– Mēs sēžam zārkā? Atvērtā zārkā, ja?
Aritas čuksts Tāļa slēptās bailes pārvērta no aizdomām īstenībā. Nu tās žņaudza viņu.
– Kāpēc tu tā domā?
– Kas tad cits šis ir?
"Pastaiga mirušo pilsētā", Māris Rungulis, 2016
Rudenīgā sestdienas dienā kādā Pārdaugavas koka namiņa tukšajā zālē aiz melniem aizkariem notika Māra Runguļa jaunākās grāmatas "Pastaiga mirušo pilsētā. Pārupes spoku stāsti" atklāšana. Zāles priekšā uz sienas zarainos roku stumbeņus mums pretī snaikstīja agonijā kliedzošs, Kristiana Brektes zīmēts lietuvēns, bet pie sienām sīkos, melnos rāmīšos bija aplūkojamas dažādas līķu un šaušalu ainas. Gotiska paskata konferansjē, kas atgādināja Inesi Zanderi, ar kabatas lukturīti apspīdināja cienījamo bērnu literatūras rakstnieku, kamēr bērni un vecāki klausījās grāmatas fragmentus, kopīgi atceroties dažādas pilsētas leģendas par melno tramvaju, mirušo līgavu, klavierēm, no kurām pastiepjas asiņaina roka, ķīmijas skolotāju asinssūcēju utt. Man gan visu laiku fonā bija mazliet neomulīga sajūta... ka tūlīt kāds mums šo pasākumu izjauks, ceļot iebildumus par bērnu nelabvēlīgu ietekmēšanu, un "paprasīs naudu atpakaļ" kā bēdīgi slavenajā gadījumā ar LNSO bērnu koncerta vadītāju mironi LeNeSOnu.
Skaidrs, katram baiļu robeža ir citāda, tomēr laikā, kad bērnu veikalos plaukti ir pilni ar zombiju lipekļiem, dažādu stadiju puvuma "Monster High" lellēm zārciņos un Helovīna masku viepļiem, sašutums par pērlēm rotātu mironīti uz skatuves liekas vienkārši neticams. Es tiešām nesaprotu, kā kādam ir izdevies saglabāt aizspriedumus pret briesmoņiem šajā pasaulē, kur nav iespējams nopirkt krekliņu bez galvaskausa un cimdus bez skeleta kaulu raksta, un kurš tos vispār vēl uztver nopietni? Bezgaumīgi varbūt, bet ne jau šausmīgi.
Savulaik bērnu literatūras klasiķis Moriss Sendaks (Maurice Sendak), grāmatas "Kur briesmoņi mīt" ("Where the Wild Things Are", 1963) autors, tiem, kas pēc viņa grāmatas uzņemto filmu kritizēja kā pārāk briesmīgu bērnu auditorijai, atbildēja pavisam vienkārši: "Ejiet ellē!" Piebilstot, ka tiem, kuri nevar izturēt filmas tumšākos brīžus, ir jāiet mājās vai jāčurā biksēs. "Bērni jau dzīvo nenormālu milžu pasaulē [..] Mēs pārāk maz uzmanības pievēršam tam, ka bērniem jau agrā bērnībā ir pazīstamas šīs satraucošās emocijas [..] bailes un trauksme ir viņu ikdienas neatņemama sastāvdaļa. Viņi nepārtraukti un neatlaidīgi cīnās ar šo kairinājumu. Fantāzija palīdz bērniem sasniegt katarsi, un tas ir labākais veids, kā tikt galā ar briesmoņiem." [1]
Baisi stāsti ļauj mums distancēti izdzīvot šausmas drošā vidē, un ir daudzi iemesli, kādēļ tie noteiktā vecumā mūs sāk vilināt. Viens no galvenajiem skaidrojumiem, kādēļ bērni interesējas par šausmām un vardarbību, turklāt identificējas ar dažādiem dēmoniem un velniem, ir tas, ka bērniem patīk justies stipriem. Viņiem patīk būt drošsirdīgiem kā bruņiniekiem, lauvām, supermeniem, taču arī pūķi, raganas un vampīri ir stipri un dažreiz pat vēl viltīgāki un bezbailīgāki nekā "labie". Amerikāņu rakstnieks un komiksu (tostarp Betmena, Spaidermena un Pokemonu sēriju) tekstu autors Džerārds Džonss (Gerard Jones) skaidro, ka fantāzijas par baisām un vardarbīgām lietām veicina izziņas procesa attīstību un māca bērniem "spēt kontrolēt savas emocijas, kā to dara viņi, spēt sevi nomierināt, sastopoties ar reālu vardarbību, tikt pāri emocionāliem izaicinājumiem un pacelties jaunā attīstības līmenī" [2].
Līdzīgi kā teicienā "kas nenogalina, tas padara mūs stiprākus", bērns pēc šausmu stāsta izlasīšanas var vēl ilgi staigāt apkārt kā bruņojies ar vairogu pret apkārt valdošajām šausmām. Un šī sajūta ir tik patīkama, ka pie tās gribas atgriezties. Aristoteļa ieviestais jēdziens "katarse" apzīmē šķīstīšanos caur līdzcietības vai baiļu pieredzi. Viņš arī uzskatīja, ka bauda, ko skatītāji gūst no traģēdijas, sakņojas faktā, ka tās objekts ir tikai notikumu imitācija, bet pati traģēdija – fikcija. Mēs varam gūt baudu no apziņas, ka īstenībā neviens necieš.
Skatoties vardarbīgu filmu vai lasot šausmu stāstu, mums visiem patīkamas izjūtas sagādā stāstīšanas tehnika: paredzamība, ritms, cēlumi, kritumi, cēloņsakarības un atrisinājumi. Kamēr īstajā dzīvē notikumi ir haotiski, nevienmērīgi sablīvēti un nekontrolējami, daiļliteratūrā mūsu pretinieki ir diezgan konsekventi un mēs virzāmies pretī saskatāmām beigām un zīmīgam vēstījumam. Turklāt, jo darba saturs ir nepatīkamāks, jo tīksmīgāka šķiet formas piedāvātā harmonija, kas ļauj saglabāt kontroli un vēsu prātu.
Reizēm šausmu stāsti palīdz apzināties, ka pasaulē vienmēr ir kaut kas baisāks par jau esošo. Vai arī estētisks citu ciešanu traktējums ļauj aizmirst par savām bēdām, novērst fokusu no sevis un izšķīst vispārcilvēciskā pārdzīvojumā. Šausmas savā ziņā arī māca bērniem izvērtēt patiesību – pieļaut lielāko ļaunumu, tad atspēkot to un neuzticēties vecāku radītajai "viss ir kārtībā" ilūzijai, kad viņu čuksti un žesti liecina par pretējo. Būtisks šausmu stāstu aspekts ir publiskā stāstīšana un dalīšanās šajā pieredzē, kas veicina saliedētību un palīdz apzināties, ka pastāv "mēs", kam ir līdzīga reakcija uz šausmīgo, kas it kā apstiprina to, ka baisās lietas mums visiem nebūtu pieņemamas.
Vēsturiski spoku stāsti un pasakas ir izmantoti audzinošā nolūkā un tīri praktiskai bērnu iebiedēšanai. Vācu folkloras un literatūras pētniece Marija Tatara (Maria Tatar) apgalvo, ka sadistiskās un moralizējošās vācu pasakas galvenokārt ir vērstas uz to, lai bērnos apspiestu īpašības, kas viņus atšķir no pieaugušajiem: enerģijas pārpilnību, kustīgumu, spontanitāti, ziņkārību, pārdrošību. Bet tik un tā, iespējams, šo pašu uzskaitīto īpašību – un galvenokārt attīstību virzošās ziņkāres – dēļ šie stāsti un pasakas bērnus visos laikos ir aizrāvuši, ne vienmēr novedot pie pareizās un vecāku iecerētās morāles.
Jautājums par to, kādēļ bērniem ir vajadzīgi spoku stāsti un kādēļ viņiem ir jābaidās, grāmatas atklāšanā tika uzdots Mārim Rungulim. Spoku stāstu grāmatas autors atbildēja, ka bailes mūsos ir vienmēr, šie tēli ir mūsu apziņā un viņš palīdz tiem iznākt laukā. Tas lielā mērā saskan ar Junga teoriju par ēnas tēliem, kurus mēs savā zemapziņā cenšamies noglabāt visdziļāk, taču, jo vairāk tos apspiežam, jo vairāk tie spurojas pretī – un var izlauzties vissliktākajos veidos. Jungs uzskatīja, ka tumšā puse piemīt mums visiem un tā ir jāiemācās pieņemt. Tāpēc reizēm garīgās veselības uzturēšanai ir noderīgi pameditēt par dzīves tumšo pusi un destruktīvajiem spēkiem, lai nāktu atpakaļ pie gaismas.
Rakstnieka uzdevums ir spēt pārvērst sāpīgo, baiso un ciešanu pieredzi mākslā – vērtīgā, apgaismojošā līdzpārdzīvojumā. Rungulim ar saviem spoku stāstiem prasmīgi izdodas ne tikai noturēt enerģisko un dzīvespriecīgo bērnu uzmanību, bet arī to ļoti pietuvināt tagadnei un ikdienai, ļaujot padomāt par savām bailēm. Cilvēkiem piemīt evolucionārās bailes, kas baro dažādus pašaizsargāšanās un dzimtas turpināšanas instinktus, un arī cilvēku kopienas "kolektīvais neapzinātais" ir pilns ar destruktīviem un velnišķīgiem pirmtēliem. "Pastaiga mirušo pilsētā" ir tāda kā rokasgrāmata tiem, kas grib zināt, ar kādiem spokiem Latvijas iedzīvotājam jārēķinās ikdienā. Grāmata ir kā miniatūrs folkloras pētniecības modelis, kurš atspoguļo jēdziena "spoku stāsts" plašo spektru – no humora līdz patiesiem atgadījumiem, romantiskām leģendām un patiešām ievelkošiem šausmu gabaliem. Grāmatas varoņi ir pamatskolas skolēni, kas projektu nedēļas laikā vāc sava rajona mīklainos nostāstus un satiekas, lai katrs izstāstītu trīs no tiem. Stāsti savijas ar dzīvespriecīgo bērnu realitāti visdažādākajās ticamības kombinācijās, un reizēm sadzīvisks pārpratums spocīgajā atmosfērā izraisa daudz lielākas izbailes par it kā īstu, senu un šaušalīgu nostāstu. Stāstīšanu pavada gan jautrība, gan reālas bailes, gan vērtīgas vēsturiskas detaļas un praktiskas atziņas. Brīžiem šķiet, ka autoram pat izdevies ielūkoties tuvā nākotnē, kurā pa pilsētu jau brauc vēl tikai iecerētais, bet jau leģendām apvītais "kapu tramvajs".
Saskaņā ar Aristoteli senajā traģēdijā bija noteikti jāatklājas kādai augstākai domai – ciešanas nevarēja būt traģēdijas pašmērķis. Īstu ciešanu vērošana, kā, piemēram, publiska cilvēku spīdzināšana, netiktu uzskatīta par mākslu. Mūsdienās šīs robežas nav iespējams tik konkrēti novilkt. Kino, fotogrāfija, televīzija ir pacēlusi reālistiskumu un skatītāja klātesamību citā līmenī, lielā mērā atstājot atziņas un mācīšanos no redzētā katra paša kompetencē.
Mūsdienu mākslu raksturo savu robežu izzināšana, tā ir kā pastāvīgs eksperiments ar sabiedrību, un šausmīgais, slimīgais un provokatīvais bieži vien efektīvākais līdzeklis uzmanības pievēršanai un galējo robežu definēšanai. Grāmatas "Pastaiga mirušo pilsētā" ilustrators Kristians Brekte ir viens no pazīstamākajiem latviešu māksliniekiem, kurš izzina cilvēku attiecības ar bailēm un šausmām. Ar ironiju un provokāciju viņš meklē veidus, kā šos baiļu objektus neizslēgt no savas ikdienas, mācoties pieņemt tumšo un neglīto kā dabisku sevis un realitātes sastāvdaļu.
Kamēr – baiļu dzīta – nebiju sākusi pētīt to, vai spokošanās gadījumā nav netikumiska, es nezināju, ka milzīgais skeletiņu pieplūdums populārajā kultūrā un bērnu rotaļās seko kā pretmets mākslīgi rožainajai taurenīšu un konfekšu pasaulei, kuras ilūzijās rotaļlietu industrija bērnus ilgi centusies noturēt, bet "Monster High" zombiju lelles ir radītas ar mērķi aizmirst ideālās Bārbijas un mācīties pieņemt dažādību, lai mazinātu atšķirīgo klasesbiedru terorizēšanu kolektīvos. Nāves ignorēšana un nodalīšana no ikdienas, izrādās, ir saasinājusies tieši 20. gadsimtā, kad tuvinieku nāve arvien retāk tiek pieredzēta mājas apstākļos, jo cilvēki mirst slimnīcās, bet līķi tiek glabāti morgos, tikai pastiprinot ikviena mirstīgā interesi par neizbēgamo dzīves beigu epizodi.
Taču nāves tuvums un saskaršanās ar to visbiežāk uz dzīvajiem neiedarbojas destruktīvi, tieši otrādi – sava niecīguma un laicīguma apzināšanās mūsos atraisa dzīvotgribu un radošo enerģiju. Šausmas aizskar mūsos kādu dziļu, sargājamu kodolu, un baiļu pieredze spēj satraukt un saviļņot, liekot sajust sevī arī senatnīgu spēku un drosmi, kas cilvēkiem kā sugai tomēr ir ļāvis izdzīvot cauri visādām baisām likstām. Darbā "Filozofisks pētījums par cildenā un skaistā ideju izcelsmi" (1756) filozofs un ievērojamākais šausmu teorētiķis Edmunds Bērks skaidro savu versiju par to, kādēļ mēs aizrauj briesmīgais. Viņš uzskatīja, ka harmonisks skaistums (koši ziedi, eksotiski putni u.tml.) mūs padara apātiskus, toties bailes, trauksme, baisa neziņa (kā lūkojoties viesuļvētrā) mums atklāj cildeno. "Viss, kas kaut kādā veidā raisa ideju par sāpēm un apdraudējumu, proti, viss, kas ir kaut kādā veidā briesmīgs, vēsta par briesmīgām lietām vai darbojas varmācīgā veidā, ir cildenā avots; tas nozīmē – rada visspēcīgāko emociju, ko prāts ir spējīgs sajust."
[1] No uzrunas "Caldecott" medaļas pasniegšanā par izcilāko grāmatu bērniem 1965. gadā.
[2] Jones, G. Killing Monsters: Why Children Need Fantasy, Super Heroes, and Make-Believe Violence. Basic Books, 2003.
Izmantotā literatūra:
Wilson, E. G. Everyone Loves a Good Train Wreck: Why We Can't Look Away. Sarah Crichton Books, 2012.
Jones, G. Killing Monsters: Why Children Need Fantasy, Super Heroes, and Make-Believe Violence. Basic Books, 2003.
Rungulis, M. Pastaiga mirušo pilsētā. Pārupes spoku stāsti. Liels un mazs, 2016.
0