Ar bērniem
17.10.2013

Bērnu kara lauks

Komentē
6
Saglabā

Vakar ar bērniem devāmies kastaņu medībās. Aizejam līdz kaimiņmājas kastaņai un redzam, ka lietus pa nakti ir darījis savu un zemē ir nokrituši vairāki kastaņi. Bērni laimīgi – skrien, lasa un skaita, kuram ir vairāk. Bet tad pēkšņi pa vārtiņiem iznāk kaimiņš ar lielu caurspīdīgu trauku, kurš ir pilns ar kastaņiem, un bērniem saber pilnas kapuces. Bērni laimīgi – un es arī. Visiem ir tik daudz kastaņu, ka ne saskaitīt. Griežamies atpakaļ uz mājas pusi, jo visu pastaigu nostaigāt ar kastaņiem kapucēs nebūtu tik viegli. Izberot kastaņus uz galda, bērni pamana, kuram ir vairāk un kuram mazāk, sākas jautājumi un debates. Centos viņiem skaidrot, ka jābūt pateicīgiem par jebkuru kastaņu daudzumu, jo tie taču mums tika uzdāvināti. Turpinājām pastaigu, devāmies pie citiem mums zināmajiem kastaņkokiem papildināt krājumus. Kad nonācām pie nākamā, priecīgi redzējām, ka arī šeit ir, ko lasīt. Meklējām un lasījām, un es tikai klausījos: "Man ir viens!", "Man jau ir divi – man ir vairāk nekā tev!", "O, re, te vēl – man jau ir četri!". Klusām staigāju, lasīju savus kastaņus un domāju, no kurienes bērni iemācās sacensties? Kāpēc ir tik svarīgi, lai tieši tavs kastaņu maisiņš būtu vispilnākais? Kāpēc viņi nevar vienkārši baudīt rudeni, jauko laiku, kompāniju un mierīgi lasīt kastaņus bez sacensību piedevas?

Jāsaka, ka man pašai kādreiz sacensības ir patikušas, bet ļoti iespējams, ka tas ir manas personības un dažkārt arī fizisko dotumu dēļ – biju veikla, ātra, ar asu prātu, tāpēc patika dažādi sporta veidi. Skolas laikā spēlēju gan skolas basketbola, florbola, gan arī volejbola komandās, apmeklēju arī sporta skolu.

Tagad, kad pašai ir bērni un piedzīvoju situācijas, kad viņi viens otru izaicina uz sacensībām, sakot, kurš ātrāk aizskries līdz šūpolēm, vai apgalvojot "es pirmā/pirmais izēdīšu putru", manī raisās dažādas pārdomas par šo tēmu. Vai sacensība ir neizbēgama? Vai tā ir vajadzīga? Vai tā mūs mudina censties būt labākiem un gūt panākumus?

Dažādās vārdnīcās varam lasīt teju vienu un to pašu. Sacensība bioloģijā, ekoloģijā un socioloģijā ir sacenšanās starp diviem organismiem, dzīvniekiem, indivīdiem, grupām utt. par teritoriju, nišu, resursiem, partneriem, prestižu, atpazīšanu, balvām, statusu, par vadību. Sacensība ir pretējais sadarbībai, un tā parādās vienmēr, kad divas vai vairākas puses cenšas sasniegt vienu mērķi. Sacensību varam novērot starp dzīvajiem organismiem, kuri eksistē vienā vidē. Piemēram, dzīvnieki sacenšas par piekļuves vietām ūdenim, ēdienam, partneriem un citiem bioloģiskajiem resursiem. Cilvēki bez tā visa iesaistās arī cīņā par labklājību, prestižu un slavu. Kā zināms, sacensība un konkurence ir galvenais virzītājspēks tirgus ekonomikā un uzņēmējdarbība. Katra kompānija konkurē ar vismaz vēl vienu citu uzņēmumu, kuriem ir viena mērķa grupa. Arī kompānijas iekšienē tiek stimulēta konkurence, lai sasniegtu vēl augstākus kvalitātes, servisa un produkta rādītājus. [1, 2, 3]

Sacensība un konkurēšana ir mums visapkārt. Taču jautājums paliek aktuāls – kā man kā vecākam mācīt bērniem veselīgu attieksmi pret sacenšanos?

Kādā grāmatā tās autors ļoti interesanti ir aprakstījis, kā vīrieša darbību ietekmē dažādi hormoni. "Vīrieši, kuru organismā plūst desmit līdz divdesmit reižu vairāk testosterona nekā sieviešu organismā, drīzāk tieksies pēc bagātības, varas, slavas un statusa, jo viņi tiek iekšēji mudināti iet šādā virzienā. Sievietes savukārt izvēlas audzināt bērnus, tādējādi uz brīdi atstājot sacensību laukumu. Protams, ir izņēmumi, taču ir grūti noliegt acīm redzamas tendences.

Kad vairāki vīrieši apmeklē šautuvi, viņi vēlas koncentrēties nākamajam šāvienam. Kaut arī viņi joko un sarunājas, tie galvenokārt domā par uzvaru. Turpretī sievietes mēdz priecāties un sajūsmā aplaudēt, ja kāda cita ir trāpījusi mērķī. Viņas daudz vairāk interesē savstarpējas attiecības, nevis uzvara.

Ja jau vīrišķajam hormonam ir tik liela ietekme uz pieaugušiem vīriešiem, kā tas ietekmē jauniešu uzvedību? Ļoti līdzīgi. Lielākā daļa speciālistu uzskata, ka zēnu tendence riskēt, būt pašpārliecinātākiem, cīnīties un sacensties, strīdēties, lielīties un izcelties kādā konkrētā jomā ir tieši saistīta ar smadzeņu darbību un testosterona klātbūtni." [4]

Laso šo citātu, man ir jāsmaida, jo arī es mēdzu sajūsmināties un aplaudēt par citu sacensību dalībnieku panākumiem. Ja, skatoties sporta spēles, manu favorītu pretiniekiem izdodas kāda eleganta kombinācija vai caurgājiens, es aplaudēšu arī viņiem – izspēles skaistuma dēļ, nevis tāpēc, ka spēles gaitā būtu mainījusi savu atbalstāmo komandu.

Man patīk skatīties Olimpiskās spēles un daiļslidošanas sacensības, man patīk just līdzi mūsu sportistiem, bet ne vienmēr jūtos patīkami, ja kāds izaicina manus bērnus uz, manuprāt, nevajadzīgām sacensībām.

Ieklausoties minētajā citātā par hormoniem, man jāpieņem, ka tas ir normāli, ka mani dēli ir ļoti kustīgi un aktīvi, ka viņi izdomā dažādas spēles un aktivitātes, kurās ir iesaistītas visas dzīvokļa mēbeles – ka pa gultu tiek lēkāts kā batutā, lēkts no galda dīvānā un vēl uzkāpts uz plaukta, ka tiek mesti kūleņi un skriets no viena mājas gala līdz otram un ka notiek savstarpējie cīniņi (kaut kas līdzīgs grieķu-romiešu cīņām). Pie vecākā dēla to var novērot jau izteiktāk – vēlme riskēt, cīnīties un sacensties, pastrīdēties, šad un tad arī palielīties un pakaitināt māsu. Mazākais vēl nav tik liels un daudz ko dara pēc vecākā dēla parauga.

Atgriežoties pie pašas sportiskajām aktivitātēm, atceros, ka man ļoti nepatika situācijas sporta stundās, kad skolotāja izvēlētie kapteiņi izsauca sev komandas biedrus un tad pēdējie divi vai četri dalībnieki ar aizvien garākām sejām skatījās un teju ar acīm lūdza, lai komandu kapteiņi neatstāj viņus pēdējos. Bieži palika viņu žēl. To, kādu ietekmi tas atstāja uz šo bērnu psihi un tālāko dzīvi, es tiešām nezinu. Bet varbūt tieši tāpēc kādai daļai skolas gadi ar neko pacilājošu neasociējas.

Mēs visi bērnībā noteikti esam spēlējuši dažādas spēles, un arī man nebija nekas pret sunīšiem (ķerenēm/salkām vai kā nu katrs ir pieņēmis saukt šo skriešanas spēli), bet man īsti nepatika tās spēles, kur ātri vien kāds izstājās un viņam bija jāsēž malā.

Viena no pirmajām spēlēm, ko dzimšanas dienās iemācās spēlēt bērni, ir muzikālie krēsli. Spēle vienkārša – skan mūzika, bērni iet apkārt krēsliem (krēslu skaits ir par vienu mazāks nekā bērnu skaits), kad mūzika apstājas, bērniem ātri jāapsēžas uz krēsliem, un tas, kurš nepagūst apsēsties, no spēles izstājas. Spēle beidzas tad, kad no diviem beidzamajiem spēlētājiem viens laimīgais apsēžas uz pēdējā brīvā krēsla. "Jūs jau droši vien pazīstat šo smeldzīgo dzimšanas dienu svinību ainu – mūzika tiek apstādināta, un kāds no viesiem kļūst par zaudētāju un pievienojas tiem nelaimīgajiem bērniem, kas jau sēž ārpus spēles laukuma. Terijs Orliks (Terry Orlick), spēļu eksperts no Kanādas, iesaka pamainīt šīs spēles mērķi. Viņš iesaka dot bērniem šādu uzdevumu – visiem spēles dalībniekiem ir jāspēj sasēsties uz pāri palikušajiem krēsliem. Spēles beigās būs septiņi vai astoņi laimīgi un smejoši bērni, kas centīsies sasēsties uz viena pāri palikušā krēsla. Visiem ir jautri, un nav zaudētāju vai uzvarētāju." [7]

Es kā vecāks cenšos atrast zelta vidusceļu attieksmē pret sacensību. Ir cilvēki, kas uzskata – jo vairāk iesaistām savus bērnus sacensībās, jo labāk. Sacensība norūda, veido raksturu un dara par izcilībām. Otrs viedoklis ir šāds – mēs saprotam un atzīstam, ka sabiedrība ir aizgājusi mazliet par tālu savā pārliecībā, ka teju vienmēr ir jābūt pirmajam un uzvarētājam, bet tajā pašā laikā uzskatām, ka konkurence var būt veselīga un jautra, ja mēs paturam to perspektīvā.[5] Alfijs Kons (Alfie Kohn) raksta un uzstājas par tēmām, kas saistītas ar cilvēku uzvedību, izglītību un bērnu audzināšanu. Laikraksts "Time" Konu ir raksturojis kā "skolēnu vērtēšanas sistēmas un testu nepieciešamības atklātāko kritiķi." Alfijs Kons bija viens no tiem, kas sākotnēji uzskatīja, ka konkurence var būt veselīga, bet pēc vairāku gadu darba un šīs tēmas izpētes psiholoģiskā, bioloģiskā, izglītības un citās sfērās viņš guva pārliecību, ka neviena no šīm iepriekš minētajām nostājām nav korekta.

"Problēma ar konkurenci ir pati konkurence. Pieļaujamais sacensības apjoms mūsu bērniem ir tieši nekāds, un pati frāze "veselīga konkurence" ir pretruna savā būtībā." [5] Alfijs Kons uzskata, ka "konkurence pēc būtības ir destruktīva, jo tā nozīmē, ka viena persona var gūt panākumus tikai tad, ja cita kļūdās – uz cita cilvēka rēķina. Un tas nav vajadzīgs ne skolā, ne spēļu laukumos, ne mājās." [5] Viņš turpina: "Sacensība pašcieņai ir tas pats, kas cukurs zobiem. Cilvēki zaudē lielākajā daļā sacensību, kurās viņi iesaistās, un ir pašsaprotami, kāpēc tas izraisa neuzticību saviem spēkiem. Raksturu neveido arī uzvaras, tās tikai ļauj bērnam kādu brīdi patīksmināties par saviem panākumiem. Vairāki pētījumi parāda, ka konkurences dēļ pašvērtība tiek pakļauta ārējiem faktoriem: tava vērtība tiek noteikta pēc tā, ko esi paveicis. Vēl ļaunāk – tu esi proporcionāli tik labs, cik cilvēkus esi sakāvis. Jo vairāk cilvēks sacenšas, jo vairāk viņam tas ir nepieciešams, lai justos apmierināts ar sevi un labi savā ādā." [5]

Pētījumi rāda, ka bērniem ir daudz labākas sekmes mācībās, ja tās tiek organizētas pēc sadarbības principa. [8] Ja mācību vide ir uz sacensībām orientēta, bērni piedzīvo nemieru, kas viņiem traucē pilnībā koncentrēties. Konkurence neļauj bērniem dalīties ar resursiem un talantiem, kā tas notiku, sadarbojoties un daloties pieredzē. Vēlme būt vislabākajam novērš bērnu no tā, kas viņam patiešām ir jāapgūst. Tas var izklausīties neloģiski, bet tad, kad skolēns ir koncentrējies uz atzīmi vai kādu citu balvu, viņš kļūst mazāk ieinteresēts tajā, ko dara, un rezultāts pasliktinās. [5]

Alfijs Kons izsaka vēl kādu apgalvojumu: "Sacensība ir recepte naidīgumam." [5] Pēc definīcijas visi uzvarēt sacensībās nevar. Ja viens bērns uzvar, otrs paliek zaudētājs. Tas nozīmē, ka bērns var kļūt otram bērnam par traucēkli ceļā uz panākumiem. Sacensība iemāca bērniem apskaust uzvarētājus, ar nicinājumu noraudzīties uz zaudētājiem un būt aizdomīgiem. Konkurences apstākļos ir grūti citos saskatīt potenciālos draugus un sabiedrotos; ja arī šodien tu neesi mans pretinieks, rīt jau tāds vari būt. [5]

Man nav nekas iebilstams pret saukli "galvenais ir piedalīties, nevis uzvarēt", ar to es saprotu, ka vajag veikt attiecīgo aktivitāti ne tāpēc, ka tiek piedāvāta balva, bet tāpēc, lai būtu jautri un interesanti. Man joprojām ir vairāk jautājumu nekā atbilžu, taču arī turpmāk centīšos likt akcentu uz sadarbību, nevis sacensību. Bieži vien saviem bērniem atgādinu: "Mums ir jāsadarbojas, mēs esam viena komanda. Mums jāturas visiem kopā un vienam otrs jāatbalsta!" Līdzīgi kā trīs musketieru sauklis: "Viens par visiem, visi par vienu!"

Mēs varam mācīt saviem bērniem, ka konkurence un sacensība pastāv, un mēs varam runāt ar viņiem par to, kāda ir konkurences ietekme un iespējamās sekas.

Lai ģimenē mazinātu sacenšanos, tiek ieteiktas šādas lietas:

  • izvairīties salīdzināt savu bērnu sasniegumus (ar pašu brāļiem un māsām, klasesbiedriem vai ar vecākiem bērnībā);
  • mājās nelietot sacensību terminoloģiju, sakot, piemēram, "kurš var visātrāk noslaucīt traukus?"; esiet uzmanīgi, ko paši kā vecāks sakiet (piem., "kura ir pati labākā meitene pasaulē?"), lai tas neveicinātu konkurences attieksmi;
  • nekad nesakiet bērnam, ka viņš ir mīlēts, balstoties uz viņa sniegumu. [5]

Mēs esam sava bērna pirmais skolotājs arī attieksmē pret sacensību. Ja arī mums pašiem ir svarīgi par katru cenu citus uzvarēt, tad, neskatoties uz to, ko mēs teiksim, bērns rīkosies tāpat. Vecāka piemērs būs vēl spēcīgāks, ja bērns pats tiks izmantots, lai sasniegtu uzvaru. Varbūt esat kādreiz redzējuši amerikāņu TV šovu par princesēm un diadēmām jeb par skaistumkonkursiem mazām meitenēm jau no pusgada vecuma. Tas ir šovs, kurā uzskatāmi var redzēt, ka bērni (vismaz pirmajos konkursu gados) ir kā līdzeklis, ar kuru palīdzību mammas (pārsvarā) piepilda kādus līdz šim nerealizētos sapņus. Līdzīgi var notikt ar bērnu virzīšanu sportā vai mūzikā.

Noslēgt vēlos ar citātu un aicinājumu: uzmanīsimies no tā, ka nepārvēršam mūsu bērnu spēļu laukumus par kara laukiem! [7] Un mācīsim saviem bērniem nevis pārspēt citus, bet pašiem sevi. Lai šodien viņi cenšas būt labāki par tiem, kādi bija vakar! Jo patiesībā mēs taču daudz vairāk esam sacīkstē paši ar sevi nekā ar citiem.

 

Izmantotā literarūta

1. Sociology Guide, Basic Concepts – Competition: http://www.sociologyguide.com/basic-concepts/Competition.php

2. Encyclopedia Britannica: http://www.britannica.com/EBchecked/topic/129779/competition

3. Wikipedia – Competition: http://en.wikipedia.org/wiki/Competition#cite_note-1

4. Džeims Dobsons, Zēnu audzināšana, Atklāsme, 2003, 37., 39.lpp.

5. Alfie Kohn, The Case Against Competition, Working Mother, September 1987

6. Alfie Kohn, No Contest, INC. Magazine, November 1987

7. Alfie Kohn, Fun and Fitness Without Competition, WOMEN’S SPORTS & FITNESS

July/August 1990

8. David W Johnson and Roger T Johnson, An Overview Of Cooperative Learning, Cooperative Learning Institute, http://www.co-operation.org/home/introduction-to-cooperative-learning/

 

Tēmas

Evelīna Sproģe

Evelīna Sproģe ir trīs pirmskolas vecuma bērnu mamma. Montesori pedagoģijas piekritēja – praktizē to mājās ar saviem bērniem un vada nodarbības vecākiem par to, kā Montesori metodi pielietot mājas aps...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
6

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!