām rokām sagaidīja pats vēstnieks. Viņš teica, ka manas valodas prasmes nudien esot spožas un zināšanas plašas, bet... vai sirdī es patiešām vēlos šo darbu? Tas, protams, bija āķīgs jautājums, uz kuru man būtu vajadzējis atbildēt blefojot, un darbs būtu mans. Bet es atbildēju "nē". Jo tobrīd sirdī nedz ekonomika, nedz izredzes strādāt diplomātiskajā sfērā mani patiešām neinteresēja. Visi pēc tam teica, ka esmu stulba. Un, kad pēc gadiem desmit nebija, ar ko barot bērnu, un es lauzos aizvērto institūciju durvīs, arī pati tā domāju, bet jā... tādos brīžos cenšos atcerēties, cik brīnišķīgi toreiz jutos pēc svešajam vēstniekam pateiktā "nē" un cik skaidra bija mana apņemšanās vienmēr darīt tikai to, kas sirdī liekas pareizi.

Alise Zariņa, publiciste

Rakstīšana "Satori" ir viens no tiem savdabīgajiem hobijiem, kas spēj tevi novest pie izmisuma lēkmes trijos naktī, jo paralēli citiem darbiem un pienākumiem tu centies sakopot domas, lai pabeigtu kādu publikāciju un nedarītu to pavirši. Šķiet, nav noslēpums, ka kultūras mediju autori nepeldas naudā, bet, gluži otrādi, bieži atliek kādu stipri pelnošāku nodarbi malā, lai pievērstos rakstīšanai. Un bieži domāju, ka tad, kad man nākamreiz lūgs kaut ko uzrakstīt, es saņemšos un teikšu "nē". Pietiek upurēt laiku un dvēseles mieru, un, galu galā, ja es sociālajos medijos ielieku savu kaķu fotogrāfijas, noteikti saņemšu daudz vairāk atzinības un labu vārdu nekā tad, ja padalīšos ar vakarnakt pabeigto rakstu par kādu neatkarīgu kinodarbu. Kam to vispār vajag? Ziedošanas kampaņas sakarā esmu dzirdējusi sūdzības gan par to, ka "Satori" palicis vienkāršs kā popdziesma, gan tādas, kas apgalvo, ka viss tur publicētais ir par daudz sarežģīts un pretenciozs. 

Varbūt. Bet tad es atveru dažus citus medijus, lasu vāji tulkotus pārpublicējumus no citu valstu preses, lasu rakstus samākslotā valodā, piebārstītus ar epitetiem, lasu rakstus, kas radīti vien klikšķu ķeršanai, rakstus, kas demonstrē stūrgalvīgu atpakaļrāpulību un informētības trūkumu, rakstus, kuriem klāt nav stāvējis ne redaktors, ne paškritika, kā arī virspusējus rakstus par kultūru, kas vairāk atgādina ziņas, nevis žurnālistiku, un es zinu, kāpēc mums vajag "Satori". Zinu arī to, ka gan kā autore, gan kā lasītāja esmu tiesīga no "Satori" prasīt vairāk, bet tikai tad, ja esmu gatava arī ko dot. Pārāk bieži mūsu kultūra turas uz tīra entuziasma, un, protams, viena pati ziedošana (vai upurēšana) nav risinājums, taču caur šiem ziedojumiem mēs arī darām zināmu, ka mums ir svarīgi, lai šādi mediji neizzūd. 

Māris Zanders, politikas apskatnieks

Medijiem – mūsdienu izpratnē – ir raksturīgs eklektisms. Intervija ar prezidentu sadzīvo ar "aprindu" skandāla iztirzājumu, komentārs ar pretenziju uz pilsoniskas pozīcijas paušanu lasāms blakus sezonas ēdiena receptei. Līdz vienam brīdim šis formāts netraucē, tas pat uzjautrina. Tomēr tas leģitimizē arī paviršību, virspusējību. Raugoties no šī viedokļa, "Satori" arvien bijis labā nozīmē viengabalains, ko arī, kā saka, novēlu turpināt. Savstarpējās sarunās esam sprieduši par nākotnes iespējām un plāniem. Tādi ir, un te noderētu arī jūsu, lasītāju, atbalsts. 

Rita Ruduša, publiciste

Es vēlos, lai Latvija ir domājoša, iejūtīga un pārliecināta par sevi. Es vēlos, lai tā lolotu savus talantus, sargātu savus bērnus un rūpētos par savu dabu. Lai spētu kritiski reflektēt un radoši plānot. Bet, lai Latvija tāda kļūtu, ir jāupurē. Es upurēju laiku, mēģinot panākt labākus apstākļus un likumus neatkarīgas un gudras žurnālistikas attīstībai. Atsakos no siltuma, novembra drēgnumā pie Brīvības pieminekļa pieminot holokausta upurus. Un ziedoju naudu, lai lasītu tekstus, kas liek domāt. Ceļā uz domājošo un iejūtīgo "Satori" ir neaizstājams.