Baltijas ballītē kādam senam paziņam skaidroju, ka "es negribu Berlīnē runāt par feminismu, man vajag atpūsties no feminisma".
– Tu zini, ka tev mugurā ir džemperis ar uzrakstu "feministe"?
– Jā, bet… tu ticēsi, ja teikšu, ka man nekā cita tīra un silta nebija? Un vispār – to džemperi noteikti šuvušas slikti apmaksātas nepilngadīgas meitenes Vjetnamā, mans džemperis savā būtībā ir pilnīgā pretrunā ar feminismu.
No visām publiskajām sarunām/lekcijām, kuras pieteicos apmeklēt, brīvas vietas bija palikušas tikai vienā – ar burvīgo nosaukumu "Technically a Woman" ("Tehniski sieviete"). Šajā lekcijā piedalījās operatores Anjese Godāra un Nensija Šraibere. Tās pašas dienas vakarā man piedāvāja apmeklēt diskusiju "We Want More: Diversity and Visiblilty", ko Berlīnes kinofestivāla laikā organizēja Starptautiskais Ķelnes un Dortmundes sieviešu filmu festivāls, un šis pasākums izklausījās pietiekami interesanti, lai turp dotos.
"Technically a Woman" gandrīz nokavēju un, skrienot uz vilcienu, burtiskā nozīmē uz ielas uzskrēju virsū franču aktierim Denī Lavānam. Kad ierados, uz lielā ekrāna tika demonstrēts fragments no Anjeses Godāras filmētās režisores Klēras Denī 1999. gada filmas "Beau Travail" ar šo pašu aktieri galvenajā lomā. "Iespējams, tikai Berlinālē," pie sevis nodomāju. Anjese Godāra (kura nav Žana Lika Godāra radiniece) ilgus gadus strādājusi par operatora asistenti, tostarp pie tādiem režisoriem kā Alans Renē, Pīters Grīnevejs un Vims Venders, līdz beidzot guvusi iespēju sevi pierādīt Vendersa dokumentālajā televīzijas filmā "Room 666", bet pēc tam ilgus gadus sadarbojusies ar jau pieminēto franču kino smagsvaru Klēru Denī. Savukārt Nensija Šraibere bija pirmā sieviete gaismotāja, kas pievienojās Amerikas kino, TV un mediju tehnisko darboņu apvienībai, un ceturtā sieviete, kas uzņemta ASC jeb ASV Kinooperatoru asociācijā. Abas operatores karjeru uzsākušas īsi pirms astoņdesmitajiem gadiem, attiecīgi uzskatāmas par celmlauzēm, un anekdotisku nostāstu par seksismu industrijā viņām netrūkst. Šraibere, piemēram, atceras: uz sava darba ievērošanu viņa varēja vairāk cerēt tad, ja norādīja tikai sava vārda pirmo burtu, līdz ar to vērtētājam neatklājot savu dzimumu. Tomēr lielākoties saruna izvērtās par abu paveikto, un bieži izskanēja prieks par pārmaiņām, piemēram, kad zālē lūdza pacelt roku sievietēm operatorēm, klātesošas bija daudzas, un jau to vien abas operatores atzina par nelielu uzvaru. Pasākums tika organizēts, lai iedvesmotu jaunos talantus, tādēļ izskanēja arī daudzi padomi operatoriem/-ēm, taču dažus no tiem var pielāgot jebkam. Piemēram, runājot par filmēšanu, Godāra atzīmēja: dažreiz, kad tiek pieļauta kļūda, rezultāts negaidīti izrādās labāks, nekā bija plānots, un nejaušības (uz laukuma) mēdz izvērsties fantastiskas. "Nav iespējams visu kontrolēt. Kad tu to pieņem, tu iegūsti lielāku radošo brīvību." Ja šis padoms kādam liekas pārāk primitīvs, atzīmēšu, ka daudzi citi padomi bija saistīti ar gaismošanu un sadarbību filmēšanas laukumā, tādēļ atstāstu tos, kurus iespējams vispārināt. Kad sarunas vadītāja apturēja nerimstošo publikas jautājumu plūsmu ar atvainošanos, ka diemžēl laiks ir beidzies jeb "Sorry, but time's up", nejaušais atgādinājums par sieviešu solidaritātes kustību ar nosaukumu "Time's Up" izsauca uzjautrinājuma un arī ovāciju vētru. Publikā vairāk bija sieviešu, taču ne dramatiski vairāk, un skatītāji bieži ieviesa garākas pauzes ar ilgstošu aplaudēšanu. Katrā ziņā mājup devos viegli pacilāta, ar sajūtu, ka viss taču kļūst tikai labāk. Līdz brīdim, kad iekāpu vilcienā un pretī sēdošais vīrietis diezgan agresīvi mēģināja uzrunāt vienu no trim sievietēm vagonā. Otra, pēc akcenta spriežot, skandināvu izcelsmes, angliski izteica korektu aizrādījumu. Tas vīrieti sadusmoja, un viņš demonstrēja teicamas zināšanas angļu valodā, kompilējot dzimumorgānu nosaukumu dažādos radošos veidos, kā arī aicinot sievieti doties prom no viņa valsts, citādi viņš viņu izvaros. Sieviete izkāpa, pirms es saņēmos pārvarēt vieglas bailes un kaut kā nebūt iesaistīties, savukārt vīrietis, mēģinot pagūt nodemonstrēt savus dzimumorgānus nu jau arī uzskatāmā veidā viņai, nedaudz nokavēja un tos parādīja tikai man. Jāatzīst, grūti iztēloties efektīvāku veidu, kā zaudēt pozitīvas emocijas, kas iegūtas diskusijā par sieviešu pieaugošo līdztiesību.
Otra diskusija, kura atsvaidzinošā kārtā nebeigsies ar stāstu par svešinieku locekļiem, ietvēra plašāku skatījumu uz dažādības pārstāvniecību kino, respektīvi, saruna aizsniedzās arī līdz dažādu rasu, LGBT, cilvēku ar invaliditāti, senioru un citu retāk kameras priekšā vai aiz tās redzamo cilvēku iesaisti. Apsēdos pirmajā rindā, pametu skatu uz aizmuguri un daudzo sieviešu vidū ieraudzīju tikai vienu vīrieti. Tumšādainu. Vēlāk gan pamanīju vēl dažus, viens no tiem izrādījās runātāja mīļotais vīrietis, otrs – puisis, kura darba pienākumos ietilpa filmēt šo pasākumu. Tā nebija pirmā reize, kas man lika domāt par it kā pašsaprotamo, tomēr bēdīgo paradoksu. Tie ir lielākoties balti un heteroseksuāli vīrieši, kas skaļi protestē par to, cik gan politizēts un politkorekts kļuvis kino, taču vienlaikus pasākumos, kur tiek runāts par faktiem, skaitļiem un reālo situāciju, viņi nemaz neparādās, neiesaistās diskusijā, neizmanto iespēju uzklausīt vai dot vārdu minoritātēm. Reālu projektu prezentācijās situācija būs pavisam pretēja – minoritātes būs, protams, minoritātes. Patiesībā nezinu, vai vispār jebkad dzīvē biju redzējusi tik lielu dažādību runātāju panelī: aktrisi un režisori Šeriju Hāgenu (zināma no filmas "The Lives of Others"), kas pārstāvēja Vācijas "Black Filmmakers" grupu, producentu, režisoru un LGBT aktīvistu Kristoferu Raksteru, kas vada Losandželosas LGBT "Outfest" organizāciju un festivālu, BAFTAS balvas laureāti, producentu Emīliju Morganu, kas guvusi ievērību ar Zambijā filmēto "I Am Not a Witch", Vācijas festivālu kuratori Karolu Grāmani, kas iestājas par sieviešu reprezentāciju kino, un Vācijas drag kultūras un kino darboni, kura vārdu diemžēl neveiksmīgi palaidu garām. Un, man šķiet, kamēr šāds runātāju panelis savā krāsainībā liksies tik neparasta un eksotiska parādība, tikmēr par pārmērīgu politkorektumu kino (vai jebkur citur) raizēties ir komiski. Šādas sarunas ir mazi atspēriena punkti, kas vispār ļauj sākt runāt par reprezentācijas trūkumu, taču nekādā veidā nav spējīgi to būtiski novērst.
Izteiktas domstarpības runātāju vidū radās tikai par vienu tēmu, proti, par minoritāšu reprezentāciju kā mārketinga rīku, runājot par publicitātes un reklāmas kampaņām un mazākā mērā – par komerciālu kino/TV. Domas dalījās, vai tā ir minoritāšu izmantošana un iebīdīšana kapitālistiskā un patriarhālā diskursā vai arī tomēr vēl viens veids, kā izgaismot un padarīt redzamus problēmjautājumus.
Emīlija Morgana savukārt runāja par to, cik pārsteigti skatītāji ir pēc filmas par mazu zambiešu meiteni noskatīšanās, secinot, ka tā ir vispārcilvēcīga, saprotama un viegla: un cik daudzi pirms tam jau nolemj, ka tas būs kaut kas "jocīgs un grūti uztverams". Iedomājos, ka reizēm, izvēloties filmas, patiešām neapzināti norakstu kino no "eksotiskām" valstīm kā kaut ko, kas kultūratšķirību dēļ varētu nebūt uzrunājošs, un izvēlos kaut ko tuvāk mājām. Galvā veicu mentālo piezīmi, ka mēģināšu turpmāk tā nerīkoties.
Šerija Hāgena runāja par dažādības trūkumu Vācijas kino, ironizējot par to, ka visi šeit ēd Āzijas (Asian) ēdienu, "bet kur ir aizātu izcelsmes kinocilvēku darbi?". Tomēr vistrāpīgāk par reprezentāciju izteicās Kristofers Raksters, norādot, ka dažādība noved pie iekļaušanās, taču iekļaušanās – pie piederības sajūtas.
Iespējams, kino galvenais uzdevums nav likt kādai cilvēku grupai justies redzamai un piederīgai. Tai pašā laikā mēs dodamies uz kino un runājam tādos terminos kā "noticējām" un "bija pa īstam". Nemaz nerunājot par jēdzienu "empātijas mašīna". Un, iespējams, ir cilvēki, kas kino izvērtē racionāli, lūkojoties uz estētiskajām un dramaturģiskajām kvalitātēm. Taču tiem, kas skatās kino un reizi pa reizei secina, ka filma kaut kādā veidā rezonē ar viņu pašu būtību, vajadzētu prasties, sabīdīties un būt gataviem dalīties privilēģijā – piedzīvot stāstu uz ekrāna.
To, cik dažādība tik daudzās nozīmēs vēl aizvien škiet savāda un pat šokējoša, skaidri piedzīvoju, skatoties rumāņu režisores Adinas Pintilī debiju "Touch Me Not", kas vēsta par cilvēku attiecībām ar savu ķermeni, dokumentējot intīmos tuvplānos transpersonas, vīrieša ar smagu invaliditāti, kā arī sievietes virs piecdesmit erotisku pieredzi. Ja vismaz 90% kailu vai puskailu ķermeņu, ko esi pieradis redzēt uz ekrāna, atbilst konkrētiem standartiem, paiet laiks, līdz adaptējies cita veida stāstiem. Un, kad viens no varoņiem, Kristiāns, kurš nevar ne patstāvīgi pārvietoties, ne pat pakustināt rokas un kuram ik pa brīdim jālūdz kādam noslaucīt siekalas no savas sejas, stāsta, cik ļoti viņš ir iemācījies mīlēt savu ķermeni, pārņem gluži vai kauns par savu sākotnējo neērtības sajūtu. Daudzi seansā patiešām cēlās un arī gāja prom. Filma sapludina robežu starp mākslas filmu un realitāti, taču ir diezgan acīmredzams, ka Kristiāna pieredze ir īsta un skaudri godīga. Viņam jautā, kas viņam savā ķermenī patīk vislabāk. Viņš vispirms nosauc acis, pēc tam stāsta, ka priecājas par saviem garajiem matiem, kas ir daļa no viņa nekomformista personības, un pēc brīža piebilst, ka viņam patīk arī savs dzimumloceklis – viens no retajiem viņa locekļiem, kas funkcionē pilnīgi normāli. Tikai viņam esot žēl, ka viņš nevar mīlēties aktīvāk, izmantot visu ķermeni. Vai arī nevar vienkārši pieiet klāt savai sievai un viņu apskaut. Uz jautājumu par to, kāpēc viņš ļāvis sevi filmēt tik ļoti atklātā veidā, Kristiāns atbild, ka cer: pēc filmas noskatīšanās vismaz kāds atbrīvosies no muļķīgiem priekšstatiem par to, ko nozīmē dzīvot ar invaliditāti. Un cita starpā viņam piemīt dabiska, valdzinoša inteliģence, kuru ir grūti nepamanīt. Kaut gan tuvplānos vispār ir grūti nepamanīt acīmredzamo. Nav brīnums, ka šī cīņa par iekļūšanu kadrā ir tik skarba.
1