Saņemot ikdienišķās biļetes plānotajiem dienas seansiem, pastiepju savu preses karti. Festivāla darbinieks ievēro zobu nospiedumus un uzjautrināts aizrāda, ka mana karte ir sakošļāta. Pajautāju, vai citiem tā nav. Viņš saka: neesot gan. Secinu, ka, sekojot līdzi notikumiem filmās, pati nemanu, ka reizi pa reizei iekožos savā preses kartē, tāpat kā citi košļā pildspalvas. Katram savas skatīšanās īpatnības.
Preses seansā sēž blakus vīrietis, kājas izpletis. Mūsu ceļi saskaras divreiz, un es nīgri nodomāju kaut ko nejauku. Un tad sev aizrādu: "Ja tev traucē, saki kaut ko! Ja tik ļoti netraucē, saspied kājas kopā un aizmirsti!" Man pašai Berlinālē mūžīgi kaut ko aizrāda. Reiz, skatoties četras filmas pēc kārtas, biju tik izsalkusi, ka ēdu maizīti. Blakussēdētāja nobāra. Šogad slēdzu ārā telefona skaņu filmas sākumā, un jau uzreiz sekoja nikns: "Vai jūs varētu nolikt nost?" Citu reizi gāju uz filmu ar draudzeni, viņa kavēja, tāpēc meklēju viņu ar skatienu. Blakussēdētājs uzdeva pēkšņu filozofisku jautājumu: "Vai jūs esat šeit vai kaut kur citur?" Pat brīdi par to padomāju. Laikam patiešām nebiju klātesoša, un jauki, ka kādu uztrauc tas, vai mana filmas pieredze ir atbrīvota no rūpēm par pagātni vai nākotni. Uzreiz pēc tam citā seansā jūtu pēkšņu sitienu pa galvu. Atskatos. Žurnālists aiz manis ir uzlicis kājas uz priekšējās atzveltnes, attiecīgi tikko viegli iebliezis man ar kāju pa galvu. Aizrādu. Atlikušo seansa laiku viņš klikšķina pildspalvu. Aizrādu. Iestājas mirklīgs klusums. Tad priekšā sēdošais nolemj, ka ir īstais brīdis izkrakšķināt pirkstu kauliņus.
Kādu dienu, kad starp filmām atkal it nemaz nav atrodama pauze, lai paēstu, kinoteātra kafejnīcā nopērku M&M’S konfektes. Nolemjot pamēģināt kaut ko jaunu, ārkārtīgi kļūdaini izvēlos konfektes ar karameļu piedevu. Katrs kodiens kraukšķīgi atbalsojas kinozālē. Nodomāju, ka tā, iespējams, ir tipiskākā kļūda, ko dzīvē ar apbrīnojamu regularitāti pieļauju, – izvēlos ko nezināmu, it kā cerēdama atklāt jaunas garšas, ko citi nav spējuši novērtēt. Tas attiecas arī uz kino. Un vienā brīdī esmu nogurusi meklēt mazus dārgakmeņus un nosliecos par labu vārdiem, par kuriem zinu – tie vai nu nepievils, vai pievils veidos, par kuriem būs interesanti domāt. Bet varbūt es nemāku pietiekami koncentrēties. "Būt šeit", kā to formulēja mans īgnais blakussēdētājs, iegrimt filmā pilnībā, lai arī kāda tā būtu. Neļaut sevi apžilbināt pārlieku spilgtajam ekrānam, kura gaismā kāda žurnāliste raksta piezīmes. Manuprāt, tā ir pablāva drāma, kas absolūti nodod savu fantastisko patieso stāstu par divām spāņu sievietēm, kam izdevās legāli apprecēties 1901. gadā. Taču pēkšņi man ir interesanti, ko savās piezīmēs raksta blakus sēdošā žurnāliste. Izabellas Koisē filma "Elisa un Marsela" ("Elisa y Marcela") slīd pāri ekrānam – mūžīga un tāda, kur viss ir melns un balts gan tiešā, gan pārnestā nozīmē, kamēr es cenšos eleganti izlasīt blakussēdētājas piezīmes. Kas man kaiš? Iekožos stiprāk preses kartē.
Nez kāpēc iedomājos, ka dokumentālā filma "Amazing Grace" par Aretu Franklinu apvienos mūziku un sarunas, bet tā tomēr ir koncertfilma, kas dokumentē slaveno ierakstu. Beidzot esmu piecēlusies laikus un ieradusies seansā deviņos, bet diezgan drīz ļauju gospeļiem sevi ieaijāt. Pamostos, izjūtot šausmīgu kaunu sava blakussēdētāja priekšā: tas nav pārāk smalki – iemigt, skatoties vēstījumu par leģendu, pie tam tādu, kas tik tikko mirusi, taču izrādās, ka viņš klusi un nemanāmi aizgājis (gluži kā Areta) un visā rindā snauduļoju es viena. Un tad jau ir titri, un kāds ar uzspēlētu amerikāņu akcentu saka savam biedram: "Ak dievs, montāža bija satriecoša! Tik radoša pieeja." Laikam vajadzēja pirms filmas iedzert kafiju.
Atceros, ka ievērojamais kritiķis Nīls Jangs (starp citu, ja izdodas kļūt ievērojamam ar vārdu, ko satriecoši veiksmīgi lietojuši pasaulslaveni mūziķi, man šķiet, tas pieprasa vēl papildu talantu, pat lielāku nekā kļūt ievērojamam) savā lektorijā Rīgā stāstīja: lai netraucētu citiem, bet spētu salasīt savus pierakstus, viņš lietojot pildspalvu ar tajā iestrādātu mazu lukturīti. Toties viņam esot nelāgs paradums filmu laikā ēst mandarīnus, tie smaržo visapkārt, un tas gan kādu varot traucēt. Nav melots. Kad filmā "Tā, kuru jūs domājat" ("Celle que vous croyez"), kur galveno lomu atveido šī gada žūrijas priekšsēdētāja Žiljeta Binoša, apsēžos brīvajā vietā blakus Nīlam Jangam, viņš diskrēti loba mandarīnu, un no viņa pildspalvas staro maza gaismiņa. Viņam filma patīk, to var just. Man filma nepatīk, par spīti tam, ka beigas visu sagriež kājām gaisā, – nespēju īsti pieņemt šo nobriedušās sievietes neprāta uzliesmojuma attēlojumu, kuru mazliet glābj ironisks interneta vides un paaudžu atšķirību atveidojums. Atceros, ka tieši vakar kāda latviešu kritiķe teica: vajag vairāk filmu par sievietēm virs četrdesmit, bet šī sieviete virs četrdesmit man iezīmē vien stereotipu par piecdesmitgadīgu sievieti, ko vīrs pamet jaunākas dēļ, un tas ir iemesls, kāpēc viņai izkrīt dažas skrūvītes. Arī viņas jaunie mīlnieki ir neticami aprobežoti, tā it kā, ja reiz literatūras profesore spētu atrast divdesmitpiecgadniekus, ar ko gulēt, vienīgais, ko viņi mācētu, būtu pareizi lietot emocijzīmes. Labi, es vienkāršoju, taču jutu, ka filma mani kaitina, kaitina neinteresantais telefonsekss, kaitina uzspēlēti uzsvērtā attieksme, ka Binošas varone taču ir veca, tātad – nevienam nevajadzīga, kaitina sarunas ar psihoterapeiti, jo to zemtekstos iezīmējas doma, ka viņa arī taču ir "veca" un nevienam nevajadzīga sieviete. Pat ja filma ir veidota kā kritisks skatījums uz sabiedrības uztveri, man šķiet, ka šī uztvere nemanāmi un nepārejoši integrējas pašā filmā. Kaut kādā ziņā lomu spēles man liek domāt par pagājušā gada Berlināles filmu – Benuā Žako "Evu", kur jauns vīrietis mēģina rakstīt romānu iz dzīves, mēģinot gūt iedvesmu no augstas klases prostitūtas, ko atveido Izabella Ipēra. Šo filmu kritiķi noraka. Pret filmu "Tā, kuru jūs domājat" kritika ir stipri maigāka, un, skat, nākamajā dienā "The Hollywood Reporter" Nīls Jangs ir uzrakstījis slavinošu apskatu. Kādu brīdi domāju, ka viņš redz kaut ko, ko es nemanu, bet nē: tas ir uztveres jautājums. Viņš raksturo varoni kā "neapmierinātu, satrauktu un sarežģītu sievieti, kuras drastiskā uzvedība noved pie vienas pēdējās īslaicīgas uzplaukšanas rudens vidū". Pie puķu metaforas iekšēji nodrebu.
Ejot ārā no kinoteātra, kāds Nīlam Jangam jautā, vai filma bija laba. "Man patika," viņš atbild, un ievēroju šo sīkumu, ka kritiķis neuzstāda filmai diagnozi "laba" vai "slikta". Tas ir burvīgs ieradums.
Meklējot savādas pērles, nokļūstu 1974. gada Marokas dokumentālās drāmas "Par dažiem beznozīmīgiem notikumiem" ("De quelques évènements sans signification") seansā. Jau atkal stāsts par filmu iespaido vairāk nekā pati filma. Tā šķiet tik lielā mērā piederīga franču jaunajam vilnim, taču patlaban, protams, tas ir tāds ļoti vecs vilnis, pat nostalģisks. Režisora Mustafa Derkavī radīto filmu aizliedza izrādīt Marokā, un tā piedzīvoja vien dažus pusslepenus seansus ārpus Marokas, bet pēc tam gulēja arhīvos līdz pat 2016. gadam, kad tika rekonstruēta. Filma stāsta par brīžiem stipri iereibušu un mazliet marksistiski noskaņotu kinocilvēku gaitām Kasablankā, meklējot atbildi uz jautājumu, kādam vajadzētu būt vietējam kino un kāds tas ir. Noskaidrojam, ka kino ir pārlieku tālu no reālās dzīves un bez jebkāda sociāla un politiska vēstījuma. Un tad kāds nomirst. Autoritātēm filma šķita pārlieku politiski uzlādēta, un tik atklāta eksistējošās sistēmas kritika netika pieļauta. Patlaban tiek uzņemta dokumentālā filma par pašu režisoru, tagad septiņdesmit piecus gadus vecu, mēģinot atklāt šīs no aizmirstības izceltās filmas veidošanas stāstu.
Un tad, apdomājot filmu veidotāju stāstus par filmu veidotājiem, aizeju uz – vai nav savādi tā teikt par dzīvu režisori? – Anjēzes Vardas atvadu filmu. Atkal jau latviešu valoda samulsina – latviski viņu pēdējā laikā dēvē par Anjēzi, citā rakstā atrodu "Aņesi", bet Dāvis Sīmanis kādā "Rīgas Laika" numurā viņu sauc par "Aņesu". Muļļāju mutē franču versiju par vārdu "Agnese" un secinu, ka es to latviskotu kā Anjēsa. Bet labi, paliksim pie pēdējā laikā aktuālākās versijas. Deviņdesmitgadīgā režisore intervijās dzirkstoši pašironiski saka, ka nupat jau filmu veidošanas process sāk nogurdināt, varbūt vairāk jāpievēršas mākslas projektiem. Kopš sirsnīgā dokumentālā projekta "Sejas, ciemi" ("Villages, visages") Varda ir tapusi vēl redzamāka un daudz pieejamāka publikai – ar savu radošo izvirdumu pilno, asprātīgo un godīgo personību no avangarda režisores viņa pārvērtusies teju vai popkultūras ikonā. Dažus tas apbēdina.
"Anjēze par Vardu" ("Varda par Agnés") ir pašas Vardas atskats uz savu dzīvi mākslā, pie tam tas pat nav pirmais šāda veida kinematogrāfisks atskats – 2008. gadā tapa filma "Anjēzes pludmales" ("Les plages d'Agnès"). Taču režisore, kura savā dzīvē radījusi piecdesmit četras filmas, uzņēmusi neskaitāmas fotogrāfijas un strādājusi pie vizuālās mākslas projektiem, var atļauties savu dzīvi rādīt ne vienā vien filmā, neatkārtojoties, neapnīkot un nepārvēršot tās par narcisma vingrinājumiem. Pat ja skatītājs perfekti pārzina viņas daiļradi, kuras fragmenti kopā ar Anjēzes stāstījumu, epizodiski iesaistoties arī citiem runātājiem, veido filmas kodolu, tik un tā uzmanību notur mazi, asprātīgi pavērsieni. Piemēram, runājot par filmu "Klaidone" ("Sans toit ni loi"), Anjēze ilustrē stāstījumu par filmēšanas manieri, pati pēkšņi tiekot iestumta kadrā kopā ar filmēšanas aparatūru. Pēc brīža viņai pievienojas aktrise Sandrīna Bonēra, papildinot stāstījumu. Varda pati atzīst, ka šajās semidokumentālajās filmās spēlē sevis versiju jeb lomu, tāpēc mazajiem pārsteiguma momentiem, ko viņa sagādā skatītājiem, piemīt apzināts, krāšņs teatrālisms. Taču Vardas uzstādītos noteikumus pieņemt ir viegli, pat organiski, jo viņas vizuālajā un verbālajā izteiksmē ir apvienots poētiskais, komiskais un smeldzīgais tik ideālā balansā, ka pat par nāvi, savu un citu, viņa spēj runāt bez patosa, bez bezcerības un bez banalitātes. Kad viņa atceras filmu, ko veidojusi par sava mīļotā vīrieša, vīra un, cita starpā, "Šērbūras lietussargu" režisora Žaka Demī bērnību, brīdī, kad viņš pats gulēja uz nāves gultas, viņa atminas arī jautājumu – vai caur šo filmu tu mēģini apturēt laiku? Un viņa atbild: "Nē, es mēģinu būt kopā ar laiku." "S’accompagner"– varbūt precīzāk būtu "sastādīt kompāniju laikam" vai "iet kopā ar laiku".
Filmā ir atstātas Vardas pārteikšanās – viņa reiz vēlas teikt "hronoloģija", bet pasaka "kriminoloģija" – mazas epizodes, kas atšķaida šo godīgo, tomēr skaidri izplānoto stāstījumu. Vardas māksla vienlaikus aizrauj elpu ar radošumu, tomēr šķiet tik skaidri motivēta. Viņas paskaidrojumi dod papildu aspektu, iezīmē plašāku kontekstu, kā arī ļauj smaidīt līdz asarām. Tepat ir mākslas darbs, kura pamatā ir Vardas mēģinājums izveidot kapavietu savam mirušajam kaķim. Tā ir videoinstalācija, kas satiek reālo vidi, koša, nerātna un mīļa. Mazs animētiem gliemežvākiem dekorēts kapiņš, kur pa vidu redzami reālie video ar pašu kaķi. Filma rāda bariņu bērnu, kas dodas uz šo kapavietu, un kāds zēns sajūsmināts stāsta, ka parasti kapi ir drūmi, bet šis ir krāsains un iepriecinošs. Vēlāk kamera noķer meitenīti, kas atgriezusies viena pati pie mākslas darba, viņa atklāj, ka gribējusi noskatīties filmu viena, jo filmas skatīties vienatnē ir labāk. Varda viņai piekrīt. Par savu vecumu Varda ir runājusi agrāk, taču šajā filmā viņa draiski atzīst, ka astoņdesmit gadi – tas bija liels trieciens, bet deviņdesmit – kāda vairs starpība? Vecumu viņa piemin daudz, nāvi – ne pārāk. Un tomēr filmai pāri stāv šī nāves apjautas ēna. Un es atkal un atkal kādā brīdī sāku raudāt, jo reti gadās pieredzēt nāves apjautu, kas ir tik mierpilna, tik veselīga un saprātīga, un galu galā tik nebūtiska. Kad Varda runā par pārmaiņām, viņa to dara ar vieglu sajūsmu – jā, viņai bija grūti pieņemt digitālo kameru parādīšanos, bet tad viņa saprata, cik daudz iespēju, kādu jaunu intimitātes līmeni paver šī mazā kameriņa, cik tuvu pēkšņi iespējams pieiet cilvēkiem! Taču vienlaikus tur ir gana daudz apcerīguma un ironiskas pašanalīzes, lai nerastos sajūta, ka šis labestīgais miers ir tikai notrulinātu sajūtu rezultāts. Šis inteliģentais siltums un gaišums filmu dzen uz priekšu, un gandrīz divu stundu garumā neiestājas sajūta, ka kaut kas atkārtojas vai ir par daudz. Tā ir filma, kas bezgalīgi iedvesmo, lai arī cik muļķīgi tas neizklausītos. Gan dzīvot, gan radīt, gan vienkārši būt mazliet jēdzīgākam cilvēkam.
Un šoreiz, filmai beidzoties, kad skan vētraini aplausi, es kādu mirkli vēl sēžu zālē un raudu. Parasti es nosēžu, līdz beidzas titri, bet šoreiz nekādu titru vispār nav. Ir tikai beigas.
0