Elīnas Brasliņas ilustrācija
 
Ar bērniem
14.04.2022

Bērni dzima dzemdību nama pagrabā. Ukrainas mammu stāsti

Komentē
2
Saglabā

"My First Year Too" ir projekts, kuru nu jau gandrīz pirms gada uzsāku kopā ar divām draudzenēm – mākslinieci Elīnu Brasliņu un kultūras darbinieci Elīnu Bērziņu. Tā ir "Instagram" vietne, kas veltīta jaunajiem vecākiem – tur dalāmies ar mammu un nu jau aizvien biežāk arī ar tētu stāstiem par viņu pirmā gada pieredzi jaunajā lomā.

Kad Krievija 24. februārī iebruka Ukrainā, mēs, tāpat kā citi satura veidotāji ar vismaz pāris tūkstošus sekotāju ieguvušām platformām, sākām domāt, ko varam darīt, lai palīdzētu – kas varētu būt mūsu mazais piliens atbalsta jūrā Ukrainai. Uzsākām ziedojumu kampaņu, aicinot mūsu sekotājas mammas (jo tās patiešām ir galvenokārt mammas) ziedot līdzekļus pirmo nepieciešamības preču iegādei Ukrainas mazuļiem un mammām. Tā kā es atrodos Polijā, tuvu Gdaņskai, man ir lieliska iespēja nogādāt preces kādā no lielākajiem palīdzības punktiem, no kurienes saziedotais tiek vai nu ievests Ukrainā, vai izdalīts kādai daļai no tiem miljoniem patvēruma meklētāju, kuri jau ieradušies Polijā.

Man šķiet, ka šobrīd visiem medijiem un satura veidotājiem nākas lauzīt galvu par to, vai ir, nezinu, pieklājīgi, adekvāti vai pat cilvēcīgi turpināt runāt par "citām lietām" un nevis par šausmām un necilvēcību, kam šobrīd pakļauti ukraiņi mums tepat kaimiņos. No vienas puses, dzīve turpinās, un mums, kamēr darām visu iespējamo, lai palīdzētu, tomēr veselā saprāta saglabāšanai nepieciešama arī zināma normalitāte.

Brīdis, kad iedomājāmies par to, kas šobrīd šķiet pašsaprotams – ka varam censties uzmeklēt un "My First Year Too" publicēt ukraiņu mammu un vecmāmiņu stāstus (jo daļa no Latvijā nonākušajiem ir tieši vecmāmiņas ar mazbērniem) –, man lika citām acīm palūkoties uz mūsu mazo, bet manai sirdij tik ļoti tuvo projektu. Sapratu, ka vismaz daļu sava laika varu veltīt tam, kas šobrīd šķiet visloģiskāk, – tam, lai Ukrainas stāsti izskanētu tālāk un skaļāk.

Tāpēc arī dažus no tiem piedāvājam jums izlasīt šeit. Aņa ar vīru un divus mēnešus veco dēliņu Artūru joprojām ir Ukrainā, kamēr Olena ar dēlu un Larisa ar vīru un abiem mazdēliem ir Latvijā. Katra no viņām piekrita dalīties ar savu stāstu, kuru atklājot viņas nespēja novaldīt asaras, bet visas vēlējās, lai par šo pieredzi uzzina arī citi.

Agra Lieģe-Doležko

Nezinājām, vai pamodīsimies vai arī ne
Aņa no Irpiņas, dēls Artūrs (2 mēneši)

Ar ģimeni – Ļošu un mazo Artūru – dzīvojām Irpiņā, Ukrainā. 9. februāris, kad piedzima mazulis, bija vislaimīgākā diena mūsu mūžā. Ļoti rūpīgi izvēlējāmies viņam katru lietiņu – ratiņus, gultiņu, pārtinamo galdiņu, autiņus, biksītes un jaciņas. Dzīvojām savu laimīgo dzīvi.

Līdz pienāca 24. februāra rīts. Es pamodos, lai pabarotu mazuli, pamodās arī Ļoša, mēs sākām sarunāties un pēkšņi izdzirdējām lidmašīnas virs mums. Pēc dažām sekundēm atskanēja arī sprādzieni. Ļoša atvēra ziņas un pateica, ka sācies karš. Visu nākamo dienu bija dzirdami sprādzieni.

Es ar mazuli stāvēju pie loga un skatījos uz pilsētu. Lidoja divas kara lidmašīnas, turklāt tik zemu, ka man likās – ielidos mūsu logā. Es nobijos, mazulis nobijās, un mūsu kaķi paslēpās zem dīvāna. Īsi sakot, sākām izjust karu uz savas "ādas". Naktī gulēt bija ļoti bail, jo nezinājām, vai pamodīsimies vai arī ne. Nākamajā dienā pēc brokastīm sprādzieni turpinājās.

Mēs nokāpām lejā, mašīnu stāvvietā, un nolēmām nogaidīt. Spējām tur nosēdēt tikai pusotru stundu, jo bija ļoti auksts un mitrs. 25. februārī mūsu mazulim bija tikai divas nedēļas, tāpēc uztraucāmies, ka viņš var saslimt. Tajā dienā pieņēmām lēmumu aizbraukt no Irpiņas, un tas bija mūsu pēdējā laika labākais lēmums.

Mēs aizbraucām pie radiniekiem – arī Kijevas apgabalā, tomēr otrā pusē. Taču arī tur nebija droši, jo līdzās atrodas kara lidlauks un apšaudes turpinājās. Piemēram, redzējām, kā liesmo degvielas noliktava, kurai trāpījis šāviņš. Tāpēc izturējām tikai nedēļu un tad devāmies uz Čerkasiem. Mēs ar bērnu, diviem kaķiem un lietām, kuras varējām ietilpināt mašīnā.

Čerkasos ir samērā mierīgi, un šeit dzīvojam apmēram mēnesi. Manam dēliņam 9. aprīlī būs divi mēneši, un lielāko daļu savas dzīves viņš pavadījis ceļā. Mums palīdzēja kaimiņi, kas iedeva ratiņus. Tie ir rozā, bet galvenais, ka tiem ir riteņi. Iedeva arī šūpuļkrēsliņu, gultiņu. Tas viss mums bija, bet atstājām mājās...

Šeit mums ir daudz mierīgāk, un mazulim vajadzīga mierīga mamma, īpaši pirmajā dzīves gadā, nevis tāda, kas ir baiļu pārņemta, trauksmaina un visu laiku raud. Bērns to visu jūt. Tāpēc cenšos savākties, turēties un runāties ar mazo, atdzīvoties, lai viņš nejustu, ka notiek karš. Ceru, ka pie mums drīz būs miers, mēs atgriezīsimies mājās un turpināsim savu laimīgo dzīvi.

"Mammu, kas notiks, ja mani nošaus?"
Olena no Harkivas, dēls Marks (6 gadi)

Dzīve līdz 24. februārim ritēja, kā ierasts. 24. februārī es pamodos 5:00 no skaļiem šāvieniem. Iegāju internetā un redzēju ziņu, kurā teikts, ka mums uzbrūk krievi. Pulksten 7:00 mans draugs sacīja, ka visa pilsēta ir panikā. Pa logu redzēju, kā mūsu kaimiņi sāk kraut mašīnā iekšā mantas un doties prom. Draugi teica, ka vajag iet uz veikalu pēc pārtikas un ūdens, bet mašīnām vajag uzpildīt benzīnu. Mans draugs trīs stundas stāvēja rindā pēc benzīna, un tad uzstājās mūsu pilsētas mērs Igors Terehovs. Viņš deva rīkojumu, ka visiem pieaugušajiem jāpatur bērni mājās, nedrīkst viņus vest uz skolu un bērnudārziem un – lai uz ielas būtu pēc iespējas mazāk cilvēku.

Metro un sabiedriskais transports kursēja. Atbrauca mana dēla Marka tēvs, lai paņemtu bērnu un aizvestu viņu uz laukiem pie vecvecākiem, jo tur bija drošāk.

Situācija sāka pasliktināties – sākās trauksmes signāli. Mums pateica, ka  jāsakravā trauksmes čemodāni, kuros ir pārtika un ūdens, un jābūt sagatavotiem dokumentiem. Un tad dzīve apstājās. Mūsu prezidents nāca klajā ar paziņojumu, ka Krievijas Federācijas spēki ir iebrukuši Ukrainā, un viņš salīdzināja to ar Hitlera režīmu, jo iebrukums notika tieši tāpat – 4:00 no rīta. Viņš zvanīja Putinam, lai tiktu pārtraukts karš, taču ar viņu neviens sarunās neielaidās. Zelenskis sacīja: "Mēs savu zemi aizstāvēsim."

Mēs dzīvojām sešpadsmitstāvu mājas pirmajā stāvā. Tur bija visdrošākā vieta, jo mājai bija divas izejas – parastā un ugunsdzēsēju. Es visu laiku baidījos par savu dēlu – par Marku. Pie vecvecākiem viņš arī visu dienu un visu nakti sēdēja kombinezonā. Bērns pārdzīvoja, bet viņi bija daudz drošākā vietā nekā mēs Harkivā. Krita raķetes, kas reizēm ielidoja kādā dzīvoklī, bet nesprāga. Tad cilvēki priecājās, jo viņi izdzīvoja, bet baidījās, ka uzsprāgs citā brīdī. Mēs ticējām, ka visai pasaulei parādīs šo karu un tāpēc tas drīz beigsies – ka tas nedēļas laikā būs jau cauri. Mēs neticējām, ka tā var notikt – ka var šaut uz mierīgiem iedzīvotājiem un uz bērniem.

Pilsētas slimnīcās sāka aprīkot pagrabus ar visu nepieciešamo, gadījumā ja krīt bumbas, un pilsēta turpināja dzīvot, veidot savu, tādu kā pagraba dzīvi. Riskēja visi dienesti, kas turpināja strādāt – glābt cilvēkus, dzēst ugunsgrēkus.

Izlēmām, ka kaut kas ir jādara. Prasīju draugam, lai aizved mūs kaut kur ar mašīnu. Drauga brālis ir brīvprātīgais, viņš palīdzēja. Mēs paņēmām Marku un manu māsu Ļizu un braucām visi kopā, tajā laikā bija šaušana. Mēs braucām 12 stundas bez apstāšanās. 4. martā ieradāmies Kremenčukā un noīrējām istabu pārnakšņošanai, bet 6:00 no rīta atkal izbraucām. Tad braucām 17 stundas no vietas. Bija šausmīgi sastrēgumi – vienu metru varēja nobraukt 30 minūtēs. Daudziem cilvēkiem beidzās benzīns, viņi palika uz ceļa.

Atradām cilvēku, kas Kalušā, Rietumukrainā, izīrēja vienistabas dzīvoklīti, ļoti dārgi. Mums nebija tik daudz naudas, bet tajā pilsētā bija klusums. Tur bija labi, cilvēki dzīvoja mierīgi, nezināja, kā ir, kad šauj, kaut gan arī tur skanēja sirēnas.

Tomēr iedzīvotāji sāka izbraukt uz rietumvalstīm. Bērniem tas bija smags laiks, jo viņi netika nekā nodarbināti – mēs vienkārši sēdējām dzīvoklī. Mans dēls sāka teikt: "Mammu, kas notiks, ja mani nošaus?", "Omīte man iemācīja lūgties.", "Ja mani paņems gūstā, ko teiks, kā tevi atradīšu?", "Omīte uzrakstīja un ielika man apģērbā tavu telefona numuru un adresi." Viņš par to domāja visu laiku. Pēc triju nedēļu bezdarbības bērni – mans dēls un jaunākā māsa – juka prātā, jo nevarēja ne normāli mācīties, ne dzīvot. Man nebija darba, vienkārši sēdējām un gaidījām, kad beigsies karš. Sākām arī strīdēties, jo visu laiku bijām vienā telpā un visi jutās slikti.

Mums pieklīda suns Busja – kāds viņu bija pametis, un mans dēls ar viņu ļoti sadraudzējās. Vispār viņš baidās no dzīvniekiem, bet šis suns kļuva par viņa labāko draugu. Tā kā mana dēla krustmāte dzīvo Rīgā, viņa teica, ka varam doties uz šejieni – ukraiņus te labi uzņemot, te varēs turpināt dzīvot. Divas dienas braucām ar autobusu uz Varšavu un nākamajā dienā paši tikām līdz bēgļu centram Suvalkos. No Suvalkiem braucām uz Rīgu, kur mūs sagaidīja dēla krustmāte, un tagad jau mūsu dzīve rit Rīgā, kur mūs ir labi uzņēmuši.

Bērni dzima dzemdību nama pagrabā
Larisa no Kijivas, mazdēli – Mikola (14 gadi), Vadims (6 gadi)

Neilgi pirms 24. februāra mūsu jaunākais mazdēls Vadims dzīvoja pie mums vasarnīcā Kijevas pievārtē, jo mums vajadzēja zēnu sagatavot adenoīdu operācijai, kas bija plānota 24. februārī. Mums bija rūpīgi jāuzrauga viņa veselība, lai viņš līdz operācijai nesaslimtu.

24. februārī plkst. 6.00 no rīta man no Kijivas zvanīja meita Ļena un kliedza klausulē, ka ir beigas, šausmas, ir sācies karš! Mēs nesapratām, kas notiek, bijām šokā. Meita teica, ka atvedīs pie mums uz vasarnīcu arī lielo dēlu Mikolu. Znots tika iesaukts armijā, naktī viņam 5 minūšu laikā bija jāsaliek mantas un jādodas prom.

Meita atveda Mikolu un aizbrauca atpakaļ uz Kijivu. Viņa tikai sauca: sargājiet bērnus, lūdzu, sargājiet viņus! Viņa strādā dzemdību namā – darba slodze bija ievērojami palielinājusies, jo daļa medicīnas darbinieku bija no Bučas un Irpeņas. Viņi vairs nevarēja tikt uz darbu, tilti bija sabombardēti. Meitai vajadzēja strādāt trīs diennaktis no vietas, jo dzima bērni.

Kijivas apgabala ziemeļrietumos sāka bombardēt Irpeņu, bērni dzima dzemdību nama pagrabā, grūtnieces nelaida mājās, tām bija jāpaliek turpat. Tur bija arī viņu vīri, kuri daudz palīdzēja. Meita teica, ka, lai atpūstos darbā, viņa guļ uz trepēm, piespiedusies pie sienas.

Tas, kas tagad notiek, ir briesmīgi. Pie kā ir vainīgi bērni? Kāpēc tas notiek? Mēs neko nevienam neesam nodarījuši, mēs esam miermīlīgi, draudzīgi. Mēs svētkus svinam kopā ar mūsu kaimiņiem – te ir ukraiņi, igauņi.

Kopā ar mazdēliem vasarnīcā nodzīvojām mēnesi. Tālumā dzirdējām šāvienu troksni, bet pēc tam šāvienu troksnis sāka nākt arvien tuvāk mums. Mūsu kaimiņi no Malidmerkas ciema gribēja bēgt prom, taču ukraiņu karavīri viņus apturēja, sakot, ka tur priekšā, kur viņi brauca, tieši virsū nāk krievu tanki. Tad kaimiņi atbrauca pie mums ar saiņiem, un mēs, visi no mūsu vasarnīcu kooperatīva, sākām darboties, lai pasargātu mūsu zemes pleķīti.

Mūsu vīri sāka vilkt bluķus priekšā vienīgajam ceļam uz vasarnīcām. Mūsu vasarnīcas atradās uz nelielas saliņas, kur apkārt bija ūdens; tā mēs cerējām pasargāt mūsu bērnus un vecīšus. Mans vīrs Oleksandrs, kuram ir 69 gadi, kopā ar lielo mazdēlu katru vakaru gāja dežurēt pa perimetru, jo  zinājām, ka nāk desantnieki. Mūsu kooperatīva priekšnieks mums pastāstīja par šausmīgajiem notikumiem Irpeņā. Mūsu vīri stāvēja posteņos uz ceļiem ar to, kas viņiem bija, – ar medību ieročiem un tamlīdzīgi.

No Irpeņas piezvanīja radiniece un stāstīja, ka krievi nošāvuši viņas kaimiņieni un gotiņu, ka viņi noķēruši mūsu puišus, izģērbuši līdz pusei un pārbaudījuši labo plecu – ja uz labā pleca bija zilums, tas nozīmē, ka turējuši ieroci, ka cīnījušies ukraiņu pusē. Pēc tam viņi uz vietas tikuši nošauti... Un tad telefonsaruna pārtrūka.

Sapratām, ka mums jābēg prom. Piecpadsmit minūšu laikā paņēmām, ko varējām. Tad tika atvērts tilts un mēs ar mašīnu braucām līdz stacijai, kur stāvēja vilciens. Mēs tikām līdz Ļvivai, tad uz kādu pilsētu Polijā un visbeidzot iebraucām Varšavā, kur pārnakšņojām. Pēc tam caur Lietuvu nokļuvām Latvijā. Mūsu paziņas ieteica, lai braucam uz Latviju, ka te mums palīdzēs.

Mums te patiešām ir labi, visu mums palīdz, mēs esam ļoti pateicīgi par to. Meita mums zvana no Kijivas un stāsta, ka viņai klājas labi, bet mēs dzirdam, ka fonā skan sirēnas. Meita mūs ar vīru grib pasargāt, lai mēs neuztrauktos. Viņa saka, ka reizēm, izdzirdot sirēnas, viņa nepaspēj aizskriet uz pagrabu, un tad viņa noguļas koridorā un apsedzas ar segu.

Mājai, kurā atrodas mūsu dzīvoklis, blakus četrām mājām nav stiklu, bērnudārzam izgrautas sienas. Mūsu znota vecāku mājai blakus uzsprāga tirdzniecības centrs. Mēs priecājamies, ka mūsu māja joprojām ir vesela, tai blakus ir baznīca. Dzemdību namam vienā pusē logiem izbiruši stikli, bet cilvēki ļoti cenšas, lai visu atjaunotu, visi iesaistās, palīdz. Vecākais mazdēls visu saprot, bet mazākais pārdzīvo atšķirtību no vecākiem, ļoti grib mājās. Viņš pat izdomā sev visādas kaites, jo tad mammīte atbrauks viņu ārstēt.

Šobrīd zēni jau zina vairākus vārdus latviešu valodā, tos viņi lieto dažādās iestādēs, uz kurām mums jāiet. Mēs esam ļoti pateicīgi, ka varam šeit dzīvot, ka pret mums labi izturas. Mēs ļoti ceram, ka karš drīz beigsies un mēs varēsim atgriezties mājās, Ukrainā.

 

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
2

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!